Foto: Polina Viljuna un “Shutterstock”, Dinas Antumas-Jansones kolāža

Vija Beinerte: “Valsts vadītājam ir jābūt tautas apziņas modinātājam.” 0

Autors: Liene Ozola, “Kodols”, “Apriņķa Avīze”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā
Krimināls
Netālu no lidostas “Rīga” nokritusi neliela lidmašīna, pasažieris nogādāts slimnīcā 117
TESTS. Ja tev šodien būtu jākārto eksāmeni, ar kādu atzīmi tu pabeigtu 9.klasi un iegūtu pamatizglītību?
Lasīt citas ziņas

Latvijas valstij nozīmīgs datums šogad būs 31. maijs, kad Saeimas deputāti vēlēs valsts augstāko amatpersonu – Valsts prezidentu. Tikmēr žurnālisti medijos mēģina skaidrot, kādam šī amata kandidātam būtu jābūt un ko no savas valsts prezidenta sagaida pilsoņi. Tādēļ “Kodols” uz sarunu aicināja VIJU BEINERTI – kinorežisori un esejisti, vairāku filmu un grāmatu autori, kas savās publikācijās ir definējusi visai sabiedrībai nozīmīgas vērtības. Turklāt pavisam drīz nāks klajā viņas jaunā grāmata “Mans konservatīvais kompass”.

Kāpēc jums bija svarīgi, lai tieši tagad taptu grāmata, un par ko ir tās vēsts?

CITI ŠOBRĪD LASA

Ja es ko redzu un saprotu un spēju noformulēt tā, lai kopsakari atklātos arī citiem, vismaz tiem, kam par to ir kāda interese, es to daru. Jo atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā. Bet runāt, kad sirdsapziņa neļauj klusēt, – tā arī ir rīcība.

Korumpēti politiķi, kas apkalpo projektus, nevis kalpo sabiedrībai, mediji, kas apkalpo politiķus, nevis kalpo patiesībai, cieši un prasmīgi saausti korporatīvie tīkli, sociālā taisnīguma prasību aizsegā briedināts terorisms; nedrošība, bailes, haoss un naids, kas vispirms tiek iesēts prātos, lai pēc tam sazeltu rīcībā; un pāri visam – karš Eiropā. Tās ir šā laika zīmes. Kur smelt prieku un iedvesmu? Kā iegūt iekšēju mieru?

Jāņa atklāsmes grāmatā tiek runāts par Harmagedonu jeb cīņas stāvokli, kad nepatiesība cīnās pret patiesību. Tas nozīmē, ka lielais bēdu laiks ir paredzēts. Bet paredzēta ir arī uzvara. Esmu par to daudz domājusi un rakstījusi. Un tagad, draugu pamudināta, zem viena vāka esmu apkopojusi svarīgākās pēdējo triju gadu esejas – gan publicētās, gan arī vēl nepublicētās. Cerībā, ka tās palīdzēs gūt skaidrību un iekšēju mieru tiem, kas to meklē.

Savās publikācijās jūs nereti esat ļoti kritiska pret platstraumes medijos valdošo liberālo un ultraliberālo viedokli. Kāpēc tā? Kāpēc uzskatāt, ka konservatīvisms ir atbalstāmāka ideoloģija (par ko liecina arī jūsu grāmatas nosaukums)?

Šā gada martā Eiropas Parlamenta Identitātes un demokrātijas fonda rīkotā konferencē Dr. Džeimss Lindsejs, matemātiķis un vairāku grāmatu autors, uzstājās ar referātu “Voukisms jeb kultūrkarš pret Eiropu”, kur kodolīgi un argumentēti pamatoja, ka

ekonomiskais marksisms, radikālais feminisms, kritiskā rasu teorija, kvīru teorija, postkoloniālisma teorija un voukisms – tie visi ir uz Marksa ideju celma sazēluši potzari.

Savulaik uz jautājumu, kas ir maoisms, vadonis Mao atbildēja: marksisms-ļeņinisms ar ķīniešu vaibstiem. Pārfrazējot šo teicienu, Dr. Lindsejs voukismu definē kā marksismu ar amerikāņu vaibstiem.

Markss bija bezdarbnieks, kas visu mūžu diedelēja naudu un dzīvoja uz lielrūpnieka Engelsa maka. Taču viņš bija veikls manipulators un ideologs.

