“Tā ir tā nelaime, ka Rīga ir ļoti centriski veidota pilsēta.” Intervija ar Pieminekļu padomes vadītāju Aigaru Kušķi 21
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Rīgas domes Pieminekļu padomei šajā laikā, kad par jaunu piemiņas vietu ierīkošanu mēdz runāt ne retāk kā par agrāk uzlikto pieminekļu aizvākšanu, jābūt vēsu prātu un vispusīgu skatu, spriež Pieminekļu padomes vadītājs, bet pamatdarbā Pilsētas attīstības departamenta eksperts Rīgas vēsturiskā centra UNESCO Pasaules mantojuma pārvaldības plānošanas jautājumos Aigars Kušķis.
Pieminekļu padome ir Rīgas domes izveidota konsultatīva institūcija, kuras uzdevums galvenokārt ir vētīt dažādas iniciatīvas saistībā ar pieminekļu, piemiņas plākšņu, jaunu pilsētvides objektu un vizuālās mākslas projektu uzstādīšanu. Pieminekļu padome nav gluži politiski neitrāla institūcija, jo līdzās ekspertiem tajā piedalās arī Rīgas domes deputāti.
Arhitekts Kušķis, kurš padomi vada kopš pagājušā gada jūlija, uzsver, ka uz pieminekļu gāšanas lietām nevar raudzīties tikai no personīgā skatpunkta. Viņam jāspriež arī kā deleģētai personai, kas nodarbojas ar kultūras pieminekļu saglabāšanu.
Kad stājāties Pieminekļu padomes vadītāja amatā, droši vien nedomājāt, ka nāksies tik daudz spriest par pieminekļu novākšanu?
A. Kušķis: Jā, pirmajā brīdī vēl nebijām novērtējuši situāciju. Vēl pagājušā marta beigās Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētājs Rihards Kols (Nacionālā apvienība) atsūtīja Rīgas domei vēstuli ar aicinājumu pieminekli Uzvaras parkā Pārdaugavā oficiāli pārdēvēt atbilstoši tā vēsturiskajam statusam un nozīmei. Tobrīd uzskatīja, ka nojaukšana nav iespējama, jo Latvijas–Krievijas starpvalstu vienošanās to liedz.
Bet tad 16. jūnijā Saeima pieņēma likumu par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un demontāžu. Tad vēl nenojautām, ka tas vērsīsies tik plaši, radīsies aktīvisti no sabiedrības vidus, kas diezgan uzbrūkoši virzīs lietas, gatavos savus sarakstus un pārmetīs Rīgas pašvaldībai pat dažādus likumpārkāpumus.
Noprotu, ka jūsu noskaņojums pieminekļu novākšanā ir atturīgs.
Kaut kādā vēstures brīdī tie pieminekļi izskatās varbūt kā melns un balts, bet dzīvē jau nemēdz būt tikai melns un balts. Taču, ja valdība par to lielāko pieminekli ir izlēmusi un tas likvidēts, mēs tiešām pat kaut kādā ziņā jūtamies atviegloti.
Jebkurš piemineklis ar piemiņas nozīmi ir saistīts ar politiskām nostādnēm, ar politisko spēku samēru. Diemžēl vēsture parāda, ka, radikāli mainoties varām, viss tiek gāzts un kaut kas ātri veidots no jauna, bet labāk to var izvērtēt tikai ar laika distanci. Tāpēc ir Pieminekļu padome, lai šīs lietas izdiskutētu.
Es kā cilvēks, kas pamatdarbā saistīts ar kultūras mantojuma saglabāšanu, esmu pilnīgi pārliecināts, ka no UNESCO Pasaules mantojuma skatpunkta liela daļa šo objektu būtu jāsaglabā kā zināma laikmeta liecības. Reizēm gan grūti to nošķirt no personīgām sajūtām, taču diskusija šobrīd veidojas tā, ka nākas minēt argumentus, kādēļ nevajadzētu tagad skriet un visu jaukt nost. Līdz šim bijis tā, ka vispirms pieņem lēmumu, bet diskusija sākas tikai pēc tam. Un tad izrādās, ka vieni ir par Andreja Upīša (1877–1970) pieminekļa novākšanu, bet citi pret.
