Mobilā versija
+7.7°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
11. novembris, 2013
Drukāt

Godasardzes karavīri: Patīkami apzināties, ka ir Latvijā vēl braši puiši (8)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Novembris ir valsts svētku mēnesis. Laiks, kad savu staltumu, nevainojamo soļa garumu, augstumu un tempu, kā arī prasmi rīkoties ar ieročiem tautai rāda godasargi. Tie, kurus ikdienā pie Brīvības pieminekļa fotografē tūristi un kuriem galvenais pienākums ir – būt atbildīgiem.

Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona Godasardzes virsseržants Guntars Kukuļinskis pastāsta, ka godasardzei šobrīd ir viens regulārais postenis – pie Brīvības pieminekļa, kur puiši dienā stāv sešas stundas – no pulksten 10 rītā līdz 16 pēcpusdienā. Īpašos gadījumos uz atsevišķiem pasākumiem arī citā laikā. Vēl nesen postenis bija arī pie Rīgas pils, taču remontdarbu laikā dežūras atceltas. Sešu stundu sardzi nodrošina trīs godasargu pāri – katram no tiem jāstāv kopumā divas stundas, starp katru no tām – divu stundu atpūta.

Viens no kritērijiem, kas ir būtisks, lai kļūtu par godasargu, ir augums – vislabāk nedaudz virs 1,8 m. Vēl tiek izvērtēts puiša izskats – godasargam nedrīkst redzamās vietās būt tetovējumi, pīrsingi, rētas u. tml.

“Godasargs, pirmkārt, ir arī karavīrs. Sākumā mēs Alūksnē apgūstam visas karavīram nepieciešamās iemaņas – orientēšanos, kaujas šaušanu un citas armijas pamatapmācības kursā noteiktās lietas. Vēlāk godasargu apmācības jau ir specifiskas – gan teorētiskās, gan darbības ar ieroci, gan defilē apmācības, kur vingrināmies koordināciju – soļa garumu, augstumu, tempu. Un, protams, apgūstam rituālus,” stāsta kareivis Egils Mikažāns.

Godasargu apmācība prasa aptuveni divus mēnešus. Psiholoģisko gatavību stāvēt postenī nosaka reālos apstākļos jeb, kā saka G. Kukuļinskis, pārbauda ar uguni. “Parasti tie ir kādi pasākumi, kuros tiek nodrošināta godasardze, taču ne tik ilgi kā ikdienā. Pirms cilvēks tiek laists dežūrās pie pieminekļa, viņam jāpierāda savas spējas, darbojoties ierindā uz sagaidīšanām vai kādām citām militārām ceremonijām, kur jāstāv īsāku laiku.”

Dižkareivis Sergejs Smirnovs stāsta, ka iestājies dienestā ar domu kļūt tieši par godasargu. “Bērnībā, kad pirmo reizi pie Brīvības pieminekļa redzēju nostājamies godasargus, sapratu, ka vēlos būt tāds pats kā viņi – stalts un brašs,” stāsta Sergejs. Arī kaprālis Ivars Ēvaldsons stāsta, ka bērnībā viņam, liepājniekam, atbraucot uz galvaspilsētu ekskursijā un skatoties uz godasargiem, iekšā kas ietrīsējies un ilgi palicis atmiņā. “Kad pienāca laiks doties armijā, gribējās pamēģināt to pašam,” viņš saka. Egilam Mikažānam godasardze esot tikai sākumposms, jo viņa mērķis ir virsnieka karjera.

Vīriem pieejamas divu sezonu formas – vasaras un ziemas. Atsevišķos laika posmos nākas paciest kā karstumu, tā aukstumu, neskatoties uz to, ka godasardzei nav jādežurē, ja karstums pārsniedz +25 C vai aukstums ir lielāks par -10 C, kā arī, ja vēja ātrums pārsniedz 5 m/s, līst lietus, snieg sniegs, krīt krusa vai bez nokrišņu laikā vējš ir stiprāks par 10 m/s. “Visbiežākais iemesls, kāpēc nākas noņemt godasardzi, ir lietus,” teic G. Kukuļinskis. Puiši nav vienisprātis, ko paciest grūtāk – karstumu vai salu. Tas esot ļoti individuāli. Ziemā palīdzot vecmāmiņu adītās zeķes, vasarā – viegls vējiņš.

