Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
6. novembris, 2013
Drukāt

Senos bišu kokos atrodamas iekaltas maģiskas zīmes (5)

Autors: Guntis EniņšAutors: Guntis Eniņš

Dundagas pilsētas galva Gunārs Laicāns skata kritušo Kaziņu treju doru priedi.

Vēl tagad Latvijas mežu ielokos un pamesto māju vietās var atrast dzīvus vai nokaltušus senos bišu kokus, kuriem stumbros izdobtas dores kā seno meistaru brīnumdarbs.

Ja jūs ar gaismas lukturīti rokā pa pieslietām kāpnēm vai kā alpīnists ar virvi uzkāptu augšā tādā kokā un sāktu aplūkot izkalto dori, jums būtu jānovērtē apbrīnojamais veiklības un spēju meistardarbs. Dižkokā izkalta līdzena, gluda, ap 10 cm plata vienu metru augsta sprauga. Spraugas dziļumā, stumbra viducī izveidota cilindriska telpa apmēram 25 cm diametrā un 1,0 – 1,3 m augstumā. Tas nozīmē, ka dores veidotājam bija jākaļ lielāks dobums, karājoties kokā, izbāžot abas rokas caur 10 cm šauro spraugu un tur jāveido plašāka telpa, vienā rokā turot kaltu, otrā āmuru vai akmeni. Turklāt telpa jāizkaļ gana precīza un gluda. Šo atbildīgo darbu sauca par dores dēšanu.

Tālajā senatnē un arī viduslaikos mūsu zemē bija desmitiem tūkstošu bišu koku. Šāda meža koku dravniecība bija līdzvērtīga zemkopībai. Lai darbotos bišsaimniecībā, bija vajadzīgs vesels gana sarežģītu piederumu komplekss: īpaša plakani novīta virve un palīgvirve, dzeinis, vārna, liedzējs, dzeiņa kāsis un dzeiņa sēdeklis. Šīs lietas, kas tolaik bija darinātas tikai no koka un auklām, varam salīdzināt ar mūsdienu alpīnistu aprīkojumu. Lūk, tāpēc medus iegūšanu arī mūsdienās joprojām sauc par bišu kāpšanu, kaut tagad darbam pie bišu stropiem sen vairs nav nekāda sakara ar kokā kāpšanu. Senatnē sejas aizsargsietu izpina no zirgu astriem. Visi piederumi bija skaisti apdarināti ar rakstiem un piederības zīmēm. Piederības zīmes noteikti iegrieza ārpusē uz valna un arī koka stumbrā pie celma. Piederības zīme sargāja īpašuma tiesības. Zaglis neuzdrošinājās aiztikt svešu dori, jo sodi par to bija šausmīgi.

Medus bija vienīgais salduma avots. Vasks – galvenā tirgus prece kā seno zemnieku un tirgoņu valūta. Milzīgs pieprasījums pēc vaska nāca no baznīcām un īpaši pareizticīgo baznīcām, lai darinātu svētās vaska sveces. 1212. gadā notika pirmā latgaļu un līvu sacelšanās, kas izvērtās asiņainā cīņā pret vācu bruņiniekiem, tāpēc ka tie bija Autīnas latgaļiem atņēmuši bišu kokus un dravas. Latgaļi bija gatavi atteikties no savām druvām, bet ne no bišu kokiem. Sadusmotie līvi un latgaļi bariem atkrita no kristīgās ticības, un cīņas vilkās gadiem.

Latvijas senās dravniecības paņēmienus pirmais sāka pētīt vācu mācītājs no Dobeles Augusts Bīlenšteins jau 19. gs. otrajā pusē. Viņš sīki aprakstīja un zīmējumos parādīja smalkos dravniecības darbarīkus. Latvijas laikā dravniecības vēsturi rūpīgi pētīja Pēteris Rizga.

18. un 19. gs. pakāpeniski pārgāja uz bluķu stropiem, kas novietoti uz zemes, un drīz vien uz mūsdienu modernajiem bišu stropiem. Tomēr neviens nav aprakstījis un izskaidrojis, kāpēc vēl līdz šodienai Latvijas mežos un nomaļās vietās varam atrast gana daudz vēsturiskus doru kokus. Nav arī ziņu, līdz kādam laikam Latvijas mežos dētas (kaltas) senlaicīgās dores.

