Helēna Demakova: “Kāpēc koncertzāle un muzejs nav uzcelti, man nav skaidrs. Es saku – švaki politiķi. Domā par reitingiem, par savu karjeru, nedomā par to, ka lietas jāizdara.”
Helēna Demakova: “Kāpēc koncertzāle un muzejs nav uzcelti, man nav skaidrs. Es saku – švaki politiķi. Domā par reitingiem, par savu karjeru, nedomā par to, ka lietas jāizdara.”
Foto: Karīna Miezāja

“Ja gribam būt eiropieši, tad pieminekļus nevis vienkārši sadauzām, bet pārvietojam.” Saruna ar Helēnu Demakovu 29

Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
13 pazīmes, kas liecina – tavs partneris ir “toksisks” un zog tavu laimi 2
Krimināls
Jūrmalā pazudusi māte ar mazuli. Policija lūdz palīdzību 1
10 produkti, kas “svilina taukus” un paātrina vielmaiņu
Lasīt citas ziņas

Bijusī kultūras ministre Helēna Demakova ir daudzšķautņaina personība. Mākslas zinātniece, izstāžu kuratore, Latvijas Mākslas akadēmijas mācībspēks un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas padomes priekšsēdētāja, kādreizējā Saeimas deputāte. Intervijā runājām par aktualitātēm katrā no minētajām nozarēm.

Dzīvojat Skrīveros. Tātad esat lauciniece?

CITI ŠOBRĪD LASA

H. Demakova: Kopš pandēmijas – pastāvīgi. Dzīvoju vecvectēva 1904. gadā uzceltā mājā. Tai ir vēl vecais zviedru tērauda jumts. Kad mamma aizgāja mūžībā, 2007. gadā deklarējos Skrīveros, jo likās, ka Rīgā mani maksātie nodokļi izšķīdīs, kamēr ciematā – paliks.

Bet, Egil, vai drīkstu sākt ar piebildi par interviju? Beidzamos desmit vai pat vairāk gadus esmu atteikusi pilnīgi visas intervijas, vienīgi, ja aicināja komentēt mākslu.

Bija sajūta, ka nav nekā jauna, ko vēstīt latviešu tautai, un latviešu tautai noteikti nevajag manus vēstījumus.

Attiecībā uz “Latvijas Avīzi” man ir liels sentiments. Reiz, būdama ministre, valdības sēdē teicu, ka Latvijas prese kļuvusi dzeltena, izņemot “Latvijas Avīzi”.

Tas bija laikā, kad teju, teju bija jāliek pamatakmens Nacionālajai bibliotēkai, un pat laikrakstā “Diena” publicēja anonīmos komentārus pret jauno celtni! Jūsu avīzē bija Voldemārs Krustiņš, kurš atbalstīja mani un bibliotēkas būvi. Kāpēc man tika atbalsts, ir skaidrs, jo Krustiņš draudzējās ar diplomāti Ainu Nagobads-Ābolu, un, kad sāku ministrēt, Aina viņam pateica – Helēna ir dūšīga! 2008. gadā, liekot LNB pamatakmeni, laika kapsulā pievienoju lielāko atbalstītāju starp medijiem – “Latvijas Avīzes” eksemplāru.

Lasu feļetonus, lasu, ko Māra Libeka raksta par medicīnu, lasu Viestura Sprūdes vēstures materiālus, pats galvenais – Monikas Zīles domas. Viņa ir mans cīņubiedrs, kopš bijām deputātes Saeimā. Tā ka – respekts jūsu izdevumam.

Paldies par atzinību. Vai uz galvaspilsētu dodoties, nemanāt, ka Rīga kļūst skaistāka, sakoptāka?

Rīgā esmu pāris reižu nedēļā. Aizbraucu ar vilcienu, smuki atbraucu atpakaļ. Kas mainījies Skrīveros? Skolotājs Antons bija izlicis ceļrāžus, kur kas notika pēc “Zaļās zemes”. Iebraucot te bija Andreja Upīša novads. Pirms gadiem trim, kad sākās brēkas, nomainīja uz “Zaļās zemes” novadu.

Reklāma
Reklāma

Skrīveros dzīve iet uz augšu – riktīgi nosiltināta skola, fantastiski restaurēts kultūras nams, ir savs moderns sporta laukums, izremontēta mākslas un mūzikas skola, par Eiropas naudu glīti sataisīti celiņi. To jūtu.

