Mobilā versija
+0.5°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
28. janvāris, 2014
Drukāt

Bendiks sijā politiķus. Kuri par viegliem atrasti? (10)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Latvijas Avīzē” viesojās politisko notikumu vērotājs MĀRCIS BENDIKS. Runājām par Straujumas valdības sastādīšanas gaitu un politisko partiju nākotnes izredzēm 12. Saeimas vēlēšanās. Viesi intervēja Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Esam tikuši pie jaunas valdības. Veidošanas procesā pēc dažu ministru kandidātu nosaukšanas sekoja vērotāju plecu raustīšana pat tādās aprindās, kas citkārt visu zināja un saprata. Pēc kādas loģikas Straujumas pagaidu valdība, jūsuprāt, tapusi, un vai tiešām tā noderēs par pamatu nākamai valdībai?


M. Bendiks: – Latvijā tas ir gandrīz unikāli, ka jau tagad cenšas iezīmēt nākamā Ministru kabineta kontūras. Ja tas nopietni domāts, ja tā arī tiks pateikts un izdarīts, tad vēlētājiem dotu iespēju par kaut ko laikus izšķirties. Ja šie kopā strādās un sakās būt kopā arī turpinājuma valdībā, manai balsij ir pavisam cita nozīme, nekā es, izlikdamies par naivo, balsotu, izpētījis programmas. Līdz šim katra partija solīja vagonu ar piekabi, bet, kad bija jādara, atgaiņājās – ziniet, mums bija koalīcija. “Mēs neko daudz nevarējām panākt ar savām padsmit balsīm.” Izrādījās, ka neviens nevarēja izpildīt solīto, bet vēlētājiem nebija vērts prasīt atbildību, ja jau bija “objektīvi” apstākļi, kas traucēja labticīgajiem solītājiem. Tagad viena liekulības porcija būtu noņemta nost, ja koalīcija startē vienkop, jo vēlētāji vērtētu padarīto, tālākos plānus, nevis atsevišķu partiju programmu. Repše 2002. gadā teica, ka “Jaunais laiks” dabūšot 51% balsu, bet uz tādu drosmi neviens cits sen nav iedrošinājies. Arī viņš toreiz šādā veidā gribēja izvairīties no atbildības, kuri būtu “JL” partneri pēcvēlēšanu valdībā. Bet pašreiz, koalīcijas partijām paziņojot, ka tās sadarbosies arī turpmāk, būtu godīgākas vēlēšanas.

– Jūs mums radāt ilūzijas, ka tur kaut kas var iznākt. 


– Man prieks par šādu komplimentu. Parasti saka – Bendiks zīmē šausmu ainas vai visu norok.

– Paskaidrojiet, lūdzu – darba tauta nevar saprast. Esot bijis saprātīgs ministrs Pabriks. Padzina. Arī par premjeru negribēja likt. Kāpēc tā?


– Te varētu būt psiholoģiskas dabas skaidrojums. Laimdota Straujuma bija TP biedre – vismaz formāli līdz tās pēdējai stundiņai. Tāda viņa bija, pat stiprinot Dombrovska antioligarhu valdību, kurā kļuva par zemkopības ministri. Taču Straujuma nekad nevienu nav nodevusi. Turpretī Pabriks nodeva, pārbēga un varbūt tāpēc dabūja samaksāt. Domāju, ka viņam atriebās “Vienotībā” palikušais “JL” biedru kodols, un tā mēdz sacīt: kas nodevis vienreiz, tas iemantojis šo “profesiju” uz atlikušo mūžu. Redzam, ka arī citiem pārbēdzējiem nekur nav labi klājies.

– Viņi ir neuzticami?


– Jā, viņus paņem citās partijās, bet par savējiem tie nekļūst. Tāpat kā meņševikus boļševiki beigu beigās iznīdēja.

– Bet kāpēc vajadzēja atteikties arī no gudra, it kā uzticama ministra Pavļuta?


