Vija Beinarte
Vija Beinarte
Foto: Polina Viljuna un “Shutterstock”, Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: Kas būtu jāzina par Džordžu Sorosu, un kāpēc tas ir tik svarīgi? 0

Deviņdesmit trīs gadus vecā biznesa magnāta un filantropa Džordža Sorosa rīcībā ir miljardi un viens no pasaulē spēcīgākajiem ietekmes tīkliem. Viņa devīze: “Kam es iztērēšu pietiekami daudz naudas, to es sakārtošu pareizi.” Taču kas pēc Sorosa domām ir “pareizi”?

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Ķīnieši ir sašutuši, jo Putina sabiedrotais sola “pakļaut” Krievijas kaimiņus
TV24
Ķīna paziņo, ka kopā ar Krieviju ir gatava aizstāvēt “taisnīgumu” pasaulē. Vai Ķīna nostāsies uz frontes līnijas?
Lasīt citas ziņas

Šim jautājumam pēdējā gada laikā ir veltītas vairākas grāmatas, spilgtākās no kurām ir Meta Palumbo “Cilvēks aiz priekškara”, Džeisona Čeifeca “Cilvēki, kas kontrolē cilvēkus, kas kontrolē Ameriku” un Reičelas Ērenfeldes “Sorosa darba plāns”.

Tālajā 2004. gadā, 4. oktobrī, izdevums “Los Angeles Times” publicē rakstu “‘Dievs’, kurā mājo bīstami dēmoni”. Tajā tiek citēta Sorosa atzīšanās: “Kopš mazām dienām es sevi iedomājos kā dievu. Patiesībā no bērnības man ir spēcīgas mesiāniskas fantāzijas, kuras agrāk man nācās kontrolēt, lai tās man nesagādātu nepatikšanas.” Tiek citēts arī vēlāk piebilstais paskaidrojums:

CITI ŠOBRĪD LASA
“Tā ir īpatnēja slimība, kad jūs uzskatāt sevi par dievu, visa radītāju. Taču tas mani nesatrauc, kopš esmu sācis to īstenot.”

Un vēl šajā pasenajā publikācijā tiek teikts, ka Soross ir ieguldījis milzu summas, lai pārveidotu bijušās padomju republikas pēc saviem ieskatiem, un lepojas ar to, ka “padomju impērija” tagad ir pārvērtusies par “Sorosa impēriju”.

Vai šādam apgalvojumam ir pamats? Ko tas nozīmē Latvijai? Un kas īsti ir Soross: manipulators vai nesavtīgs labdaris, kam rūp mūsu nākotne?

Par saknēm un ietekmēm

Džordžs Soross, īstā vārdā Ģerģs Švarcs, ir dzimis 1930. gada 8. augustā Budapeštā. Viņa tēvs Tivadars Švarcs, jurists un kaismīgs esperanto valodas skolotājs, pieaugot antisemītiskiem noskaņojumiem, pārsaucas par Šorošu un uzdodas par kristieti. Vēlāk tēva aizraušanās ar mākslīgi radītu, nedzīvu valodu kļūs par ierosu idejām, ko dēls īstenos Atvērtās sabiedrības fonda projektos.

Džordžam ir 13 gadu, kad nacisti okupē Ungāriju. Ar viltus identitāti viņš tiek nosūtīts dzīvot pie viltus krusttēva, kas ņem viņu līdz, veicot žīdu māju inventarizāciju, taču Soross, kā vēstī faktu pārbaudītāji no “The Washington Post”, nav bijis saistīts ar īpašumu konfiskācijām. Viņš ticis sūtīts arī veikt uzdevumus Jūdenrātā, taču, kā uzsver minētie faktu pārbaudītāji, nav piedalījies arestos.

Apgalvojumus, ka pusaudža gados Soross ir sadarbojies ar nacistiem, palīdzot viņiem identificēt žīdus, faktu pārbaudītāji no “Reuters”, “PolitiFact”, “The Associated Press” un “The Washington Post” ir atzinuši par viltus ziņām.

Reklāma
Reklāma

1998. gadā intervijā jautāts, vai laiks, kad viņam nācās dzīvot ar viltus identitāti pie viltus krusttēva, kas bija iesaistīts žīdu īpašumu konfiskācijās, saistās ar traumatisku pieredzi, Soross atbild: “Nē, itin nemaz.” Šī epizode ir ietverta Patrika Bet-Deivida raidījumā “Manipulators vai humānists?” (2:45 līdz 3:10).

