Mobilā versija
-2.2°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
19. marts, 2012
Drukāt

Cik maksā bezmaksas izglītība?

taafele_090_ts

Satversmes 112. pantā rakstīts, ka valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Taču vecāki zina, ka šī bezmaksas izglītība prasa lielus tēriņus.

 

Tiesībsargs aicināja vecākus līdz 9. martam ziņot par skolai nepieciešamām lietām, ko viņi pirkuši saviem bērniem. Tiesībsarga konsultante komunikācijas jautājumos Ruta Siliņa pastāstīja, ka pasaulē ir valstis, kuras apmaksā visu, pat burtnīcas un sporta tērpus, un ir arī valstis, kuras apmaksā tikai skolas telpas un skolotāja atalgojumu.

Tiesībsargs saņēmis 137 e-pasta vēstules no vecākiem un skolotājiem. Apkopojot šo informāciju, rodas vēlme visus skološanās izdevumus klasificēt līdzīgi kā Civillikumā – nepieciešamie, derīgie un greznuma.

 

Kā grāmatas padarīt lētākas?

Mācību grāmatas, rakstāmpiederumi, sporta tērps un tamlīdzīgas lietas būtu nepieciešamie izdevumi. Taču arī šeit rodas jautājumi. Vienās skolās bērnus nodrošina ar mācību grāmatām, bet citās tās jāpērk vecākiem. Daudzviet izsniedz iegādājamo grāmatu sarakstus. Ir bijuši gadījumi, kad skolotājs samazina atzīmi vai pasaka, ka nelaidīs stundā, ja nebūs viss sarakstā norādītais.

Vienu un to pašu mācību programmu dažādās solās apgūst pēc dažādām grāmatām. Ja bērns gada vidū maina skolu, jāpērk citas. Tādēļ kāda skolotāja ierosina samazināt izmantojamo mācību grāmatu un darba burtnīcu sarakstu. Vecāki iesaka apvienoties un grāmatas iepirkt centralizēti – varbūt iznāks lētāk?

Naudu varētu ietaupīt, ja mācību grāmatas izdevējiem būtu centralizēts valsts pasūtījums ar konkursā noteiktu cenu. Pašlaik šajā jomā ir brīvais tirgus, grāmatu cenu neviens neregulē, vienu mācību vielu var mācīt pēc divām vai trim grāmatām.

 

Ķēpu lapas

Darba burtnīcas ir dārgas un bieži vien netiek pilnvērtīgi izmantotas. Kāda mamma tās nosauca nesaudzīgi – par ķēpu lapām. Rodas iespaids, ka darba burtnīcas ir izdevīgs biznesa projekts. Cita mamma saskaitījusi, ka pirmajai klasei nācies nopirkt 18 darba burtnīcas, par kurām kopumā samaksājusi 28,23 latus! Lētākā maksājusi 94 santīmus, dārgākā – 2,36 latus.

Bērnu attīstībai labāk noder parastās burtnīcas, kuras pašam jānoformē un jāaizpilda. Uzdevumi tad būtu mācību grāmatā vai uzdevumu krājumā, ko varētu izmantot vairākkārt.

 

Toties tagadējās darba burtnīcas, kurās tikai jāievelk ķeksīši vai jāizvēlas kāda no gatavām atbildēm, faktiski ir patērētāju kultūras turpinājums. Bērns tiek pieradināts, ka viņam priekšā viss jau ir gatavs, atliek vien izvēlēties, pašam nav jāpiepūlas!

 

Var saimnieciskāk un taupīgāk

Visdārgākie mācību priekšmeti ir angļu valoda, mājturība un zīmēšana. Ir pirkumi, bez kuriem varētu iztikt vai atrast saprātīgāku un lētāku risinājumu. Daži skolotāji prasa specifiskas lietas, piemēram – mākslinieku ogli. Mamma no mazpilsētas braukusi to pirkt uz Rīgu, bet ar ogli skolā zīmējuši tikai pāris reižu, 90 % iesaiņojuma palikusi neizmantota. Saimnieciskāk būtu bijis, ja nopirktu tikai dažus iesaiņojumus un izdalītu visai klasei!

