Mobilā versija
Brīdinājums -2.3°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
28. oktobris, 2013
Drukāt

Agris Daņiļēvičs: Lai varu zem dejas parakstīties (10)

Foto - LETA un no personīgā arhīvaFoto - LETA un no personīgā arhīva


Kurš spēj iestudēt dejas gandrīz vai gaisā (“Mauglis”), ūdenī (“Mazā Nāriņa”) un uz zemes? Turklāt daudzos stilos, laikos, sajūtās. Kurš spēj deju dzirnās pārmalt jau esošo visu labo, pievienot modernas garšas un radīt enerģētiski spēcīgus, latviskus un aizraujošus deju stāstus? Jā, uzminējāt! Tas ir horeogrāfs, deju skolas “Dzirnas” vadītājs Agris Daņiļēvičs, kurš 

aizvadītās nedēļas beigās nosvinēja 50. dzimšanas dienu.

– Daudz laimes dzimšanas dienā! Kā tad svinēsiet?

– Rīt tepat deju skolas zālē Brīvības ielā 224 “Dzirnu” profesionālās vienības dejos vecos labos numurus un arī ko jaunu interesantu. Programmas pagaidu nosaukums ir “Barčiks”, es būšu bārmenis, dejotāji – bāra apmeklētāji. Dejosim solo, trio… Sanāks draugi, gribu, lai viņi kārtīgi nokritizē šo programmu. Tad paklausīšu vienu, otru ne, un, kad izkristalizēsies patiesība, ar šo patiesību dosimies koncerttūrē pa Latviju. Tā nebūs lielā, kopīgā māksla, bet gan intīmāka, lokālāka, tuvāka. Dzirnēnieši būs uz skatuves, bet rokas stiepiena attālumā no skatītājiem.

– Pirms runājam tālāk par “Dzirnām” – tikko esat atgriezies no Ķīnas, kur bijāt kopā ar Latvijas Nacionālās operas (LNO) māksliniekiem. Esat veidojis dejas un skatuves kustības 16 operu iestudējumiem. Vai lielie mākslinieki klausa?

Programma Ķīnā bija plašāka, bet mans darbs redzams Verdi operas “Aīda” iestudējumā. “Aīda” mūsu operā dzīvo kopš 1998. gada, jo tajā mūzika, scenogrāfija un režija ir skaistā harmonijā. “Aīda” bija mans pirmais darbs operā. Kā tas viss sākās? Pirms tam Siguldas Operas svētkos iestudēju kustības Guno operai “Fausts”. Pēc “Fausta” Māra Ķimele bija mani manījusi Valmieras teātrī, kur iestudēju kustības izrādei “Varkaļu pagasta skolotājs”. Un viņa mani paaicināja “Aīdas” komandā. Man nācās trīs nedēļu laikā sakārtot kora skatuves kustības, ieviest tēlus, kas paspilgtinātu režisores Māras Ķimeles ideju. Sākumā operas mākslinieku attieksme bija tāda – jā, jauns gurķis, ko viņš tagad darīs, mācīs mūs te! Nu tad es mēģināju to respektu gūt.

– Jā, pa šiem gadiem cieņu esat guvis. “Dzirnu” mājas lapā rakstīts: “Šobrīd visas grupas nokomplektētas. Brīvu vietu nav.” Ar kādu magnētu pievelkat?

– Nezinu. (Smejas.) “Dzirnām” 2015. gadā būs 30 gadu. Viens no mūsu nerakstītiem baušļiem – uz skatuves nepieļaut brāķi.

– Kas ir brāķis?

– Ja ir kauns par to, kas uz skatuves notiek. Tad ielaižos dziļāk krēslā un domāju: ārprāts, ārprāts, zeme, atveries! Šāda sajūta mani gan dažkārt pārņem, skatoties, kā citi dejo. Kad dzirnēniešiem neveicas vai nesanāk, es dusmojos. Jo parasti tā nav “Dzirnu” dejotāju vaina. Visus šos gadus cenšamies savu darbu padarīt godprātīgi, cik vien labi iespējams. Godprātība un īpašais “Dzirnu” stils – man šķiet, tā ir atslēga, kāpēc vecāki savus bērnus ved dejot uz “Dzirnām”.

