Kultūra
Kultūrpolitika

Cik smaga izrādījusies “Latvijas skolas soma”?0


Skolēni iepazīst mākslas pasauli, apmeklējot Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
Skolēni iepazīst mākslas pasauli, apmeklējot Latvijas Nacionālo mākslas muzeju.
Publicitātes (Krista Luhauera) foto

Kopš 2018. gada rudens visā Latvijā tiek īstenota programma “Latvijas skolas soma” (LSS) – vērienīgs projekts, kura gaitā 240 000 Latvijas izglītības iestāžu audzēkņu ir iespēja iepazīt Latviju caur kultūras un mākslas norisēm.

Vienlaikus šī ierosme ir arī viena no krāšņākajām dāvanām, kas Latvijas valsts simtgadē tika pasniegta tās iedzīvotājiem, domājot par nākotni, jo programmu paredzēts īstenot ilglaicīgi.

Cik kvalitatīvs izrādījies Latvijas valsts simtgades dārgākās programmas piepildījums? Cik veiksmīga izveidojusies sadarbība starp skolām un kultūras iestādēm?

Par šo un citiem jautājumiem “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja programmā iesaistītie kultūras un izglītības profesionāļi – Latvijas valsts simtgades biroja Izglītības un jauniešu projektu vadītāja, programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja AIJA TŪNA, Latvijas Nacionālā teātra direktors JĀNIS VIMBA, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izglītības programmu kuratore LAURA DRAVNIECE, Latgales vēstniecības “Gors” Mākslinieciskās un pasākumu nodaļas vadītāja ILONA RUPAINE, programmas “Latvijas skolas soma” Raunas novada koordinators, Raunas vidusskolas direktors un vēstures skolotājs EDGARS PLĒTIENS, Valsts Āgenskalna ģimnāzijas skolotāja, programmas “Latvijas skolas soma” vadītāja INGA DUDOČKINA.

Pārsteigumi – pozitīvi un ne visai

A. Bormane: Kas jums katram pēc Latvijas skolas somas pirmā īstenošanas gada likās pats pārsteidzošākais, kaut kas, ar ko nebijāt rēķinājušies?

Aija Tūna: Jau pašā sākumā tā bija liela uzdrīkstēšanās – pēc īsa pilotprojektu posma sākt īstenot šo programmu nacionālā mērogā visās skolās, kur notiek mācības klātienē.

Kā ļoti lielu ieguvumu no šīs programmas redzam to, ka tajā piedalās arī privātās un profesionālās izglītības iestādes, kas parasti “izbirst” no kopējā izglītības projektu aptvēruma.

Vislielākais pārsteigums bija – no vienas puses, atsaucība, ar kādu šī programma tika uztverta, no otras puses, pārsteigumu dažreiz radīja mums uzdotie jautājumi, bet tad, dziļāk padomājot, kļuva skaidrs, ka tie sakņojas līdzšinējā pieredzē, – jautājumi bija par administrēšanu, izvēlēm.

Sastapāmies ar to, ka cilvēki jūtas nedroši tajā izvēles iespējā, kas viņiem tika dota,

jo šī nav stingri aprakstīta programma, kurā būtu saraksts, kas jāizmanto. Daudz kas netika pateikts priekšā, bet, zinot savu situāciju, bija jāizlemj pašiem, un pārsteigums bija tas, ka ne vienmēr tas cilvēkiem patika.

Šeit ir pašu iesaiste, kas, manuprāt, ir viena no vērtīgākajām programmas daļām, vienlaikus tā arī nozīmē, ka šī programma savā kvalitātē augs ar katru gadu, jo, kad pats esi pamēģinājis, tad ir arī motivācija iet uz priekšu.

Inga Dudočkina: Pirmais iespaids no programmas, protams, bija – skolotājiem atkal būs kāds papildu darbs, pienākumi.