Pēc kara Ungārija kļūst par PSRS ietekmes zonu, un 1947. gadā Soross pārceļas uz Londonu, kur sākumā strādā par oficiantu nakts klubā un bagāžas nesēju stacijā, lai varētu apmaksāt studijas Londonas ekonomikas skolā. Studiju laikā viņš iepazīstas ar cilvēku, kas pēc Sorosa paša teiktā ir viņu visvairāk ietekmējis, – zinātnes filozofu Karlu Poperu.

Popers ir slavens ar savu viltojamības principu. Pēc viņa domām teorijai, lai tā tiktu atzīta par zinātnisku, potenciāli ir jābūt falsificējamai, proti: ir jābūt iespējamam novērojumam vai eksperimentam, kas varētu pierādīt šās teorijas nepatiesumu. Šādi Popers piedāvā atrisināt demarkācijas problēmu jeb to, kā atšķirt zinātni no pseidozinātnes un no tā, kas vispār nav zinātne.

Popers pievēršas arī sociāliem procesiem. Jaunībā iesaistījies sociālistu apvienībā un īsu brīdi pat uzskatījis sevi par komunistu, vēlāk viņš asi vēršas pret jebkāda veida totalitārismu. Būdams agnostiķis, Popers iebilst pret ideju, ka vēsture attīstās saskaņā ar noteiktiem likumiem. Pēc viņa domām vēstures gaitu var ietekmēt un pat radikāli mainīt atsevišķu cilvēku rīcība. Popera divsējumu darbs “Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki”, kur tiek paustas liberālās demokrātijas un tolerances idejas, kļūst par otru lielāko impulsu Sorosa turpmākai darbībai.

Atvērtā sabiedrība

Patlaban Sorosa kapitāls ir 70 miljardi dolāru un viņš tiek uzskatīts par vieno no pasaulē bagātākajiem cilvēkiem.

1956. gadā Soross pārceļas uz ASV. No 1970. līdz 2000. gadam viņš vada riska ieguldījumu fondu “Quantum”. Ass prāts, intuīcija un neordinārs skats uz procesiem vērtspapīru tirgū palīdz viņam kļūt par vienu no trim ietekmīgākajiem biznesa magnātiem Savienotajās Valstīts – līdzās Vorenam Bafetam un Rejam Dalio.

Pēc Sorosa domām propagandu efektīvu padara tas, ka cilvēki nespēj izprast pasaules sarežģītību, tāpēc ir jāpiedāvā vienkāršoti risinājumi. Šo metodi, protams, var saukt dažādos vārdos, taču tieši tā ir palīdzējusi Sorosam nopelnīt savus miljardus.

1992. gada 16. septembris vēsturē ir iegājis kā Melnā trešdiena. Tā ir diena, kad Sorosa veikto vērienīgo valūtas spekulāciju rezultātā britu valdība ir spiesta izņemt mārciņu no starptautiskā Valūtas kursa mehānisma (ERM), mārciņa dramatiski devalvējas, bet

Soross vienā dienā nopelna vienu miljardu ASV dolāru, iegūstot iesauku “cilvēks, kas sagrāva Anglijas banku”.

Vai viņš apzinās, ka šis miljards tika izņemts no britu nodokļu maksātāju kabatām? Protams! Taču viņa atbilde ir īsa un vienkārša: tas, kas rēķinās ar sociālām sekām, nenodarbojas ar riska ieguldījumiem un neveic miljardos lēšamus darījumus biržā.

Mārciņai seko vācu marka. 1993. gadā Soross britu izdevumā “The Times” izsaka paredzējumu, ka ir sagaidāms markas kursa kritums. Tas kļūst par iemeslu paniskai markas pārdošanai, kas beidzas ar strauju tās kursa kritumu.

Nākamais piemērs ir 1997. gada finanšu krīze Āzijā, kad Sorosa veiktās operācijas vērtspapīru tirgū rada domino efektu, kas beidzas ar Taizemes, Indonēzijas, Malaizijas un Dienvidkorejas ekonomisko sabrukumu, iedzenot postā miljoniem cilvēku.

Malaizijas premjerministrs Mahatirs Mohamads apsūdz Sorosu reģionālās ekonomikas destabilizācijā.

1998. gadā izdevumā “The Financial Times” Soross iesaka Krievijai devalvēt rubli par 15 līdz 25 procentiem, kas izraisa kārtējo panisko pārdošanu, vēl vairāk padziļinot krīzi.

