Visi savā būtībā esam dievi. Saruna ar Leļļu teātra režisoru Ģirtu Šoli 1
Sestdien, 21. janvārī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos Džanni Rodari stāsta “Dželsomīno melu zemē” iestudējums režisora Ģirta Šoļa vadībā. Ikdienā Ģirts Šolis jau piecus mēnešus ir Latvijas Leļļu teātra galvenais režisors, bet pirms tam daudzus gadus darbojies radošajā apvienībā “Umka.lv”. Sarunā ar Ģirtu Šoli – par to, kas traucē valsts teātru sistēmā, kāpēc viņam nepatīk dalīt skatītājus pa vecuma grupām, un kādēļ televizors tomēr jāskatās.
– Kādā intervijā sacījāt, ka televizors jums ir, bet to neskatāties. Vai vēl joprojām?
Ģ. Šolis: – Televizora tradicionālā izpratnē man nav, bet būtu jāmelo, ja teiktu, ka to nemaz neskatos – ir projektors, kurš televizora funkciju kaut kādā veidā pilda. Ja nodarbojies ar mākslu un gribi taisīt sociāli aktuālas lietas, tad jāzina, kas notiek. Tā vismaz to televizora skatīšanos es sev attaisnoju. Manuprāt, televīzija ir izmirstošs medijs, tomēr, kamēr vēl tiem kanāliem reitingi turas un ir cilvēki, kuri šo lielām masām domāto, diezgan vienveidīgo saturu patērē, tikmēr tas arī itin veiksmīgi turpina prātus zombēt. Depresīvais sabiedrības noskaņojums ir lielā mērā šā medija nopelns. Lietderīgi būtu skatīties dozētās devās, tieši tik daudz, lai zinātu, kas vispār notiek tieši mani interesējošajās jomās, jo citādi tas ir diezgan bezjēdzīgs laika kavēklis.
– Par televīziju jautāju tāpēc, ka nesen sākās labs projekts “Teātris Zip” bērniem, un gribēju zināt, vai šogad arī kaut kas tiek no Leļļu teātra ierakstīts?
– Ar mani par to neviens nav runājis, šos jautājumus, jādomā, televīzija kārto tieši ar administrāciju. Zinu tikai, ka samērā nesen iefilmēta izrāde “Lellīte Lolīte”. Projekts ir labs, kaut man personīgi baudīt teātri ierakstā ir diezgan grūti – teātris tomēr ir dzīvs mākslas notikums, un ikkatra izrāde kaut nedaudz atšķiras, ir unikāla. Taču man bija patīkams pārsteigums uzzināt, ka drauga meitai “Divas Lotiņas” ir mīļākais ieraksts, kuru viņa labprāt skatās arī atkārtoti. Vispār televīzijā bērniem atlicinātais laiks, manuprāt, ir niecīgs. Arī saturs ne vienmēr atbilst kvalitātes prasībām. Tāpat par pašmāju “lielo kino” – bērnu un jauniešu kinematogrāfs ir samērā brīva niša. Es pat brīnos par jaunajiem režisoriem – kā viņi to neredz? Šobrīd mūsu bērnu un jauniešu auditorija tikpat kā netiek apkalpota, mūsu vietā to dara amerikāņi.
– Bet veidot izrādes un filmas, un raidījumus bērniem jau vispār ir grūti.
– Nodarboties ar mākslu vispār ir sarežģīti, tā ir bada maize. Es nedomāju, ka ir lielas atšķirības bērniem un pieaugušajiem domātas filmas budžetā.
– Es drīzāk domāju – grūti atrast bērnu sevī.
– Tas jau ir individuāls jautājums, kuram tas nākas vieglāk, kuram grūtāk, bet to var atrisināt.
– Un kā jums ar bērna atrašanu sevī?
– Nezinu, es nemaz īsti nevaru bērnu ārpus sevis definēt. Man liekas tas vairāk ir tāds kā atbrīvošanās treniņš. Dauzīšanās režīms. Es to daru ikdienā, sadzīvē. Protams, arī apkārt ir bērni, pašam meita, nemaz nav tālu un sarežģīti jāmeklē, tikai paskaties, kas tajā pasaulē jauns.