– Pie ieejas jūsu deju skolā pārsteidza milzīgās bungas, ābolu grozi, ziedi… Vai tas ir vēstījums par dabas ritmiem, kas visa pamatā…

– Nē, vienkārši rudeņos āboli krīt zemē. Nav jau grūti iekrāmēt kastes mašīnā un atvest. Bērni starpbrīžos ābolus ļoti labprāt ēd, pa dienu divi grozi ir tukši. Nākamajā dienā vedu atkal. Un prieks tiek visiem, arī jūs tos pamanījāt. (Smejas.)

– Bet bungas gan tur stāv ar kādu nozīmi…

– Nozīme ir ļoti vienkārša – durvis ir par šauru, nekur citur tās nevar nolikt. (Smejas.) Tās ir Nila Īles bungas, varbūt pašas lielākās Latvijā.

– Nu, bet dejotājam taču ritms ir jājūt…

– Ir bijuši arī brīnumi. Krimuldas vidusskolā, kur kādreiz strādāju, bija meitenīte ar gluži pretēju ritma izjūtu – kad visi leca augšā, viņa lejā un otrādi. Daudzi man teica, ko tu ņemies, nekā no viņas nebūs. Bet meitenīte ārkārtīgi cītīgi nāca uz mēģinājumiem. Un pēc trīs gadu darba ceturtajā skatos – viņai ir parādījusies ritma izjūta. Manā praksē ir bijis tā, ka no bezcerīgiem neglītajiem pīlēniem izaug izcili dejotāji. Un diemžēl vēl biežāk ir tā, ka cilvēks, kuru Dievs apveltījis ar lielisku augumu un talantu, ir vienkārši slinks. Dotības ļoti reti apvienojas ar centību un vēlēšanos nopietni strādāt. Un tas ir tas skumjākais. Dejot ir ļoti grūti, un labi dejot vispār ir ellīgs darbs.

– Kāpēc domājat, ka dejotājam ir jāmāk gan hiphops, breiks, afro deja…

– Vēl būtu jāzina kapuero – spāņu cīņas deja, vajadzētu mācīties arī kaut ko no sporta dejām, jo tā var apgūt labu tehniku un uztrenēt partnerību. Labs dejotājs ir tas, kurš apgūst maksimāli daudz dejas stilu, visu, kas saistīts ar kustību, arī aktiera meistarību. Nākotnes dejotājam būs svarīgi kustībā pateikt to, ko viņš vēlas pateikt, un nebūs svarīgi, vai viņš to saka ar hiphopu vai breiku, vai sava numura beigās nostājas uz pirkstgaliem un dejo baleta elementus. Nākotnes deja ir tāda, kur dejotājam jābūt pilnīgi universālam. Nekad jau nav laika, bet nupat Honkongā, ciemojoties pie draugiem, līdz trijiem naktī skatījos televīzijas konkursu “So, you can dance”. Un sapratu, ka tur notiek tieši tas, par ko es domāju, par ko sapņoju, kā saprotu dejošanu. Tur hiphopa dejotājam kājas iet aiz ausīm un ceļgali izstiepjas, ja vajag. Ja ne, nestiepjas. Ja vajag, viņš griež piruetes, ja vajag – lec salto… Tādam dejotājam nav problēmu teātru, mūziklu iestudējumos, vajadzētu arī labi dziedāt, arī kādu mūzikas instrumentu spēlēt. Uz vispusību vajadzētu tiekties.

– Jā, aizraujoši. Bet, ja savā deju skolā “saražosiet” virkni brīnišķīgu, universālu dejotāju, kur viņi Latvijā varēs izpausties? Un pasaulē mūziklos ir milzīga konkurence…

– Jā, izvēloties šādu – universāla mūziklu mākslinieka – darbu, cilvēks izraugās vienu no vissmagākajām profesijām, kāda vien pasaulē ir. Ja mums šeit kādreiz izdosies tādu izaudzināt, būsim priecīgi, viņam vai viņai dodoties pasaulē. Ja nu pēkšņi izrādīsies, ka mums Latvijā ir radušies ļoti daudz universālu dejotāju, tad šai grupai būs jābūt kā klejojošam cirkam, jo Latvija jau nav biznesa vieta.

