Latvijā ir vismaz divi pansionāti, kuros ar Covid-19 nav slimojis neviens! Kuri tie ir un kā tas izdevies? 38
Māra Libeka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kaut gan Labklājības ministrija (LM), Slimību profilakses un kontroles centrs, kā arī Veselības inspekcija katru dienu prasa sociālās aprūpes centriem datus par saslimstību ar Covid-19, tomēr šīm institūcijām nav zināms, cik pansionātiem izdevies pasargāties no kovida visas pandēmijas laikā.
Ministrijai bija vien dati par ļoti īsu periodu, proti, šī gada pirmajiem diviem mēnešiem. Šajā laikā no 192 valsts un pašvaldības pansionātiem 80 sociālās aprūpes centros (dažos no tiem ir filiāles, kuras reģistrētas atsevišķi) kovids nav skāris nevienu iemītnieku un arī darbinieku. Dažos no minētajiem SAC ir bijuši gadījumi, kad darbinieki saslimuši vai noteikti kā kontaktpersonas, bet iemītnieki tika pasargāti no saslimšanas.
Taču “Latvijas Avīzei” ir zināmi vismaz divi pansionāti, kuru vadība, sākot no aizvadītā gada marta, kad Latvijā uzliesmoja koronavīrusa infekcija, spējusi strādāt tā, lai neviens cilvēks nesaslimtu.
Viens no tiem ir Cēsu pilsētas pansionāts, kuru vada Inga Gunta Paegle un kurā patlaban dzīvo 114 cilvēki, bet otrs – Alojas novada pašvaldības kapitālsabiedrība aprūpes nams “Urga”, kura ilggadējā vadītāja ir Sandra Fiļipova un kur mīt 57 seniori.
Abu pansionātu lielākā daļa iemītnieku un arī darbinieki tagad jau ir saņēmuši pirmo poti pret kovidu un ļoti cer, ka arī turpmāk izdosies slimību neielaist pa durvīm.
Darbus neļauj savienot
Stāsta Sandra Fiļipova: “Nebija viegli no kovida uzbrukuma nosargāt mūsu aprūpes nama iemītniekus un darbiniekus, bija jāpiedzīvo pat neliels cīniņš. Rudenī kovida pirmais uzbrukums mūsu reģionā bija Vidzemes slimnīcā, bet tur par medicīnas māsu palīdzēm strādāja arī trīs “Urgas” darbinieces.
Tā viņas braukāja no mūsu iestādes uz slimnīcu un atpakaļ. Līdz brīdim, kad no masu medijiem uzzināju: Vidzemes slimnīcā konstatēti pirmie saslimušie.
Bet manas darbinieces strādāja tieši tajā nodaļā, kur tas atklājās, tāpēc pieņēmu lēmumu par viņu pašizolāciju. Biju ne pa jokam satraukusies, jo sapratu, ka epidemioloģiskās drošības dēļ nedrīkst atļaut, lai no inficētās slimnīcas vīruss tiek ievazāts pansionātā.
Diemžēl, kad aizliedzu savienot darbus, mums ar darbiniecēm radās domstarpības – viņas uzrakstīja sūdzību arodbiedrībai. Par pašizolācijā pavadītajām divām nedēļām viņām samaksāju. Tā bija likteņa ironija, ka kolēģes pirmās saslima.
Vēlāk divas no viņām uzrakstīja atlūgumu, jo bija nolēmušas strādāt tikai vienā darbavietā, proti, slimnīcā. Paldies viņām par sapratni! Par situāciju iestādē atbildu es personīgi, nevis arodbiedrība vai darbinieces.
Mana atbildība bija un ir nosargāt pansionātu no kovida. Esmu gandarīta, ka “Urgā” ir ļoti saprotošs kolektīvs, kas visu pandēmijas smagumu iznesa uz saviem pleciem.
Jāatzīst, ka tā tomēr bija kļūda, ka netika ar Ministru kabineta noteikumiem vai kā citādi noteikts, ka darbu sociālās aprūpes centros nedrīkst savienot ar darbu citās vietās. Pansionātos, kur dzīvo daudz cienījama vecuma cilvēku, vīrusu ievazā tie, kas strādā arī citur.”
No rudens stiprina imunitāti
“Vīrusa otrā uzliesmojuma laikā oktobrī, novembrī, decembrī, janvārī no pansionāta nebija nekādas kustības uz slimnīcām. “Urgā” patiešām visi turējās! Palīdzēja arī tas, ka rudenī kārtīgi sagatavojām mūsu seniorus cīņai ar koronavīrusu.
Katram devām lielākās devās C vitamīnu, ingvera tēju ar medu, karsto upeņu un dzērveņu dzērienus, paši gatavojām kvalitatīvu ēdienu, neaizmirsām senioriem piedāvāt ķiplokus.
Ja ir vajadzība, paši aizvedam savus seniorus pie ārsta. Galvenais ir saklausīt, sadzirdēt savu cilvēku vajadzības.
Personāls katru dienu pulcējās kopā, lai izanalizētu, kā pansionātā aizritējusi nakts, mērām iemītniekiem temperatūru, runājam, domājam… Nepārtraukti ir notikusi komunikācija ar Labklājības ministriju, tā sūtījusi mums vadlīnijas, ieteikumus.