Attiecībā uz tikšanu līdz Rīgai ir problēma, par kuru neviens nerunā. Ir sava veida genocīds pret veciem cilvēkiem.

Ar spieķīti pa augstiem pakāpieniem nevari iekļūt vilcienā! Tā 32 gadu garumā, kamēr neieviesīs jaunos vilcienu sastāvus, rit noziedzīga darbība pret vecīšiem. Tas, ka nav uzbūvēts laikmetīgās mākslas muzejs, nav noziegums, bet nolaidība. Bet tas, ka vecie ar štociņu nevar iekāpt vilcienā, ir noziegums.

Otra lieta. Kad pirms dažiem gadiem biju salauzusi kāju, “traumās” satieku pazīstama mākslinieka mammu, ļoti seniores gados. Abas rokas lauztas. Saka – Helēnīt, man riteņbraucējs uzbrāzās virsū! Kopš ieviesušies skrejriteņi, tā ir Rīgas vizītkarte.

Visi riteņotie traucas pa ietvi, neievērojot nekādus noteikumus – tas arī ir noziedzīgi. Gājēji nevar noreaģēt.

Un – Rīga kļūst ārkārtīgi tukša. Tas ir uzkrītoši. Esmu garu gabalu kājāmgājējs, un, kad iet pa Brīvības ielu, pirmajos stāvos karājas uzraksti – izīrē, izīrē. Nekas patīkams nav. Taču Rīgu mīlu.

Rīga pie jaunās varas kļuvusi latviskāka, vairāk dzird valsts valodu?

Nē, centrā tāds iespaids galīgi nerodas. Mēs ar Lancmaņa kungu, kurš arī dzīvo laukos, Pilsrundālē, gatavojot viņa izstādi, satikāmies un nolēmām aiziet uz restorānu. Esam iecienījuši Elizabetes ielā vienu “itāli”. Tur mūsu valodu nedzird. Tur, liekas, ir nevis integrējamā sabiedrības daļa, bet tie, kas te raduši patvērumu ar uzturēšanās atļaujām vai viens otrs saucamais politiskais bēglis. No malas skatot, par naudas trūkumu diez vai iebraucēji var sūdzēties.

Ko sakāt par “pieminekļu kariem”, kas sākušies un sašķēluši sabiedrību tikpat kā uz pusēm?

Pirms gadiem piecpa­dsmit biju oficiālā vizītē Florencē un pavadīju vienu dienu, tērzējot ar mūsu goda konsulu Nikolo Rositani, kurš ir viens no lielākajiem autortiesību speciālistiem Eiropā. Tā bija pirmā reize, kad ārkārtīgi iedziļinājos šai jautājumā – ka būt par eiropieti nozīmē ievērot autortiesības. Tās pieder autoram mūžīgi mūžos.

Sagriežot mājās identificējama XIV gadsimta autora gleznu, tevi var notiesāt, jo tā tiek klasificēta kā vardarbība pret intelektuālo īpašumu. Ikonoklasms (ikonoklasms – svētbilžu apkarošana; ar šo vārdu tiek apzīmēta arī sociāla pārliecība par ikonu un citu attēlu vai pieminekļu iznīcināšanas nozīmi politisku iemeslu dēļ. – Red.) ir pieminekļu postīšana, un, ja gribam būt eiropieši, tad pieminekļus nevis vienkārši sadauzām, bet pārvietojam. Tos iznīcināt nozīmē veikt vardarbības aktu.

Uzvaras pieminekļa spridzināšana bija simbolisks akts, un arī man nožēlojamā kārtā bija prieka mirklis, bet pēc tam nāca atskārsme, ka noticis dziļš Eiropas kultūras likuma pārkāpums.

Piemineklis bija jāpārvieto. Tas, ka Rīgā 90. gados vienā naktī Esplanādē pazuda komunāru galviņas uz neatgriešanos, arī bija noziedzīgs akts no autortiesību likuma un eiropeiskā gara viedokļa. To vidū bija labi autordarbi. Ka tas nav ideoloģiski pieņemams, ir pakārtots jautājums.