– Sākot lasīt meitai savas bērnības grāmatas, ar pārsteigumu atklāju, ka arī viņai tās šķiet saistošas, un arī jūsu izrādēm ir šis materiāls – “Pēdu dzinējs Caps”, “Divas Lotiņas”, tagad “Dželsomīno”…
– Laba literatūra nenoveco. Un mūsdienās jau nav nemaz tik viegli ko jaunu piedāvāt, ja nu vienīgi kārtējo izklaidi. Protams, mākslai ir izklaides funkcija, bet ne tikai. Es izklaidi salīdzinu ar pārspīlēto konfekšu došanu bērniem, ar ko vecāki bieži grēko. Tā ir ar Ziemassvētku, Jaungada pakām, kurās iekšā cukuri un saldumi, un e-burti, un to pašu redzu arī grāmatās, teātrī, televīzijā. Skatītājs tiek uztverts kā potenciālā interešu grupa vecumā “no līdz”. Man vispār nepatīk šī gradācija, tai būtu jābūt vecāku atbildībai – ir pieejami izrāžu rullīši, grāmatas, paskaties un pats pieņem lēmumu, vai konkrētā izrāde būs piemērota tavam bērnam vai ne. Tā ir tāda Rietumu pieeja, kur, audzinot nākamo patērētāju, ieliek kastītēs. Šāda dalīšana man nekad nav patikusi, un tam ir arī blaknes. Mums ar tām končām jādod arī pilnvērtīgs uzturs. Tas jau nenozīmē, ka bērnus vajag “gruzīt”, tomēr piedāvāt emocionālu līdzpārdzīvojumu būtu ļoti svarīgi. Man šķiet interesanti, vai izdosies savas sajūtas un emocijas nodot jaunajai paaudzei. Tas pats “Dželsomīno melu zemē” man šķiet ļoti aktuāls šajā laikā, kur pat pieaugušie reizēm nesaprot, kur ir patiesība, kur meli, un vajag taču ar bērniem par to visu runāt. Vai arī stāsts par divām Lotiņām – šķiršanās arī ir 21. gadsimta ikdiena, un cik vispār ir darbu, kuri par šo tēmu spēj forši un sakarīgi runāt? Man gribas, lai caur maniem darbiem veidojas komunikācija, saruna.
– Tas jau vislielākajā mērā atkarīgs no vecākiem…
– Cik esmu novērojis, Leļļu teātrī nereti ir tā, ka vecāki atnāk, apsēžas, iekārtojas un ieslēdz telefonu apskatīt kaut kādu portālu. Man šobrīd riktīgi skauž “Šausmu autobuss” Nacionālajā teātrī, kur vecākus vispār nelaiž iekšā. Protams, tur jāskatās, cik skatītāji ir nobrieduši un gatavi šādai izrādei, bet tā ir ļoti radoša un mūsdienīga pieeja.
Starp citu, tēvs, kurš bija atnācis uz “Pēdu dzinēju Capu”, tomēr pēc minūtēm 15 pieslēdzās, laikam sižets kļuva interesantāks par feisbuku, un tad arī noskatījās līdz galam, droši vien būdams pārsteigts, ka tur arī pieaugušais var kaut ko gūt. Es domāju – jo vairāk ir dažādu atsauču, zemtekstu, pavedienu un sveicienu pieaugušajiem, jo izrāde būs labāka – nevajag jau arī bērnu novērtēt par galīgu citplanētieti, ar kuru teātrī var runāt tikai kaut kādās marsiešu balstiņās. Mēs audzinām savus nākamos skatītājus, un, ja pieaugušajam izrādē ir garlaicīgi, nevar taču gaidīt, lai bērnam būtu interesanti. Ir daudz labu piemēru, kur multiplikācijas filmas ar prieku skatās visa ģimene, un ar šādas izklaides starpniecību runāt par nopietnām lietām.
– Cik lielā mērā sižetu atklāt palīdz vai ierobežo lelles?
– Leļļu un priekšmetu animācija kā instruments bērnu izrādēs ir ārkārtīgi svarīgs. Tas vieglāk noārda to barjeru starp paaudzēm, jo tie pieaugušie uz skatuves taču principā dara to pašu, ko bērni bērnistabā.
Globāli runājot, mūsdienās tīro leļļu formu kļūst aizvien mazāk, bet vēl ir. Vecie labie “Pifa piedzīvojumi”, piemēram. To pašu var novērot arī dramatiskajā teātrī visā pasaulē. Arī Latvijas Leļļu teātrī šobrīd visas robežas tiek jauktas, ir diezgan liela radošā brīvība, ļoti maz palicis izrāžu ar klasiskiem leļļu vadīšanas principiem. Salīdzinājumam – vēl pirms desmit gadiem šeit dominēja spieķu leļļu tehnika, tagad faktiski mums vairs nav jaunu režisoru, kas rautos strādāt šādā tehnikā.
– Varbūt šādas izrādes jāieraksta nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā?