Un tad 2004. gadā, brīdī, kad ASV dolārs kļūst vājāks attieksmē pret eiro, Soross intervijā CNN paziņo, ka ir sagaidāms straujš dolāra kritums. Sākas panika, un notiek tas, ko Soross ir gribējis panākt.

Taču tā ir tikai viena medaļas puse. 1984. gadā Soross ir nodibinājis Atvērtās sabiedrības fondu, kam kopumā atvēlējis 32 miljardus dolāru, padarot to par pasaulē lielāko privāti finansēto fondu. Fonda mērķis – darboties tiesiskuma, demokrātiskas pārvaldības un cilvēktiesību labā. Tā ir teikts fonda vēstījumā.

Īpaša vieta fonda rūpju lokā ir atvēlēta izglītībai un medijiem, kā arī lezbiešu, geju, biseksuāļu, transseksuāļu, kvīru, interseksuāļu un citu tā saukto seksuālo minoritāšu tiesībām.

Kopš 1999. gada Sorosam ir arī Jaunās Amerikas fonds (tagad “domnīca”), kas fokusējas uz tādām nozarēm kā veselība, izglītība, sociālais dzimums, klimats, enerģētika un ekonomika.

Soross finansiāli atbalsta tādas organizācijas un platformas kā “Zinātnieki Eiropas Savienībai”, “Sabiedrības integrācijas centrs”, “Cilvēktiesību uzraudzība”, “Mediji ir svarīgi Amerikai”, “Amerika balso”, “Vikipēdija” u.c.

Viņš ir cieši saistīts ar Pasaules ekonomikas forumu, Apvienoto nāciju organizāciju, Pasaules veselības organizāciju. Viņa partneri, draugi un domubiedri ir Bils Geitss, Klauss Švābs un Rotšildu ģimene.

Varbūt šis cilvēks, kas savām acīm redzējis, cik sekmīgi pēc Otrā pasaules kara darbojās tā sauktais Māršala jeb Eiropas atgūšanās plāns, domā, ka tagad kas līdzīgs varētu tikt īstenots pasaules mērogā? Tāds Sorosa jeb globālas atgūšanās plāns?

Kas maksā, tas pasūtina mūziku

Kopš 2000. gada Soross ir iesaistījies visās ASV prezidenta vēlēšanās, tērējot milzu summas tam, lai republikāņi nenonāktu pie varas. Interesanta detaļa: Soross cīnās nevis par demokrātiem, bet pret republikāņiem, jo viņš, ateists būdams, neatzīst republikāņu pārstāvētās konservatīvās vērtības.

Grāmatā “Amerikas pārākuma burbulis”, kas izdota 2003. gadā,

Soross Savienotās Valstis nosauc par “draudu pasaulei”, bet republikāņus – par “tirgus ekonomikas fundamentālistu” un “reliģisko fundamentālistu” nešķīstās savienības bērniem.

2000. gadā Soross mēģina palīdzēt Alam Goram uzveikt republikāni Džordžu Bušu, tomēr uzvar Bušs. 2003. gada 11. novembrī intervijā laikrakstam “The Washington Post” Soross atklāj, ka nepieļaut atkārtotu Buša ievēlēšanu ir “manas dzīves galvenais fokuss” un “dzīvības un nāves jautājums”. Cīņai pret Bušu Soross iztērē vairāk nekā 23 miljonus dolāru, taču arī 2004. gadā uzvar Bušs.

2008. un 2012. gadā Soross jau atkal atbalsta demokrātus, īpaši Baraku Obamu, ko politiskie pretinieki 2012. gada priekšvēlēšanu cīņas laikā saukā par “sociālistu”, kas birokratizējis valsts pārvaldes aparātu, padarot to smagnēju un neefektīvu. Šoreiz Sorosa pūles un ieguldītie līdzekļi attaisnojas.

Un tad nāk 2016. gads. Hilarijas Klintones kampaņai viņš atvēl 13 miljonus, citu demokrātu kandidātu atbalstam – vēl 22 divus miljonus. Tomēr vēlēšanās uzvar republikānis Tramps.

2020. gadā Soross dubulto likmi – demokrātu priekšvēlēšanu cīņā viņš iegulda 70 miljonus dolāru. Un panāk gribēto – par prezidentu kļūst Baidens.