Esmu kategoriski pret postīšanu, bet pret pārvietošanu neko neiebilstu. Domāju, pirms gada mana atbilde būtu bijusi citāda, taču pēc Krievijas uzsāktā kara Ukrainā mūsu uztvere ir ārkārtīgi mainījusies. Pieņemu – uz neatgriešanos. Demarkācijas līnijas ir pilnīgi citas. Likās, gadu desmiti ies, rētas lēnām sadzīs. Nu rētas ir uzplēstas tā, ka drīzāk padomju laika pieminekļiem ir jāpazūd, lai nekas neatgādinātu tos murgus un pazustu jelkādas identificēšanās iespējas.

Ko darīt ar pieminekli Andrejam Upītim, par kuru domas dalās? Vieni saka, demontēt un aizvākt, bija kolaborants un nelietis, otri raksta, ka tomēr kultūrcilvēks un liels rakstnieks, trešie uzskata – tautas nodevējs, tomēr lai piemineklis paliek par atgādinājumu, kādi laiki bija.

Kaut pieminekļa autors Alberts Terpilovskis bija Raimonda Paula draugs, nekas man no viņa tēlniecības nepatīk. Upīša piemineklis man liekas tipisks sociālistiskā reālisma iemiesojums. Skrīveros gan Leas Davidovas-Medenes Upīša krūšutēls pie muzeja, gan A. Silāra pie skolas veidotais ir talantīgi uztaisīti.

Bet šūmēšanās ap Upīti Rīgā ir diezgan bezjēdzīga, jo tāpat laukums izmainīsies, kad uzbūvēs jauno koncertzāli. Tā ka notiekošā ir ideoloģiska diskusija, nevis praktiska. Ideoloģiski jau pateicu – ka impērisma laikmeta zīmes ir jāaizvāc.

Bet uz kurieni Upīti pārvietos, ja Aizkraukles domē Nacionālās apvienības deputāts Guntis Libeks jau ilgi pirms Krievijas iebrukuma aicināja mainīt ielas nosaukumu un dzēst novadnieka piemiņu? Ko teiks skrīverieši?

Tas ir Rīgas domes deputātu ziņā, lai parāda savu politisko briedumu. Toreiz lasīju, ko Guntis Libeks saka, lielā mērā viņam piekrītu. Libeks atzina rakstnieka talantu un ka muzejam jāpaliek.

Ar skolu, kas nes Andreja Upīša vārdu, ir duāla attieksme. Ja vārdu un Upīša bisti skolas priekšā noņems, pēc 50 gadiem skolēni teiks: mums ir “Zaļās zemes” vietas, muzejs, mēs godinām rakstnieku, un kolaboracionisma fakts būs pagaisis no jauniešu apziņas. Jo katru gadu no jauna to aktualizēt – tas prasa lielu domas darbu un saņemšanos no skolas vadības puses. Katru gadu skaidrot to, uzturēt dzīvu, paredzot, ka tauta dzīvos simts un vairāk gadus, saules mūžu, būtu liels izaicinājums. Savukārt ar ielu var darīt tāpat kā ar novadu – nosaukt par “Zaļās zemes” ielu. Vai vismaz par Rakstnieka Andreja Upīša ielu.

Kā kultūras ministre bijāt pazīstama kā Helēna celtniece. Būvējāt Nacionālo bibliotēku, pieteicāt koncertzāles un laikmetīgās mākslas muzeja būves. Pagājis ievērojams laikposms, bet abas celtnes nav sāktas, teātrus remontē tā, ka aktieri ironizē – sagaidīs sirmgalvību, kamēr varēs atgriezties uz savām māju skatuvēm. Kāpēc viss “iesalis”?

Cilvēki švaki.

Vadībā?

Jā. LNB pamatakmeni guldīja 2008. gadā, ēku atklāja 2014. gadā. Jauno Rīgas teātri, nesalīdzināmi mazāku būvi ar mazākām tehniskajām prasībām, remontē tikpat ilgi, sešus gadus, un teātris vēl nav atklāts.

Man atmiņa visai selektīva, bet šad tad nāk uzplaiksnījumi, un atceros, ka 2005. gadā, kad “Jaunais laiks” bija valdībā un kad kabinetā liku uz apstiprinājumu reģionālo koncertzāļu programmu, ekonomikas ministrs Kariņš visai paaugstinātā balsī un diezgan nervozi teica – kas te, atkal jauni “Trīs brāļi” būs! Atbildēju – vai Cēsīm, Liepājai, Rēzeknei nevajag kultūrceltnes, pa lielai daļai ar Eiropas naudu un itin mazu mūsu līdzfinansējumu? Viņi darbojās pretim, bija smagas, asas cīņas valdībā.