Pirmo programmas īstenošanas pusgadu tiešām bija nedroša sajūta,

bet jāsaka, ka mani kolēģi ir ļoti atsaucīgi, mērķtiecīgi un atbildīgi, tādēļ mēģināja saprast, kas tiek prasīts. Tagad jau programmas īstenošana sokas vieglāk un patīkamāk.

Edgars Plētiens: Manā situācijā lomas pārklājas – esmu gan programmas vadītājs, gan skolas direktors un vēstures skolotājs. Mana atziņa varbūt būs netipiska, bet

mani pārsteidza tas, ka varam tik viegli apgūt kādu finansējumu –

mūsu valstī ir dažādi izglītības projekti, un šis ir viens no tiem, kur koordinatoriem ir ļoti maz dažādu papīra darbu.

Laura Dravniece: Tas, ka apmeklētāju apjoms palielināsies, bija skaidrs un pēc būtības mūs nepārsteidza, bet, protams, projektam sākoties, saskārāmies ar dažādām praktiskām neskaidrībām no skolotāju puses – kā tālāk rīkoties, kā izvēlēties, kā norēķināties utml.

Pirmais programmas īstenošanas pusgads pagāja ar šādiem sarežģījumiem, kas tagad pārsvarā vairs nav.

Protams, joprojām saglabājas jautājums, kā mēs šo apmeklētāju apjomu varam apgūt,

jo nereti vēlmju ir vairāk, nekā spējam pie sevis uzņemt, ja runa par konkrētām programmām un nodarbībām.

Ilona Rupaine: Jau kopš Latgales vēstniecības GORS atklāšanas pirms pieciem gadiem darbs ar skolām un skolēniem bijusi viena no mūsu prioritātēm.

Kopš 2018. un it sevišķi – 2019. gadā, kad programma sāka īstenoties pilnā apjomā, patīkamais pārsteigums bija redzēt daudz vairāk bērnu un jauniešu GORA pasākumos.

Citās pilsētās, iespējams, ir savādāk, bet

Rēzeknes skolās iepriekš uzskatīja, ka to, kas maksā naudu, stundu laikā nedrīkst apmeklēt.

Līdz ar to bērniem un jauniešiem domātie pasākumi pārsvarā notika vakaros un vairāk bija orientēti uz ģimenēm.

Lai pilsētas skolotāji ar klasēm uz pasākumiem izietu ārpus sava darba laika – tie bija reti gadījumi. Latvijas skolas somas projekts ir pārrāvis šo neticību un aizspriedumus par to, kas tad ir jādara stundu vai pēc stundu laikā, ko klase var darīt ar skolotāju kopā.

Lielais pluss ir tas, ka skolas beidzot nāk – gan vakaros, gan dienas laikā.

Arī Nacionālais teātris ir aktīvi iesaistījies “Latvijas skolas somas” projektā, tomēr dzirdēts, ka ne visi skolēni prot atbilstoši uzvesties izrāžu laikā.

Jānis Vimba: Šī ir brīnišķīga iniciatīva, un, Dievs dod, ka tā turpinātos un finansējums atrastos.

Tas ir ļoti mērķtiecīgs solis valstiskuma apzināšanā, jo bez kultūras mēs esam tikai pūlis.

Par to, ka mūsu teātri gāž riņķī, – arī pats esmu bijis mazs un, iespējams, daudz ko neesmu zinājis un droši vien arī kādreiz esmu uzvedies slikti. Man liekas, tas ir normāli, un mēs nevaram iemācīt stundās, kā būtu teātrī vai muzejā jāuzvedas, neapmeklējot šīs iestādes.

Jā, arī mēs, iestāžu vadītāji, grēkojam, kad esam uzreiz pikti par kādu izlietu sulu vai skaļāku uzvedību.

Runājot par pārsteigumu, mums teātrī ir pārdomas, un tas varbūt ir neliels darvas piliens medus mucā, domājot par konkrētajām skolotāju izvēlēm.

