Foto: Polina Viljuna/Shutterstock/ Dinas Antumas-Jansones kolāža

“Patiesība ir nevis veca vai jauna, bet mūžīga.” Saruna ar kinorežisori un rakstnieci Viju Beinerti 0

Autors: Edvarts Krusts

Vija Beinerte – kinorežisore un esejiste, vairāku filmu un grāmatu autore, – savā publicistikā argumentēti analizē sabiedrībai svarīgus procesus, atklājot to kopsakarības un iespējamos risinājumus, nebaidoties paust viedokli, kas nereti atšķiras no platstraumes medijos teiktā. Mūsu saruna par to kā nepazaudēt orientierus laikā, kad nepatiesība cīnās pret patiesību un daudzi cilvēki tiek pievilti ar utopiskiem melu stāstiem.

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Lasīt citas ziņas

Kas dod spēku peldēt pret straumi, nebaidīties runāt par lietām, ko daudzi vai nu neredz, vai negrib redzēt?

Ja es ko redzu un saprotu, un spēju noformulēt tā, lai šīs kopsakarības atklātos arī citiem, vismaz tiem, kam par to ir kāda interese, es to daru. Jo atzīt patiesību nozīmē to piepildīt rīcībā.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kad 2014. gadā es uzrakstīju, ka Trešais pasaules karš ir jau sācies, tas risinās cilvēku prātos, un frontes līnija iet caur katra sirdi un apziņu, – daudziem tā šķita pārdroša metafora. Taču es nevarēju to neuzrakstīt – lai vēlāk tie paši cilvēki nejautātu, kāpēc viņus neviens nav brīdinājis.

Īstenībā brīdinājuma zvans skan bez mitas. Tikai vairums cilvēku to negrib vai nespēj dzirdēt. Vieni – lai neapgrūtinātu sirdsapziņu, citi – jo viņu ausis ir vai nu aizbāztas ar aklu pārliecību vai aizkritušas no fona trokšņiem. Tāpēc, ka cīņa ir nevis par teritoriju, bet par cilvēku prātiem.

Kas ar ko cīnās?

Kādreiz bija skaidrs: Austrumi ar Rietumiem. Melu impērija PSRS ar brīvības un demokrātijas simboliem – Rietumeiropu un ASV. Tagad viss ir savīts ellišķīgā musturā. Īsā atbilde: nepatiesība cīnās pret patiesību.

Un kāda ir garā atbilde?

Kad 2020. gada augustā es rakstīju sleju “Ļaunuma raža”, lai saprastu, kas kopīgs Baltkrievijai, kur demokrātijas nepazīst, un ASV, kur tiek plūkti demokrātijas augļi, pēkšņi atklāju, ka šajos tik ļoti atšķirīgajos stāstos arvien skaidrāk iezīmējas kāds vienojošs aspekts:

skanīgu saukļu aizsegā tiek briedināta ideoloģija, kuras mērķis ir totalitārs režīms, bet par drošības garantu kalpo prasmīgi un cieši saausti korporatīvie tīkli.

Vairāk nekā 200 gadu Amerika bija brīvības simbols. Tagad – valsts, kur ir vairs tikai divi viedokļi – kreisais un nepareizais. Kur gandrīz puse pilsoņu vairs neuzticas tiesu varai un vēlēšanu rezultātiem. Kur Vašingtonas Katona institūta Globālās brīvības un labklājības centra vecākais zinātniskais līdzstrādnieks Andrejs Illarionovs tika atlaists no darba pēc raksta “Reihstāga dedzināšana” publicēšanas savā personiskajā blogā.

Uz jautājumu, kas patlaban iznīcina galvenās ASV politiskās un juridiskās institūcijas, Illarionovs atbildēja: “ASV Demokrātiskās partijas vadība, lai nodibinātu varas monopolu.” Uz jautājumu, kāpēc viņiem nepieciešams varas monopols, atbilde bija tikpat īsa un konkrēta: “Lai īstenotu Baidena, Harisas un BLM daudzkārt pasludināto radikālā sociālisma, melnā rasisma un zaļā totalitārisma programmu.”