Lai gan Marksa ekonomikas idejas izgāzās (komunistisko valstu vēsture tam par liecību), ideja par sabiedrības sašķelšanu, savedot ienaidā proletariātu un buržuāziju, Krievijā un Ķīnā nostrādāja.

Reklāma
Reklāma

Tiesa, cerības uz proletariātu kā pasaules revolūcijas virzītāju neattaisnojās, jo attīstīta kapitālisma valstīs Marksa idejas pa lielākai daļai aizrāva intelektuāļus, no turīgām ģimenēm nākušus studentus un lumpeņus. Tāpēc Marksa sekotājiem nācās pārorientēties un upura lomai izraudzīt citus pretendentus – seksuālās minoritātes, sievietes un tos, kuru ādas krāsa nav balta.

Tā balts heteroseksuāls vīrietis tika pasludināts par visa ļaunuma sakni.

Hārvarda universitātes profesors, pārliecināts marksists un daudzu radikālu strāvojumu iedvesmotājs Noels Ignatjevs savās lekcijās pat mēdza teikt, ka labākais, ko var izdarīt tas, kurš piedzimis kā balts vīrietis, ir beigt dzīvi pašnāvībā vai kļūt par “melno”, jo rase ir sociāls konstrukts: “melnais” esot nevis pigmenta daudzums ādā, bet gan uzticība marksisma doktrīnai.

Un nu ASV 46. prezidents Džo Baidens, šā gada 13. maijā uzrunājot Hovarda universitātes absolventus, paziņo: “Visbīstamākais terorisma drauds mūsu dzimtenei ir balto pārākums.”

Īsi sakot, Markss varas uzurpēšanai plānoja izmantot ekonomiskās sviras, viņa sekotāji – sociālās un kultūras sviras, taču manipulāciju mehānisms – sašķelt sabiedrību, sadalot cilvēkus “apspiestajos” un “apspiedējos”, – ir tas pats.
Kāds ir varas uzurpēšanas mērķis? Atbildi Markss ir skaidri noformulējis “Komunistiskās partijas manifestā”:

iznīcināt privātīpašumu un ģimenes institūciju, sagraut pastāvošo lietu kārtību.

Un te nu mēs nonākam pie saknes un būtības: par savu lielāko ienaidnieku Markss uzskatīja ne jau lielrūpniekus vai monarhus, bet Dievu.

“Komunisms sākas ar ateismu,” raksta Markss. “Markss noraida jebkādu saikni ar Dievu, proletariāta maršējošo kolonnu priekšā nostādot sātanu,” pētījumā “Reliģija un sociālisms” raksta pirmais PSRS izglītības komisārs Lunačarskis.

Kāpēc mums tas ir jāzina? Tāpēc, ka Pasaules Ekonomikas forums un Apvienoto nāciju organizācija jau labu laiku sludina “laimīgu nākotni” bez privātīpašuma un robežām un pauž apņemšanos līdz 2030. gadam “likvidēt nabadzību un badu”, nodibināt “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kur tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”.

Globālistu organizācijas, kas nespēj (vai nevēlas) apturēt Krievijas karu Ukrainā, sola, ka 2030. gadā mēs visi dzīvosim “vienlīdzības paradīzē”.

Gluži tāpat kā 1961. gadā PSKP kongresā tika apsolīts, ka 1980. gadā padomju ļaudis dzīvos komunismā!

Tieši tā! Ideju par vienlīdzību un kolektīvu labklājību ir viegli pārdot, jo tā izklausās pievilcīgi. Vismaz tiem, kas nav mācījušies vēsturi un nezina, cik miljonus upuru šī utopija jau ir prasījusi. Tāpēc komunisma vēstures asiņainās lappuses ir izņemtas ne tikai no Krievijas, bet arī no daudzu Rietumvalstu izglītības programmām.

Bet vēsture apliecina arī to, ka “vienlīdzība” ir iespējama tikai totalitārā valstī, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā vai satiekas Davosā.

Jo kā gan var novienādot viedo un ģeķi, krietno un bezgodi, strādīgu cilvēku un slaistu?