Reizēm ir sajūta, ka politiķi domā, ka lietas notiek pašas no sevis.

Nē, tās jāizcīna, darbojoties visās frontēs. Nu pašreizējais kultūras ministrs ir dūšīgs, domāju, koncertzāle aizies. Bet Nacionālai apvienībai Kultūras ministrija ir uzticēta gandrīz 12 gadus. Kāpēc koncertzāle un muzejs nav uzcelti, man nav skaidrs. Es saku – švaki politiķi. Domā par reitingiem, par savu karjeru, nedomā par to, ka lietas jāizdara.

Liekas, kultūras ministres Demakovas laikā nebūtu iespējama mākslas darbu cenzūra no pašvaldību puses. Lai to fallu zīmē pie Kristus, lai murāļus glezno uz namu sienām, kādus vēlas – visu var, nedrīkst piedurties mākslinieciskai daudzveidībai?

Nu tas jau nozīmē, ka pašvaldību lietu ministri ir švaki. Kultūras ministrs šādā apspiešanā iejaukties nevar, bet pašvaldību lietu ministrs gan var bilst savu vārdu. Nebija tik dūšīgs. Izņemot to, ka jebkāda homofobija man sveša, kultūras ministru Puntuli vērtēju augstu (viņš gan nekādi nav homofobs).

Viņš ļoti konkrēti nostājās pret mākslas cenzūru. Ministra publiskie vēstījumi ir inteliģenti, izsvērti, garā eiropeiski. Atkal jājautā – gribam būt eiropieši vai negribam? Eiropā mākslu cenzēt nedrīkst. Pat ja kāda reliģiskās jūtas aizskar – nu tad neej uz to izstāžu zāli. Māksla izgājusi evolūcijas ceļu, attīstījusies paralēli tām šausmām – ja kas, arī baznīcas šausmām ar pedofilijā izmantotiem desmitiem tūkstošu bērnu – un māksla atspoguļo dzīvi, neko citu.

Ja sabiedrības vairākums nevēlas publiskā telpā redzēt apšaubāmas kvalitātes mākslas darbu, pašvaldībai nav jāreaģē?

Izstāstīšu piemēru. Nesaukšu vārdā, bet reiz, manis aicināts, viens no dižākiem Latvijas kultūrcilvēkiem piedalījās pusdienās ar Vācijas kultūras ministru. Saruna ievirzījās par laikmetīgām parādībām, un biju lieciniece, kā divi kultūras nesēji sāka lādēt mūsdienu atonālo akadēmisko mūziku. Tie esot kaķa ņaudieni un kaut kas drausmīgs.

Tagad nožēloju, ka toreiz noklusēju, bet no visām mākslām, ieskaitot vizuālo mākslu, literatūru, man absolūti pirmajā vietā ir atonālā mūzika.

Pēc mūsu tikšanās braukšu uz Cēsīm, kur klausīšos jauna latviešu komponista Krista Auznieka simfonijas pirmatskaņojumu, kas minēto kultūras dižgaru ieskatā ir nekas cits kā kakofonija. Ja referendumā balsotu par Brektes murāli, tam būtu ap 20% iedzīvotāju, izteiktu demokrātu, atbalsts. Ja balsotu par šodienas koncertu, to klausītos labi ja viens procents. Bet tas nav arguments. Tieši tāpat kā matemātika vai lauksaimniecība, māksla ir autonoma profesionāla joma, kam nepieciešama sagatavotība.

Diletants var pietuvoties caur intuīciju, bet ikvienā mākslas segmentā tev jābūt profesionālim, vēlams, ar augstskolā iegūtām zināšanām. Līdz ar to var jau iedzīvotāju vairākums balsot, bet Eiropā mākslu neregulē pēc vairākuma saprašanas.

Pāriesim pie jautājuma augstskolas mācību spēkam. Ģenerālprokurors Stukāns regulāri kritizē augstāko izglītību, kad jurisprudenci studējošie nespējot nokārtot eksāmenus, neesot vispusīgi izglītoti, neatbilstot ar iegūto zināšanu kvalitāti ne prokurora, ne tiesneša amatam. Juristi ir universitāšu elitārākā pakāpē, vai Mākslas akadēmijas docentei Demakovai, ikdienā saskaroties, ir līdzīgi spriedumi par mūsdienu jaunatni?

