Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
4. jūnijs, 2013
Drukāt

Čigāni – tikai “piedeva” Latvijas kultūru saimei?

at_12

Esam Eiropas valstu saimē. Atšķirīgi un kopīgi risinām Eiropā būtiskus jautājumus, tostarp, arī par čigāniem. Es izvēlos lietot čigāns nevis roms, jo lielākā daļa pašu čigānu Latvijā un pasaulē atpazīst tieši šādu apzīmējumu. Abi apzīmējumi ir ekvivalenti. Vārdam roms ir vairāk juridisks un politisks pamats.

Kas esam Latvijai tagad, kad globalizācijas ietekmē dzīvē ienāk aizvien sarežģītākas Eiropas valstu politisko, tehnoloģisko un kultūru attiecību formas un veidi, mazākumtautību īpatnību atšķirības un subkultūru saskarsmes stili, globāla mēroga psiholoģiska izpratne un ekonomiskas saiknes Eiropas komercijas arēnā?
Agrāk bija vairāk vērojama vēlme uzlabot čigānu sociālo dzīvi un iegūt perspektīvu  stabilizēšanos.  Tādēļ tika izstrādātas pamatanostādnes, projekti un plāni, kas tika piedāvāti valdībai. Arī izmēģinājuma veidā, – dažas organizācijas projekta ietvaros piedāvāja  darbu atsevisķām čigānu tautības personām un ģimenēm.

Kas no tā ir saglabājies? Kāda ir  tālākā perspektīva? Ko no tā visa varētu gaidīt tie čigānu censoņi, kuri cerēja un uzticējās labāku pārmaiņu idejas nesējiem ? Kas ir atbildīgs par to, ka čigāni atrodas līdzšinējā ne(maz)mainīgā sociālā šķirā un  ne(maz)rezultatīvās sajūtās? Cik redzami, derīgi, un izmantojami Eiropas kontekstā mēs, čigāni, esam šajā laikmetā, kad iezīmējas sociāli ekonomiskās izaugsmes  atsveseļošanās pumpuriņi valstī? Kas mēs bijām agrāk, kādi esam tagad un, ko  Latvijas valsts vēlas sagaidīt  no mums, čigāniem, nākotnē?

Ir jāatgādina, ka čigāni ir minoritāte, kura seko Latvijas  nacionālai politikai. Vai mēs esam savējie čigāni vai tikai kārtējie  čigāni? Vai  Latvijas valsts spēj savus čigānus aizstāvēt no mājieniem un kratīšanas ar pirkstu (fui, reiz  kaunējies būtu),  un mūs ikreiz  pieminēt vēstures genocīda kontekstā, un iedvesmot sociālai patstāvībai un tās pastāvēšanai,  iedvesmot uz eksistenci un pieņemt mūs – čigānus – dabīgus un nemēģināt pārtaisīt, radīt čigānu etniskajai kultūrai neērtu, pretrunīgu, mezglainu attīstības ceļu?

Vai valsts turpinās pārņemt čigānu nacionālās īpatnības ierēdņu un/vai orgnizācijas līmeņa kontrolē; nereti arī, mēģinājumos pārliecināt mūs ar pilnīgi svešām, sarežģītām un augstprātīgām idejām!? Mēs paši vēlamies rūpēties par sevi! Domājams, ka atsevišķos aspektos čigāniem ir pietiekams gan cilvēku un profesionālais resurss, gan tāds potenciāls, kas neatrauti no valsts iekārtas ļautu ķepuroties pašiem. To vajadzētu pamanīt, novērtēt un ļaut  pašiem rīkoties!  Arī šāda rīcība saucama par labas prakses piemēru. Vai paliekam pabērni arī turpmāk, un mūs atcerēsies tajās reizēs, kad  vajadzēs kāda  referenduma balsu vairākumu, lai labāk izskatītos uz politiskās skatuves, vai lai īpaši spodrinātu  kāda godu, slavu? Manuprāt, tiesībsargs ir pateicis tik skaidri un saprotami, ka tikai atliek sekot šo rekomendāciju izpildei: „…laika posmā no 2007. līdz 2012. gadam valsts un nevalstisko projektu īstenošanai romu integrācijai ir izlietoti 1 081 905,72 LVL. No šiem līdzekļiem 679 231,30 LVL ir izlietoti mazākumtautību integrācijai (finansējums paredzēts mazākumtautībām, kur viena no mērķa grupām ir romi)“.

Mani pārsteidz  integrācijas līdzšinējā interpertācija, kas čigānu izaugsmei ir devusi tādu kā papīra nozīmes efektu: Nav veikti nekādi atbalsta pasākumi romu veselības aprūpes uzlabošanai.   Īpaša nozīme tika veltīta Latvijas skolām, kuras vēllīdz šim, katra vadās pēc personīgās prakses pieredzes un tomēr, integrācijas  izpratnes  ietvarā,  nespēj komunicēt savā starpā, nemaz nerunājot par vienotu sistēmu, kas veselīgā izpratnē būtu šī bieži un visur pieminētā – integrācija.