Pie Brīvības pieminekļa patrulē arī apsargi, kas rūpējas par godasargu fizisko drošību, respektīvi, lai godasargus kāds neaizskartu, par tiem neņirgātos vai kā citādi netraucētu viņus veikt savu pienākumu.

Puišiem par nostāvētajām stundām iespēja saņemt apbalvojumu – kvalifikācijas zīmi “Par izturību”. Tai ir trīs pakāpes – bronzas nozīmi kareivji saņem par 400 goda-
sardzē nostāvētajām stundām, sudraba – par 600, bet augstāko jeb zelta nozīmi iegūst par 800 dežūras stundām. Šobrīd no esošajiem un bijušajiem karavīriem sešu gadu laikā, kopš šīs kvalifikācijas zīmes ir ieviestas, ir seši cilvēki, kas saņēmuši zelta zīmi. Viens no tiem ir Sergejs. Viņš godasardzē dien jau astoņus gadus.

“Redzot puišus stāvam postenī un arī pašam to darot, vienmēr patīkami apzināties, ka ir Latvijā vēl braši puiši. Daudzi novērtē to un ir lepnums būt vienam no viņiem,” saka Sergejs. Viņš patiesu lepnumu un gandarījumu par savu darbu reiz izjutis, kad, stāvot pieminekļa pakājē, pie viņa pienācis vecs kungs ar savu mazdēlu un svinīgi teicis: “Šis ir mūsu kareivis, varbūt arī tu, izaugot liels, par tādu kļūsi.”

“Būt par godasargu ir liela atbildība. Mans uzdevums ir reprezentēt valsti. Pie pieminekļa apgrozās daudz tūristu un mēs esam tie, kas rada viņiem priekšstatu par Latviju,” saka Ivars. “Arī pasauli esam “apceļojuši”, iekļūstot ārkārtīgi daudz privātajos fotoalbumos.” Tūristi, lai iegūtu skaistākas bildes, cenšoties puišus smīdināt – ķēmojas un stāsta anekdotes. Reizēm savaldīties esot grūti, taču atbildības sajūta ņemot virsroku un nevienam no puišiem nav nācies sākt smieties. Ja tūristi paliekot pārlieku uzbāzīgi vai nepieklājīgi, iesaistās apsargi.

“Deviņdesmitajos gados, kad vēl bija obligātais dienests, godasargiem pie Brīvības pieminekļa bijis iespējams piepelnīties,” smaidot stāsta Guntars Kukuļinskis. “Dzimtenē atgriezās trimdas latvieši, fotografējās ar sargiem un lika viņiem kabatās naudu – visdažādākās valūtas.” Tagad interesenti vien nereti cenšas apkampt godasargus, lai izdotos skaistākas bildes, taču pieskarties godasargam ir aizliegts un, ja kāds to neievēro, iesaistās apsargs.

Visi godasargi, lai neiedzīvotos veselības pro-
blēmās, kaulu vai muskuļu sāpēs, regulāri nodarbojas ar sportu. “Arī stāvēšana ir fiziska slodze, kas prasa sevi uzturēt formā. Godasargs nevar atļauties uzaudzēt riepiņu. Pirmkārt, tas ne pēc kā neizskatās, otrkārt – stāvot būtu papildu slodze mugurai,” norāda G. Kukuļinskis. Visi trīs puiši kā galveno īpašību, kādai jāpiemīt kareivim – godasargam, min atbildību. “Ar karavīra darbu miljonus nopelnīt nevar, tam jābūt aicinājumam…” piebilst G. Kukuļinskis.


Fakti


Godasardze pie Brīvības pieminekļa atradās kopš tā atklāšanas – 1935. gada 18. novembra.

1940. gadā 21. jūlijā Godasardze tika noņemta.

Godasardzi atjaunoja: 1992. gada 11. novembrī pie Brīvības pieminekļa, bet 2002. gada 11. novembrī pie Rīgas pils.