Šeit nevēlos pārmest skolotājiem, kuri jau tā dara daudz, – es to zinu, jo man divi dēli iet skolā. Iespējams, tas būtu kopējs darbs – domāt, kā šo izvēļu iespēju padarīt vienkāršāku, caurskatāmāku, varbūt – demokrātiskāku, vairāk iesaistot vecākus, skolēnus.

Bieži vien, kad kaut ko esam radījuši Latvijas skolas somai, izrādās, ka no mūsu puses nav trāpīts,

jo to neizvēlas, un tad mēs nesaprotam kopsakarības – ko tad piedāvāt skolēniem.

Es neko nepārmetu, vien vēlos teikt – mēs labprāt piedāvātu to, kas jums ir vajadzīgs, bet brīžam sajūta ir kā ar jēlu olu – ko tad īsti piedāvāt.

Inga Dudočkina: Mūsu skolēni gada laikā ir apmeklējuši 16 izrādes un ir bijuši visos Latvijas teātros. Starp tām bija izrādes Latvijas Leļļu teātrī, Jaunajā Rīgas teātrī, Nacionālajā teātrī – veselas septiņas. Tas ir ļoti daudz, un es domāju, ka izvēlas labprāt.

J. Vimba: Es nepārmetu, ka neizvēlas, mēs vienkārši nesaprotam šo izvēļu koncentrēšanos.

Manas pārdomas saistītas ar izrādi “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” – tas ir subsidēts projekts no valsts un arī mūsu puses.

Izrāde ar tik lielu ansambli un līdzekļu ietilpību patiesībā mums kā teātrim nenes nekādus ieņēmumus, tā ir mērķprogramma, domājot par nākotnes Latvijas iedzīvotājiem.

Saprotot, ka pagājušajā gadā mūs gāza riņķī, šosezon pielikām vēl izrādes, meklējām sponsorus, finansēšanas veidus, lai to vispār nodrošinātu.

Šogad šī izrāde tik ļoti vairs netiek izvēlēta, un mēs nevaram saprast, vai šāda veida projekti ir svarīgi tikai reizi simt gados, vai arī informācija par šo iespēju ir kaut kur aizslīdējusi mūsu komunikācijas dēļ.

A. Tūna: Bija gan viena komunikācijas kļūda, ko mēs, par laimi, gan diezgan ātri uzķērām un sākām ar jūsu kolēģiem risināt, bet varbūt tas tomēr kādā veidā nostrādāja.

Jūs bijāt rezervējuši biļetes, bet parādījās, ka izpārdots, un mums sāka zvanīt, sakot: mēs jau gribētu, bet vairs nav biļešu.

J. Vimba: Izrādījās, ka mūsu sadarbības partneri vispār nepiedāvā šādu iespēju – parādīt, ka biļetes ir pieejamas, bet rezervētas specifiskai auditorijai.

Vai runa ir par “Biļešu paradīzi”?

Jā.

Aija Tūna: Otra lieta, ko atkal un atkal redzam no skolām, uzklausot viedokļus, – skolas grib sākt plānot krietni ātrāk…

Inga Dudočkina: Tieši tā…

A. Tūna: … un, kad tās grib pirkt biļetes, tad to vai nu nav, vai arī nauda jau iztērēta.

Cerībā, ka šī programma turpināsies, būtu jādomā par kādu gaidīšanas, pieteikšanās sarakstu,

lai arī kultūras iestādes – teātri, koncertorganizācijas – sajustu pieprasījumu, pirms esat galīgi izstrādājuši pirmizrāžu plānu vai koncertu grafiku.

J. Vimba: Tā būtu brīnišķīga lieta.

A. Tūna: Runājot par izrādi “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” – tai vajadzētu kļūt par līdzīgu kā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” – tikt izrādītai katru mācību gadu katrai jaunai skolēnu paaudzei.

E. Plētiens: Ir loģiski, ka mēs visu laiku mācāmies. Mūsu, Raunas vidusskolas, gadījumā vairāk apmeklējam Valmieras teātri, kas atrodas tuvāk.