Daudzos cilvēkos čigānu tēma izsauc atšķirīgas emocijas, pārdomas un uzvedības reakcijas. Tās  mēdz būt gan dusmas un naids, gan citās situācijās –žēlsirdīgs un nosodošs  skatiens, vēl citās – patīkamas atmiņas un sadarbība kopīgā mērķa realizācijā;  piedzīvojumu atmiņas un idevesmas brīži. Kā paraugu var minēt čigānu grupu „Riči”, kuri iedvesmoja visu Latviju. Tagadējā komplektācija „Čigānzēni”, manuprāt, ir vēl pārsteidzošāki un iekārojamāki daudziem Latvijas cilvēkiem.

Migrācijas iespējas ļauj ikkatram meklēt labākus dzīves risinājumus. Interesantākais emigrācijā ir darba iespēju plašums un to piedāvājuma elastība pēc darba slodzēm, samaksas un darbības jomām. Sākot ar bezdarbnieka pabalstiem un beidzot ar tādu uzticību no darba devēja ārzemēs, ka, Latvijā dziļā nabadzībā eksistējusi, šī čigānu persona spēj nopirkt gan dzīvokli, gan māju un mašīnu, atgriežoties no darba ārzemēs. Tā sakot, – nodrošināt vecumdienas.  Sasniedzot šādas ekonomiskas  iespējas, tostarp arī bez izglītības, bet ar lielām darba spējām, milzīgu uzņēmību un uzcītību; nenoliedzami, pastāvīgi strādājot vairāk kā divus gadus, noturēties vienā darba vietā. Kaut arī Eiropas Komisija uzsver, ka romu stāvokļa uzlabošana ir Eiropas Savienības  un tās dalībvalstu sociālais un ekonomiskais pienākums,1 nav veikti atbalsta pasākumi romu mājokļu uzlabošanai. Nodarbinātības jomā izveidotas darba vietas 6 skolotāju palīgiem tikai uz projekta izpildes laiku. Nav veikti cita veida atbalsta pasākumi romu nodarbinātības uzlabošanai. Kā neefektīvu tiesībsargs vērtē skolotāju palīgu apmācību. Šiem   projektiem  kopumā iztērēts vairāk kā 71 tūkstotis latu, tomēr darbs ar  apmācītajiem skolotāju  palīgiem pēc 2010. gada nav turpināts, līdz ar to pasākums  nav  devis  reālu  labumu nedz projekta dalībniekiem, nedz  izglītojamajiem.

Nevar noliegt faktu, ka Latvijā jau sen ir vērojamas pazīmes un līdzības ar citu Eiropas valstu čigānu dzīvi un veiksmes stāstiem. Latvijā ir veiksmīgi un talantīgi čigāni – sportisti2, mūziķi3, reliģiskie darbinieki4, izglītības jomā strādājošie, žurnālisti, kaislīgi tehnikas pazinēji, profesionāli celtnieki, pasākumu organizatori, juristi, laikmetīgās mūzikas radītāji, literāti, gleznotāji5, dzejnieki u.c. veiksmīgi dažādu jomu pārstāvji, kuri dod lielu ieguldījumu gan pašiem Latvijas čigāniem, gan Latvijai, gan Eiropai. Arī citas kultūras pārstāvoši profesionāļi ir veltījuši īpašu uzmanību, laiku un  vietu, rakstot par čigānu cilvēku personīgo dzīvi, par čigānu tautas pārstāvju ieguldījumu zinātnē6, glezniecībā, dzejniecībā7, biznesā, rakstniecībā8, vēsturē, daudzkultūru starpetniskajā dažādībā (starppersonu un starpgrupu attiecības),  pasaules reliģijā9, politikā, izglītības sistēmā10, kino mākslā11, pasaules mūzikas industrijā, izklaides jomās, arī demogrāfijas veicināšanā12, cilvēku domu un emociju sistēmā (savstarpēju attiecību būvēšana)13, modes ndustrijā, ar savu bagāto teiku un pasaku klāstu15 un vēl, un vēl… Bet, kā izrādās, Latvijas valstij čigāni ir mazsvarīgi, nenozīmīgi, mazkompetenti  un  vispār..ko viņi vēl grib !?  Ir gan vēl čigānu tautības studenti, kuriem rūp savu tautiešu liktenis Latvijā un kuri tikai vēl gaida savu veiksmes brīdi..

Tomēr vairāk  izskatās, ka neesam šeit vajadzīgi. Ir sajūtams nepārprotami skaidrs mājiens, ka uzvar  lielākais vairums, skaļākais runātājs, virtuozi prasmīgākais runātājs un leģitīmais izrīkotājs, tātad, arī  fiziski ietekmīgākais un  stiprākais! Mēs, čigāni, priecātos dzirdēt sev veltītas iedevesmojošas uzrunas; kādas amatpersonas, kaut arī pirms vēlēšanām, publiski pateiktas īpašas  frāzes par mazākumtautībām; īpašas attieksmes demonstrāciju pret sevi kā etnisku minoritāti, kā arī masu mediju piemeklētus tiesiski neitrālus līdzekļus  mazākumtautību uzrunāšanai.16  Tas mums vairāk un precizāk  norādītu  tiešāku saikni ar Latvijas valsti.  Lai, mēs, čigāni varētu saglabāt pašcieņu visādās grūtībās, to skaitā arī, nereti no ne-čigānu puses sastopamām linčošanas vēlmēm vai negatīvas attieksmes izpausmēm, kad nākas glābiņu  meklēt  Cilvēktiesību birojā un Tiesībsarga  aizspārnē.  

