Ekonomika
Bizness

FOTO: Ādažos būvē vieglas un ātras lidmašīnas, ko pārdod visā pasaulē5


SIA "Pelegrin" valdes priekšsēdētājs Valentīns Vasjaks: "Katru lidmašīnu apčubinām kā bērnu. Tādēļ, protams, pieaug arī cena, jo palielinās pašizmaksa, toties mums nav jākaunas par rezultātu."
SIA "Pelegrin" valdes priekšsēdētājs Valentīns Vasjaks: "Katru lidmašīnu apčubinām kā bērnu. Tādēļ, protams, pieaug arī cena, jo palielinās pašizmaksa, toties mums nav jākaunas par rezultātu."
Foto: Timurs Subhankulovs

Grūti iedomāties veiksmīgāku dzīves attīstību, ja izdodas realizēt biznesu, par kuru sapņots kopš bērnības. Valentīnam Vasjakam tas ir izdevies – nelielā angārā Ādažos viņš kopā ar domubiedriem būvē mazas un skaistas, bet ārkārtīgi ātras lidmašīnas, kuru unikalitāti novērtē arī tālās zemēs, piemēram, ASV, Meksikā un Austrālijā, vēstīts laikraksta “Latvijas Avīze” pielikumā “Latvijas Bizness”.

Ienākot angārā, kurā top ikviena no SIA “Pelegrin” ražotajām “Tarragon” lidmašīnām, darbinieki jau “iesaiņo” vienu no lidmašīnām sūtīšanai klientam, trūkst vien dzinēja.

Balti sarkanā raķete, kura spēj attīstīt 370 km/h lielu ātrumu, ir viena no apmēram sešām lidmašīnām gadā, kuru uzņēmumā saražo. Vienas uzbūvēšana aizņem pusgadu. Tā sver 330–370 kilogramus atkarībā no specifikācijas, jo katra lidmašīna ir unikāla, katrs klients grib kaut ko savu un atšķirīgu.

“Tā ir spēļmantiņa večiem. Dažādi propelleri, dzinēji, elektronika, krāsojumi,” norāda Valentīns.

Viss korpuss veidots no oglekļa šķiedras, kas arī ir atslēga lidmašīnas vieglajam svaram, turklāt materiāls ir arī ārkārtīgi izturīgs.

 

Spāņu nosaukums

Ideja par šādu uzņēmumu Valentīnam un draugiem dzima pēc viesošanās aviācijas izstādē Vācijā “Aero Friedrichshafen”. Pirms tam bija sapņi par lidošanu, bet viss sākās 2000. gadā, kad Valentīns sācis lidot ar paraplāniem.

Vēlāk pie Ādažu lidlauka izveidojusies pilotu skola, kurā pilota licenci ieguvis arī Valentīns. Šobrīd viņš nolidojis jau apmēram 2000 stundas. Minētajā Vācijas izstādē viņam acīs iekrita kāda Itālijas uzņēmuma lidmašīna, kas bijusi kā konstruktoru modelis – klientiem tā bija jāsaliek pašiem.

Vienu lidmašīnu Valentīns ar domubiedriem arī nopirka un līdz 2010. gadam uzbūvēja. Pēcāk sapratuši, ka ir gan vēlme, gan varēšana ko līdzīgu ražot arī pašiem, un kādu brīdi tas arī darīts.

Savukārt 2012. gadā nāca doma pieeju kardināli mainīt un ražot kaut ko savu, pavisam citādu, kurā būtu novērstas visas saliekamās lidmašīnas problēmas un vājās vietas – tika uzlabota aerodinamika, ergonomika, tika ieviests jauns ražošanas process.

Tapa lidmašīna no baltas lapas. Tā nu 2013. gadā radās pirmais “Tarragon” prototips. Kāpēc tāds nosaukums?

“Sākumā oglekļa šķiedras detaļas mums gatavoja Spānijā, netālu no Barselonas. Tobrīd vēl domājām, kā lai nosauc. Ieraudzījām zīmi par pilsētu Taragona un uzreiz sapratām, ka tāds nosaukums gan labi izskatās, gan labi skan, nekas cits prātā vairs nenāca,” stāsta Valentīns.

Klienti uzņēmumam bijuši uzreiz, nav bijis jādomā, kā tos piesaistīt, arī mārketinga budžeta uzņēmumam neesot – viss notiek aviācijas izstādēs, sociālajos tīklos un vienkārši ieraugot “Tarragon” darbībā.

 

Apčubina kā bērnus

Lidmašīnas maksimālais pacelšanās svars ir 472,5 kilogrami, kas nozīmē, ka tā iekļaujas ultravieglajā klasē.