Reklāma
Reklāma

Un par to viņu atlaida no darba?

Tieši tā! Bez komentāriem, tikai ar piebildi, ka institūts novērtē Illarionova “ilggadējo Putina režīma kritiku un uzstāšanos par brīvību Krievijā un visā pasaulē”.

Un te man rodas jautājums: Kā tas nākas, ka brīvības citadelē vairs nedarbojas Konstitūcijā garantētā vārda brīvība? Un kā ir iespējams, ka satrakotu vandaļu orģijas, kurās anarhisti, komunisti, “kultūras atcelšanas” kaujinieki un tagad arī viscaur melnā ģērbti zaļā totalitārisma apoloģēti demolē pilsētas, apgāna vēstures pieminekļus, dedzina valsts karogu un slauka tajā kājas? Kas notiek?

Kādreiz PSRS un ASV attiecības raksturoja sauklis “Panāksim un apsteigsim”. Padomju darbaļaudis naivi cerēja, ka tad beidzot arī viņu zemē iestāsies uzplaukums. Taču Valsts drošības komitejai bija savs plāns.

Jurijs Andropovs, PSRS vēstnieks Ungārijā, ar kura pūlēm tika apspiesta Ungārijas 1956. gada revolūcija, kļūdams par VDK priekšsēdi, lēma aptuveni 85 procentus VDK ārvalstu darbības budžeta tērēt tā sauktiem aktīviem pasākumiem jeb ideoloģiskam un psiholoģiskam karam, kura

“mērķis ir demoralizēt sabiedrību, destabilizēt situāciju, iejaukties citas valsts iekšējās lietās, ideālā gadījumā ietekmējot arī vēlēšanu procesu”.

Par metodēm, ar kādām tas panākams, ir saglabājies daudz liecību. Piemēram: “Islāma terorisms tika radīts kā VDK projekts. Process sākās pagājušā gadsimta 70. gados, tā idejiskais tēvs bija Jurijs Andropovs. Simtiem viņa aģentu tika dots uzdevums pārliecināt arābu pasauli, ka tās galvenie ienaidnieki ir Izraēla un ASV. Andropovs izmantoja islāma valstis kā Petri trauku, kurā VDK aģenti uz marksisma-ļeņinisma baktērijas bāzes kultivēja naida vīrusu.” Tā raksta Jons Mihajs Pačepa, bijušais Rumānijas slepenā dienesta ģenerālis, kurš savu pieredzi apkopojis grāmatās “Sarkanais horizonts”, “Ieprogrammēts slepkavībai”, “Dezinformācija”.

Savukārt Jurijs Bezmenovs, VDK virsnieks, specializējies “propagandā un kaitniecībā”, līdz kaulam izpratis komunistu režīma būtību, 1970. gadā pārbēga uz Rietumiem, lai atlikušo dzīves daļu veltītu sabiedrības izglītošanai. 1984. gadā ar pseidonīmu “Tomass Šūmanis” viņš laida klajā grāmatiņu “Mīlestības vēstule Amerikai”, kur īsi un kodolīgi izskaidro VDK ārvalstu darbības mērķus un metodes. Toreiz daudziem viņa teiktais šķita grūti noticams.

Esmu noklausījis Bezmenova lekcijas ierakstu, bet viņa “Mīlestības vēstuli” lasījis neesmu. Kā jūs noformulētu tās kvintesenci?

Lai pārmainītu sabiedrības apziņu, vispirms ir jāizļoga vērtības un tradīcijas, uz kurām tā balstās.

Tāpēc uzbrukums pirmajā fāzē ir vērsts pret reliģiju (īpaši jūdaismu un kristietību), izglītību, kultūru, mediju vidi un kopienas dzīvi.