Jāatzīst gan arī, ka minētās lietās grūtības sastopamas visā Eiropā:  Eiropas Savienības dalībvalstīs 66-92% romu, tiekot diskriminētiem, nevēršas nacionālajās tiesībsargājošajās institūcijās, jo neuzskata, ka tās ir spējīgas risināt situāciju.(Latvijas Republikas Tiesībsargs. Pārskats. 2012). Latvijai ir iespēja paspīdēt Eiropā ar mazākumtautību grūtību risinājumiem, jo, tieši skatot ekonomiskās  izaugsmes  rādītājus Latvijā, tiem ir tendence nostiprināties. Tas ļautu, piemēram, čigānu etnopolitikā iekļaut kādu no Tiesībsarga pamanītām nepilnībām. Pilnīgi droši var uzskatīt, ka abas puses (Latvijas valsts un tajā mītošie čigāni) būtu ieguvējas. Eiropas komisāram  Nilam  Muižniekam, ir īpaši labi saprotami  iepriekš aizskartie  jautājumi. Arī mēs, čigāni, pazīstam un ļoti augstu novērtējam šī cilvēka devumu vairākos  Latvijas čigānu pasākumos,

Jau kopš laika gala  Latvijas čigānu dvēseli17 sargā katra individuāli vai ģimenē pieņemtas dažādās reliģiskās ticības formas. Tādējādi jau kopš mazām bērnu dienām mēs iegūstam ētiskās vērtības – kas ir labs un kas slikts.

Arī čigāniem neizbēgt no globalizācijas laikmeta ietekmes. Tas veido modernās starpkultūru attiecības, citas kvalitātes politiskās un sociālās attiecību likumsakarības, čigānu zinātnisko pasaules uzskatu pamatus, tostarp arī Latvijā; valsts, skolas un vecāku ietekmi, patriotisko jūtu attīstību čigānu paaudzēm. Pētījumos vairākkārtēji ir konstatēts, ka svarīga  kultūras iezīme romu kopienā ir izteikti patriarhāla  sabiedriskā18  kārtība  un sociāla hierarhija, kas izpaužas arī lēmumu pieņemšanas procesā. Dažreiz tas izpaužas kā galēja uzvedība – ģimenē dominē izteikta vīrieša noteicošā loma attiecībā pret bērniem un sievietēm. Tāpēc būtiski ir cieši sadarboties ar tiem ģimenes pārstāvjiem, kuriem pieder autoritāte un galavārds lēmumu pieņemšanā. Romu kopienas tradicionālo dzīvi un organizāciju regulējošie noteikumi jeb “romu likums” paredz bērnu audzināšanu tradicionālajā garā, ar virzību uz etniskās identitātes saglabāšanu un kultūras attīstību. Pētnieki visbiežāk aizmirst šo svarīgo faktoru, kā rezultātā iegūtie dati feminizējas19  rakstura interpretācijas saturā.  Vīrieši skaitliski mazāk iesaistās atklātos informatīvo datu ieguves pasākumos. Tādēļ pētījumos dzimumu izlase ir svarīga. Otra galējība ir bieža iesaiste daudzkultūru pasākumos, kas čigānu kopienai20, iespējams integrācijas procesā, ir mazinājusi savu, agrāko izteikto kolektīvo apziņu.

Romu pārstāvji netiek plaši iesaistīti atstumtības mazināšanā pret savu kopienu. Nav veikti pasākumi romu organizāciju apmācībai, lai uzlabotu to darbību un veidotu pasākumus, kuri ir būtiski nepieciešami romu kopienai.21

Aktualizējas jautājums: “Vai dati par Latvijas čigāniem ir atbilstoši un objektīvi?” Pat valsts aparātā nav neviena čigānu tautības ierēdņa, kurš informāciju par Latvijas čigāniem kritiski  atlasītu. Vai ir droši ziņu un datu avoti, vai  pastāv ilgstoša un stabila saikne starp pilsētu līderiem un ģimenēm, kas varētu palīdzēt saskatīt, kā  lietderīgi tērēt finanšu līdzekļus integrācijas  procesos?

Mēs, čigāni, jau sākotnēji esam pierādījuši Latvijai, ka maziem cilvēkiem nav maza un sīksta dvēsele, bet šiem mazajiem ir plaša sirds, cerības un lieli plāni pasaulē..  

Latvijas čigāns un  psiholoģijas pētnieks, Mag.psych. Andris Tertats

Foto no Pasaules Romu  kongresa, Serbijā, Belgradā, 2011.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+