×
Mobilā versija
+7.7°C
Vēsma, Fanija
Ceturtdiena, 19. aprīlis, 2018
17. aprīlis, 2018
Drukāt

Apjukums un apskaidrība (6)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Tieši Stīvijas (Elita Kļaviņa) tēlam jārisina lugas pretruna starp reālistisko psiholoģiju un situācijas absurdumu.

Jaunā Rīgas teātra iestudējums “Kas ir Silvija?” pēc dramaturga Edvarda Olbija lugas “Kaza jeb kas ir Silvija” rada cieņpilnu attieksmi vismaz divu iemeslu – izvēlētā intelektuāli sarežģītā materiāla un lomu izvērsuma dēļ. Turklāt režisores Māras Ķimeles pieeja materiālam un aktierdarbiem vērsta nevis uz gatavu patērējamu produktu, kas ierindojams žanru klišeju plauktiņā “traģikomēdija”, “gandrīz traģēdija” vai “situāciju komēdija”, bet gan uz aktierspēles “šeit un tagad” procesu. Izrādei – stāstam par kādas amerikāņu, bet tiklab latviešu ģimenes un arī pusmūža vīrieša garīgo un fizisko krīzi izdodas izkāpt ārā no visiem zināmajiem TV šova, absurda, traģiskas katarses vai dramatisko standartu rāmjiem. Pat vēl vairāk – 12. aprīļa pirmizrādes vakars radīja iespaidu par atvērta mēģinājuma konceptu, kad lomas traktējumam iespējamas vairākas vienlīdz nozīmīgas pieejas. Sagaidāms, ka aktieru Elitas Kļaviņas, Ģirta Krūmiņa, Toma Veličko, Kaspara Znotiņa vai Gundara Āboliņa lomu psiholoģiskā daudzveidība būs katrā izrādē citāda. Līdzīgu koncepciju demonstrēja Ķimeles iestudējums “Taisām Jūlijas jaunkundzi” 2004. gadā, kad Jaunā Rīgas teātra skatītājiem bija iespēja vairākus mēnešus piedalīties izrādēs mēģinājumos, sekojot tēlu raksturu apguvei aktieru darba gaitā un lugas teksta pārveidei par pilnasinīgu izrādi. Atšķirībā no tām izrādēm, šoreiz režisore kā pilntiesīga izrādes dalībniece nav uz skatuves, taču viņas netiešā klātbūtne nolasāma pieminētajā atvērtajā pieejā lomām.

Ķimeles koncepts trāpīgi un tieši nolasāms izrādes audiovizuālajā koptēlā, kas tapis sadarbībā ar scenogrāfu Tomu Jansonu, video mākslinieci Inetu Sipunovu un skaņu partitūras autoru Ernestu Ansonu. Režisores vēlme paplašināt izrādes kontekstu ar sengrieķu mitoloģiskiem slāņiem un vispārinājumiem par dabas un civilizācijas attiecībām redzama vizuālajos kodos. Programmiņas tekstā Ķimele akcentē: “(..) Edvards Olbijs, rakstot par dīvaino mīlas objektu kazu, ir balstījies Antīkās Grieķijas tradīcijā. Traģēdija (grieķu valodā – τραγωδία) burtiskā tulkojumā nozīmē “āža dziesma”. Izrāde ir par robežām. Taču nevis par seksuālām robežām, kuras vajag vai nevajag pārkāpt, bet par domāšanas robežām.” Izrādē ieviestas simboliskas erotikas zīmes – milzu kaktusu falliskie atveidi un Pāns kā cilvēka pirmatnējās būtības iemiesojums, kas tomēr raisa ilustratīvas sajūtas un atgādina ironisku plakātu par pseido “dabu” ap šodienas cilvēkiem debesskrāpju, helikopteru, digitālu pusaudžu videospēļu, dronu veidolos. Ne vienmēr zīmes saslēdzas ar aktieru spēles slāni. Lai arī videoprojekciju “laika apstākļi” aiz loga mainās vienlaikus ar tēlu iekšējām izjūtām, tomēr sasaistes nav, piemēram, kaijas lidojums aiz loga nekā neietekmē Stīvijas emocionālo atklāsmi. Arī Pāna tēls, kas līdzīgi supervaronim parādās un pazūd, tomēr, reāli satiekoties ar Martinu, būtībā neko nemaina galvenā varoņa izvēlē un darbībā.