Tas ir būtiski, jo šajā klasē pilotiem nav nepieciešamas īpašas iemaņas, pilota licenci iespējams iegūt krietni vienkāršāk – nav nepieciešama, piemēram, speciālā aviācijas medicīnas izziņa, pietiek ar to pašu, kuru iegūst autovadītāji.

Līdz ar to ir krietni vairāk potenciālo klientu, kuri profesionālai lidošanai medicīnas izziņu dabūt vairs nevar, taču lidotvēlme nekur nav pazudusi.

“Visi cenšas būt vieglāki un tēmē uz vācu regulāciju, kur šajā klasē pieļauj maksimālo svaru līdz 600 kilogramiem. Jo mazāks svars, jo lidmašīna ātrāka un patērē mazāk degvielas, taču vairāk pakļaujas turbulencei. Maksimāli lidmašīna var lidot 3–3,5 kilometru augstumā,” norāda Valentīns.

Lidmašīnas nav domātas sportam, kaut daži interesenti vaicājuši, vai latvieši nevar viņiem uzbūvēt lidmašīnu, piemēram, akrobātikai.

Vismaz pagaidām uzņēmumā par to nedomā. Vispirms esot jāsasniedz tuvākais mērķis – ražot līdz 15 lidmašīnām gadā. Nav daudz, taču mērķis nav ražot kā no konveijera – mērķis ir kvalitāte un lidmašīnu izcilība visās jomās.

“Katru lidmašīnu apčubinām kā bērnu. Tādēļ, protams, pieaug arī cena, jo palielinās pašizmaksa, toties mums nav jākaunas par rezultātu. Tas mums ir ļoti svarīgi.” Lai saražotu 15 lidmašīnas, nav plānota īpaša paplašināšanās.

“Joprojām slīpējam tehnoloģijas, kopējo darbību – arvien uzlabojam dažādas lietas, lai viss būtu drošāk, labāk, ekonomiski pamatotāk. Īstenībā tikai šobrīd varam tā pa īstam sākt ražošanu. Tagad varēsim vairāk orientēties uz ražošanu, mazāk uz testēšanas un uzlabošanas darbiem.”

Viena lidmašīna maksā sākot no apmēram 160 000 eiro, viss atkarīgs no komplektācijas.

Lidmašīnas pārsvarā izmanto vienkāršai ceļošanai, taču lielvalstīs, piemēram, Vācijā vai Itālijā, ar “Tarragon” lido arī uz… darbu – skrejceļu ir tik daudz, ka ar mazo lidmašīnu var ērti aplidot lielos sastrēgumus.

Šajās valstīs aviācijas infrastruktūra attīstīta tādā līmenī, ka pie katra skrejceļa izveidots aviācijas klubs, kurā var iedzert kafiju, paēst, satikt domubiedrus.

“No šejienes līdz Cīrihei jālido piecas stundas, līdz Varšavai divas stundas, līdz Kauņai – 50 minūtes. Esmu pats vedis lidmašīnas. Tas ir ļoti ātri.”

“Iedomājieties, cik daudz laika paiet, līdz es nokļūstu lidostā, piereģistrēju bagāžu, izeju cauri drošības kontrolei un vēl taču jāgaida pats lidojums! No lidostas tālāk jānokļūst arī līdz tikšanās vietai.”

“Eiropā infrastruktūra ir tik attīstīta, ka, ja arī nevar nolidot milzu attālumus, ir daudz skrejceļu, kuros nosēsties un uzpildīt degvielu. “Tarragon” var nolidot ap 1200 kilometru, bet arī tas ir atkarīgs no apstākļiem. Ja būs pretvējš, varēs nolidot mazāk, ja pavējš – varēs nolidot vairāk.”

"Tarragon" lidmašīnu ražošana Ādažos

Nolaistā aviācijas nozare

Tomēr Valentīnu sarūgtina kopējā Latvijas aviācijas nozare, kas krietni atpaliek pat no kaimiņiem lietuviešiem.

Valentīns norāda, ka aviācija kādreiz Latvijā bijusi attīstīta, piemēram, pagājušā gadsimta sākumā darbojies aviokonstruktors Kārlis Irbītis, starpkaru periodā bijis daudz pilotu, padomju laikos Latvijā ražotas JAK-52, JAK-18 lidmašīnas, bijusi spēcīga planieru skola, jaunieši lidojuši PSRS čempionātos.

Latvijā bijuši 60 skrejceļi. Viss mainījies pēc neatkarības atgūšanas, kad nozare aizmirsta – jau saražotais iznīcināts vai palicis neizmantots, skrejceļi aizauguši, izmantoti citiem mērķiem, tostarp jaunieši tos izmantojuši kā vietu, kur praktizēt sānslīžu mākslu.