Tomēr arī tas vēl nav viss. Pārskati liecina, ka demokrātu partijas izvirzīto apgabala prokuroru kandidātu priekšvēlēšanu kampaņās Soross ir ieguldījis 40 miljonus dolāru. Viņa finansējumu ir guvuši arī 75 krimināllietu prokurori.

Ik gadu Atvērtās sabiedrības fonds piešķir ap 50 miljoniem dolāru dažādām koledžām un universitātēm. Piemēram, no 2014. līdz 2018. gadam šā fonda finansējumu ir saņēmusi 171 mācību iestāde 51 valstī.

Soross ir piešķīris finansējumu arī vairāk nekā 30 ziņu aģentūrām un medijiem, starp kuriem ir “The New York Times”, “The Washington Post”, “The Associated Press”, CNN, ABC.

Neskaitāmi ietekmīgu izdevumu redaktori un žurnālisti ir saņēmuši Sorosa dotācijas. 2011. gadā veiktās aplēses liecina, ka Sorosa atbalstītie mediji ik mēnesi sasniedz aptuveni 300 miljonu auditoriju.

Tagad viņa ietekmes tīkls ir kļuvis vēl plašāks, aptverot ne vien raidorganizācijas, bet arī grāmatu apgādus un filmu industriju.

Var, protams, teikt, ka tā nav mūsu darīšana, kam Soross tērē savu naudu. Un nav jau arī. Tikai ar vienu piebildi: kas maksā, tas pasūtina mūziku. Un nosaka gan mācību programmu, gan ziņu saturu.

Par vērtībām

No Pasaules ekonomikas foruma tribīnes Soross ir paudis, ka

“nacionālisms ir atvērtās sabiedrības lielākais ienaidnieks”.

Viņš neslēpj, ka ir par globālu pasauli bez robežām. Tāpēc Baidens jau pirmajā prezidentūras dienā aptur dienvidu robežas sienas būvi, atceļ ieceļošanas liegumu personām no valstīm, kas atbalsta terorismu, aptur nelegālo imigrantu deportāciju un iesniedz Kongresam dokumentu paketi, kas paredz amnestiju miljoniem nelegālo imigrantu.

Tagad dienvidu robežas krīze tiek vērtēta kā ASV drošības dienestu murgs, kas apdraud nacionālo drošību un kā smags slogs gulstas uz nodokļu maksātāju pleciem.

Taču Iekšzemes drošības sekretārs Alehandro Majorkas apgalvo, ka satraukumam nav iemesla.

Vēl nesen Pasaules ekonomikas foruma mājas lapā, sadaļā “Globālais darbu plāns”, bija lasāms 2018. gadā publicēts raksts “Astoņi nākotnes paredzējumi”, kur tika solīts, ka tuvākajā laikā miljards cilvēku no Āfrikas un Tuvajiem Austrumiem emigrēs uz Ameriku un Eiropu, un drīz vien kļūs par lielu uzņēmumu vadītājiem. Raksts ir dzēsts, bet process rit pilnā sparā. Vismaz tiktāl, cik tas attiecas uz paredzējuma pirmo daļu.

Dziļāku ieskatu problēmā sniedz dokumentālā filma “Izbēdzēji”. Tā tiek saukti tie nelegālie imigranti, kas nevis labprātīgi padodas robežsargiem, bet vēlas iekļūt valstī, nenonākot drošības dienestu uzskaitē. Filmu var noskatīties ŠEIT.

Un tad kļūst saprotams, ka arī uz Latvijas austrumu robežas nostiprināšanu var raudzīties divējādi: ja esi nacionālists, tev var šķist, ka notiek sabotāža, ja esi globālists, tad satraukumam nav iemesla.

Dzejniece un latviešu valodas skolotāja Iveta Ratinīka nesen man sarunā teica: “Pamatskolā mācīt dzimto valodu pēc svešvalodu metodikas ir aplamība. Mazais cilvēks grib saprast, kas nav pareizi, bet kā lai viņš zina, ka vajag atkārtot, piemēram, divdabju pareizrakstību, ja tā nav mācīta teorētiski? Man ir nepieņemami, ka latviešu valoda un literatūra tiek šķirtas. Ka vidusskolā ir dramatiski samazināts gan valodas, gan literatūras stundu skaits. Ka ir pat tādas 12. klases, kur būs tikai viena literatūras stunda nedēļā! Kā lai šādi izkopj skaistu un pareizu latviešu valodu? Tā ir ņirgāšanās par jomu, kas veido skolēna pasaules redzējumu.”