Lugā iesaistītie četri tēli atveido attiecības ģimenē, kur vienlaikus notiek svētki (apaļa jubileja, profesionāla atzinība) un krīze. Krīzes garīgo dimensiju iemieso centrālais tēls Martins, ko aktieris Ģirts Krūmiņš jau no pirmajām izrādes minūtēm precīzi iezīmē kā intelektuāli brīvu personību. “Ko es te daru? Kas ar mani notiek?” – Martina jautājums izskan ne tikai kā personāža vēršanas iekšēji pie sevis paša, bet pār plecu, it kā skatītājiem, tādējādi paplašinot vaicājuma jēgu ne vien uz lugā atveidoto, bet arī uz ģimenes iespējamiem modeļiem vispār. Lai arī Ģirts Krūmiņš lomu spēlē lielā mērā sāniski un ar muguru pret skatītāju, viņā nepārtraukti jaušams kaut kas no apjukuma emocionālā stāvokļa un kaut kas no apskaidrības apziņas. Aktieris meistarīgi balansē starp vienu un otru, panākot, ka dubultā atvērtā nenoteiksme aktīvi provocē skatītājus gan kritiski domāt, gan just līdzi. Atzinīgi jāpiezīmē, ka Martina sajūtās ne mirkli nav vietas priekšstatam par to, kā varētu izskatīties kazas un cilvēka burtiskā kopošanās. Riebums pret šādu ainu jānospēlē viņa sievai, kas atspoguļo krīzes fizisko pusi. Tieši Stīvijas tēlam jārisina lugas pretruna starp reālistisko psiholoģiju un situācijas absurdumu, ko režisore atzīst sarunā “Latvijas Radio 3”. Aktrises Elitas Kļaviņas varonei jāreaģē reizē sadzīviski un filozofiski, vienlaikus kā greizsirdīgai sievai un kā 21. gs. civilizācijas būtnei, kura dzīvo vispārpieņemtos standartos. Uzdevumu neatvieglo attiecību traktējums, kas rāda pārliecinošu harmonisku līdzšinējo laulības dzīvi ar Martinu.

Kaspars Znotiņš atveido ģimenes draugu, televīzijas žurnālistu Rosu, kurš intervē ģimenes galvu jubilejas pārraidei un negaidot atklāj Martina aizraušanos. Saprotošais un līdzīgi Martinam novecojošais Ross darbojas kā koučinga treneris. Lomā izcila pirmā cēliena epizode ar video montāžas zīmēm par tēla pašironiju, lepnumu, godkāri un nogurumu.

Toma Veļičko nospēlētais Billijs, kas brīžiem atgādina komiksa varoni, trāpīgi un spilgti nospēlē gan zēna svārstīgo raksturu, brīžiem uzvedoties kā pusaudzis un brīžiem kā jaunietis, gan dēla pieķeršanos vecākiem.

Intriģējošais jautājums par kazu Silviju kā garīgu pamošanos provocējošu objektu paliek atvērts, līdz ar to sagaidāmas radošas atklāsmes aktieru spēlē, jo īpaši, kad tajās iesaistīsies šarmantā Gundara Āboliņa personība.

 

 

Edvards Olbijs, “Kas ir Silvija”, iestudējums Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Režisore: Māra Ķimele, scenogrāfs Toms Jansons, kostīmu māksliniece Jana Čivžele.

Lomās: Elita Kļaviņa, Ģirts Krūmiņš, Toms Veličko, Kaspars Znotiņš vai Gundars Āboliņš.

Nākamās izrādes: 12., 15., 16. maijā.

 

VĀRDS SKATĪTĀJIEM

Sandra Briede (twitter): “Izrāde provocē pamatīgi, un ne katrs skatītājs būs gatavs to uzņemt. Kad aktieri vēl labāk saspēlēsies, tas būs patiess pārsteigums katra izjūtām.”

Inese (jrt.lv, anonīmi): “Absurda situācija, ar kuru aktieri izcila tika galā. Vēl ilgi domāju par mūsu prāta, apziņas robežām, cik atklāti esam pret tuvākajiem un cik atklātiem vispār vajadzētu būt.”

Zelda (jrt.lv, anonīmi): “Briesmīgi neinteresanti un garlaicīgi. Mani nekas pat ne tuvu neizaicināja un neizprovocēja. Nevienas jaunas domas vai idejas man no tā visa neradās, Tikai kaziņas bija žēl.”

Skatītāja Nr. 3 (jrt.lv, anonīmi): “Ja teātra apmeklētājs vēlas baudīt sajūtas, kas rodas divas stundas skatoties un klausoties, kā vīrietis savai mīļotajai sievai un dēlam stāsta par savām seksuālajām attiecībām ar kazu Silviju, tad izvēle būs pareiza, jo aktieru sniegums, kā vienmēr izcils. Vai tiešām klasiskas vērtības JRT ir beigušas pastāvēt?”

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Kārtējā recenzija, kura neatbilst patiesībai. Izrādē neko no tā visa nevar saskatīt. Pēdējā laikā šādas izrādes un recenzijas ir norma. Man jautājums tautai cik Jums ir pazīstamu cilvēku, kuriem ir šāda veida problēmas, kur cilvēkam ir seksuālas tieksmes uz dzīvniekiem un interesanti kā būtu jāreaģē ģimenes locekļiem ja viņi uzzina , ka viņu tuvinieks nepārtraukti sapņo par seksu ar dzīvnieku.