– Tur būs plūdušas zemūdens straumes, par kurām līdz galam nevarēsim zināt. Ekonomikas ministrijai ir ļoti liela ietekme uz regulēšanu, licencēšanu ilgi un tālu izstarojošos procesos.

– Kas izrīkoja valdības sastādīšanu, ministru izvēli?


– Jums radies iespaids, ka Straujuma nebija tā, kas veidoja valdību?

– Demisionējušais premjers, kurš iepriekš sūdzējās, ka netiek galā ar šo koalīciju, viņai turpat blakus vien turējās. Varbūt Dombrovska kungs tur turējās pēctecības idejas dēļ, bet viņš tur neizskatījās īstā, ērtā vietā. 


– Piekrītu, demisionējušam valdības galvam nevajadzēja tur jaukties. Tas neiet kopā ar labas pārvaldības principiem, nesaskan ar vienkāršu politisko pieklājību.

– Ne vien Dombrovska kungs, arī “Vienotības” kodols piedalījās procesos – Āboltiņa, Zaķis arī. 


– Jā. Zaķa kungam ir liela praktiskā ietekme “Vienotībā”. Straujumas kundzes pluss savukārt ir absolūtā piemērotība šai situācijai. Pirms kāda laika es neparko nebūtu ticējis, ka viņa varētu būt premjera kandidāte. Taču mēdz būt negaidīti savērpušies apstākļi. Vispirms prasība kā politiskajā vidē, tā publikā pēc stabilas, profesionālas valdības. No otras puses – uzstādījums, ka pavisam politiķi grožus nedrīkst izlaist no rokām, tehniski varu nododot, piemēram, valsts sekretāriem kā ministriem. Un tad sanāca, ka Straujuma izrādījās neitrālāka, līdzsvarotāka figūra. Ar milzīgu valsts sekretāres pieredzi. Ar aizmirstu slikto pagātni TP un iestāšanos jaunā partijā “Vienotībā”. Un ar pārējiem atbil-stošiem parametriem. “Vienotība” pietiekami veikli izrēķināja, ka viņiem tas ir izdevīgākais variants, un, iespējams, ka tā arī ir. Vismaz uz šo distanci jautājumi viņiem šķiet nokārtoti. “Vienotība” saglabājusi pietiekami daudz administratīvo un politisko resursu, lai veiksmīgi startētu vēlēšanās.

E. Līcītis: – Varbūt ar ugunīgāku premjera amata kandidāti, nevis tagadējo, līdzsvaroto.


– Tam vēl pusgads priekšā, un tas politikā ir ļoti ilgs laiks. Taču “Vienotība” pilda uzdevumus – 
vajadzēja likvidēt Reformu partiju ar pēc iespējas pazemojošiem noteikumiem, un tas izdarīts. Vajadzēja noturēt administratīvo resursu – arī tas puslīdz paveikts.

V. Krustiņš: – Kā izskatās pārējie spēlētāji, pielikums “Vienotībai”?


– Notikumu pavērsienos potenciālie uzvarētāji ir ZZS. Viņi ir ieguvuši, jo dzīvoja sarežģītu dzīvi opozīcijā. Bija spiesti ik pa brīžam atbalstīt valdību publiskā izskata dēļ, tagad reāli ir valdībā, kas ļauj restartēties uz vēlēšanām. Uz viņu elektorātu droši vien labi nostrādās zemkopības ministrs. Auguļa kungam arī ir spējas sevi labi parādīt publiskā telpā, viņš ir “sists” un pārzina grūtās vietas labklājības ministra amatā. Domāju, ja Augulis iztaisīs solīto indeksāciju, pensionāri būs laimīgi. Tas, ko ZZS nedabūja, ir kārotais VARAM. Tā vietā ir nevajadzīga Aizsardzības ministrija – 
atbilstoši padomju laika svētku komplektam ar šokolādes kasti, vīna pudeli un iesmērētiem bikšturiem. Parasti AM ir instruments publicitātes uzlabošanai, bet, teiksim, Veldres kungam tā vis nesekmējās. Paskatīsimies, kā tur ies Vējonim.

