Berlīnē bēgļiem apmaksā muzeju apmeklējumus arābu valodā 0
Pergamona muzejā Berlīnē glabājas slavenie Ištaras vārti, zelta lauvām rotāta baltzilu flīžu mozaīka, kas savulaik greznoja ieeju Babilonā. Nu Pergamona muzejs kļuvis par bēgļu integrācijas programmas sastāvdaļu, raksta Artsjournal.com.
Reakcija uz kultūras mantojumu, ko iespējams apskatīt Berlīnē, ir atšķirīga. Daži, kā, piemēram, Kamals Alrahamdani, 25 gadus vecais ekonomikas students, atzinās, ka iespēja ieraudzīt savu kultūru Vācijas galvaspilsētā bijusi tik negaidīta, ka viņam radusies zosāda. Citi jūtas aizvainoti, jo uzskata – Vācija šīs kultūras vērtības nolaupījusi Tuvajiem austrumiem. Taču lielākā daļa spriež pragmatiski: ja vērtīgais mantojums turpinātu atrasties Sīrijā vai Irākā, tas līdz šim jau, visticamāk, būtu sadalīts gabaliņos un pārdots melnajā tirgū vai iznīcināts.
Pamatā valsts finansētajā programmā “Multaka” jeb “sastapšanās punkts” iesaistīti 19 gidi – 18 no Sīrijas un viens no Irākas. Programma piedāvā divas arābu valodā vadītas ekskursijas nedēļā uz katru no četriem muzejiem Berlīnē: Islama mākslas muzeju, Seno Tuvo austrumu muzeju (abi izvietoti Pergamonā), Vācijas Vēstures muzeju un Bode muzeju, ieskaitot tā islama mākslas kolekciju.
Muzejpedagogi apmāca gidus, lielākā daļa no kuriem savā mītnes valstī bijuši cilvēki ar labu darbu un augstu sociālo statusu. Šāda iesaistīšanās bēgļu izglītošanā viņiem sniedz mērķi, savukārt jaunpienācējiem parāda ceļu uz Berlīnes muzejiem.
Muzeji neuzskaita programmā iesaistītos, tomēr empīriski novērojumi liecinot, ka ik nedēļu tai pievienojas arvien jauni dalībnieki.
Kopā ar grupu pusaudžu, kuri apgūst vācu valodu, Pergamona muzeju apmeklēja viņu skolotāja Katja Grečere-Saida, kuras vērojumi liecina – jaunieši iegūst no nodarbību maiņas. Tomēr viņu dara bažīgu domas par savu skolēnu nākotni Vācijā, kur pat ikdienišķam roku darbam nepieciešami neskaitāmi sertifikāti, turklāt vācieši “daudz labprātāk pieņems darbā kādu, ko sauc Olivers, nevis kādu, kura vārds ir Ahmeds”.