Reliģija ir nevis jānoliedz, bet pakāpeniski jānovirza no tā, kas būtisks, un tad jāizšķīdina sektās un kustībās. Ir jāatceļ grēka jēdziens, pasludinot, ka Dievs tevi mīl tādu, kāds esi. Ja kristietības centrā ir Kristus, ir jāpārceļ akcenti, paziņojot, ka visa centrā ir nevis Dievs, bet cilvēks.

Morālās kategorijas ir jāpasludina par sociālu konstruktu. Dabiskās saites, kas veidojas kopienās, jāaizstāj ar birokrātiskām organizācijām, kurās jāļauj darboties nekompetentiem ierēdņiem, kas procesu nevis veicina, bet apgrūtina un sadārdzina.
Izglītībā ar “noderīgu idiotu” gādību ir jāpanāk, lai tiktu samazināts matemātikas, fizikas un ķīmijas stundu skaits, vietā liekot ekoloģiju un seksualitātes studijas. Lai skolēni vairs nemācītos mūziku, dzeju un vēsturi. Lai galvenais uzsvars tiktu likts nevis uz pienākumiem, bet uz tiesībām.

Kultūra jāaizstāj ar izklaidi, par galveno padarot naudu un baudu, bet medijos pie teikšanas jāvirza viduvējības, kas pieskaņojas patērētāju gaumei.

Nākamais solis ir valsts destabilizācija jeb permanents “krīzes” stāvoklis. To panāk ar uzbrukumiem brīvajam tirgum un likumīgām vēsturiskām un konstitucionālām organizācijām.

Šajā procesā lieti noder nekompetenti ierēdņi, kādus ir savairojusi reducētā izglītības sistēma, un politiķi, kam krietnums ir svešvārds.

Īsāk sakot, lai mērķtiecīgi korumpētu citas valsts brīvo pašpārvaldi, ir jāpanāk, ka tās iedzīvotāji, paši to neapzinoties, darbotos PSRS interesēs.

Un nu loks ir saslēdzies. Kopš 60. gadu vidus ASV ir darbojušies Kremļa aģenti, bet nu jau vairāk nekā 30 gadus – arī aģenti no komunistiskās Ķīnas, kas nobruģējuši kreisajiem liberāļiem ceļu uz varas monopolu.

Pirms kāda laika saņēmu vēstuli no drauga, kas dzīvo Ņujorkā: “Mēs paši esam to paveikuši. Mēs atkritām no Dieva. Mēs izdzēsām Dievu no tiesu zālēm un pilsētu laukumiem. Mēs atkāpāmies no ģimenes, no savas valsts, karoga un pieminekļiem. Mēs nomelnojām savu vēsturi. Jā, mēs paši esam šo gultu saklājuši, un nu mums tajā būs jāguļ. Līdz brīdim, kad attapsimies. Jo ko tas līdz, ja iemantojam pasauli, bet dvēseli pazaudējam?”

Klausos un domāju: Vai to, kas tika iecerēts kā Rietumu demoralizācijas plāns, mēs tagad neredzam īstenojamies arī Latvijā?

Arī man rodas šis jautājums. Turklāt sabiedrības apziņa tiek skalota no divām pusēm: no vienas puses ir putinisms, kas pielūdz mironi galvaspilsētas sirdī, “iesvētī” masu iznīcināšanas ieročus, sēj melus, iznīcību un nāvi, bet no otras – kreisais liberālisms, kas politkorektuma aizsegā soli pa solim iznīcina vārda un apziņas brīvību, mēģinot pārvērst pasauli par totalitāru elektronisku koncentrācijas nometni.

