Mobilā versija
-2.4°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
7. jūnijs, 2013
Drukāt

Anmary kļuvusi par veģetārieti un pošas kāzām

Pagājušā gada Eirovīzija nospēlēja liktenīgu lomu viņas dzīvē. Gatavojoties konkursam, dziedātāja ANMARY, īstajā vārdā LINDA AMANTOVA, iepazinās ar producentu Aigaru Dinsbergu. Tagad viņi ir laimīgi kopā un šovasar gatavojas kāzām. 


 

Netieku īsti skaidrībā, kā viņu uzrunāt – skatuves vai kristītajā vārdā.

– Agrāk divus vārdus nevarēja likt, bet, kad man apritēja sešpadsmit gadu, es nokristījos, iesvētījos un tad arī ieguvu otru vārdu – Annamarija. Kad piedalījos TV šovā “Fabrika”, visiem dalībniekiem bija kādi pseidonīmi – Zemene, Konfekte un tādā stilā. Es neko jaunu nemēģināju izgudrot, tikai angliskoju savu otro vārdu un tā kļuvu par Anmary.

Dziedātāja tikko atgriezusies no Azerbaidžānas, kur viņai bija gods piedalīties svētkos, kas rīkoti, pieminot kādreizējo valsts vadoni Heidaru Alijevu, kurš vēl aizvien bauda tautas mīlestību.

– Noslēguma pasākumā kā goda viešņai man uzticēja nodziedāt Alijevam veltītu himnu. Biju nedaudz uztraukusies, jo zināju, ko viņš vēl aizvien nozīmē azerbaidžāņiem. Savas valdīšanas laikā Heidars Alijevs izveda šo zemi uz miera takas, un tauta viņam tagad par to ir pateicīga, – stāsta Anmary.

Dziedātājai ar Azerbaidžānu izveidojušās īpašas attiecības. Pagājušajā gadā tur risinājās Eirovīzija, kurā Latviju pārstāvēja Anmary. Viņa azerbaidžāņu simpātijas ieguva jau no pirmā brīža.

– Tā sanāca, ka es no visiem dalībniekiem Baku lidostā ierados pirmā. Biju gatavojusies šim braucienam un iemācījusies skaisto azerbaidžāņu tautas dziesmu “Baltā līgava”, ko arī lidostā sagaidītājiem nodziedāju. Viņi bija ļoti priecīgi, to dzirdot, un apgalvoja, ka es dziedu bez akcenta. Pēc tam lūdza nodziedāt arī citās vietās. Pērn rudenī tika uzņemts šīs dziesmas videoklips, – stāsta Anmary.

Bet, atgriežoties pie šovasar gaidāmā priecīgā notikuma, Anmary atceras:

– Pirms tam es Aigaru nebiju redzējusi. Gatavojoties Eirovīzijai, mūsu ceļi krustojās, un es viņu iepazinu kā ļoti jauku, pretimnākošu producentu. Novērtēju Aigaru gan kā savu tā brīža priekšnieku, gan kā šarmantu vīrieti. Atceros, reiz ilgi runājām pa tālruni, apspriežot lietišķus darba jautājumus, bet pēc sarunas es pie sevis nodomāju – cik žēl, ka saruna beigusies. Un izrādījās, ka viņš nodomājis tāpat. Man šķiet, mēs abi bijām apmulsuši no tā, kas starp mums veidojās un notika. Tu neko tādu nedomā, bet vienā dienā dzīve tevi noliek fakta priekšā. Taču situācija nebija vienkārša, jo Aigars bija precējies. Es būtu vēlējusies aiztaupīt līdzcilvēku pārdzīvojumus, bet man pašai tas arī nenāca viegli. Vienmēr esmu respektējusi ģimenes dzīvi un nekad neesmu atļāvusies satikties ar precētu vīrieti. To es arī pateicu Aigaram. Taču mēs abi bijām sevi izsmēluši iepriekšējās attiecībās. Es ar vienu kāju jau atrados citā dzīvē un jebkurā gadījumā būtu veikusi kādas pārmaiņas. Aigars jau arī pirms mūsu tikšanās savā galvā un dvēselē bija pieņēmis lēmumu, kāpēc dzīvot četriem nelaimīgiem cilvēkiem, ja var ko mainīt, lai vismaz divi no viņiem būtu laimīgi.

Ne jau allaž viņas dzīves ceļā saule vien spīdējusi. Anmary zina, ko nozīmē vienai audzināt bērnu. Tagad dēlam Martam ir trīs gadi.

– Bērnu nevar audzināt pēc kaut kādas instrukcijas. Reizēm jau gribas rīkoties, kā man ērtāk, bet paturu prātā, ka Marts ir personība un man ar viņa viedokli jārēķinās. Es ļauju dēlam būt personībai, tomēr robežas jājūt, lai nesāktu ieviest savus likumus un neuzkāptu uz galvas. Mēs daudz ko izrunājam, bieži mīļojamies, kopīgi ceļam mājiņas, zīmējam, spēlējam lomu spēles. Bieži vien ar vienu reizi nepietiek, lai dēls saprastu, kāpēc nedrīkst mest zemē konfekšu papīru. Es apzinos, ka audzinu nākamo vīrieti, – teic Anmary.

Kad Anmary sāka dzīvot kopā ar Aigaru, viņiem pievienojās arī Aigara divdesmitgadīgais dēls Mārtiņš.