– Nu, pasaules mērogā, es domāju, tik traki nav, bet principā, jā, šis paņēmiens ir sastopams arvien mazāk, nāk klāt jauni materiāli, projekcijas, dažādi gaismu specefekti, jo attīstās tehnoloģijas. Bet tas jau arī nav nekas slikts. Iespējams, pēc kāda laika spieķu lelles atkal būs kaut kas svaigs, elitārs un stilīgs. Salīdzinot laiku pirms kādiem desmit gadiem, kad mans kurss mācījās, un tagadējo, droši var teikt – šobrīd piedāvājums ir daudz interesantāks.
– Atceros, kad es studēju Latvijas Kultūras akadēmijā, Leļļu teātrī uzveda “Simbelīnu”, kas šķita ļoti avangardiski.
– Jā, atceros šo iestudējumu. Vispār, nekad neesmu sapratis, kāpēc leļļu teātris tā apdala pieaugušos. Šobrīd mēs diezgan aktīvi strādājam pie tā, lai teātrī atgrieztu pieaugušo skatītāju. Vēsturiski masku teātris ir pieaugušo teātra forma. Sākotnēji cilvēki kautrējās izrādē rādīt savas sejas, tāpēc lika maskas. Un cilvēkveidīga lelle arī ir sava veida maskas forma – manipulators, tās vadītājs, it kā distancējas pats no sevis, ja vajag, pat nav redzams, bet ar savām darbībām tomēr spēj piešķirt nedzīvam priekšmetam cilvēciskus vaibstus. Leļļu teātra aktieris ir tāds mazs dieviņš, kurš iepūš dzīvību nedzīvā priekšmetā. Atceroties bērnību, tāda normāla lieta – ko tikai nespēja darīt lācīši zaldātiņi vai lelles! Bērnam tas ir daudz vienkāršāk, ar gadiem esam mazliet aizmirsuši to, ka visi savā būtībā esam dievi.
– Vai ir atšķirība starp neatkarīgo un valsts teātri?
– Milzīga atšķirība. Radošā ziņā es projektu teātrī saskatu daudz vairāk plusu. Valsts teātris ir uzņēmums, turklāt valsts uzņēmums. Brīvajā tirgū tu vari maksimāli optimizēt resursus, lai izpildītu uzdevumus, bet valsts uzņēmums brīvajā tirgū nespēj pietiekami ātri mainīt nosacījumus, jo ir kolektīvs, normatīvi, uzdevumi, vājprātīgi sarežģīta birokrātija, kas reāli traucē uzņēmuma darbību, es pat tajā negribu iedziļināties. Nesaku, ka nav jābūt kontroles sistēmai, bet būtu jāizprot, ka teātrī tomēr nepieciešama radoša vide, ja gribam sasniegt labākos rezultātus. Turklāt arī tīri praktiski – teātris ir morāli novecojis, skatuves risinājumi, tehnika, tas viss ir diezgan tālu no mūsdienīga teātra tehniskajām prasībām. Jāapbrīno cilvēki, kas šeit strādā, tas ir kaut kāds fanātisms. Un tā pat nav runa par līdzekļu trūkumu, sanāk saskarties vienkārši ar valsts pārvaldes un birokrātijas aprobežotību.
Turklāt projektu teātrī tomēr pamatā ir domubiedru grupa, bet te vēl mums joprojām lielākā bēda – divas trupas –, un mans secinājums strādājot ir tāds, ka krieviski runājošo auditorija savus šejienes māksliniekus ne pārāk ciena, vairāk gan Krievijas viesmāksliniekus. Tā ir nopietna vietējās, krieviski runājošās kopienas problēma. Patlaban gribam pievērsties pieaugušajiem skatītājiem, bet tas atkal jādara uz pārslogotās pārsvarā latviešu trupas rēķina, kura jau tā spēlē kādas 650 izrādes gadā…
Esmu optimists, ceru, ka izdosies situāciju atrisināt, bet darāmā ir daudz.
UZZIŅA
Džanni Rotari, “Dželsomīno melu zemē”, iestudējums Liepājas teātrī
Režisors: Ģirts Šolis, scenogrāfs Oskars Dreģis, kostīmu māksliniece Zigrīda Atāle, horeogrāfe Katrīna Albuže, komponists Mikus Frišfelds.
Lomās: Anda Albuže, Armands Kaušelis, Edgars Ozoliņš, Gatis Maliks, Ilze Jura, Pēteris Lapiņš, Sandis Pēcis, Viktors Ellers.
Izrādes: 21. (pirmizrāde), 24., 31. janvārī.
