Mobilā versija
-0.5°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
23. janvāris, 2012
Drukāt

Amatieru teātris nav nenozīmīgāks. Saruna ar Didzi Jonovu

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Didzis Jonovs kopā ar Intu Kalniņu ir viens no diviem režisoriem Ausekļa Limbažu teātrī, kas var lepoties ar vairāk nekā simt gadu tradīciju.

 

Ik gadu limbažnieki iestudē trīs, četras, pat piecas izrādes visu vecumu publikai, reizi divos gados rīko starptautisku festivālu. Didzis Jonovs ir iestudējis izrādes arī Dailes teātrī, patlaban kā viens no četriem “OKartes” konkursa uzvarētājiem gatavojas sadarbībai ar Nacionālo teātri. Kopā ar režisori Ainu Matīsu, horeogrāfu Agri Daņiļeviču un reperi Gustavo iestudējis trīs dokumentālas izrādes ar teātra mākslā neskolotiem jauniešiem, kas veidotas no viņu personīgajiem dzīvesstāstiem. Šajā Dailes teātra un Dānijas Kultūras institūta kopprojektā tapuši “Stāsti, kas pagriež pasauli”, “Manas sirds stāsti”, un nupat ar lieliem panākumiem pārpildītā Dailes teātra Mazajā zālē izskanēja “Spoguļstāsti”, kas pirms tam apbraukājuši vai visas Limbažu novada skolas.

 

– Kādu latviešu autoru darbi, jūsuprāt, šogad būs populāri Latvijas amatierteātros?

– Latviešu autori ir kā slotas kāts ar diviem galiem. No vienas puses, viņus vajag atbalstīt, lai vairojas daudzumā, spēkā, interesantumā, bet, no otras puses, tikai tāpēc, ka latviešu autors, nevienam nav pienākums viņu iestudēt. Esmu lasījis ļoti daudz latviešu lugu. Dažas aizķeras prātā. Piemēram, Leldes Stumbres rakstītais. Bet ne jau latviskums ir svarīgākais. Būtiskākais ir redzējums uz pasauli, sabiedrību, attiecībām. Itālieši, franči, dāņi smejas un raud par vienām un tām pašām lietām. Es, piemēram, Limbažu teātrī tūlīt ķeršos klāt tikko iztulkotai krievu autora Valentīna Krasnogorova lugai “Neuzticības prieki”, kas man liekas ļoti aktuāla mazpilsētām. Interesanti, kā tajā atklājas mūsu domāšana un attieksme pret lietām caur neuzticību laulībā.

Nacionālā dramaturģija ir saistoša oriģinālā skatījumā. Ja Blaumani simts gadus interpretētu vienādi – un diez vai viņš pats tam piekristu –, tas nevienam nebūtu interesanti. Man pat ir ideja, ka es varētu iestudēt vienu no Blaumaņa darbiem Valmieras teātrī, kurš rīko Blaumaņa lugu festivālu. Mēs dzīvojam stereotipu varā par Blaumani. Ja palasi ne tikai Skroderdienas, bet arī nepabeigtās lugas, citus darbus, tad saproti, ka viņš bija izcils latviešu literārs darbonis.

– Vai arī 2012. gadā Latvijā turpinās attīstīties amatierteātru kustība?

– Tā ir neiznīdējama. Pat visgrūtākajos laikos amatieru teātri, kā lieli, tā mazi, ne vien izdzīvojuši, bet auguši. Pat manos laukos Indrā pie Baltkrievijas robežas – no tās puses nāk mans tēvs –, kur runā latgaliešu dialektā krievu un baltkrievu mēles miksējumā, radās un joprojām dzīvo amatieru teātris. Taču būtu nepieciešams lielāks atbalsts no pašvaldību un sponsoru puses. Un arī pašiem jāprot to naudiņu paņemt – no attiecīgiem ES fondiem, no veiksmīgiem biznesmeņiem. Islandē, piemēram, vai visa sala spēlē teātri. Ciemā divdesmit mājas, un ikviens tās iemītnieks iesaistīts – viens veido dekorācijas, cits gaismo, vēl kāds šuj kostīmus, trešais spēlē. Un mācītājs arī. Tur ir ārkārtīgi attīstīta amatieru teātru kustība. Ļoti kvalitatīva, turklāt municipalitāte dod tik labu finansējumu, ka amatieri var atļauties iestudēt pat oriģinālus mūziklus ar piecdesmit cilvēkiem. Islande savā norobežotībā varbūt skaudrāk izjūt vajadzību pēc kultūras.