Mūsu izvēle balstās uz to, kas izstrādāts teātra LSS piedāvātajā programmā, bet filozofija sakņojas tajā, lai šī izvēle būtu nopietni sajūgta kopā ar mācību saturu – lai tas tiešām ietu roku rokā.

Un kas par šīm izvēlēm pieņem lēmumus?

Es aicinu kopā skolotājus un informēju par piedāvātajām iespējām un finansējumu, un vaicāju – kādas ir jūsu vajadzības. Katrā ziņā – tā ir saruna, nevis vienpersonisks lēmums.

Inga Dudočkina: Mūsu skolā ir 29 klases, un skolotāji un klašu audzinātāji paši izvēlas, ko apmeklēt. Ceru, ka arī pamatskolā, tāpat kā vidusskolā, tā notiek, ka viņi apspriežas ar skolēniem, un, ja viņi saka – jā – , tad viss notiek.

Vai sasniedz arī mazos?

Kā vērtēt šā brīža “Latvijas skolas somas” pārklājumu – vai tas ir vienmērīgs visā Latvijā; vai programma sasniedz mazākos pierobežas pagastus?

A. Tūna: Mazie novadi un mazās skolas ir darbojušās savā ziņā pat entuziastiskāk nekā lielās.

Piemēram, pēc šā semestra pārskata, ko man pirms dažām dienām atsūtīja Vecpiebalgas novada koordinatori, kas brīnišķīgi aizrautīgi strādā, viņu vidusskolas skolēni ir bijuši Daugavpilī, kur ir gan cietoksnis, gan mākslas centrs, gan teātris, 1.–3. klases bijušas uz Ērgļiem un Rūdolfa Blaumaņa muzeju, 7.–8. klases – Valmieras muzejā, 5.–9. klases – Rīgā Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, arī Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, 5.–6. klases – Āraišu arheoloģiskajā parkā, arī Turaidas muzeja rezervātā.

Pie sevis viņi aicinājuši radošo apvienību “Shape of music”. Un tas viss – par vienā semestrī piešķirtajiem 2009 eiro, un norises vēl turpinās.

Ir ļoti svarīgi, lai pedagogi sanāktu kopā un vienotos par plānu,

ko kurš semestrī dara, noteikti arī jājautā bērniem, un tad var izdarīt ļoti daudz.

No paša sākuma, veidojot koncepciju, mums bija ļoti svarīgi pateikt, ka “Latvijas skolas soma” nav programma, kas visiem nodrošina aizbraukšanu uz Rīgu, bet ka mums ir ļoti svarīgi, lai Rīga iepazīst pārējo Latviju – lai redz Liepājas teātri, Valmieras teātri, daudzus citus objektus un kultūras iestādes.

Kultūra ir visā Latvijā, tas, pie kā turpinām strādāt, konsultējot koordinatorus, – lai veidotos līdzsvars. Lai izvēlēs būtu gan tuvējā apkārtnē esošās norises, gan arī kaut kas no tālākām vietām, gan arī aicināšana pie sevis.

Respektīvi – lai nav tā, ka izlemj izmantot tikai apkārtējo muzeju piedāvājumu vai tikai savu reģionu.

Jūsu pieminētajā LKA pētījumā viens no secinājumiem ir arī, ka saistībā ar iespējām izmantot šo kultūras piedāvājumu visapdraudētākajā situācijā ir skolas ar mazu skolēnu skaitu un tās, kas atrodas lielā attālumā no reģionālajiem kultūras centriem. Tāpat skolām problēmas sagādā lielās ceļa izdevumu izmaksas.

Protams, skolu iesniegtie dati vēl jāanalizē un jāskatās dinamika. Šis LKA pētījums bija veikts pašā programmas darbības sākumā, pirmajā apmulsuma semestrī.

Jāsaka, ka tieši mazās pašvaldības ir atsaucīgākas transporta nodrošināšanā.

Turklāt mēs atkal un atkal koordinatorus mudinām – nesadalīt naudu pa skolām, it īpaši tur, kur ir mazās skolas, jo tad ar tiem 300, 500 vai 700 eiro gan var izdarīt ļoti maz.