Arī pati meklēju informāciju Slimību profilakses un kontroles centra mājas lapā internetā, sazinos ar Veselības inspekciju.
Pagājušajā gadā kovids izgrauza četru tūkstošu eiro lielu robu mūsu iestādes budžetā, jo vajadzēja papildus iegādāties individuālos aizsardzības līdzekļus darbiniekiem, arī termometrus, skābekļa oksimetrus.
Papildus neviens neko nav maksājis un nav arī piedāvājis to darīt. Acīmredzot tāpēc, ka mums nebija Covid-19 pacientu, taču bija izdevumi, lai savlaikus sagatavotos kritiskai situācijai.
Tā dīvaini sanāk, mums, kas vaiga sviedros strādāja, lai cilvēki nesaslimtu, neviens pie algas nepiemaksā. Bet tur, kur iestāde nav nosargāta, maksā dubultu algu…”
Gandrīz visi sapotēti
“Esmu noslēgusi līgumu ar Centrālo laboratoriju, un uz pansionātu brauc laboratorijas darbinieks pēc siekalu testa analīzēm, ko darbinieki un iemītnieki nodod katru nedēļu.
Šonedēļ zvanīja Veselības inspekcijas darbiniece, vēlreiz pārjautāja, cik testus esam nodevuši un kādi ir rezultāti. Tad ar lepnumu pastāstīju par mūsu vakcinācijas panākumiem.
Pagājušajā nedēļā iemītnieki un darbinieki saņēma pirmo “AstraZeneca” poti pret kovidu. Limbažu slimnīcas divi mediķi sapotēja 90% darbinieku un iemītnieku. Vakcinējamo saraksts tapa jau janvārī, to gatavoja Labklājības ministrija, mēs tikai gaidījām. Iesaistījām arī ģimenes ārstu, lai saprastu, vai visus var droši potēt, vai kādam nav kontrindikāciju.
Vakcinēties atteicās tikai trīs no 57 aprūpes nama klientiem. Šis process notika ļoti ātri. Dažiem cilvēkiem pēc vakcinācijas bija tikai nelielas blaknes, kas ātri pazuda. Biju pirmā, kas izjuta, kā tās izpaužas, – pēc potēšanas uzlēca temperatūra.
Otrajā dienā, kad ierados darbā, sacīju: “Nu, ziniet, mīļās kundzītes, jūs taču esat stiprākas par mani!” Astoņdesmitgadīgajiem un deviņdesmitgadīgajiem senioriem nekādu sarežģījumu pēc potes! Manā gadījumā laikam gan ir vainīgs stress.
Kad sākās kovida laiks, neviens nezināja, kas īsti tas ir, visu pasauli bija pārņēmis ārprāts. Daudziem bija viedoklis, bet zināšanas tikai dažiem.
Cilvēkiem šajā grūtajā laikā vajadzētu būt īpaši saprotošiem un sirsnīgiem. Bija pat tā, ka pansionāta darbinieki netika uz darbu, jo skolēnu autobuss laukos nekursēja, pati braucu viņiem pakaļ. Visus sarežģījumus varējām tikai mēs paši nokārtot.
Tomēr iekšējās bailes par vīrusa uzbrukumu joprojām nekur nav pazudušas. Valdība mūs brīdina, ka tuvojoties trešais koronavīrusa daudz lipīgākās mutācijas vilnis.
Aicinu visu mūsu valsts un pašvaldību pansionātu darbiniekus tomēr pieturēties pie vienas darbavietas. Kaut esam vakcinēti, būsim uzmanīgi, lietosim mutes un deguna aizsegu, ievērosim divu metru distanci, lai tiktu galā ar šo ļaunumu.”
Inficēšanās pansionātos mazinoties
Labklājības ministrijas (LM) valsts sekretārs Ingus Alliks šonedēļ Saeimas komisijas sēdē teica, ka patlaban sociālās aprūpes centros (SAC) inficēšanās ar Covid-19 gadījumu skaits pakāpeniski samazinās.
Visos SAC 1. februārī ar Covid-19 inficējušies bija 648 klienti jeb 4,9% no iemītnieku kopskaita, bet 22. februārī inficēšanās bija apstiprināta 371 klientam jeb 2,8%.
Visvairāk inficēšanās gadījumu skaits krities tieši valsts sociālās aprūpes centros (VSAC) – februāra sākumā valsts aprūpes iestādēs bija 319 inficēšanās gadījumi, bet 22. februārī – 97. Tikmēr pārējos SAC šajā laikā tas sarucis no 319 līdz 274 gadījumiem.
Kopumā no Covid-19 izārstējušies 1202 SAC klienti, no kuriem 489 ir valsts aprūpes iestādēs, bet 713 – pašvaldību. Tikmēr 65 jeb 0,5% no klientiem tikuši stacionēti – 18 valsts, bet 47 pašvaldību aprūpes centros.
No pēdējās nedēļās valstī kopā jaunatklātajiem Covid-19 gadījumiem 7% konstatēti sociālās aprūpes centros.
Sociālās aprūpes centros līdz šim vakcinēta ir aptuveni trešdaļa no visiem klientiem. Daļa klientu nevar vakcinēties, jo viņi jau nesen ir izslimojuši Covid-19.
Avots: LETA