Taču uz šo izmisuma saucienu var atbildēt arī tā: ja mērķis ir iekļāvīga un atvērta pasaulē bez robežām, tautībām un dzimuma, kam vajadzīga latviešu valoda? Un arī vēsture nav vajadzīga, jo vēsture ne vien māca ieraudzīt procesu kopsakarus, bet arī stiprina sakņu un piederības sajūtu, patriotismu un dzimtenes mīlestību, tātad – nacionālismu, kas – citējot Sorosu – ir globālisma ienaidnieks.

Un vēl kāda zīmīga detaļa: izglītība Latvijā ir reformēta un deformēta lielā mērā par Sorosa naudu un ar Sorosa cilvēku rokām.

Guntars Catlaks, kas no 2014. gada līdz 2021. gada decembrim vadīja Valsts izglītības satura centru, pirms tam strādāja Sorosa fondā – no 2002. gada valdē, no 2005. gada līdz 2014. gadam – par tā priekšsēdi. Savukārt jaunā mācību satura ieviesēja Zane Oliņa, kas projektā “Skola2030” darbojās kopš tā pirmsākumiem līdz 2022. gada maijam, ir piedalījusies Sorosa fonda programmas “Pārmaiņas izglītībā” veidošanā un vadījusi projektu “Efektīva skola”. To, cik efektīva ir šī skola, tagad apliecina skarbā realitāte.

Tomēr arī tas vēl nav viss. 2009. gadā bijušais Sorosa fonda valdes loceklis, tobrīd eirokomisārs, Nils Muižnieks izdevumā “Open Society News” publicē rakstu “Atvērtās sabiedrības cilvēka radīšana”, kur izklāsta fonda darbības mērķi: izaudzināt un izskolot “homo sorosensus”, kam jāpārņem vara politikā un ekonomikā.

Sorosam ir pieci bērni. Dēls Aleksandrs, kam patlaban ir 38 gadi, kopš Baidena inaugurācijas ir apmeklējis Balto namu 14 reizes un tur saticies ar visiem, kas pietuvināti prezidentam. Tēvs ir uzticējis Aleksandram Atvērtās sabiedrības fonda vadību, un dēls jau ir lēmis par fonda turpmākās darbības galveno fokusu izvēlēties Āfriku.

Ko darīt?

Protams, ne jau Soross ir mūsu problēmu avots un visa ļaunuma sakne. 1991. gadā, kad stāvējām “Baltijas ceļā”, šķita, ka nevienam pasaulē nav tik daudz naudas, lai nopirktu latvieša sirdsapziņu. Bet tagad izrādās, ka latvieši ir pērkami kāliem. Un daudziem diemžēl ir zudusi drosme nosaukt kādu no saviem tautas brāļiem par kangaru – nevis lai viņu tiesātu, bet lai diagnosticētu slimību.

Stāsts jau nav par Sorosu, bet par varaskāri, augstprātību un pērkamību. Un arī par kūtrību, bailīgumu un garīgu aklumu.

Reiz kāds Sorosam pietuvināts cilvēks man privātā sarunā teica: Konservatīvie vienalga beigās piekāpjas, un tas esot progresa pamatā. Atbildēju, ka tā tas bez šaubām ir tais reizēs, kad tiek sprausti skaidri, atklāti un Dieva taisnībā dibināti mērķi, piemēram, verdzības atcelšana Amerikā vai dzimtniecības atcelšana Baltijā.

Bet pavisam citādi ir tad, kad aiz progresa saukļiem slēpjas civilizācijai draudīgas destruktīvas un agresīvas ideoloģijas. Droši vien arī tad, kad nacisms un komunisms vēl nebija parādījis savu īsto seju, netrūka visumā konservatīvu cilvēku, kas pieļāva domu, ka progresa labad būtu pieļaujams piekāpties šām ideoloģijām, jo nevarēja iedomāties, par kādu drausmīgu postu tās izvērtīsies.

Tie, kas savā laikā būtu varējuši šās sērgas apturēt pašā iedīglī, bet to neizdarīja, vēlāk droši vien rūgti nožēloja savu gļēvumu un lētticību – nevis kā vārgumu, bet kā noziegumu.

Progresa vārds pats par sevi nav ne slikts, ne labs. Progresēt var arī krasta erozija, augsnes degradācija un ļauna slimība. Un te nu katram pašam ir jāizlemj, vai viņš šādam progresam grib pretoties vai to veicināt.

SAISTĪTIE RAKSTI