Kādā skolā prasījuši, lai uz darbmācības stundu atnes dēļus. Kur lai Rīgā visi vecāki ņem dēļus, brauc pirkt uz “Depo”? Pusaudzis, kas mācās mākslas skolā, ievērojis, ka lielveikali izmet atkritumos koka kastes, kas gatavotas no ļoti labiem ēvelētiem dēlīšiem, kurus varētu daudzveidīgi izmantot. Kāds puika trešdienās negribējis iet uz skolu, jo tad ir darbmācība, kur vajadzīgs figūrzāģītis. Tas maksā 2,70 latus, ģimene trūcīga, vecāki to nevar nopirkt.

Ir skolas, kurās ieviesta skolas forma. Ko darīt, ja vecāki to nevar nopirkt vai bērns negrib nēsāt? Dažās skolās fizkultūrā prasa vienādus sporta krekliņus ar skolas logo… Šādus tēriņus var uzskatīt par greznuma izdevumiem, jo mācību procesam tie neko nedod, vien apmierina skolas ambīcijas.

 

Kur palikuši soli un autobuss?

Ja vecāki kontrolē ziedotās naudas tērēšanu, saimniekošana kļūst taupīgāka. Kādā skolā prasījuši naudu, lai nopirktu jaunus solus. Pirms pāris gadiem turpat bija mācījies vecākais bērns, un vecāki arī devuši naudu soliem. Kur tie pazuduši? Pēc tam, kad vecāki gribēja to noskaidrot, soli atradās.

 

Pirms pāris gadiem skola izremontēta par Eiropas Savienības naudu, bet nu jau atkal prasa naudu remontiem! Šādās situācijās var ieteikt vecākiem sadarboties un nākamajām klasēm nodot ziedoto pirkumu sarakstus, lai varētu kontrolēt, kur paliek un cik ilgi kalpo vecāku pirktās lietas.

 

Kāda Pierīgas pašvaldība nopirkusi oranžo skolas autobusu, taču bērnus uz skolu neved! Pašvaldībā atbild, ka viņiem transporta nav (?), un bērnu vešana nav pašvaldības pienākums….

 

Tualetes papīrs, dzeramais ūdens un fonda nauda…

Vecākiem nākas maksāt arī par tualetes papīru, kopēšanu, dzeramā ūdens aparātu un ūdeni, ikgadējo klases remontu, Ziemassvētku rotājumiem, interaktīvo tāfeli, dokumentu kameru un daudz ko citu. 

Vecāku makus tukšo kultūras vai izklaides pasākumi, kas notiek stundu laikā, tāpēc dalība ir obligāta. Kopš Izglītības ministrija aizliegusi rīkot ekskursijas mācību laikā (tagad tikai sestdienās un svētdienās), skolas sākušas rīkot mācību ekskursijas, kas ir obligātas!

Kādā skolā aicina viesmāksliniekus. Lai baudītu viņu uzstāšanos, katram bērnam jāmaksā lats. Skolā ir 700 bērnu, sanāk krietna nauda. Pat uz liecības izsniegšanu jāiemaksā lats, jo dziedās pazīstama māksliniece…

Sāpīga lieta ir tā saucamā fonda nauda, kas ir domāta kā brīvprātīgs (!) ziedojums. Dažās skolās tā ir pat 10 lati mēnesī.

 

Par vienu skolu vecāki raksta, ka “droši varu apgalvot, ka ģimenes, kuras nevar samaksāt skolā vienu latu par kultūras pasākumiem vai dzeramo ūdeni, netiek pazemotas – klases audzinātāja to zina, un šīs ģimenes bērni nemaksā neko, bet tāpat apmeklē kultūras pasākumus un dzer ūdeni.”

 

Taču citur vecāku sapulcēs vai pat bērnu klātbūtnē paziņo, kuri bērni fonda naudu vēl nav samaksājuši. Tā jau ir emocionāla vardarbība un izspiešana! Tāpat mēdz būt arī labdarības piespiedu ziedojumi skolas bibliotēkas atjaunošanai – 5 lati.

Vecāki aprēķinājuši, ka vidēji skolnieks izmaksā pat 680 – 850 latu gadā.

 

Kurā likumā tas rakstīts?