Un abi šie šķietamie pretspēki – putninisms un kreisais liberālisms – ar pilnu jaudu ir iedarbinājuši propagandas mašīnu, šķeļot sabiedrību un cīnoties par cilvēku prātiem. Esmu to teikusi un atkārtošu to vēlreiz: Tā nav cīņa uz dzīvību un nāvi, tā ir nāves cīņa pret dzīvību, jo gan putinisms, gan kreisais liberālisms ir agresīvi destruktīva ideoloģija, kas nav un nekad nekļūs ne par kultūru, ne par civilizāciju, jo tās abas ir garīgi un fiziski neauglīgas.

Tiek veidota paaudze, kas nezina vēsturi, tāpēc akli tic radikālām ideoloģijām, īpaši idejai par “sociālo taisnīgumu”.

Viss pārējais – kapitālisms, klasiskais liberālisms, racionālisms, jebkura tradicionālā reliģija – tiek noliegts. Postmodernisms ir sagrāvis priekšstatus par kultūru, vērtībām un jēgu.

Vai var teikt, ka globālisti ir tie paši vecie marksisti, tikai jaunā iepakojumā?

Atbildi varam atrast atklātos avotos, nekādu slepenu doktrīnu un sazvērestību, viss tiešā tekstā.

Pasaules Ekonomikas foruma mājas lapā sadaļā “Globālā dienaskārtība” var lasīt astoņus nākotnes paredzējumus. Pirmais no tiem vēstī: “Visu produktu vietā būs pakalpojumi.” Tam seko citāts: “Man nekas nepieder. Man nepieder automašīna. Man nepieder māja. Man nepieder ne sadzīves tehnika, ne apģērbs.” Un atsauce uz dāņu politiķi Idu Oukenu, sociāldemokrāti un feministi, kas 2016. gadā Pasaules ekonomikas forumā nolasīja savu eseju “Laipni lūgti 2030. gadā! Man nepieder nekas, un es esmu laimīga”.

Patlaban saiti uz Oukenas eseju foruma mājas lapā vairs nevar atrast, taču 2016. gada 10. novembrī to pārpublicēja žurnāls “Forbes” un tā joprojām ir atrodama viņu rakstu arhīvā. Tās kvintesence: mums tiek gatavota pasaule bez privātīpašuma un bez privātuma, jo valdība un algoritms labāk par tevi zina, ko tev vajag.

Savukārt Apvienoto Nāciju organizācijas mājas lapā sadaļā “Pasaules pārveidošana” varam lasīt apņemšanos līdz 2030. gadam “likvidēt nabadzību un badu”, nodibinot “taisnīgu, vienlīdzīgu, tolerantu un sociāli iekļāvīgu pasauli, kur tiek apmierinātas visneaizsargātāko cilvēku vajadzības”.

Zīmīga detaļa: gan Ekonomikas forums, gan ANO ir noteikuši konkrētu savas utopijas īstenošanas gadu – gluži kā savulaik PSKP bija pasludinājusi, kurā gadā darbaļaudis dzīvos komunismā.

Taču vēsture apliecina, ka utopijas ir nesasniedzamas, savukārt “vienlīdzība” ir iespējama tikai totalitārā valstī vai pasaulē, kur visi ir vienlīdz nabagi, izņemot dažus, kas ir vienlīdzīgāki un sēž politbirojā vai satiekas Davosā.

Bet Dievs cilvēkiem ir devis dažādas spējas aiz vieda iemesla. Ja visiem viss būtu dots gluži vienādi, tad nevienam attieksmē pret citiem nekā netrūktu, un brālim brāļa vairs nevajadzētu. Otra lieta –

kā gan var novienādot viedo un muļķi, krietno un bezgodi, strādīgu cilvēku un slaistu?

Taču marksisti arvien ir ignorējuši realitāti. Viņu taktika ir vienkārša: vispirms ir jārada krīze un tad ar to ir jācīnās tā, lai pāri paliktu izdedzis lauks.