Situācija ir cita, ja visas novada mazās skolas kaut ko plāno kopīgi – 5.–6. klasēm uzaicinām māksliniekus, 7.–8. klases brauc vienā autobusā uz teātri. Tad ar to pašu nelielo naudu, kā rāda Vecpiebalgas vai arī Raunas piemērs, var izdarīt krietni daudz.

Kā ir veicies ar mazākumtautību skolu iesaisti šajā projektā? Ir skolotāji, kuriem pašiem ir grūtības ar latviešu valodu.

Viennozīmīgi – viņi piedalās, turklāt kultūras procesa iepazīšanai ne vienmēr valoda ir izšķirošā.

Ar teātriem, kur valoda ir visvairāk klātesoša, ir ļoti interesanti –

pedagogi saka, ka tā ir laba iespēja krievvalodīgajiem bērniem pielietot latviešu valodu, savukārt bērni, kuri apgūst krievu valodu kā svešvalodu, ļoti labprāt dodas uz Daugavpils vai Rīgas Krievu teātra izrādēm.

L. Dravniece: Muzejs apkopotajā apmeklējumu statistikā nenošķir skolēnu grupas pēc tautības, bet noteikti redzam, ka krievu skolas šobrīd nāk vairāk.

Un, palielinoties pieprasījumam, nereti šobrīd sastopamies ar problēmjautājumu, kas, protams, saistīts ne tikai ar krievu skolām, bet kopumā, ja ir runa par muzeja pirmreizējo apmeklējumu – klāt nāk uzvedības jautājums.

Tas mums lika reaģēt, sastādot iekšējās kārtības noteikumus, aicinot skolotājus ar tiem iepriekš iepazīties un pārrunāt gaidāmo apmeklējumu ar skolēniem.

Līdzšinējā pieredze, ļoti retos gadījumos gan, rāda, ka skolotājs pat aiziet dzert kafiju laikā, kad viņa grupa atrodas muzejā.

Kultūras iestādēm – labdarības projekts?

Cik lielā mērā LSS ir bijusi grūdiens, tostarp finansiāls, kultūras iestādēm jauna piedāvājuma radīšanai?

J. Vimba: Tas ir ļoti sarežģīti, jo programmas finansējumā vidēji paredzētie septiņi eiro skolēnam nesedz izdevumus un patiesībā nodarbojamies ar labdarību.

Tieši tāpēc zālē ir zonējumi, un esam saņēmuši neapmierinātību par to, kur tad ir vietas par šo naudu.

Diemžēl pie esošā finansējuma modeļa, kad no valsts saņemam tikai 44% budžeta un viss pārējais jānopelna pašiem, mums par to ir jādomā. Arī man kā vadītājam – par to, kā pelnīsim, kā samaksāšu darbiniekiem algas un kā nodrošināšu šo programmu.

Jā, Nacionālais teātris ir startējis VKKF mērķprogrammas konkursā un radījis programmu “Kas ir teātris”, ar ko braukājam pie skolām.

Tieši citu valodu skolas izvēlas šo programmu, kas vienlaikus ietver arī izglītojošo funkciju par to, kā uzvesties teātrī.

Šis ir ļoti sarežģīts un kompleksi tikai un vienīgi valstiskā līmenī risināms jautājums, kas saistīts ar visu kultūras iestāžu pamatbudžetu. Valstiskajiem teātriem ir liela problēma ar papildu finansējuma iegūšanu un mērķa produkta ražošanu.

I. Rupaine: Mūsu budžets veidojas no VKKF finansējuma un Rēzeknes pašvaldības ieguldījuma, kas sniedz finansējumu mūsu algām, infrastruktūrai, tādējādi tiešā veidā atbalstot arī šo programmu.

Piekrītu Vimbas kungam, ka lielā mērā tā ir kultūras iestāžu labdarība un ieguldījums, domājot par savu nākotnes auditoriju.