Atradām maģiskās zīmes 


2004. gadā mēs ar Sandi Laimi sākām rūpīgu doru apskati senajos bišu kokos. Ekspedīcijās līdzi ņēmām darbarīku komplektu, lai turpat uz vietas varētu izgatavot kāpnes. Tā mēs guvām iespēju dorēm piekļūt gluži klāt un tuvumā izgaismot dores dobumu ar elektrisko lukturi. Dundagas mežos mūs pārsteidza pirmreizējs atklājums. Kārklu bišu priedēs dores iekšpusē pašā dziļumā ieraudzījām iekaltu slīpo krustu. Pēc tam, pārbaudot dziļāk mežā Kārklu Veco dižpriedi, atklājām, ka arī šīs priedes dores dibensienā iegrebta mūsu senču maģiskā zīme – slīpais krusts. Steidzāmies pārbaudīt arī Pāces krastā brīnumaino Kaziņu doru priedi. Šis ir vienīgais bišu koks, kura stumbrā iekaltas trīs dores viena virs otras. Taisījām lielas, garas kāpnes, cik vien no slaidākajiem baltalkšņiem var izgatavot.

Jā, ir! Arī Kaziņu priedes dorēs Sandis atrada iekaltus slīpos krustus.

Vidzemē pie Cēsīm Mazbožu sēru formas dižpriedes dorē arī saskatījām slīpo krustu. Tikai atšķirībā no Dundagas bišu koku dorēm, kur burvju krusti rūpīgi iekalti, Mazbožu priedes dorē slīpais krusts ir vienkārši ieskrāpēts.

Andris Grīnbergs 2011. un 2012. gada “Vides Vēstīs” raksta, ka Priekules novada Kalētu pagastā pie bijušo Dambīšu mājām dižpriedes dores sienā atklājis iegrieztus vairākus slīpos krustus vertikālā rindā. Otru vēl neapzinātu bišu priedi viņš atradis Alūksnes novada Alsviķu pagastā Pēterīšu īpašumā pie Stūrīšu mājām. Šajā priedes dorē esot iegriezti divi slīpie krusti.

Tomēr jāpiebilst, ka citā gadījumā Andris Grīnbergs kļūdās, maldīgā sajūsmā rakstīdams šādus vārdus: “Unikāls gadījums ir Dundagas Kārklu dores priede, kur gala sienā ar nazi ir iegriezti 24 trīsstūrīši. Ko tie nozīmē? 24 bišu saimes? Varbūt 24 gadus? Kas to lai zina.”

Saprotams, ka daudzie vienādie trīsstūrīši nav nekādas svētās un unikālās zīmes, bet dravnieka tehnoloģisks paņēmiens – varbūt skalu iestiprināšanai, kur bitēm veidot kāres, varbūt bitēm gludā dores sienā grūtāk darināt kāres un labāk, ja tajā ir ierobi, kur uzsākt kāru piestiprināšanu.

Cik veci ir bišu koki un dores?


Savos 40 gadu ilgajos pētījumos par dižkoku pieauguma dinamiku un dižkoku patieso vecumu esmu atklājis, ka dižkoki patiesībā ir divas trīs reizes jaunāki, nekā uzskatīts līdz šim. Zinot šo patiesību, varam rēķināt, ka dzīvo bišu koku dores nebūs dētas agrāk par simt gadiem. Kas iznāk? Iznāk, ka šodien skatāmās dores ir dētas tanī laikā, kad visi bitenieki bija pārgājuši uz nesalīdzināmi ērtākiem un vieglāk apkalpojamiem modernajiem stropiem uz zemes. Tomēr tievākās doru priedes liek domāt, ka dores tajās ir kaltas apmēram Pirmā pasaules kara laikā.

 Buramzīmes pret ļaunumu un zagļiem

Maģisko zīmju noslēpuma atbilde
 slēpjas kara un revolūcijas grūtajos apstākļos. 1915. gadā ķeizariskās Vācijas armija ieņēma Kurzemi un ieviesa nežēlīgas nodevas un rekvizīcijas šeit palikušajiem zemniekiem. Nākamajos gados karadarbība pārsviedās arī uz Vidzemi un Zemgali. Sekoja boļševiku valdīšana un sarežģītas brīvības cīņas līdz pat 1920. gadam. Toreiz pa zemi vazājās visādi diedelnieki un laupītāji. Ļaudis vērtīgākās lietas raka zemē. Tā darīja arī 1944. gadā, gaidot kārtējos enerģiskos atbrīvotājus.

Es domāju, ka tās dores, kuras mēs tagad atrodam Kurzemes plašajos mežos un Smiltenes tālajos silos, un arī citur pa visu Vidzemi, ir kaltas līdz 1920. gadam un vēl dažus gadus pēc tam. Kurzemes un Vidzemes guberņas cara Krievijā bija attīstītākie reģioni. Biškopība bija pārgājusi uz stropu saimniecību. Bet kara un revolūcijas laika saimniekiem nācās taujāt pēc vectēvu padoma un vecajiem rīkiem, lai iekaltu dores mežos un citās attālās vietās augošajos kokos. Šoreiz dores vairs nekala tik augstu stumbros. Ar viena bluķīša piesliešanu tās jau bija pieejamas. Uz doru valniem vairs neiegreba piederības zīmes (tās jau bija aizmirstas). Un vectēvi un vecmāmiņas savā atmiņu pūrā meklēja buramzīmes pret ļaunumu un zagļiem. Buramzīmi iegrieza nevis ārpusē, bet dores pašā dziļumā slīpā krusta veidā, lai sargā bitītes un koku no laupītājiem un citām nelaimēm.

