Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
13. septembris, 2016
Drukāt

Atmosfēras

Zalupe_10

“Z” kā Ziemeļi. Ziema. Melnbalti pelēki zibošas sajūtas, pusbalsī bilsti vārdi. Ziemassvētku mūzikas alūzijas. Meditatīvs viļņojums. Pauzes. Un atkal aukstuma elpa, ledus upes, vižņu plūdums. Teju kinematogrāfiska mūzikas ainava.

Rihards Zaļupe ir daudzrakstītājs, kurš atrodas nemitīgā kustībā, jo dzīvo mūzikā aktīvi – gan kā atskaņotājmākslinieks, kurš uzzibsnī visdažādākajos sastāvos, gan kā skaņradis, kurš aizgūtnēm komponē, veidojot savu pasauli un pārliecinot par tās pastāvēšanas suverēnām tiesībām. Nav brīnums, ka tik dedzīgā darbošanās dziņā notikusi Zaļupes rokraksta pilnveidošanās un tas ieguvis sev raksturīgas aprises. No vienas puses – tajā jūtamas eklektiskuma iezīmes, jo Rihards Zaļupe nebaidās no aprobētiem paņēmieniem mūzikas leksikā un rotaļājas ar tiem. No otras puses – kā izcils marimbas spēlmanis viņš izbauda virtuoza lidojuma iespējas, kurā svarīgs ir ritmiskais pulss, un tas neapšaubāmi ietekmē arī skaņdarbu kompozicionālo veidojumu. Visbeidzot, viņš novērtē skaniskās krāsu paletes nozīmīgumu, spēlējoties ar elektroniskās mūzikas piedāvātajām, teju bezgalīgajām koloristikas iespējām, kas saaustas ar akustisko mūzikas instrumentu balsīm. Viņš glezno, gremdējas sajūtās, uzbur gaistošas vīzijas, uzrunā klausītājus pat ar savu paša balsi, ieaužot skaņu partitūrā Sondras Zaļupes dzeju. Tomēr albums neveidojas arī gluži viengabalains un nekļūst par nepārtrauktībā, cēloņsakarībās, likumsecīgā plūdumā un dramaturģijā balstītu vienumu. Vai meditāciju. Tas uzbur atmosfēras. Mazliet nepārliecina arī teksta fragmentu izmantojuma nepieciešamība, lai arī tajā saskatu savu daļu pievilcības – pašizpausmi ar paša komponista dzīvākas klātbūtnes efektu. Latvijas mūzikā visai spēcīgi ir jūtama ambientās mūzikas straume, un Riharda Zaļupes disks neapšaubāmi iekļaujas tajā, atsegdams raksturīgu Latvijas mūzikas šķautni – ziemeļnieciskās dabas un pasaules izjūtas refleksiju bagātīgās skaniskās iespējas.

Zemitis_11Kaut kādā ziņā līdzīgu ceļu klusinātības, taču vairāk arī garīgas pašapceres virzienā ir gājis ģitārists un debitējošais komponists Kaspars Zemītis, kurš ir ierakstījis savu pirmo albumu “Mana lūgšana”, piedaloties orķestra “Sinfonietta Rīga” kvartetam, Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” un diriģentam Mārim Sirmajam. Tieši Māris Sirmais savulaik rosināja Kasparu Zemīti uzrakstīt Mesu korim Starptautiskajam garīgās mūzikas festivālam – tās centrā bija kora dialogs ar ģitāru, bet pirmatskaņojums atklāja opusa intimitāti un naivistisko pievilcību, taču vienlaikus arī kompozicionālos trūkumus. To dzirdam arī ieskaņojumā. Kaspars Zemītis ir mūziķis ar 20 gadu ilgu un daudzpusīgu profesionālo pieredzi, viņš spēlējis visdažādākajos sastāvos – grupā “Time After Time”, muzicējis ar Intaru Busuli un Lindu Leen, Renāru Kauperu un daudziem citiem. Arī ar Latvijas Radio kori, Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, dziedātāju Elīnu Šimkus, Evitu Zālīti, Guntaru Ruņģi, Ievu Paršu. Ne jau velti viņa mūzikā pa kriksītim, gabaliņam, stīdziņai ir no visa. Mūziķis gluži pieticīgi sevi dēvē par autoru, ne komponistu, tādējādi kaut kādā mērā liekot atcerēties viduslaiku tradīciju, kad autors bija tikai sakrālā teksta interprets, pārrakstītājs, iepriekš rakstītā komentētājs, kad individualitātei kā pašvērtībai nebija nozīmes. Arī šajā ieskaņojumā svarīgākais ir Visaugstākais. Un sirsnīgā lūgšana, kurā iezīmējas īpaši skaisti posmi – kā “Prelūdija sveces gaismai” un citi solobrīži, kuros Kaspars Zemītis vispilnīgāk atklājas kā ģitārists.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+