Nelegālo migrantu plūsma, sērga un lokdauni, liegums strādāt veseliem, bet nepotētiem cilvēkiem (pat attālināti!), karš, kas turpinās nu jau gadu, lai gan pēc daudzu analītiķu domām varētu būt izbeigts dažās nedēļās, ja vien Ukrainai nepieciešamā militārā palīdzība tiku piešķirta uzreiz, nevis “pa pilienam”, – nav brīnums, ka par 2022. gada vārdiem ir kļuvuši “permakrīze” un “polikrīze” jeb pastāvīga krīze visos līmeņos un jomās.

Tieši par to gribēju jautāt: Vai Latvijā ir kāda nozare, kur nebūtu vērojama krīze?

Nezinu teikt. Varbūt valsts augstāko amatpersonu un deputātu atalgojums? Tur, šķiet, vērojama nevis krīze, bet straujš uzplaukums.

Un vēl kāda zīmīga detaļa: Klauss Švābs, Pasaules Ekonomikas foruma dibinātājs, lepni stāsta, ka viņa Jauno līderu skolas absolventi ir ne tikai Makrons un Trudo, bet arī Putins un Merkele. Švāba draugs un domubiedrs Soross ir galvenais ASV Demokrātiskās partijas sponsors un kustības “Black Lives Matter” sponsors.

Savukārt Latvijā Soross ir pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” un tā virtuālās laboratorijas “Re:Check” sponsors, iespējams lielākais.

Atklātos avotos varam lasīt, ka Soross Latvijā ir daudz ko dāsni finansējis, pa daļai arī izglītības reformu, trauksmi par kuru nu jau sāk celt gan vecāki, gan zinātnieki, skolotāji un augstskolu pedagogi.

Protams, ne jau Soross ir ļaunuma sakne, bet mūsu vājības – pērkamība, muļķība vai naiva cerība, ka gan jau viss kaut kā atrisināsies pats no sevis.

Kas varētu būt kopīgs Švābam un Putinam?

Augstprātība un varas kāre. Viņi jūtas pārāki pār citiem, un grib nodibināt “jaunu”, katrs savu, pasaules kārtību. Bet lai to panāktu, ir jāsagrauj “vecā”, Dieva noteiktā, lietu kārtība.

Taču Dieva kārtība ir nevis veca vai jauna, bet mūžīga. Un ja tā nebūtu mūžīga, tad tā nebūtu nekāda kārtība un nekāda patiesība.
Jo patiesība ir un paliek patiesība mūžīgi. Neatkarīgi no tā, ko par to saka postmodernisti jeb – kā jūs viņus nosaucāt – marksisti jaunā iepakojumā.

Putins cerēja ieņemt Kijevu trīs dienās. Rietumu militārie eksperti lēsa, ka Ukraina varētu spēt pretoties “pasaulē otrai lielākai armijai” labi ja nedēļas divas trīs. Bet Ukraina pašaizliedzīgi cīnās nu jau gadu. Cīnās ne tikai par savu, bet arī par visu mūsu nākotni. Un šī pašaizliedzība neiekļaujas ne Putina, ne Švāba iedomātās pasaules kārtības plānos.

Politika un reliģija – kādām jābūt to attiecībām?

Politika, kas nav balstīta vērtībās, ir ceļš uz iznīcību. Bet par vērtībām precīzi ir pateicis politiķis Aleksandrs Kiršteins: “Ir vai nu kristīgas vērtības, vai nav nekādu vērtību.”

Savukārt reliģijai ar politiku gan nav nekāda sakara. Kristus saka: “Mana valstība nav no šīs pasaules.” Viņš nenāk sakārtot mūsu ekonomiku vai politisko sistēmu, viņš nāk, lai sakārtotu cilvēku. Lai Kristus mīlestība uzlauztu nāves cietoksni – mūsu sirdi – no iekšienes.

Tāpēc viņš saka: “Nebīstieties no tiem, kas miesu nokauj un dvēseli nevar nokaut; bet bīstieties vairāk no tā, kas miesu un dvēseli var nomaitāt ellē.”