Dievs gan liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un lietum līt pār taisniem un netaisniem, šādā ziņā visi cilvēki ir vienlīdzīgi, tomēr spējas viņš mums ir devis atšķirīgas un atšķirīgā mērā. Un tas ir darīts aiz vieda iemesla. Ja visiem viss būtu dots gluži vienādi, tad nevienam attieksmē pret citiem nekā netrūktu, un brālim brāļa vairs nevajadzētu.

Tāda īsumā ir mana atbilde uz jautājuma pirmo daļu.

Savukārt desmit baušļi ir nevis ideoloģija, bet pastāvošās lietu kārtības likumi. Kāpēc Kristus saka: Patiesība darīs jūs brīvus? Tāpēc, ka baušļi ir patiesība par Dieva noteikto lietu kārtību. Baušļi mums ir doti kā karte un kompass, lai mēs neapmaldītos dzīves ceļā. Un šī lietu kārtība ir ietverama vienā teikumā: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē – dari citiem to, ko tu saprātīgi vēlētos, lai citi dara tev: paēdini izsalkušo, padzirdi izslāpušo, palīdzi piecelties paklupušajam, uzmundrini pagurušo, iepriecini noskumušo!

Atšķirība starp kreiso liberālismu un konservatīvismu ir tā, ka kreisais liberālisms ir ideoloģija, kas tiek uzspiesta ar varu un viltu, bet

konservatīvisms ir vērtību sistēma, kurā katrs var iekļauties tik lielā mēra un tāda veidā, kā pats vēlas.

Kā reiz teica draugs mācītājs Ingmars Zemzaris: “Ja Dievs gribētu cilvēkus darīt labus ar varu, viņam nebūtu bijis jāmirst Golgātā.”

Protams, arī konservatīvisma vārdu var nelietīgi valkāt, rakstot to uz politiska spēka vai medija izkārtnes. Bet tad svarīgi ir paturēt prātā, ka pēc augļiem būs pazīt koku.

Vai mēs jau labu laiku nedzīvojam sajukušā un sajauktā pasaulē, kur ļaudis vairs nevar un varbūt pat nevēlas atšķirt patiesību no meliem, sievieti no vīrieša? Pasaulē, kur karu sauc par miera operāciju un dzimums vairs nav bioloģiski noteikts?

Dānijas pilsētā Orhūsā kopš 1982. gadā bija darbojies Sievietes muzejs. 2021. gadā to pārdēvēja par “Sociālās dzimtes” muzeju un novietoja tur 3,5 metrus augstu skulptūru, kur kails bārdains vīrietis ar krūti baro zīdainīti. Tēlnieks Aske Kreilgārds šādi redzot vīrieša un sievietes “krustojumu”.

Sajukuši un sajaukti ir nevis dzimumi, bet prāti.

Pasaule jūk prātā, jo ir apjukusi un dezorientēta. Priekš 2000 gadiem Poncijs Pilāts rādīja uz Kristu: Ecce homo! – Lūk, cilvēks! Kad Kristus bija visas cilvēcības pirmveids, bija skaidrs, ka cilvēks ir cilvēks tik lielā mērā, cik viņš ir līdzīgs Kristum – savā gribā, atziņā un rīcībā. Bet tagad neviens vairs nevar pateikt, kas ir cilvēks. Vai brīnums, ka daudzi vairs nespēj saprast, kas ir vīrietis un kas ir sieviete?

Kristus to visu ir iepriekš pasludinājis, sacīdams: “Pēc tā lielā bēdu laika saule taps aptumšota, mēness nedos sava spīduma, un zvaigznes kritīs no debess, un debesu stiprumi kustēsies.” Saule ir mīlestība, mēness – ticība, zvaigznes ir patiesības atziņas, bet debesu stiprumi – ētiski ideāli un garīgās gravitācijas likumsakarības.

Nesen uz jautājumu, kā Rietumu sabiedrībai visvairāk pietrūkst, es atbildēju: Pietrūkst miera. Jo pietrūkst dziļuma. Mieram nav kur balstīties, trūkst pamata. Jo paši debesu stiprumi velnišķīgā veidā tiek kustināti. Tādēļ cilvēks jūtas dezorientēts.

No tā arī nedrošība un bailes. Jo cilvēks vairs nezina, kas viņš ir un kālabad te atrodas.