Te arī atbilde, kāpēc A. Bīlenšteins savos rūpīgākajos pētījumos ar detalizētiem zīmējumiem ne ar pušplēstu vārdu nepiemin tādus gadījumus, ka dores iekšpusē iegriež kādas maģiskas aizsargzīmes.

2010. gada vasarā novadpētnieks Alfreds Andruss aizveda mūs Vidrižu pagastā pie “Priedkalnu” dižozoliem. Šie ozoli saistoši ar to, ka tajos kaltas dores vēl Otrā pasaules kara laikā. Par to stāsta Edvīns Mūrnieks, “Priedkalnu” tagadējais saimnieks. Viņš kara laikā esot skatījies, kā vectēvs Augusts Šteinerts kalis dori resnajā ozolā. Tomēr jāteic, ka šīs dores ir visai netipiskas un nelīdzinās senākajām akurāti dētajām, mums zināmajām dorēm. Pie “Priedkalniem” tuvākā dore iekalta divstaraina dižozola stumbrā pavisam tuvu zemei ar 40 cm plašu atveri. Edvīns atceras, ka dorē lika iekšā rāmīšus un tad aiztaisīja ciet. (Tas jau ir bijis cits paņēmiens nekā pie senajiem dravniekiem.) Otra dore iekalta Bīriņu muižas vecās alejas dižozolā trīs metru augstumā. Šī dore ieveidota izlūzušā zara vietā. Edvīns stāsta, ka bijušas vēl vairākas dores, jo medum kara laikā bijusi liela vērtība. Pret medu no vāciešiem varējuši iemainīt visādas nepieciešamas lietas. Šajās dorēs dravniecība aktīvi turpinājusies kādus desmit gadus pēc kara. (Iznāk, ka līdz kolhozu laikiem!)

Visresnākās bišu priedes

Šodien no dzīvajām dores priedēm visresnākā un laikam arī visvecākā ir Lindraku bišu priede Talsu novada Lībagu pagasta Dreimaņu īpašumā. Tās stumbra apkārtmērs sasniedzis 3,9 m. Šīs priedes dorē maģiskais aizsardzības krusts nav iegriezts. Jādomā, ka Lindraku priedē dore ir dobta 19. gs. beigās vai ap 20. gs. sākumu. Lielie priedes izmēri tādu vecumu pieļauj.

Visu laiku visresnākā un slavenākā bija Zauskas priede ar stumbra apkārtmēru 4,63 m bez mizas, vecums – 370 gadi. Tā bija arī dores priede un krusta koks vienlaikus. 1954. gadā slavenā priede nokalta un 1958. gadā tās stumbra daļu ar dori uzstādīja Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Zauskas priedes dorē, kas ir labi saglabājusies, aizsardzības krusta zīmi nevar saskatīt.

Otra resnākā dižpriede kā dores koks nodzīvoja līdz mūsu atmodas laikiem Talsu pusē Ģibuļu pagastā pie bijušajām Kalnieku mājām. Tās stumbra apkārtmērs sasniedza 4,4 metrus. Maģisko aizsardzības zīmju esamība priedes dorē netika pārbaudīta.

Pievienot komentāru

Komentāri (5)

  1. Izcili aplamībām bagāts raksts! Eniņš šoreiz ir centies aprakstīt lietas, ko maz saprot! Un ne vien izpratnes trūkums, bet arī pamatīga paviršība. Rakstā sajaukti daudzi fakti, nepareiziem pētniekiem piedēvētas lietas, ko viņi nav veikuši. Aplami apšaubīts unikālās Kārklu priedes zīmju vērtējums. Pat vairāku priežu nosaukumi rakstā minēti nepareizi. Totāls brāķis, kuru cerams nepublicēs iecerētajā grāmatā.

  2. Neredzēju slīpo krustu, un kur tad ir tās magiskās zīmes? Kāpēc magiskās?Katrai zīmei ir sava nozīme, un ja to cilvēks galīgi nesaprot, kāpēc uzreiz janosauc par ,,magisku,,?

Interaktīvā laika ziņu karte
Rīga -0.4
Alūksne -3.3
Daugavpils -2.6
Saldus -2.4
Liepāja +0.6
Jelgava -1.7
Ventspils +1.9
Limbaži -3
Madona -2.5
Rēzekne -2.9
Kanādas latvieša dzimtenei veltīts atklājums – sudrabmāli (1)Oriģinālu pulvertehnoloģijas metodi izgudrojis latviešu izcelsmes kanādiešu arhitekts Roberts Dambergs
Draugiem Facebook Twitter Google+