– Par Nacionālo apvienību?


– NA ir vinnētāji tajā ziņā, ka nav izmesti no koalīcijas. Viņi “pelnījās, pelnījās”, bet neizpelnījās sodu, un tagad uzlabojuši izredzes, diezgan veiksmīgi izvēloties jaunos ministrus. Cilinskis ir pieredzējis vīrs, savā politiskajā mūžā daudz saistīts ar papīriem ministrijā vai pašvaldībā, un viņš ir profesionālis, kurš nav bijis tikai par ministru. Vai radušos situāciju Cilinskis izmantos, tas ir veiksmes un personības jautājums. Viņam jāsakārto problēmas, kas cēlušās, iepriekšējam ministram ārdoties, un, ja viņš lietas novirzīs pa sakarīgām sliedēm, par to vien visas pašvaldības būs pateicīgas. Arī Brokas kundzi NA tagad pozicionēs nacionālā līmenī, manuprāt, viņai gan dotības, gan potenciāls. Tieslietu ministrs nav īsti tas postenis, kur īsā laikā izcelties, jo pensijas viņš nepieliek un ceļus neasfaltē – redzēsim, ko Broka veiks.

– Kādas mazas cerību pagalītes piemetīsiet jaunveidojamām partijām? Tās par tukšām vietām uzskatāt?


– Aizņemšos svešu citātu: iedomājieties, kā pasaules vēsture būtu attīstījusies, ja Mārtiņš Luters Kings, miljonam cilvēku teikdams “I have a dream”, tūlīt būtu noģībis un saļimis? Ja politiskajā vidē visi baidījās no Sudrabas kundzes uznāciena, tad viņi nevar būt iepriecinātāki, kad notika tik monumentāla izgāšanās, politiskā nozīmē bezsakarīga uzvedība no viņas puses. Pat Repše lielākās apmātības brīžos nesastrādāja tādas ģeķības.

– Ja var ticēt aptaujām, tauta nav pametusi Ingunu Sudrabu un viņai simpatizē vēlētāju procenti – pat pavisam neorganizētā veidā! Un ja to organizētu, ja Sudrabai blakus stātos citi godīgi cilvēki? Turklāt – 
pat Tečerei parlamenta ēdnīcā esot sametusies slikta dūša. Nenoniecināsim Sudrabas k-dzi.


– Tas, ka organizē, drīzāk izskatās pēc diversijām pret Sudrabu, tāpēc šobrīd man tas izskatās bezperspektīvi. Drīzāk Repšes kungam pavērtos mikroskopiskas cerības, ja parādītos vēl kādas jaunas partijas sejas. Žagars televīzijā runā izsvērtu, relatīvi veiksmīgu tekstu par kultūras lomu televīzijā, Pūce reklamējas un drusku iedod vilkmi, kamēr iepriekšējais sastāvs TV bija uzlūkojams kā galīgi bezcerīgs.

– Pāriesim pie Šlesera kunga. Arī nulle? Nav pat Žagara?


