Ģirts Šolis
Ģirts Šolis
Foto – Karīna Miezāja

Visi savā būtībā esam dievi. Saruna ar Leļļu teātra režisoru Ģirtu Šoli 1

Sestdien, 21. janvārī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos Džanni Rodari stāsta “Dželsomīno melu zemē” iestudējums režisora Ģirta Šoļa vadībā. Ikdienā Ģirts Šolis jau piecus mēnešus ir Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors, bet pirms tam daudzus gadus darbojies radošajā apvienībā “Umka.lv”. Sarunā ar Ģirtu Šoli – par to, kas traucē valsts teātru sistēmā, kāpēc viņam nepatīk dalīt skatītājus pa vecuma grupām, un kādēļ televizors tomēr jāskatās.

Kokteilis
VIDEO. “Visatļautība pārsniedz visas saprāta un arī vājprāta robežas!” Daugavpils mēra “nakts izklaides” rada jautājumus
Tikai tie, kas neko nedara, nekļūdās! Horoskopi 1. decembrim
TV24
Vai tā ir patiesība, ka skursteni var iztīrīt ar kartupeļu mizām?
Lasīt citas ziņas

– Kādā intervijā sacījāt, ka televizors jums ir, bet to neskatāties. Vai vēl jo­projām?

Ģ. Šolis: – Televizora tradicionālā izpratnē man nav, bet būtu jāmelo, ja teiktu, ka to nemaz neskatos – ir projektors, kurš televizora funkciju kaut kādā veidā pilda. Ja nodarbojies ar mākslu un gribi taisīt sociāli aktuā­las lietas, tad jāzina, kas notiek. Tā vismaz to televizora skatīšanos es sev attaisnoju. Manuprāt, televīzija ir izmirstošs medijs, tomēr, kamēr vēl tiem kanāliem reitingi turas un ir cilvēki, kuri šo lielām masām domāto, diezgan vienveidīgo saturu patērē, tikmēr tas arī itin veiksmīgi turpina prātus zombēt. Depresīvais sabiedrības noskaņojums ir lielā mērā šā medija nopelns. Lietderīgi būtu skatīties dozētās devās, tieši tik daudz, lai zinātu, kas vispār notiek tieši mani interesējošajās jomās, jo citādi tas ir diezgan bezjēdzīgs laika kavēklis.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Par televīziju jautāju tāpēc, ka nesen sākās labs projekts “Teātris Zip” bērniem, un gribēju zināt, vai šogad arī kaut kas tiek no Leļļu teātra ierakstīts?

– Ar mani par to neviens nav runājis, šos jautājumus, jādomā, televīzija kārto tieši ar administrāciju. Zinu tikai, ka samērā nesen iefilmēta izrāde “Lellīte Lolīte”. Projekts ir labs, kaut man personīgi baudīt teātri ierakstā ir diezgan grūti – teātris tomēr ir dzīvs māk­slas notikums, un ikkatra izrāde kaut nedaudz atšķiras, ir unikāla. Taču man bija patīkams pārsteigums uzzināt, ka drauga meitai “Divas Lotiņas” ir mīļākais ieraksts, kuru viņa labprāt skatās arī atkārtoti. Vispār televīzijā bērniem atlicinātais laiks, manuprāt, ir niecīgs. Arī saturs ne vienmēr atbilst kvalitātes prasībām. Tāpat par pašmāju “lielo kino” – bērnu un jauniešu kinematogrāfs ir samērā brīva niša. Es pat brīnos par jaunajiem režisoriem – kā viņi to neredz? Šobrīd mūsu bērnu un jauniešu auditorija tikpat kā netiek apkalpota, mūsu vietā to dara amerikāņi.

– Bet veidot izrādes un filmas, un raidījumus bērniem jau vispār ir grūti.

– Nodarboties ar mākslu vispār ir sarežģīti, tā ir bada maize. Es nedomāju, ka ir lielas atšķirības bērniem un pieaugušajiem domātas filmas budžetā.

– Es drīzāk domāju – grūti atrast bērnu sevī.

– Tas jau ir individuāls jautājums, kuram tas nākas vieglāk, kuram grūtāk, bet to var atrisināt.

– Un kā jums ar bērna atrašanu sevī?

– Nezinu, es nemaz īsti nevaru bērnu ārpus sevis definēt. Man liekas tas vairāk ir tāds kā atbrīvošanās treniņš. Dauzīšanās režīms. Es to daru ikdienā, sadzīvē. Protams, arī apkārt ir bērni, pašam meita, nemaz nav tālu un sarežģīti jāmeklē, tikai paskaties, kas tajā pasaulē jauns.