Pieredze liecina, ka diskusijas var būt bezgalīgas.
Kādreiz varbūt tiešām labāk vispirms izdarīt, kā tas pagājušajā gadā notika ar pieminekli Pārdaugavā. Bet jautājums jau ir: cik tālu mēs tā ejam? Sevišķi kolēģi no mākslas pasaules Pieminekļu padomē aizrāda, ka nekas jau nav tik viennozīmīgi. Kurš izsvērs, vai ieguldījums literatūrā ir mazāk svarīgāks par politisko nodarījumu? Viļa Lāča (1904–1966) gadījumā politiskais nodarījums it kā ir smagāks, jo viņš bija saistīts ar deportācijām.
Bet Viļa Lāča piemineklis ir Meža kapos, ne Rīgas centrā.
Varbūt nākotnē arī tur kas notiks, jo jautājums pēc arhitekta Andreja Ģelža ierosinājuma Pieminekļu padomē ir skatīts. V. Lāča kapa pieminekļa ansambļa tehniskais stāvoklis – akmens bloku stiprinājumi un atbalstsienas – ir ļoti slikts. Pieminekļa stāvokli vērtējuši Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes, šķiet, arī Rīgas pieminekļu aģentūras speciālisti.
Tur vajadzētu kaut ko darīt, lai atjaunotu sākotnējo ainavisko kompozīciju, kāda bija pēc Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes (1859–1927) pieminekļa uzbūvēšanas, kam V. Lāča kapa pieminekli nolika priekšā, lai to aizsegtu. Nolemts, ka to vietu pēc noteiktas kompleksas koncepcijas varētu pārveidot. Tikai nav skaidrs, kas koncepciju izstrādās. Nu, ir zināms, ka arī J. Čakstes pieminekli savulaik aizlika priekšā 1929. gadā celtajam piemineklim Baltijas landesvēram.
Katram, kurš nācis Pieminekļu padomes vadītāja amatā, bijis nedaudz savs redzējums par Rīgai vajadzīgāko. Ojāram Spārītim bija viens, Gvido Princim cits. Kāds ir jūsējais?
Mums pilsētā ir daudz vietu, kas būtu iekārtojamas ne vien ar apstādījumiem, bet arī publiskās mākslas objektiem. Piemēram, gar Krasta ielu. Manuprāt, ir pagājis laiks, kad veidoja sarakstus, kādus agrākos pieminekļus Rīgā vajadzētu atjaunot. Arī vēsturiskai pilsētai pirmkārt jābūt nevis muzejiskai, bet interesantai un izmantojamai šībrīža iedzīvotājiem. Protams, maksimāli respektējot un pilnveidojot to, ko saņemam mantojumā.
Rīgas pilsētas arhitekta dienestā tagad sapulcējusies ļoti enerģiska un profesionāla komanda, kas labā pēctecībā sākusi apzināt visu veidu pieminekļus, mākslas objektus, piemiņas plāksnes – visu, kas saistās ar piemiņu un vides mākslu, – un veido datubāzi, kurā balstoties varēs redzēt situāciju, kur kas tāds ir un kur nav, lai nākotnē publiskās mākslas stratēģiju veidotu uz reāliem zinātniskiem pamatiem, nevis pēc tā, kas kuram liekas svarīgs.
Protams, vispirms jāskatās uz apkaimju centriem. Lai arī tur cilvēkiem būtu vietas savas apkaimes kopīgās identitātes veidošanai un emocionālai piesaistei.
Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumā jau kopš 2006. gada iestrādāts, ka Rīgas dome atbalstīs pilsētvides estētiskās kvalitātes līmeņa celšanu, panākot, ka jaunceļamām publiskām un pakalpojumu ēkām noteikts procents no tāmes jāparedz publiskās ārtelpas vides mākslai. Nīderlandē, ja nemaldos, tā ir gandrīz katram sabiedriskajam projektam. Rīgā tas ir deklarēts, bet tālāk nav virzīts.