  2. Silvija (lai cik smieklīgi tas šajā kontekstā nebūtu) Atbildēt

    Kāpēc iestudējums “pēc” lugas nevis lugas iestudējums? Kas ir “lomu izvērsums”, kas raksta autorei “rada cieņpilnu attieksmi”?
    Diemžēl arī tālāk šo skolas līmeņa sacerējumu grūti lasīt, tajā nav profesionāli pamatotas analīzes, toties čum un mudž no emocionāliem apzīmētājiem. Šādu patētiku varētu piedot kādai no mākslas procesiem tālu stāvošai lauku māmiņai, bet ne uz nopietna preses izdevuma statusu pretendējoša izdevuma autorei.
    Ja uz skatuves notiekošais kaut mazākā mērā līdzinātos rakstā cildinātajam, varētu teikt, ka izrāde ir izdevusies, taču par nožēlu neko vairāk par vāju lugas ilustrāciju pie labākās gribas JRT iestudējumā saskatīt nespēju.

  3. Izrādi redzēju, laba, aktieri izcili, kaktusos gan fallisko līdzību nesaskatīju, arī Ķimele savā intervijā teica, ka runa ir par robežu pārkāpšanu domāšanā, nevis seksuālo robežu pārkāpšanu. Bet nu katrs saskata, ko saskata.
    Pēc izrādes ir daudz pārdomu, jautājumi un atbildes, un atkal jautājumi. Fināls varēja būt citādāks – es ne par nogalināto kazu, bet nedaudz šablonisko izrādes nobeigumu – turpināsim ārēji dzīvot kā laimīga ģimene, kaut iekšā vairs nekā nav, ģimene ir izpostīta. Pie kam esmu pārliecināta, ka ja Martinam pret kazu būtu bijusi tikai PLATONISKA, kā viņam pašam šķiet, abpusēja mīlestība – domāšanas robežu paplašināšana, tad visticamāk, ka viņa sieva to būtu spējusi pieņemt un paplašināt arī savas domāšanas robežas, visticamāk gan, ka tomēr bez sajūsmas, bet pieņemtu. Martins izrādē savā domāšanā ir paplašinājies līdz seksuāliem kontaktiem ar lopiņu. Jā, protams, dabā ir visus vienojošā enerģija un tas labi izklausās, bet pieņemt, ka arī kazai ir jūtas pret Martinu un fiziska kopošanās notiek uz abpusēju jūtu pamata, kur kaza varētu būt kazā iemiesojusies Afrodīte …. Zoofiliem izrāde varētu patikt – viņi tiek reabilitēti – pirms tam klusi pa stūriem bakstījās ar lopiņiem, bet tagad tā ir domāšanas robežu paplašināšana, pēc Ķimeles teiktā ne seksuālo robežu, dīvaini gan, jo Martins kazu reāli fiziski seksuāli izmanto savām iedomām. Tikai, redz, tās dīvainās ieciklējušās sievas to atsakās pieņemt un akceptēt – turpināt dzīvot laimīgu laulības dzīvi, jo Martins taču viņu vēl aizvien mīl un nekad neesot krāpis, kur mīlētu viņas abas – gan sievu, gan citiem vīriem ierastās pupainās blondās mīļākās vietā Martinam būtu dzīva kaza, kuru viņš mīl un … fiziski drāž. Patiesībā jau vienalga, kas bija senajā Grieķijā, kur visi uzskatīja, ka visi ir viss. Vispār jau tāda bīstama tēma aizskarta un labi, ka tomēr sabiedrībā ir noteiktas robežas, kuras, protams, var paplašināt, bet ne jau bezgalīgi, jo tad zūd pamatvērtības. Kaut kādām robežām tomēr ir jābūt, ja ne mīlestības platoniskās izpausmēs, tad fiziskās izpausmēs gan.

  4. Jauki, ka LA publicē vidusskolas sacerējuma līmeņa recenzijas. Vajag jaunajiem ļaut izpausties jau agrā jaunībā.

  5. Ilze, Jūs stāstāt par kādu pašas iedomātu izrādi vai to, kas redzama uz JRT skatuves? Vai nu mēs skatījāmies divus dažādus iestudējumus, vai arī Jūs dzīvojat iedomu pasaulē.

  6. Garīgā pamošanās... fiziski izdrāžot dzīvnieku Atbildēt

    “Intriģējošais jautājums par kazu Silviju kā garīgu pamošanos provocējošu objektu” …
    —————————————————————————————————-

    Kādu garīgo pamošanos – galvenais varonis – inteliģents 50 gadīgs vīrietis it kā ir iemīlejies kazā – tiktāl OK, bet viņš viņu arī drāž pa īstam, iegalvojot sev, ka jūtas ir abpusējas. Būtu viņam platoniskas jūtas pret kazu, varētu runāt par garīgu pamošanos. Pamošanās ir visos vīrieša stāvos, arī fizioloģiski pašos zemākajos – viņš to kazu reāli izvaro.

Draugiem Facebook Twitter Google+