Nešļupstēt uz skatuves

– Esat koncertējis daudzviet pasaulē. Kādi latvieši ir uz skatuves? Vai atturīgie ziemeļnieki?

– Kad dejotāji “nospridzina” Harija Sūnas “Audēju deju”, no atturības nav ne vēsts. Kādi ziemeļnieki? Savulaik ar tautas deju ansambli “Gundega” daudz koncertējām ārzemēs. “Audēji” ir deja, kas liek pat sirmām skatītājām kāpt uz krēsliem un aplaudēt. Jā, šī deja ir ļoti “nesoša”, tas ir Sūnas šedevrs un Latvijas skatuves dejas klasika. Un skatuvei tomēr ir savi likumi, savi noteikumi. Ja veca māmiņa Latgalē mājas priekšā uz soliņa nodzied dziesmu, saproti – tas ir tik forši! Bet arī apzinies, ka tam, ko nupat esi piedzīvojis, tur arī jāpaliek. Kad to māmiņu uzvilksi uz lielas skatuves, pieliksi mikrofonu, uzlaidīsi virsū prožektorus – nekā vairs nebūs. Folklorai un etnogrāfijai ir sava vide, un tur tai ir jādzīvo, tikai tad tā dziesma paliks tīra un neskarta. Mums, kas ejam uz skatuves, protams, ir jārespektē un jāzina etnogrāfija, bet skatuvei ir savi noteikumi. 80 – 85% deju, kas nonāk uz skatuves, ir horeogrāfisks brāķis. Daudziem deju radītājiem, kad viņi iemācās izvest no līnijas uz apli, no apļa uz diagonāli un no tās uz kvadrātu, pēkšņi ienāk prātā, ka viņi ir horeogrāfi, un tas ir ļoti skumji. Viņu “cepumus” var dejot no sākuma uz beigām un no beigām uz sākumu, no vidus uz malām un mētāt tos komponentus, kā gribas. Apbrīnoju TDA vadītāju aklumu, jo reizēm ir tādi numuri, kurus ir kauns iestudēt, kauns dejot.

– Kāpēc tad viņi studē, nav jau spiesta lieta…

– Reizēm šādas nevērīgas horeogrāfijas nonāk pat līdz Deju svētku obligātajam repertuāram, ko māca visā Latvijā un ar ko mokās visi vadītāji. Varbūt šo rakstu izlasīs arī jaunie horeogrāfi. Es ārkārtīgi gribētu, ja viņi kaut ko iestudē, lai mēģina saprast, kas ir konkrētās dejas, numura tēls. Ir svarīgi, ar ko šī deja paliks kādam cilvēkam atmiņā un kāpēc tā paliks. Un ar ko tā atšķirsies no citām dejām. Zīmējumu jau nav daudz, bet tos var savirknēt loģiskā dramaturģiskā secībā. Un lai uz skatuves nav šļupstēšanas, kad tu kaut ko runā, bet neviens nesaprot. Tās šļupstēšanas diemžēl ir baigi daudz, baigi daudz… Es tāds radikāls esmu…

– Kādam jau tas ir jāpasaka, jo dejas kritikas Latvijā tikpat kā nav. Tagad par vēl vienu dejas aspektu – partnerību. Vai var sadejoties ar pilnīgi visiem?

– Protams, ka tā ir mistērija. Ir kaut kādas auru saderības un nesaderības, smaržas, simpātijas, antipātijas. Tas man šķiet normāli. Parasti ir tā – kad ar cilvēku runājos, uzlieku viņam roku uz pleca vai, ejot pa koridoru, mazajiem dejotājiem pačubinu galvu, citam pleciņu. Un rodas fizisks kontakts. Bet, ja tāda nav, saprotu, ka man būs grūti ar šo cilvēku strādāt un arī viņam būs grūti ar mani. Tur ir kaut kāda ķīmija. To nevar izskaidrot. Protams, ir bijis arī tā, ka deju kolektīva vadītājs man iedod partneri, ar kuru man vienkārši drausmīgi negribas dejot, bet tā tas ir, šis jautājums nav apspriežams, vienkārši sakožu zobus un izdaru visu, kas jādara pēc labākās sirdsapziņas.