Pieminekļu rosinātāji parasti nevēlas nomaļus laukumus, bet labākās vietas pilsētas centrā, kur bez tiem varbūt varētu arī iztikt. Teiksim, Teātra laukums, kur, kā noprotams, tuvākajā nākotnē būs piemineklis Aspazijai…
Par Aspazijas pieminekli konkurss jau izsludināts. Maija sākumā redzēsim, kādi būs rezultāti. Ceram uz mūsdienīgu, nepierastu risinājumu, jo tā nav tāda klusa vietiņa, kur tikai nolikt pieminekli un sastādīt puķītes apkārt. Tā ir ļoti dzīva vieta. Cilvēki tur nāk un iet dažādos virzienos.
Tāpēc jābūt kompleksam visa laukuma labiekārtojumam. Galīgi nepiekrītu, ka Teātra laukums [starp Aspazijas bulvāri un Vaļņu ielu, pretī bijušās viesnīcas “Rīga”, tagad “Grand Hotel Kempinski Riga” ieejai. – Red.] līdz šim būtu labi funkcionējis. Tur bija primitīva autostāvvieta viesnīcas priekšā. Tas labiekārtojums, kas tur ir tagad – soliņi un augu konteineri –, ir pagaidu, lai parādītu, ka var būt arī šādi un mašīnām stāvēt viesnīcas priekšā nav obligāti.
Tā ir tā nelaime, ka Rīga ir ļoti centriski veidota pilsēta un visiem interesē atrasties pašā centrā. Mēs ar to saskaramies, it īpaši, ja ir runa par kādiem dāvinājumiem. Arī padomju režīma represētie gribēja pieminekli centrā, tāpēc [Strēlnieku laukumā] izveidots memoriāls padomju okupācijas upuru piemiņai “Vēstures taktīla”. Tas ir interesants un jauks, kaut arī ne tik vērienīgs kā konkursā piedāvātā iecere, bet tajā pašā laikā ir cilvēki, kam šajā vietā tas šķiet pilnīgi nepiemērots. Tā ka tās visas ir jūtīgas lietas, par kurām reālajā laikā vienprātības sabiedrībā nekad nebūs.
Brīvības pieminekli tagad visi pieņēmuši, taču atcerēsimies, cik sen tas bija un ka tajā laikā attieksme arī nemaz nebija tik viennozīmīga. Bet Brīvības piemineklis laika pārbaudi ir izturējis. Pilsētas plānojuma dokumentos jau sen ir tāda ideja kā “Brīvības ceļa” ass, kas iezīmētu Brīvības gatvi, ielu, bulvāri, Brīvības laukumu, Līvu un Latviešu strēlnieku laukumu un visa kulmināciju Uzvaras parkā.
Šo ideju reiz rosināja Kanādas latviešu arhitekts un pilsētplānotājs Andris Roze. “Brīvības ceļa” ass būtībā ir otrā svarīgākā Rīgas telpiskā līnija tūlīt pēc Daugavas. Tur ir vairāki ļoti zīmīgi krustojumi un posmi, bet līdz šim nav bijis pārliecinošu ideju, kā tās iezīmēt un kas to varētu realizēt. Kad Roze to ierosināja, Uzvaras parkā vēl atradās objekts, kas bija pilnīgi pretējs sākotnējai Uzvaras laukuma veidošanas idejai. Tagad mums paveras iespēja “Brīvības ceļu” Pārdaugavā noslēgt ar kaut ko, kas tiešām manifestētu mūsu vērtības.
Vai par atbrīvoto vietu Uzvaras parkā jau ir kādas idejas? Pieminekļu padomei tur būs teikšana?
Pieminekļu padomei tur noteikti būs teikšana, kad kaut kas sāks risināties un par kaut ko būs jāizšķiras. Pagaidām tur nav ko sasteigt, jo tik nozīmīgai vietai droši vien vajag ilgāku laiku un ideju konkursus. Bet tā ir skaista vieta un parks, kuru jau visi izmanto.
Taču tur vajadzētu arī vēl kaut ko simboliskāku. Cik zinu, tai vietai jau tiek veidots lietderīgs labiekārtojuma risinājums tuvākajai nākotnei.
Uz vietu Brīvības bulvārī, kur bija Ļeņina piemineklis, neviens vairs nepretendē?