– Sākot lasīt meitai savas bērnības grāmatas, ar pārsteigumu atklāju, ka arī viņai tās šķiet saistošas, un arī jūsu izrādēm ir šis materiāls – “Pēdu dzinējs Caps”, “Divas Lotiņas”, tagad “Dželsomīno”…

– Laba literatūra nenoveco. Un mūsdienās jau nav nemaz tik viegli ko jaunu piedāvāt, ja nu vienīgi kārtējo izklaidi. Protams, mākslai ir izklaides funkcija, bet ne tikai. Es izklaidi salīdzinu ar pārspīlēto konfekšu došanu bērniem, ar ko vecāki bieži grēko. Tā ir ar Ziemassvētku, Jaungada pakām, kurās iekšā cukuri un saldumi, un e-burti, un to pašu redzu arī grāmatās, teātrī, televīzijā. Skatītājs tiek uztverts kā potenciālā interešu grupa vecumā “no līdz”. Man vispār nepatīk šī gradācija, tai būtu jābūt vecāku atbildībai – ir pieejami izrāžu rullīši, grāmatas, paskaties un pats pieņem lēmumu, vai konkrētā izrāde būs piemērota tavam bērnam vai ne. Tā ir tāda Rietumu pieeja, kur, audzinot nākamo patērētāju, ieliek kastītēs. Šāda dalīšana man nekad nav patikusi, un tam ir arī blaknes. Mums ar tām končām jādod arī pilnvērtīgs uzturs. Tas jau nenozīmē, ka bērnus vajag “gruzīt”, tomēr piedāvāt emocionālu līdzpārdzīvojumu būtu ļoti svarīgi. Man šķiet interesanti, vai izdosies savas sajūtas un emocijas nodot jaunajai paaudzei. Tas pats “Dželsomīno melu zemē” man šķiet ļoti aktu­āls šajā laikā, kur pat pieaugušie reizēm nesaprot, kur ir patiesība, kur meli, un vajag taču ar bērniem par to visu runāt. Vai arī stāsts par divām Lotiņām – šķiršanās arī ir 21. gadsimta ikdiena, un cik vispār ir darbu, kuri par šo tēmu spēj forši un sakarīgi runāt? Man gribas, lai caur maniem darbiem veidojas komunikācija, saruna.

– Tas jau vislielākajā mērā atkarīgs no vecākiem…

– Cik esmu novērojis, Leļļu teātrī nereti ir tā, ka vecāki atnāk, apsēžas, iekārtojas un ieslēdz telefonu apskatīt kaut kādu portālu. Man šobrīd riktīgi skauž “Šausmu autobuss” Nacionālajā teātrī, kur vecākus vispār nelaiž iekšā. Protams, tur jāskatās, cik skatītāji ir nobrieduši un gatavi šādai izrādei, bet tā ir ļoti radoša un mūsdienīga pieeja.

Starp citu, tēvs, kurš bija atnācis uz “Pēdu dzinēju Capu”, tomēr pēc minūtēm 15 pieslēdzās, laikam sižets kļuva interesantāks par feisbuku, un tad arī noskatījās līdz galam, droši vien būdams pārsteigts, ka tur arī pieaugušais var kaut ko gūt. Es domāju – jo vairāk ir dažādu atsauču, zemtekstu, pavedienu un sveicienu pieaugušajiem, jo izrāde būs labāka – nevajag jau arī bērnu novērtēt par galīgu citplanētieti, ar kuru teātrī var runāt tikai kaut kādās marsiešu balstiņās. Mēs audzinām savus nākamos skatītājus, un, ja pieaugušajam izrādē ir garlaicīgi, nevar taču gaidīt, lai bērnam būtu interesanti. Ir daudz labu piemēru, kur multiplikācijas filmas ar prieku skatās visa ģimene, un ar šādas izklaides starpniecību runāt par nopietnām lietām.

– Cik lielā mērā sižetu atklāt palīdz vai ierobežo lelles?

– Leļļu un priekšmetu animācija kā instruments bērnu izrādēs ir ārkārtīgi svarīgs. Tas vieglāk noārda to barjeru starp paaudzēm, jo tie pieaugušie uz skatuves taču principā dara to pašu, ko bērni bērnistabā.

Globāli runājot, mūsdienās tīro leļļu formu kļūst aizvien mazāk, bet vēl ir. Vecie labie “Pifa piedzīvojumi”, piemēram. To pašu var novērot arī dramatiskajā teātrī visā pasaulē. Arī Latvijas Leļļu teātrī šobrīd visas robežas tiek jauktas, ir diezgan liela radošā brīvība, ļoti maz palicis izrāžu ar klasiskiem leļļu vadīšanas principiem. Salīdzinājumam – vēl pirms desmit gadiem šeit dominēja spieķu leļļu tehnika, tagad faktiski mums vairs nav jaunu režisoru, kas rautos strādāt šādā tehnikā.