Zvejnieks, pavārs, dārznieks

– Jums droši vien kopš bērnības nekas cits kā dejošana nebija prātā…

– Kā nu ne, viss kas bija prātā! Gribēju kļūt par zvejnieku un braukt uz kuģiem, gribēju kļūt par pavāru, par daiļdārznieku. Nodarbojos ar kalnu slēpošanu, maz trūka līdz Latvijas izlasei. Mani vecāki savulaik dejoja, un es, protams, arī dejoju kopš bērnudārza vecuma, tā aktīvāk kopš 3. klases. Beigu beigās dejošana ņēma virsroku pār sportu.

– Kāpēc?

– To tēvs iespaidoja. Konservatorijā viens no pedagogiem, kurš mācīja latviešu deju, bija Harijs Sūna. Mans tēvs bija pie viņa “Dancī” dejojis, tajā slavenajā dejotāju sastāvā, kam Sūna iestudēja “Audēju deju”, “Pie Daugavas”. Nu, lūk, es jau mācījos vidusskolas pēdējā klasē, bet vēl nezināju, kurp doties studēt. Tēvam rokās nonāca avīze, kur bija sludinājums, ka konservatorija reizi pa četriem gadiem atkal uzņem dejotājus. Tēvs man iedeva šo pēdējo impulsu, jo es nebiju pilnīgi pārliecināts, ka vēlos savu dzīvi saistīt ar dejošanu.

– Skaidrs, ka sevi nelielīsiet. Bet vai piekritīsiet manam vērojumam, ka jūsu īpašais devums Latvijas dejas horeogrāfijā ir dabiskums un prieks?

– Tas ir kompliments! Ja jūsu apgalvojumam vēl kāds piekrīt… (Smejas.) tas ir ārkārtīgi skaisti. Jā, esmu vienmēr gribējis, lai tas tā būtu.

– Ko darīsiet nākamos 50 gadus?

– Abiem ar sievu jāuzaudzina meita, jāsagaida mazbērni…Un tad jau nākamo piecdesmit gadu beigās varētu arī sākt domāt par šīs pasaules atstāšanu. To es apsolu. (Smejas.) Bet gribētu, lai darbs šajā skolā neapstājas. Lai šī skola nonāktu nopietnākā valsts aizsardzībā, aprūpē. Lai Latvijā būtu viena vieta, kur dullie, trakie un ārprātīgi smagi strādāt gribošie dejotāji varētu apgūt visu, nonākt nopietnā starptautiskā apritē. Lai Latvijā būtu viena skola, par kuru runā visā pasaulē, ka te ir jēga braukt un mācīties. Tas būtu skaisti. Jau tagad dejotāji bez problēmām ir tikuši ne tikai Latvijas augstskolās, bet arī vienā no spēcīgākajām Eiropas deju skolām PARTS.

– Dzīvojat laukos. Ko tie jums dod, ko ņem?

– Jā, tā ir enerģijas apmaiņa. Lauki arī paņem, piemēram, naudu, bet dod pretim atpūtu. Mūsu mājas “Putni” ir harmonijas sala. Visi, kas atbrauc, tur jūtas labi. Un nesaprot, kā tā var būt – tik skaists īpašums. Iespējams, ka šobrīd tas varētu būt arī dārgs. Neko labāku nevaru vēlēties.

– Bet cik tad jūs tur laika varat pavadīt, esat taču noskrējies darbos…

– Man taču mājās ir maza meitiņa Emīlija Paula. Nupat viņa septiņu mēnešu vecumā sāka rāpot. Saprotu, ka atkal aug viena ūdenszāle. Man tiešām ir ārkārtīgi liels prieks, ka šā mazā cilvēciņa bērnība var aizritēt tīrā mežā, svaigā gaisā, kopā ar zosīm, suņiem, kaķiem, puķēm, smaržām, putniem, dziesmām. Tur pilnīgā mierā un harmonijā jūtos savā dārziņā, ar savu laiviņu savā ezerā iebraucot un atpūšoties. Tā vieta ir harmonijas sala.