Šķiet, radies tāds neoficiāls uzskats, ka tai vajag gadus 50 atpūsties. Tā ir laba vieta, kur nolikt pagaidu vides objektus, eksperimentēt.
Un doma par pirmā Valsts prezidenta Jāņa Čakstes piemiņas vietu uz AB dambja?
Jāņa Čakstes piemiņas iedzīvināšanas iniciatīvai izskatīja vairākas vietas, un par šo būs ideju konkurss, kas ir sagatavots, bet nav vēl izsludināts. Aspazijas un J. Čakstes gadījumā mums vajag augsta līmeņa vides mākslu, kas reizē būtu arī praktiski izmantojama. Lai ir prieks turp iet un kaut ko darīt, nevis tikai stāvēt un uz to skatīties.
Kā Pilsētas attīstības departamenta eksperts bijāt viens no tiem, kas piedalījās jaunās koncertzāles vietas izvēlē. Vai Kongresu nams bija tā labākā vieta?
Droši vien tas bija kompromisa variants. Personīgi varu piekrist, ka tā nebija labākā vieta no tā viedokļa, ko tik nozīmīgs projekts dod vietas apkaimes attīstībai. Bet izvēles process bija ļoti nopietni organizēts un izvēlējās šo. Tagad jāgaida, vai pats arhitektu piedāvātais rezultāts būs pieņemams.
Kongresu nams pēc statusa ir kultūrvēsturiski vērtīga ēka. Saskaņā ar Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumu tādas ēkas drīkst pārveidot, bet jautājums, cik lieli šie pārveidojumi būs un vai tas nesagrauj ēkas vērtību.
Bet Andrejam Upītim no turienes tāpat būs jāaiziet?
Pagājušā gada Pieminekļu padomes sēdē, kad priekšlikumu par pieminekļa demontāžu izskatīja pirmo reizi, padome nobalsoja, ka A. Upīts paliek. Bet apstākļi mainījās tādējādi, ka Rīgas Filharmonijas koncertzāles konkursa nolikumā ierakstīts, ka dalībnieki var rēķināties ar pieminekļa pārvietošanu. Līdz ar to mainījās arī Pieminekļu padomes lēmums. Skaidrs, ka A. Upīts un nacionālā koncertzāle aktualizētajā ideoloģiskajā kontekstā neiet kopā.
Tālākais vairs nav padomes kompetencē. Piemineklis pieder Rīgas pilsētai. Kur to pārvietot, kas to pieņems? Tie visi ir praktiski jautājumi, kas būs jārisina. Nav jau arī nekādas iepriekš noteiktas procedūras. Pagājušajā gadā bija speciāls valsts likums ar noteiktu izpildes termiņu un objektu sarakstu, kas jānojauc, tad viss bija ļoti vienkārši. Bet tagad tās jau ir Rīgas pašas izvēles.
Andreja Upīša un Aleksandra Puškina piemineklim – tas katram būs atsevišķs process. Par A. Upīti lēmums principā pieņemts, bet reāli visdrīzāk īstenosies tad, kad būs skaidrība par koncertzāli. A. Puškina pieminekļa likteni jau sākotnēji sabojāja nepareizā procedūra, kādā to uzstādīja 2009. gadā. Dokumenti un sarakste ar Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekciju [tagad Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde. – Red.] un Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un attīstības padomi liecina, ka pieminekļa uzstādīšana tajā vietā nav saskaņota.
Toreiz tika norādīts, ka šis ir Rīgas vēsturiskais centrs, ko sargā likums, un Kronvalda parks pats par sevi ir arhitektūras piemineklis. Respektīvi, atbildīgā iestāde neļāva, taču Rīgas pilsētas tā laika vadība to ignorēja un pieminekli uzlika. Līdz ar to nebūtu pareizi tagad pateikt: nu labi, bija nelikumīgi, bet lai jau stāv. Šim piemineklim ir iespējams atrast citu, piemērotāku vietu, kā to jau ieteica vēl projekta saskaņošanas laikā.
Savulaik daudz ideju par dažādiem pieminekļiem bija uzņēmējam Jevgeņijam Gombergam.