– Varbūt šādas izrādes jāieraksta nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā?

– Nu, pasaules mērogā, es domāju, tik traki nav, bet principā, jā, šis paņēmiens ir sastopams arvien mazāk, nāk klāt jauni materiāli, projekcijas, dažādi gaismu spec­efekti, jo attīstās tehnoloģijas. Bet tas jau arī nav nekas slikts. Iespējams, pēc kāda laika spieķu lelles atkal būs kaut kas svaigs, elitārs un stilīgs. Salīdzinot laiku pirms kādiem desmit gadiem, kad mans kurss mācījās, un tagadējo, droši var teikt – šobrīd piedāvājums ir daudz interesantāks.

– Atceros, kad es studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, Leļļu teātrī uzveda “Simbelīnu”, kas šķita ļoti avangardiski.

– Jā, atceros šo iestudējumu. Vispār, nekad neesmu sapratis, kāpēc leļļu teātris tā apdala pieaugušos. Šobrīd mēs diezgan aktīvi strādājam pie tā, lai teātrī atgrieztu pieaugušo skatītāju. Vēsturiski masku teātris ir pieaugušo teātra forma. Sākotnēji cilvēki kautrējās izrādē rādīt savas sejas, tāpēc lika maskas. Un cilvēkveidīga lelle arī ir sava veida maskas forma – manipulators, tās vadītājs, it kā distancējas pats no sevis, ja vajag, pat nav redzams, bet ar savām darbībām tomēr spēj piešķirt nedzīvam priekšmetam cilvēciskus vaibstus. Leļļu teātra aktieris ir tāds mazs dieviņš, kurš iepūš dzīvību nedzīvā priekšmetā. Atceroties bērnību, tāda normāla lieta – ko tikai nespēja darīt lācīši zaldātiņi vai lelles! Bērnam tas ir daudz vienkāršāk, ar gadiem esam mazliet aizmirsuši to, ka visi savā būtībā esam dievi.

– Vai ir atšķirība starp neatkarīgo un valsts teātri?

– Milzīga atšķirība. Radošā ziņā es projektu teātrī saskatu daudz vairāk plusu. Valsts teātris ir uzņēmums, turklāt valsts uzņēmums. Brīvajā tirgū tu vari maksimāli optimizēt resursus, lai izpildītu uzdevumus, bet valsts uzņēmums brīvajā tirgū nespēj pietiekami ātri mainīt nosacījumus, jo ir kolektīvs, normatīvi, uzdevumi, vājprātīgi sarežģīta birokrātija, kas reāli traucē uzņēmuma darbību, es pat tajā negribu iedziļināties. Nesaku, ka nav jābūt kontroles sistēmai, bet būtu jāizprot, ka teātrī tomēr nepieciešama radoša vide, ja gribam sasniegt labākos rezultātus. Turklāt arī tīri praktiski – teātris ir morāli novecojis, skatuves risinājumi, tehnika, tas viss ir diezgan tālu no mūsdienīga teātra tehniskajām prasībām. Jāapbrīno cilvēki, kas šeit strādā, tas ir kaut kāds fanātisms. Un tā pat nav runa par līdzekļu trūkumu, sanāk saskarties vienkārši ar valsts pārvaldes un birokrātijas aprobežotību.

Turklāt projektu teātrī tomēr pamatā ir domubiedru grupa, bet te vēl mums joprojām lielākā bēda – divas trupas –, un mans secinājums strādājot ir tāds, ka krieviski runājošo auditorija savus šejienes māksliniekus ne pārāk ciena, vairāk gan Krievijas viesmāksliniekus. Tā ir nopietna vietējās, krieviski runājošās kopienas problēma. Patlaban gribam pievērsties pieaugušajiem skatītājiem, bet tas atkal jādara uz pārslogotās pārsvarā latviešu trupas rēķina, kura jau tā spēlē kādas 650 izrādes gadā…

Esmu optimists, ceru, ka izdosies situāciju atrisināt, bet darāmā ir daudz.

UZZIŅA

Džanni Rotari, “Dželsomīno melu zemē”, iestudējums Liepājas teātrī

Režisors: Ģirts Šolis, scenogrāfs Oskars Dreģis, kostīmu māksliniece Zigrīda Atāle, horeogrāfe Katrīna Albuže, komponists Mikus Frišfelds.

SAISTĪTIE RAKSTI

Lomās: Anda Albuže, Armands Kaušelis, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš, Sandis Pēcis, Viktors Ellers.