– Mums ar Mārtiņu izveidojies brīnišķīgs kontakts, mēs lieliski izprotam viens otru. Māmiņu dienā viņš mani sveic ar tulpēm. Tāpat ar prieku vēroju Aigara attiecības ar dēlu, viņš ir ļoti mīlošs tēvs. Mazais Marts Mārtiņu uztver kā paraugu un viņu respektē. Kad Mārtiņam atnāk draugi, mazais sēž līdzās kā lielais, klausās sarunās un izsaka arī savas domas. Iepriekšējās attiecībās es nekad nebiju aizdomājusies par kāzām, bet šoreiz ir citādāk. Apjautu, ka tas tomēr ir svarīgs notikums, ja apliecina un solās ne tikai viens otram, bet arī Dieva un tuvinieku priekšā, – atzīst dziedātāja.

Ja divi cilvēki dzīvo kopā, tad viņi viens no otra jauši vai nejauši kaut ko pārņem vai iemācās. Vaicāju Anmary, ko viņa guvusi no Aigara?

– Viņš dzīvo pēc principa, ka visām lietām ir sava kārtība. Aigars ir organizēts, neļaujas notikumu pašplūsmai. Es savukārt esmu diezgan haotiska, bet tagad cenšos visu darīt plānveidīgāk. Arī sadzīvē Aigars uzskata, ka katrai lietiņai ir sava vieta. Mani netraucē, ja apavi stāv koridorā, bet Aigaram labāk patīk, ja tie ielikti kastē un novietoti skapī. Ja ir trauciņš, kas paredzēts pildspalvu glabāšanai, tad rakstāmie nemētāsies pa galdu, bet atradīsies tiem paredzētajā vietā. Nevaru pat iedomāties, ka mājās varētu kaut kur mētāties Aigara zeķes. Tā jau nav, ka viņš mani mācītu pie lielākas kārtības, bet, dzīvojot blakus, tu vēro otru un nemanot sāc rīkoties līdzīgi. Man patīk, ka vīrietim ir kārtība it visās lietās. Savukārt es domāju, ka Aigars no manis mācās vieglāk tvert dzīvi. Uzskatu, ka nevajag pārlieku iespringt, satraukties par lietām, kuras nevar mainīt, un piebāzt galvu ar nevajadzīgām domām, – uzskata Anmary.

Tāpēc viņa arī nevajadzīgi neaizraujas ar interneta komentāru lasīšanu, kur žultaini ļautiņi, sev laiku kavēdami, aplej ar samazgām sabiedrībā pazīstamus cilvēkus. Tā vietā Anmary labāk palasa kādu grāmatu vai pagatavo ģimenei veselīgu maltīti.

– Jau pirms kāda laika grāmatnīcā biju raudzījusies uz Roberta Janga grāmatu “pH brīnums”, bet nebiju to iegādājusies. Reiz lielveikalā pie riekstiņu stenda satikos ar operdziedātāju Kristīni Zadovsku un sākām runāties par veselīgu uzturu. Šī saruna mani iedvesmoja beidzot iegādāties Janga grāmatu. Autors tajā pārliecinoši stāsta, ka slimības rodas, ja organismā nav balansa starp sārmainu un skābu vidi. Tagad mācos gatavot ēdienus pēc viņa ieteikumiem. Gaļas cienītāja nekad neesmu bijusi. Tagad uzturā nelietoju arī olas, cieti saturošus produktus, pērku pienu bez laktozes, rīsus bez glutēna. Mani vīrieši gan labprāt ēd gaļu. Gatavoju mums visiem kopīgi, vienīgi viņu šķīvjos lieku arī gaļu. Man patīk eksperimentēt un, ja iemācās, arī veselīgs ēdiens iznāk ļoti garšīgs. Ja Mārtiņš par manu kārtējo eksperimentu pasaka, ka tas baudāms, tad zinu, ka ēdiens ir izdevies.

Painteresējos, kā Anmary šobrīd klājas radošajā darbā, vai top jaunas dziesmas, jaunas programmas?

– Es jau tagad domāju par savu Ziemassvētku programmu, strādāju pie jaunā albuma. Vēlos radīt dziesmas latviešu valodā, jo līdz šim man bijušas tikai angļu valodā. Dziesmām vienmēr pirmā rodas melodija, un tad nāk teksts. Reizēm melodija atnāk pie manis sapnī, bet no rīta pieceļos un nevaru to atsaukt atmiņā. Agrāk mēdzu pierakstīt savus sapņus, tie līdzinājās krāsainiem stāstiem, pēc kuriem varēju iztulkot savas emocijas. Mani interesē cilvēku smadzenes, cik daudz mēs spējam tās izmantot, kā tās darbojas miegā, ieklausāmies savā intuīcijā. Es jau vairāk dzīvoju ar emocijām. Vēlos izbaudīt pilnu emociju gammu, lai justu, ka esmu pa īstam dzīvojusi. Attiecībās esmu izbaudījusi pilnu emociju spektru. Par negatīvo saku paldies, guvu labu pieredzi, bet vairs man to nevajag. Taču pozitīvās sajūtas gan lai tik nāk un nāk.

Saku, tagad jau droši vien iesāksies tāds mierīgs dzīves plūdums.

– Nē, mums viss mutuļo. Visu laiku esam kustībā. Es nemaz tādā vēsā mierā nevarētu dzīvot, ja nu vienīgi vecumdienās. Šobrīd mums ar Aigaru ir katram savi projekti un viss notiek, – teic Anmary.

 

Pievienot komentāru

Kad un kāpēc sievietes sāka skūties? Mazs atskats vēsturēJā, sievietes to dara katru dienu, tomēr ne visas zina, kādēļ vispār sabiedrībā sievietēm ir pieņemts skūt, piemēram, paduses un kājas.
Draugiem Facebook Twitter Google+