Labi, ka ir tādi cilvēki. Bet, kā jau sākumā minēju, vai viss būtu jāatjauno? Lieta, par kuru pēdējā laikā esam runājuši, ir atjaunotās 19. gadsimta beigu, tā sauktā “Zelta bruņinieka”, skulptūras novietošana Vecrīgā. Pats “Zelta bruņinieks” ir simpātisks, reāli izgatavots un uz eksperimenta laiku vēsturiskajā atrašanās vietā tagadējā 1991. gada Barikāžu laukumā apskatei jau bija novietots. Pēc lielas diskusijas Pieminekļu padome nolēma, ka tagadējā Barikāžu laukumā to tomēr neatjaunos, jo šo laukumu vajadzētu iekārtot atbilstoši nosaukumam.
Gomberga kungs no piedāvātajām vietām izvēlējās Vecpilsētas laukumu, un padome to atbalstīja. Tur pašlaik ir autostāvvieta, blakus kafejnīca. Bet tālākais ir Gomberga kunga ziņā. Būtiski, ka pie “Zelta bruņinieka” vajadzētu būt arī dzeramā ūdens ņemšanas vietai, jo arī sākotnēji tā bija artēziskā aka pilsētniekiem.
Vecpilsētas laukums ir ļoti piemērota vieta, atrodas pie aktīva tūristu maršruta. Drīz tuvumā būs “Rail Baltica”, ceram, ka arī normāla gājēju pāreja no Vaļņu ielas uz autoostu ielas līmenī, labāk iekārtota sabiedriskā transporta pieturvieta. Tāpat Alberta laukuma labiekārtojuma projekts ir gatavs īstenošanai.
Ir diskusijas arī par Rīgā padomju okupācijas laikā liktajām divvalodīgajām piemiņas plāksnēm ievērojamām personībām. Piemēram, pie Nacionālā teātra ir plāksnes Rainim (1865–1929) un režisoram Alfrēdam Amtmanim-Briedītim (1885–1966) ar tekstu krievu valodā.
Pieminekļu padome nobalsoja par šo plākšņu noņemšanu. Ja būs nepieciešams, strādāsim ar šo tēmu padziļināti. Bet šobrīd ir runa tikai par atsevišķiem ierosinājumiem. Tādu piemiņas un informatīvu plākšņu ir ļoti daudz, un būtu slikti, ja mēs pilsētā pazaudētu informāciju par personībām un notikumiem, jo, ja negribam plāksni tādā veidā, tad jautājums, vai ir ar ko to aizvietot.
Skaidrs, pašvaldība masveidā ar plākšņu likšanu vai novākšanu nenodarbosies. Jābūt iniciatīvām, un tas jau arī notiek. Piemēram, pie ēkas Vaļņu ielā 26 rosināts uzstādīt piemiņas plāksni rakstniekam Pēterim Aigaram (Herbertam Tērmanim) un baletdejotājai Sirai Jirgensei, kas tur dzīvojuši.
Padome to atbalstīja. Rīgā ļoti pietrūkst tematisko informatīvo plākšņu, kādas ir daudzās kultūras mantojuma pilsētās un kas pilsētā iezīmē dažādus tematiskus maršrutus. Piemēram, mūzikas, teātra personībām, vēsturiskām personībām. Tādas jauka dizaina plāksnes un tematiskie maršruti ir, piemēram, Polijas Pasaules mantojuma pilsētā Ļubļinā un daudzās citās vēsturiskās pilsētās. Bet arī tam vajag iniciatorus, atbalstītājus, sponsorus.
Protams, ir arī viedokļi, ka vairs nevajag likt fiziskus objektus, jo pietiek ar elektroniski nolasāmu informāciju. Jā, tā var sniegt plašāku informāciju un pat papildināt realitāti, taču, manuprāt, vajadzīgi arī fiziski, ar acīm un emocionāli uztveramie objekti.
Atzīmēšu, piemēram, pieminekļus Oskaram Kalpakam, Gunāram Astram, vai privāti iniciēto bērnu laukumiņu ar neparastām skulptūrām Vecrīgā pie Doma baznīcas. Tas atdzīvina un pieredzi pilsētā padara katram personiskāku, veiksmes gadījumā arī vienojošāku.