Daļēji Stukānam piekrītu, bet mani vērojumi nedaudz atšķiras. Stāsts ir tāds, ka labie studenti kļūst arvien labāki. Ik gadu spīdekļi ir tādi, kādi manā studiju laikā ar lielo lasīšanu nebūtu iespējami. Bēdīgā puse ir, ka individuālā spozme lielā mērā saistīta ar vecāku materiālo stāvokli. Iespējās un situētībā iegādāties, piemēram, monogrāfijas par izciliem māksliniekiem.

Par vājo galu Stukānam ir taisnība – ir studenti ar tādām “dotībām”. Bet man pašlaik ir krievu puisis – viņam acis spīd, viņš nāk uz visām lekcijām, uz vājiem pamatiem, bet, entuziasma pārņemts, aug ar katru dienu! Ja tie māli nonāk labās rokās, un ceru, manējās tādas ir, iznākums var būt tīri labs. Galvenais ir motivācija.

Bumba ir pedagogu pusē. Ja garlaicīgi kaut ko bubini, skatoties datorā, nebūs rezultāta. Bet, ja gatavojies lekcijām un katra ir kā maza izrāde, ir pozitīvs rezultāts. Tur man politika ļoti palīdzēja. Publiskā runā ir jābūt treniņam, kā studentus aizraut.

Vai jaunie cilvēki pazīst latviešu glezniecību, lasa literatūru un skatās latviešu kino? Vai paaudzē nav pārāk daudz kosmopolītisma?

Mūzikas akadēmijā ir izcila tradīcijas pārmantojamība. Tur nemaz nevari paspert soli, neatduroties mūsu izcilajā mūzikas mantojumā. Attiecībā uz Mākslas akadēmiju lūzums notika pandēmijas laikā, kad visi pēkšņi saprata, ka lēmumus pieņem nacionālajās valstīs. Ka lemj nacionālās valdības, nevis Vašingtona vai Brisele. Līdz ar to perspektīva sagrozījās citādi. Otrs ir, ka karš Ukrainā tā pacēlis mūsu patriotisma vilni, ka tas tik drīz nenoplaks.

Runājot par latviešu literatūras lasīšanu, mākslas iepazīšanu – ja esat gana rūpīgi vecāki, kuri ar savu paraugu parāda, tad lasīšana neizpaliks.

Kad skolotāji, mediķi gatavojas streikiem, kultūras darbinieki neseko? Viņiem pietiek naudas? Un kā ir ar augstākās izglītības sistēmu?

Ir tā, ka Kultūras ministrija rūpējas par kultūras cilvēkiem. Uz Izglītības ministriju raugos ar skepsi, jo viņi galīgi neizprot kultūrizglītības specifiku. Lūkojoties uz vidusmēra cilvēku ar vidusmēra kompetenci, reti kurais saprot, cik ir jāmācās, lai kļūtu par profesionālu mūziķi. Jāmācās mūzikas skolā, mūzikas vidusskolā, augstskolā, kurā ir individuālās nodarbības. Tā ir pilnīgi cita atbildība, cita veida finansējums.

Pasakiet man vienu jomu Latvijā, kur esam konkurētspējīgāki kā mūzikā! Nevienā!

Protams, finansējums akadēmiskajiem cilvēkiem, nabaga lektoriem, docentiem, asistentiem ir absolūti nepietiekams. Arī profesoriem ir mazas algas. Igaunijā ar analogu studentu skaitu Mūzikas akadēmija saņem divkārt lielāku finansējumu – astoņus miljonus pret mūsu 3,8 miljoniem. Un tur nav apvienotas Mākslas un Mūzikas akadēmijas, jo tās pirmkārt ir nacionālās identitātes balsts. Nevis nācijas lepnums, bet būtība!

Vai plānotā skolu reforma saglabās Skrīveros vidusskolu?

Ar joku gribu atbildēt. Aizeju uz vietējo “Top” veikalu. Skatos, divi cilvēki plauktā ilgi pēta produktus. Visi zinām, topiņā nekāda milzīga izvēle nav. Ciešāk ieskatoties – ķīniešu pāris! Prasu paziņām, vai mums Skrīveros arī dzīvo ķīnieši. Jā, jā, atvase ejot Upīša skolā. Bet pārāk nopietni manis teikto neuztveriet.