– Meitiņa 50 gados, tā ir lieliska dāvana. Droši vien jums tagad ir cita tēva apziņa nekā laikā, kad dzima lielie bērni…

– Jā, Emīlija man ir skaistākā piecdesmitās dzimšanas dienas dāvana. Trakums ir tas, ka tagad esmu vēl aizņemtāks nekā agrāk. Zinu, manis pietrūka gan Kristapam, gan Katrīnai, gan Rūdim, un zinu jau, ka pietrūkšu arī Emīlijai. Bet, no otras puses, mēs ar bērniem paspējam parunāt, paspējam viens otram pastāstīt, kas uz sirds. Neraugoties uz to, ka lielie bērni jau ir lieli, kontakts saglabājas.

– Jūsu lieluzvedums “No zobena saule lēca” valsts svētku laikā 16. un 17. novembrī atkal atgriezīsies Ķīpsalas hallē. Vai esat gandarīts?

– Jā, esmu priecīgs, ka uzvedums, kas bija domāts vienam kolektīvam, spēj vienot 1000 dejotājus, arī bērnus, un piedzīvo atkārtojumu. Paldies visai komandai un režisoram Uģim Brikmanim, kurš ļoti precīzi māk atrast atslēgvārdus – tie virza izrādi, vienlaikus atstājot iztēles brīvību. Man ļoti patīk, kā Uģis to dara, tāpēc esam daudz kopā strādājuši, veidojuši arī lieluzvedumu “Spēleju, dancoju” ar “Iļģu” mūziku. Toreizējais Valsts jaunatnes iniciatīvu centra direktors Ringolds Beinarovičs man teica: Agri, IX Skolu jaunatnes deju svētkiem vajag otro programmu, taisi, ko gribi! Tā bija tik milzīga uzticība, solīju padomāt. Man bija jādodas uz Tallinu, un braucot klausījos “Iļģu” mūziku. Tā mani pārņēma savā varā. Tad vēl, lecot no tramplīna, dabūju smadzeņu satricinājumu, nedēļu gulēju slimnīcā un lasīju Raiņa “Spēlēju, dancoju”, līdz radās dejas tēli… Pēc diviem gadiem skolēni deju svētkos manu ieceri īstenoja, esmu viņiem un deju kolektīvu vadītājiem ārkārtīgi pateicīgs, ka viņi uzņēmās risku. Nuja, un otrā reize, kad to, par ko sapņoju un domāju, pēkšņi varēju piepildīt, bija “No zobena saule lēca”. Kara tēma ilgi mājoja manī, par to sapņoju, vizualizēju, meklēju mūziku, domāju horeogrāfiju, tēlus… Un tad nāca moments. Limbažu deju kolektīvam “Katvari” tuvojās jubileja, un vadītājs Edžus Arums aicināja mani veidot uzvedumu. Viņš man pateica lielu, lielu komplimentu: “Agri, cik es zinu, tu nekad tādu baigo brāķi neesi palaidis. Tāpēc es gribētu, lai tu kaut ko uztaisi.”

AGRIS DAŅIĻĒVIČS

Dzimis 26.10.1963. Siguldā

Horeogrāfs un dejas pedagogs, deju skolas “Dzirnas” vadītājs

Horeogrāfs 50 operu un 16 teātru izrādēm, populāru deju, svētku deju un lieluzvedumu autors

Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieris

Četru bērnu tēvs, precējies

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. Tas ir talants.
    Veselību, veiksmi, jaunas ieceres un izdošanos.
    Tā turpināt.

  2. Superīgs vecis! Veiksmi un izdošanos,labu veselību visās iecerēs!

  3. Narciss. Skatoties Reinika koncertu, kur Dzirnas dejoja masu skatos, kaut kā neizskatījās pēc profesionāla kolektīva.

  4. Pllnīga sajūsma par šo cilvēku,vienkāršs,talantīgs,sirsnīgs,
    man patiess prieks par viņu un viņa ģimeni,un viņa darbu ko viņš dara,lai viņam veicas.

Draugiem Facebook Twitter Google+