Avots: www.mil.lv

Pievienot komentāru

Komentāri (8)

  1. Kurmi!!!!!!!!! Tad jau godīgi ir arī tad ja kara nav tad armiju arī nevajag!!!! Vai ne!!!???? Un nav jau tā ka līdz ko nelabvēlīgs laiks tā visi skrien ņemt nost to godasardzi! Te jāuzsver vārds ILGLAICĪGI nelabvēlīgi apstākļi! 🙂

    • nu vēl joprojām mēģinu atrast iemeslus priekš kam mums tik daudz tos karavīrus vispār vajag. Kājinieki vispār nav nepieciešami visu laiku vienu un to pašu dara. Viss tikai ,lai brauktu uz misijām. Latvijā viņiem pielietojuma nav 😀 Gribu dzirdēt argumentus, ja man kāds nepiekrīt.

  2. Cik esmu redzējis reti kāds ir garāks par 170 cm 😀 kā cimperlīgas dāmas pie katra sīkuma nestāv. Beigās sanāk, ja laiks slikts šie visu dienu atpūšas un vēl saņem atalgojumu. Vai nebūtu godīgi, ja nestāvat, tad naudu ar nemaksājam…

  3. Pat tādas patriotiskas organizācijas pārstāvji kā AIZSARGU ORGANIZĀCIJAS biedri tā “amerikanizējuši” savu ‘formastērpu ,ka sāk jau atgādināt ziemsvetku eglīti .Ko te vispār runāt par Latvijas Valsts militārajām struktūrām .

  4. Man ir nostāvētas 1005 stundas,bet mani pat nepieminēja….

  5. … Esmu pietiekosi ilgi dzivojis, lai atceretos redzeto un piedzivoto – tadi ir vienmer bijusi … bet tie labakie un brasakie DIVAS PAAUDZES tika izkauti divos Pasaules karos un noslepkavoti latviesiem DIVU OKUPANTU UN KOLONISTU sagatavota genocida … !!!!

    … Epigenetikas tiklos tika sagrautas vel viena paaudze … tikai si sak lidzinaties, kaut cik tai kura dieneja un krita mani veci …

  6. Godasardzes uniforma Un Latvijas Gaisa spēku simbolika – Latvijas tēla vai iztapības jautājums ?

    2012.gada10.maijā, pie Brīvības pieminekļa Rīgā notika Štāba bataljona Godasardzes rotas 20.gadadienai veltītie svinīgie pasākumi.Tas rosināja dažas pārdomas ,cik brīvi esam savā zemē, savos lēmumos, kā godinam senču piemiņu un cik gan viegli nododam savus simbolus, izdabājot ārvalstu interesēm. Šoreiz pieskaršos 2 lietām , kas sevišķi spilgti raksturo šo attieksmiun atklāj dažus sevišķi iztapīgus “tautas varoņus “”

    Tā, piemēram, Brīvības pieminekļa godasardzes kareivju ķiveres nevienam netraucē līdz pat 1994. gada vasarai, kad Rīgā gatavojas ierasties ASV prezidents Bils Klintons un viņa pārstāvji bez īpašas cimperlēšanās paklusām paziņo toreizējam Latvijas puses pārstāvim Mārim Gailim, ka ķiveres aizdomīgi atgādinot Otrā pasaules kara Vācijas armijas galvassegas. Rezultātā aizsardzības ministram Valdim Pavlovskim tiek dota attiecīga komanda, un ķiveres klusi un mierīgi pazūd, lai pēc trim gadiem atkal atgrieztos: Nacionālo bruņoto spēku vadība uzskata, ka pieminekļa godasardzes forma ir autentiska, tāpēc tādām jābūt arī ķiverēm, turklāt galu galā arī vienā no Brīvības pieminekļa ciļņiem Latvijas karavīri tieši šādās ķiverēs cīnās pret Bermonta karaspēku. Taču šoreiz jau pret ķiverēm sākas īsta kampaņa – Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš aizrunājas līdz pat iespējai godasardzi izrotāt ar mūsdienu NATO armiju ķiverēm, un beigu beigās aizsardzības ministram Andrejam Krastiņam nākas no ķiverēm atteikties.