– Šlesers pats sev Šle-sers. Vecrīgā bija jūtamas aktivitātes, ka reanimēs senos personāžus, bet negaidīti, ka viņa gadījumā tas pieņēma tieši šādu izpausmes formu. Kopumā Šlesers bijis izdzīvotājs. Sists un kritis ar katru partiju, bet, arī “atštaukāts”, pieceļas un ar jaunu kompāniju atnāk uz nākamo ballīti. Jau nez cik reižu. Šis faktors svaru kausos jāņem vērā, lai arī katra ierašanās bijusi švakāka par iepriekšējo. Otrs faktors iezīmējās PLL kampaņā, ko vēroju pietiekamā tuvumā. No kaut kurienes ģenerē vai izmurgo nepārbaudītas koncepcijas. Tās jālaiž gaisā, jo “man liekas, ka tā jādara”, ar šo pārliecību apstulbina naudas devējus un kampaņo bezcerīgā, pat pašiem kaitīgā veidā. Tagad tēma nr. 1 ir “nacionālais izlīgums”, un man šķiet, ka to vēlētājam var pārdot tikpat “sekmīgi” kā PLL idejas. Tās jau nebija zemē metamas, proti, ka valsts nerūpējas par uzņēmējdarbības vidi, un skaidrs, ka mazā valstī Latvijā nevaram atļauties ilgstošas nesaskaņas, jo saliedēta sabiedrība būtu konkurētspējīgāka. Taču nosaukt lozungu “nacionālais izlīgums”, neskaidrojot, ko, kādā veidā, kam izlīgt, – ataino ne sevišķi veiksmīgu domu gājienu. Jā, saturs prasās pēc realizācijas, kad saliedēta nācija panāktu vairāk nekā pretstāvoša sabiedrība, taču Šlesera uzstādījumos, terminu lietojumā tas var kļūt par lielu klupšanas akmeni. Turklāt izlīguma likšana pāri visam nozīmē sadarbību ar t. s. konstruktīvajiem spēkiem un kur nu vēl konstruktīvāka sadarbība kā ar “Saskaņu”, kam 30 vietas Saeimā. Šajā aritmētikā es norādu uz lielu, neskaidru punktu – cik ZZS spētu iegūt vietas nākamreiz. Tas atkarīgs no kampaņas, no līdera, uz kuru strādāt, no iespējamiem panākumiem, 
strādājot Straujumas valdībā un dodot labumu savam elektorātam, arī viņi varētu mēģināt iegūt līdz pat 20 vietām. Ar šādiem skaitļiem var zust nepieciešamība pēc Šlesera – var izrādīties, ka valdību uztaisīs piecās minūtēs.

PILNU INTERVIJU LASIET ŠEIT!

Pievienot komentāru

Komentāri (10)

  1. kauns- lauku avizei- — to liski- liekuli- GLUMO- belasau tirgotaju atradit- DZIVS LIKIS

  2. “politisko notikumu vērotājs”- šitam jungam vairāk piestāvētu laika vērotājs , jo tur par kļūdīšanos neatštaukā.

  3. Par Prezidenta “atklāto sirdi” pēc Zolitūdes traģēdijas Bendikam, protams, taisnība. Bet ne Prezidents, ne Bendiks nenosauca vārdos vai partiju norādē galvenos gaisa jaucējus Dombrovska koalīcijā – NA. Kas tas ir – apzināta politiskā haosa provocētāju slēpšana vai kas cits. Ar vienkāršu aizmāršību vai politiskās etiķetes ievērošanu te piesegties nevar. Reiz jau konstatēts “BARDAKS” šī termina lietošanā bez pēdiņām. Un Dombrovska izmisušos skaidrošanu par koalīcijas valdības būtību arī neviens no kungiem nepiemin. Lūk, un beigās saņēmām Latvijas vēsturē sekmīgākā premjera fināla grimasi. Kauns visiem!

  4. Daudz vērtīgāk būtu, ja viedokli par politisko situāciju un/vai procesiem mūsu valstī jautātu patiesi neatkarīgām un kompetentām personībām.

  5. Kāpēc šim nožēlojamajam cilvēkam žurnālisti nemitīgi dod vārdu?

    • Tāpēc, ka maksā! Vai tik grūti saprast? Visi šie “politiskie apskatnieki” jau sen ir nopirkti un sadalīti, tas ir vergu tirgus, draudziņ!

  6. Būtu labāk tirgojis beļašus :)))

  7. Brīvā un demokrātiskā valstī katrs var paust savu viedokli – vienīgais ka šī tipa paustais viedoklis raksturo mediju un tā vērtību skalu – diemžēl.

  8. Nav nopietni.Daudzi shjo rakstu lasot nezina,ka Bendiks viens no Shkeeles uzticiigaakajiem pakalpinjiem.Pretiigi.

Draugiem Facebook Twitter Google+