“Labi, ka Ādažos cilvēki atjaunoja lidlauku. Ādažos mums ir viens klubiņš ar 15 cilvēkiem – tas nav nekas! Esam vienīgā vieta, kur atlidot, padzert kafiju, parunāt ar domubiedriem. Mēs esam kā makšķernieki – 10 minūtes palido, trīs stundas pēc tam pārrunā piedzīvoto,” smejot stāsta Valentīns.

“Itālijā, piemēram, ir reģistrēti 40 000 pilotu, tikpat noteikti ir arī nereģistrēti.” Lielākā problēma – nav kur apmācīt bērnus.

“Kaut kādas pilotu skolas ir Spilvē un Ādažos, laikam tas arī viss. Lietuvā apmēram 60 bērni gadā iegūst licenci lidošanai ar planieriem. Tur ir 20 skolas, bērni mācās lidot no deviņu gadu vecuma – viņus divu metru augstumā paceļ gaisā, dodot iespēju izjust stūrēšanu. Tā viņi dabū to āķi lūpā jau agrā vecumā, vēlāk kļūst par profesionāliem pilotiem. Pie mums tādas iespējas nav.”

Viņš uzsver, ka lidošana nav dārgs prieks – lidmašīnai nav jāpieder, to var arī noīrēt.

Viņš cer, ka nozare piedzīvos renesansi, taču negatīvajam galu neredz… Latvijā joprojām būvējot amatierlidmašīnas, bet tās top 20, pat 30 gadus.

Latvijas amatierbūves guru ir Aivars Grahoļskis, un Valentīns norāda, ka tieši viņam arī var pateikties par viņa ievilkšanu nozarē.

 

Lidošana ir kaifs!

Tuvākie “Tarragon” konkurenti nāk no Čehijas un Itālijas, taču uzņēmumi viens no otra atšķiras, un beigās izvēle par labu vienai vai otrai lidmašīnai ir vien gaumes lieta.

“Mums cilvēki sēž viens aiz otra – vairāk kā sporta, militārajā aviācijā. Citiem patīk sēdēt kopā – var vieglāk komunicēt un pētīt kartes. Vēl citi ražo amfībijas, kas piezemējas ūdenī. Ikviens no veidiem ir kaifs, esmu lidojis ar tām visām, galvenais ir izbaudīt lidojumu,” stāsta Valentīns.

Vai viņš būtu gatavs uzņēmumu pārdot? Valentīns teic, ka jā. Nav gan domājis, kādu summu prasītu, un neviens ar šādu jautājumu pie viņa nav arī nācis.

“Eiropā strauji ienāk ķīnieši, kuri pārpērk Eiropas avionozares uzņēmumus. Ķīnā lēnām komunisms iet prom, tur sāk būvēt lidlaukus, valsts ir milzīga, cilvēku ir daudz un viņiem šī lieta interesē. Bizness ir bizness, būtu iemesls sākt ko jaunu. No nozares gan, protams, neietu prom – no šīs nozares izkāpt nevar!”

 

PĀRKĀPUMA BŪTĪBA

Sēkla:

SIA “Pelegrin” dibināta 2012. gadā. 95,09% uzņēmuma daļu pieder AS “A.O.I.”, bet 4,91% pieder SIA “Baltic Antique Aviation Society”.

Uzņēmuma pirmsākumi datējami ar 2009. gadu, kad nopirkta pirmā saliekamā lidmašīna.

 

Dīgšana:

Pirmais “Tarragon” prototips tapis 2013. gadā.

 

Augļi:

Saistītie raksti

“Tarragon” lidmašīnas ieraugāmas ASV, Meksikas, Austrālijas, Lietuvas, Itālijas, Šveices, Francijas, Vācijas debesīs.

Uzņēmuma apgrozījums 2017. gadā bija 263,9 tūkstoši, bet zaudējumi 10,3 tūkstoši.

Šobrīd gada laikā saražo apmēram sešas “Tarragon” lidmašīnas, mērķis skaitu palielināt līdz 15.

Uzņēmumā strādā 16 darbinieki.

 

 

VĒRTĒJUMS: Ir viss, lai augtu un plauktu

Uldis Štēbelis, biedrības “Ādažu uzņēmēji” valdes priekšsēdētājs: “”Pelegrin” ir jauns, inovatīvs un unikāls uzņēmums. Lidmašīnas ir augstākās kvalitātes, ļoti modernas – tās kļūst arvien populārākas un to prestižs aug. Mums Latvijā nekā līdzīga nav. Valentīns ir iniciatīvu pilns cilvēks, svarīgi, ka viņam patīk tas, ko viņš dara. Uzņēmums var tikai augt un plaukt, ar viņiem viss būs kārtībā, ko pierāda tas, ka pieprasījums pārsniedz spēju ražot!”

LA.lv