Vienīgais, ko viņš zina droši, ir tas, ka nomirs. Bet nezina, kas būs pēc tam. Lai gan tam taču būtu jābūt galvenajam dzīves jautājumam, ja vien debesu stiprumi nebūtu izkustināti.

Tāpēc, kā reiz teica Ingūna Rībena, vairāk par visu mums tagad ir vajadzīgs “tāds garīgs Koperniks, kas sakārto debesu stiprumus, kas atkal noliek Dievu centrā un cilvēku perifērijā. Ja mēs atgriezīsimies orbītā, tad pēc norieta atkal piedzīvosim jaunu rītausmu.”

Vai nav tā, ka šis sajukums sākas no valodas, terminiem, kas pārtop domās un uzskatos? Viens piemērs, kas lasītājiem varētu būt labi saprotams: vārda “ministrs” pamatā ir latīņu ‘minister’ jeb ‘kalps’. Pazaudējot šī vārda jēgu un nozīmi dzīvē un darbībā, ir tā, kā ir. Ne ministram labi, ne Latvijas ļaudīm. Bet ko darīt? Kā palikt ar nesajukušu galvu?

Agrāk izglītots cilvēks prata vismaz kādu no klasiskajām valodām, jo klasiskās valodas palīdz sakārtot domāšanu. Tās ir nemainīgas un nepakļaujas dekonstrukcijai. Pirms dažiem gadiem Polijas valdība lēma atjaunot latīņu valodas studijas vidusskolu mācību pamatprogrammās. Bet Latvijā klasiskās valodas tiek izņemtas pat no augstskolu programmām.

Ko darīt? Saukt lietas to īstajos vārdos. Sievieti saukt par sievieti, nevis par cilvēku, kam ir menstruācijas. Māmiņu saukt par māmiņu un tēti – par tēti. Nelieti saukt par nelieti, bet ģeķi – par ģeķi. Jo tad, ja kāda ideoloģija grib kontrolēt cilvēka valodu, tā grib kontrolēt viņa domāšanu.

Maija beigās ir paredzētas Valsts prezidenta vēlēšanas. Kādam jūsuprāt jābūt šī amata pretendentam? Ko jūs sagaidāt no valsts vadītāja?

Valsts vadītājam ir jābūt tautas apziņas modinātājam.

Bet lai būtu par apziņas modinātāju, pašam ir jābūt apziņas nomodā.

Ir jāgrib kalpot, nevis kalpināt. Darīt tautu tik viedu un laimīgu, cik vien iespējams. Savu uzmanību pirmām kārtām vēršot uz garīgo svētību visiem tiem, kas viņam uzticējušies un ir uzticēti. Tad drīz vien arī par ārēju labklājību nevienam nebūs jāsūdzas.

Bet tas nozīmē, ka amata kandidātam ir jābūt brīvam gan no Putina, gan no Švāba un Sorosa ietekmes. Un arī no to Eiropas Parlamenta locekļu ietekmes, kas apgalvo, ka “Eiropa, kas sastāv no nācijām, ir pagātnes relikts; mūsu cīņa – Eiropa bez tautām!”

Citiem vārdiem sakot, kandidātam ir jābūt brīvam no visiem tiem, kas grib iedibināt “jaunu pasaules kārtību”, sagraujot “veco”, Dieva iedibināto. Tāpēc, ka Dieva kārtība ir nevis veca vai jauna, bet mūžīga. Un ja tā nebūtu mūžīga, tad tā nebūtu nekāda kārtība un nekāda patiesība. Jo patiesība ir un paliek patiesība mūžīgi. Neatkarīgi no tā, ko par to saka vecie vai jaunie marksisti.

Vai jūsu konservatīvais kompass var noderēt arī valstsvīriem un valstssievām?

Klīstot uz labu laimi, nekāds kompass nav vajadzīgs. Bet tas var kļūt par derīgu rīku tiem, kam rūp gan savs, gan savas tautas, valodas un valsts liktenis plēsīga kosmopolītisma, globalizācijas, relatīvisma diktatūras un militāras agresijas draudu apstākļos. Lai kopā mēs spētu atrast tos principus, kas ļautu Latvijai noturēties pasaules kartē vēl vismaz otrus simt gadus.

Pārpublicēts no portāla “Aprinkis.lv”.

SAISTĪTIE RAKSTI