 

Kas vispār dzen valsti, tautu, cilvēkus uz priekšu? Ekonomika un kultūra. Ja tās ir augstā līmenī, iegūst arī viss pārējais. Ja nav kultūras, nav ievirzes. Ja nav ekonomikas – nav naudas. Tās ir vienlīdz svarīgas lietas. Varam mājās tamborēt, izgudrot jaunus musturus, bet diegs vienalga jānopērk. Ja cilvēki nopelna naudu, bet viss aiziet bezjēgā – nošņauc narkotikās, noplītē publiskajos namos vai azartspēlēs –, 
kas tā par kultūru?

 

Mūsu augstākie sasniegumi ir iekļūt lielā forumā pasaulē. Tukuma teātris ir aizbraucis uz Pasaules amatierteātru festivālu Monako, pērn mēs ar manu izrādi bijām tieši tādā pašā forumā Norvēģijā, Trumsē. Redzējām izrādes, kas izkonkurētu labākos profesionāļu iestudējumus Latvijā.

– Par kādu Latvijas politiķi jūs nākamgad vēlētos iestudēt izrādi?

– Neviens no mūsējiem nav pelnījis uzslavas no skatuves. Bet kritizēt vien – nav oriģināli. Lamāt politiķus un valdību ir modes lieta. Tu vari būt izcili labs, gudrs, skaists, bet, līdzko nonāc “tur augšā”, tā agri vai vēlu dabū pa galvu. Mums, latviešiem, tāda tradīcija – ievēlēt Augstajā namā, jau nākamajā dienā vilties un sākt sist. Nez kāpēc cilvēki nepamana, ka ir vēl citas varas – tiesu vara, prese kā ceturtā vara. Tās nevar tik viegli pēc četriem gadiem noņemt un ievēlēt nākamos peramos zēnus. Bet visādi knābisti, prokurori, arī žurnālisti, bieži vien pārvērtē jau tā savu milzīgo varu. Tā patiesi ir liela – izteikt viedokli, ietekmēt prātus. Uz aizdomu pamata vien cilvēkam noteic visādus ierobežojumus. Kaut vai gadījums ar to pašu bijušo Dailes teātra direktoru Aivaru Līni. Noņēma no amata, neko nepierādīja, sačakarēja riktīgi karjeru, un nevienam nekādas atbildības par to. Lūk, par prokuroriem – tur gan ir pamatīga dramaturģija apakšā.

– Vai šogad amatieru teātru kustība iznāks ārā no novada ierobežotības rāmjiem un par to uzzinās visa Latvija?

– Tas nav pašmērķis. Daudzu drāmas kopu sūtība ir būt uz vietām. Visiem nemaz nav jānonāk Dailē vai uz pasaules festivālu skatuvēm. Bet ir vairāki – Tukumā, Jūrmalā, Rēzeknē, Limbažos, Jēkabpilī, Jelgavā –, 
kas ik pa brīdim rada brīnumus. Ikgadējās amatieru teātru skatēs tas atklājas. Pirmā izrāde mūžā, kas man lika pielēkt kājās, bija Norvēģijā redzētā argentīniešu divu aktieru – vīra un sievas – spēle. Jēkabpils teātrī uzvestā Leldes Stumbres “Zvaigznes diena” mani tik ļoti aizkustināja, ka bija grūti iziet no zāles.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+