No juridiskā viedokļa šīs skolas un vecāku materiālās attiecības izskatās apšaubāmas. Nav neviena likuma, kurā būtu noteikti skolas un vecāku pienākumi. Sūtot bērnu skolā, abas puses neparaksta divpusēju līgumu par to, ko konkrēti nodrošina skola un ko sagādāt ir vecāku pienākums. Tāpēc skolotāji var ļaut vaļu savai fantāzijai un prasīt, lai vecāki pērk mākslinieku ogli, audumu rūķu zeķēm, dzeramo ūdeni, tualetes papīru un tā joprojām.

Vienā skolā nepieciešamo mācību grāmatu saraksts ir noformēts kā direktores rīkojums un apliecināts ar zīmogu. Tajā teikts, kādas grāmatas sagādās skola, bet kādas jāpērk vecākiem. Turpretī citās skolās grāmatu sarakstu vecākiem iedod kā vienkāršu lapiņu, bez paraksta. Dokumenta autors nezināms!

Arī par remontiem nav skaidrības. Piemēram, likumā teikts, ka dzīvokļu īpašnieki ar balsu vairākumu lemj par mājai nepieciešamajiem remontiem. Taču, kad par remontiem lemj vecāku sapulcē, nav neviena likuma, kas nosaka, vai šo lēmumu jāpieņem ar 51 % balsu vai ar 75 % , vai 100 % vecāku piekrišanu. Tādēļ daži kaut ko nolemj, bet visiem jāmaksā…

 

Ministrija atbalsta

Izglītības un zinātnes ministrijas Komunikācijas nodaļas vadītāja Dace Jansone šo tiesībsarga iniciatīvu vērtē atzinīgi. Par izglītošanos maksā trīs puses. Valsts gādā par skolotāju algām un iepērk daļu mācību grāmatu.

 

Pašvaldība uztur kārtībā skolas ēku, apmaksā komunālos pakalpojumus, atbild par telpu remontiem un uzturēšanu, pērk mēbeles un citu aprīkojumu. Arī tualetes papīrs jāpērk pašvaldībai. Visu pārējo iegādājas vecāki.

 

Taču kādēļ vienā skolā mācību grāmatu pietiek, bet citā tās jāpērk vecākiem? Nevienā likumā nav rakstīts, ka nepieciešamas darba burtnīcas! Uz kāda pamata skolotājs vispār drīkst paģērēt – nopērciet to un šito?

 

Sociālā nevienlīdzība

Katrā klasē parasti ir viens vai daži bērni, kuru ģimenēm nav naudas pat nelieliem tēriņiem. Ja viņi nepiedalīsies klases pasākumos, jutīsies atstumti un pazemoti. Un bērni taču ne pie kā nav vainīgi! Vislabākais risinājums būtu rīkoties cilvēcīgi – saprast, ka mums blakus ir gan pārtikušie, gan trūcīgie, tādēļ mums savstarpēji jāpalīdz.

It kā solidārais risinājums – vai nu visi, vai neviens – nereti tik un tā pazemo trūcīgo ģimeņu bērnus. Klase neizbrauca ekskursijā, jo viens skolēns par to nevarēja samaksāt. Pēc tam visi uz viņu dusmojās: – Tevis dēļ mēs netikām!

 

Daudzi vecāki neiebilst, ka no kopējās naudas sedz trūcīgo bērnu tēriņus. Taču gadās arī tādi, kas rūpīgi uzmana katru santīmu – kāpēc cits bērns lieto papīru, ko es nopirku savējam? 
Lielā mūsu sabiedrības daļā ir ierasts dižoties ar pārticību. Ja skolotāji aktīvi neiejaucas, šī dižošanās un trūcīgo cilvēku nicināšana plaukst arī skolā.

 

Kamēr par šīm lietām runājam pa kaktiem, nekas uz labo pusi nemainīsies. Taču, zinot, ka ziņas var nonākt citās valsts iestādēs, ir reāla cerība, ka skolās mazināsies ambīcijas.

 

Svarīgi

Pašlaik Tiesībsarga birojs visās skolās un pašvaldībās vēlas noskaidrot, kas tad īsti pieņem lēmumu par skolai piešķirtās naudas izlietošanu konkrētām vajadzībām – skola vai pašvaldība?

Atbilstoši iesniegumu likumam, skolām un pašvaldībām uz šo jautājumu būs obligāti jāatbild.

Ļoti iespējams, ka problēma ir nevis naudas trūkumā, bet gan tās administrēšanā, proti, ne visai saprātīgā izlietošanā.

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+