Daudzi, protams, gribētu, lai Dievs šo pasauli iekārto tā, ka visiem labajiem klājas labi, lai tie, kas godīgi strādā, varētu dzīvot pārticībā un viņu darbs būtu novērtēts. Lai valsts netiek izzagta un izsaimniekota. Un visi ļaunie lai ir salikti cietumā.

Bet realitāte ir tāda, ka virs Zemes labajiem ir jāsadzīvo ar ļaunajiem un viedajiem ar muļķiem. Turklāt teikšana lielākoties ir tiem, kas pazīst tikai vienu – naudas – varu un atzīst tikai vienu – personiskā izdevīguma – likumu.

Nav viegli dzīvot plēsoņu orģiju vidū. Taču uzdevums ir būt un izturēt, pat ja ne vienmēr uzreiz vari izprast, ko labu tas vai cits pārbaudījums dod tavai dvēselei.

Tiesa, tagad daudzi tādas dvēseles vairs nemaz nepazīst. Lai gan saka: no sirds un dvēseles, man dvēsele sāp… Bet jautāti, kas ir dvēsele, viņi nezin, ko uz to teikt.

Vai var iedomāties vēl rupjāku cilvēka dvēseles iemiesošanos, kā tad, kad tā sevi identificē ar mirstamo miesu? Kad dvēsele ir ne tikai pazaudējusi jelkādu nojausmu par Dieva garu sevī, bet beigās arī sevi tiktāl pazaudē, ka sāk pavisam nopietni noliegt savu pašas eksistenci un vairs nav pārliecināma, ka tā ir?

Ko darīt?

Sākt ar jautājumu, ar kuru mans amerikāņu draugs nobeidz savu vēstuli: “Ko tas līdz, ja iemantojam pasauli, bet dvēseli pazaudējam?”.

Saprast, ka ikviena civilizācija, zaudējot saikni ar Dievu, iet bojā, – pasaules vēsture tam par liecību.

Ne jau Dievs no mums ir novērsies, bet mēs paši esam novērsušies no Dieva. Kāpēc Kristus saka: Patiesība darīs jūs brīvus? Tāpēc, ka baušļi ir patiesība par Dieva noteikto lietu kārtību. Baušļi mums ir doti kā karte un kompass, lai mēs neapmaldītos dzīves ceļā. Taču vienlaikus mums ir dota brīvība tos pieņemt vai atmest. Kā reiz teica draugs mācītājs Ingmars Zemzaris: “Ja Dievs gribētu cilvēkus darīt labus ar varu, viņam nebūtu bijis jāmirst Golgātā.”

Visas tās ciešanas, visas slimības, kari, dārgie laiki, bads, sērgas un nekrietni valdnieki ceļas tikai no tā, ka cilvēki nevis pēc Dieva kārtības visu dara savas dvēseles un gara labad, bet gan tikai miesas labad. Cita cēloņa tam nav. Un nav arī cita risinājuma kā tikai atgriešanās pie mūžīgās visu lietu kārtības.

Bet šī kārtība ir ietverama vienā teikumā: mīli Dievu pāri pār visu un savu tuvāko kā sevi pašu. Tas nozīmē – dari citiem to, ko tu saprātīgi vēlētos, lai citi dara tev: paēdini izsalkušo, padzirdi izslāpušo, iepriecini noskumušo, uzmundrini pagurušo. Kas šo vieglo bausli dara par dzīves pamatu (ne aiz bailēm no soda, bet aiz mīlestības uz likuma devēju), tas pat visskarbākajos pārbaudījumos nes sevī debesis. Kas pārgalvīgi atsakās no kartes un kompasa, tas visu pārvērš par elli – gan sevī, gan ap sevi.

Tāpēc mēs nevaram izdarīt savā, savas tautas un valsts labā neko citu, kā vienīgi dzīvot un strādāt saskaņā ar sirdsapziņu.

SAISTĪTIE RAKSTI