    Savukārt jau pavisam komisks ir fakts, ka tad, kad vēl pēc pāris gadiem Aizsardzības ministrijai ienāk prātā godasardzes autentisko trīsdesmito gadu formas tērpu papildināt ar tikpat «autentiskām» amerikāņu 70. gadu šautenēm M-16, nekādi iebildumi vairs neatskan, un tā nu godasardze turpina stāvēt šādā īpatnā ekipējuma kombinācijā.Rīga1997.gads. Brīvības pieminekļa godasardzes forma, proti, tas, ka karavīri nēsā bruņucepures, daudziem cilvēkiem ar vāju izglītību Latvijā un Rietumeiropā asociējas ar nacistisko Vāciju. «Tas ir viens no nopietnākajiem Latvijas tēla aspektiem,» sacīja kara vēsturnieks, Latvijas Kara muzeja direktores vietnieks zinātniskajos jautājumos Egils Gelderiņš. Viņš uzskata, ka būtu svarīgi šo jautājumu apspriest Latvijas Aizsardzības un Ārlietu ministriju speciālistiem, kā arī kultūras darbiniekiem – vai nu atjaunot Latvijas karavīra tērpu autentiskā izskatā, vai arī rast “citu risinājumu”!!!!!. Latvijas ārlietu ministram Valdim Birkavam ir negatīva attieksme pret šādu bruņucepuru valkāšanu. Viņš izspļauj īpaši komisku un iztapniecisku domu-«Šo ķiveru vietā vajadzētu likt Baltbata ķiveres,» preses konferencē sacīja ministrs, piebilzdams, ka tad visiem ārzemniekiem būs skaidrs, ka Latvija piedalās miera spēkos. V.Birkavs uzskata, ka par vēsturi vajag stāstīt un to atcerēties, tomēr to nevajag iemiesot tik pārprotamā veidā. Latvijas Ārpolitikas institūta direktors Atis Lejiņš Dienai bija vēl kategoriskāks. Viņš sacīja, ka agrāk vācu ķiveres valkātas nabadzības dēļ. Ja Latvija pēc kara nebūtu okupēta, tā būtu aizmetusi visu, kas saistījās ar Hitlera simboliku. Diena jau rakstīja, ka Aizsardzības ministrija, atjaunojot šo bruņucepuru valkāšanu, uzskatīja, ka tās atgādina par Latvijas vēsturi. Tādā izskatā Latvijas karavīri sāka stāvēt godasardzē pie Brīvības pieminekļa. Nacionālo bruņoto spēku preses virsnieks Uldis Davidovs sacīja, ka godasargu forma ir autentiska, tāpēc arī ķiverēm ir jābūt vecā parauga, nevis kā kopš 1994.gada vasaras – virsnieku cepurēm. Toreizējai Štāba rotai, vēlāk bataljonam bija tādas ķiveres, kas tagad ir galvā Brīvības pieminekļa sargiem. Zīmīgi, ka arī Brīvības pieminekļa cilnī latviešu karavīri ir attēloti ar šā modeļa bruņucepurēm, cīnoties ar Bermontu.

    Otrs svarīgs aspekts ir Latvijas Gaisa spēku vēsturiskās simbolikas (1918-1940.)noliegšana. Par cik tas ticis noklusēts , pieminēšu , ka Latvijas Gaisa spēku simbols bija sarkans pērkonkrusts(laimes krusts)uz balta fona. Šī zīme mūsu tautai nākusi līdzi no aizvēstures laikiem un iegriezta jau šūpulī un karā līdzi ņemta, lai nestu veiksmi un aizsardzību. Tieši Latvijas gaisa spēki kā pirmie izmanto šo svēto simbolu savu lidmašīnu rotāšanai, jau 20.to gadu sākumā, kad tāda nacistiskā Vācija pat vēl nebija uznākusi uz vēstures skatuves. Bet cik gan liekulīgi ,iztapīgi bijuši mūsu 4.maija republikas komunistiskie vadoņi. Cik gan viegli viņi nodevuši senču svētos simbolus un vēsturisko patiesību.Tas vien norāda ,ka Latvijas neatkarība bija un ir vien fikcija un esam tik bandinieks svešā spēlē. Brīva un neatkarīga Latvija būs tad ,kad godāsim savus simbolus un neklanīsimies svešiem kungiem un “padomdevējiem”

  7. Lūdzu paskaidrot, kas ir ,,pīrsings”.

Draugiem Facebook Twitter Google+