Izrādes: 21. (pirmizrāde), 24., 31. janvārī.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
Kokteilis
VIDEO. “Visatļautība pārsniedz visas saprāta un arī vājprāta robežas!” Daugavpils mēra “nakts izklaides” rada jautājumus
Tikai tie, kas neko nedara, nekļūdās! Horoskopi 1. decembrim
TV24
Vai tā ir patiesība, ka skursteni var iztīrīt ar kartupeļu mizām?
“Restorāna darbinieku vārdā izsakām lielu nožēlu par notikumiem.”Juško, kurš iesita sievietei, atkāpies no “COD” vadības
Ukrainas Drošības dienests sarīkojis sprādzienu Krievijas Severomuiskas dzelzceļa tunelī
Lasīt citas ziņas
TV24
Kas notiks ar pastāvīgi dzīvojošiem Krievijas pilsoņiem Latvijā pēc 2. decembra?
“Kad šis murgs vienreiz beigsies?” Vecāki klases čatos atkal mēģina vienoties par dāvanām pedagogiem
Laikapstākļus nosaka ciklons – snigšana turpināsies arī piektdien. Kur prognozē visspēcīgākos nokrišņus
Kokteilis
FOTO. Slavenības un kino mīļotāji pulcējas Dž.Dž.Džilindžera pirmās spēlfilmas – erotiskās drāmas “Ekstāze” pirmizrādē
Putinam Latvijā dzīvo vairāki uzvārda brāļi
07:57
TV24
Horens Stalbe: “Tiklīdz jūs nonākat Rīgā, tā jūs saprotat, ka mašīna sadalīsies gabalos!”
07:45
Izraēlas armija paziņo par kauju atsākšanu Gazas joslā
07:41
Izraēlas armija paziņo par kauju atsākšanu Gazas joslā
Piektdienas rītā visā Latvijā autoceļi sniegoti un apledo
“Restorāna darbinieku vārdā izsakām lielu nožēlu par notikumiem.”Juško, kurš iesita sievietei, atkāpies no “COD” vadības
Putinam Latvijā dzīvo vairāki uzvārda brāļi
VIDEO. Izraēliešu mamma, kas piedāvājās kļūt par ķīlnieci, lai tikai redzētu nolaupītās meitas, beidzot ir atkal kopā ar viņām
Kokteilis
FOTO. “Svešā zemē stādu rozes…” – Latvijā norisināsies leģendārās dziedātājas Larisas Mondrusas 80 gadu jubilejas koncerti
Uzņēmums atklāj, cik izmaksāja “Pasažieru vilciena” zīmola maiņa un kas to veica: “Iepirkums tika veikts jau 2019.gadā”
Ukrainas Drošības dienests sarīkojis sprādzienu Krievijas Severomuiskas dzelzceļa tunelī
TV24
Nellija Ločmele: Mums tas “caurās robežas” faktors varētu būt arī kontrabanda, kas ir liela problēma
Veselam
VIDEO. Cūku gripas paveids H1N2 Eiropā mutējies kādu laiku klusi un nemanāmi. Vai tas varētu izplatīties Latvijā?
Slovēnija atmaksās iedzīvotājiem par Covid -19 ierobežojumu pārkāpumiem samaksātos naudas sodus
Kokteilis
VIDEO. “Visatļautība pārsniedz visas saprāta un arī vājprāta robežas!” Daugavpils mēra “nakts izklaides” rada jautājumus
Turpinās paaugstinātās bīstamības ugunsgrēka dzēšana Vecmīlgrāvī ostas teritorijā
Saistībā ar kriminālprocesu par sveša maksāšanas līdzekļa nelikumīgu izmantošanu meklē attēlā redzamās personas
Opozīcijai lielākoties nepiedaloties balsojumā, Saeima ratificē Stambulas konvenciju
VIDEO. “Mēs nevaram pat nomazgāties – apstākļi ir grūti…” Ukrainas kravu autopārvadātāji vairākas dienas iestrēguši milzīgās rindās pie Polijas robežas
Kokteilis
FOTO. Lieliski jaunumi! Aktieris Jānis Paukštello jauniestudējumā “Čūsku vārdi” atgriežas uz Dailes teātra skatuves
TV24
Leons Taivāns: “Vai tad ANO ir kaut kādi zobi? Arī vairs zobu nav – visi ir izkrituši…”
Kokteilis
VIDEO. Uģis Kuģis atklāj iemeslu, kāpēc savulaik nēsājis higiēniskas paketes
Uz Saules reģistrēts ļoti spēcīgs uzliesmojums. Ar ko tas mums draud?
Krimināls
Atkal pazudusi Samanta Zālīte. Vecāki ir noguruši un izmisuši, saprotot, ka meitas klaiņošana ir bīstama viņas dzīvībai un veselībai
Monta Kroma – izspēlētais, izrunātais, atmiņā atsauktai
4 zodiaka zīmes, kas vienmēr noskaidro patiesību
Dārzs
Nesavainojiet koka mizu! Praktiski ieteikumi, kā tikt vaļā no ķērpjiem uz ābelēm