Domāju, Skrīveru skolai ir brīnišķīgas tradīcijas, tiek turēti cieņā mūžībā aizgājušie skolotāji. Piekrītu Imantam Lancmanim – skola uz vietas nozīmē kultūrmantojuma saglabāšanu. Īpaši, ja skola atrodas muižā vai pat mazā pilī – ja to aizver, māc bažas, ka viss sabruks. Esmu par to, lai bērni saņemtu mūsdienām atbilstošu izglītību. Var un vajag skolas konsolidēt, organizēt autobusus, bet kas notiks ar kultūrmantojumu?

Kā bijušai politiķei no laika distances liekas – vai politika kļuvusi tīrāka, kompetentāka?

Iepriekšējā Saeima bija riktīgs panoptikums. Tur bija kauns, kas viss tika savēlēts. Īpaši kauns bija, kad soctīklos parādījās viena fotogrāfija ar trim valdības ministrēm. Noklusēšu viņu vārdus, bet paskatoties pārņēma skumjas – vai tiešām dzīvojam tādā provincē!

Nenoliedzami, foto ar Kariņa jaunās valdības trīs modeļiem izskatās pievilcīgāk.

Nu ir labāk. Paskats civilizētāks. Atceros dižās kinozinātnieces Valentīnas Freimanes deklarēto – gribu uz ekrāna un fotogrāfijās redzēt smukus cilvēkus, nesmukos uz ielas varu redzēt. Bet nav par smukumu runa, bet par etiķeti un spēju uzlikt sejai puslīdz viedu skatu. Tas milzīgais iekritiens vēlēšanās, kas bija pagājšreiz – ļoti bēdīgi, ka sabiedrībai ir tik zemas prasības pret politiķiem, ka balso par populistiem.

Tā saka – ar katru Saeimu intelekts iet mazumā?

Tagadējā ne. Paskatāmies uz Ārlietu ministriju. Pats Rinkēvičs, izcils klasiskās mūzikas pārzinātājs, daudz lasījis, jaunienācēja lielajā politikā parlamentārā sekretāre Gunda Reire ar doktora grādu, gudra, eleganta, ļoti darbīga. Ar komandu, kuru jebkura Eiropas valsts var apskaust. Par kādu intelekta kritumu ir runa? Vai Kučin­ska kompetence. Man ir sajūta, ka es mierīgāk guļu, kopš viņš ir iekšlietu ministrs. Nu ir labāk.

Pat Kariņam esmu piedevusi, ka bija pret reģionālajām koncertzālēm! Galveno darbu viņš ir izdarījis, pārliecinot cilvēkus par vakcināciju.

Bet ko skrīverieši saka par ievērojamo algu paaugstinājumu valsts amatpersonām?

Par to gan neviens nav priecīgs un ir diezgan liels sašutums. Nevar būt tik liela šķēre starp augstskolas profesoru un Saeimas deputātu. Ja profesoram ir 1300 eiro atlīdzība, bet deputātam 4000 – tā nav nevienā attīstītā valstī.

Jautāšu par Valsts prezidentu, kurš jāievēlē jau 31. maijā. Vai atbalstāt tagadējā prezidenta pārvēlēšanu vai vēlaties citu, iedvesmojošāku kandidātu?

Levitam neko lielu pārmest nevaru. Viņš caurmērā rīkojies pareizi, bet harismas trūkst. Atceros, kad Vaira Vīķe-Freiberga aicināja svinēt Lieldienas – izskatījās pēc uz uzvaru aicinošas performances! Par prezidentu gribētos redzēt kādu tiešām iedvesmojošāku. Levits nedara kaunu arī ārzemēs, bet mana pārliecība ir, ka tomēr būs cits šai amatā.

Laiki grūti prognozējami, tomēr Zelenska piemērs, izkoptais pievilcības spēks, kas, protams, nāk no aktierprasmes, uzliek noteiktu standartu. Arī ar dedzīgām acīm un bezgalīgu drosmi. Tie vārdi, kas izskanējuši mūsu valstī, nav nemaz tik peļami. Gan Jānis Sārts, gan vēl viens otrs. Pateikšu, kurš man labāk patiktu, bet tas nebūs, jo tad mēs zaudētu labu ārlietu ministru.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.