Ja no Rīgas aicinām kādu nevalstisko teātri vai mūziķu apvienību, kuras uzstāšanās adresēta bērnu un jauniešu auditorijai, tad, ņemot vērā lielo attālumu, bieži ieplānojam divus pasākumus dienā – vienu dienas laikā, kad pamatmērķauditorija ir skolu jaunieši, un otru vakarā.

Jo ir arī otra puse – vecāki sāk jautāt – ko mēs varam apmeklēt vakarā, kopā ar ģimeni?

Tagad bieži vien akcents tiek pārnests uz dienas pasākumiem, vakara pasākumu bērniem kļūst mazāk jo tas ir lielāks risks mums, rīkotājiem.

Tāpēc mums jādomā arī par to, lai bērniem būtu iespēja apmeklēt koncertus un izrādes arī kopā ar ģimeni.

Vēl viena lieta, ko cenšamies regulāri darīt – neveidot pasākumus tikai skolēniem.

Man patīk vērot skolēnus pasākumos, kur viņi ir tikai daļa no visiem apmeklētājiem –

piemēram, klasiskās mūzikas koncertos, kur jāuzvedas klusi un jāzina, kurā vietā drīkst aplaudēt, iepriekš jāpalasa programma un jāapģērbjas skaisti un kārtīgi.

Tās ir lietas, ko nevar iemācīties, ja ir tikai bērnu un jauniešu pasākums. Tādēļ daudzos “pieaugušo” pasākumos vismaz 50 līdz 100 biļetes, cik nu var atļauties, tiek rezervētas skolas somas bērniem un jauniešiem.

Runājot par reģionālo pārklājumu, starp GORA 2019. gada skolas somas apmeklētājiem lauvas tiesa – vismaz 50% – bija rēzeknieši no dažādām skolām, bet bija arī tālākas pilsētas – arī viena Rīgas skola, arī Daugavpils, Gulbene, Balvi. Ir pārstāvēti arī citi Latvijas reģioni, turklāt skolas brauc nevis vienu, bet vairākas reizes.

Muzejus skolas nereti uzskata par lētāko piedāvājumu un tādēļ nereti gāž apkārt. Kāda ir jūsu pieredze?

L. Dravniece: Jā, muzeja biļete pārsvarā ir lētāka par teātra vai koncerta biļeti.

Sākumā saskārāmies ar otrādi nepatīkamām situācijām, kad skolotājs bija ieinteresēts, ērtības labad, iztērēt visu projekta semestrim atvēlēto naudu vienā vietā, kas mums radīja diezgan nepatīkamu sajūtu, jo, kādēļ gan tā darīt, ja var izvēlēties vairākus projektus. Šobrīd tāda problēma vairs nav manāma.

Runājot par finansējuma pusi, arī mūsu muzejs ir startējis VKKF mērķprogrammas konkursā un ieguvis atbalstu divām aktivitātēm bērnu un jauniešu auditorijai, tomēr ir otra puse, ko šī mērķdotācija nerisina – personāla jautājums.

Varam izstrādāt jaunu projektu, bet diemžēl papildus personālu mēs neiegūstam,

kas ar to strādās – tas jārisina ar esošajiem cilvēku resursiem, kas nereti ir nepietiekami.

Lielu pieprasījumu var radīt arī aktuālās izstādes, piesaistot citas auditorijas, līdz ar to nevaram strādāt tikai ar skolēniem.

A. Tūna: Vēlētos piebilst, ka mīts par septiņiem eiro uz skolēnu jau sāk mazināties, un es ļoti gribētu, lai arī kultūras iestādes saprot – nav tā, ka septiņi eiro ir katram skolēnam, tas ir koeficients, ko izmanto, lai proporcionāli sadalītu naudu.

Var būt tā, ka skolēnam vienā semestrī ir trīs, bet citā – 13 eiro.

I. Rupaine: Mēs vienkārši redzam – ja nosakām biļetes cenu 7 eiro, tad to nopērk, ja 10 eiro, tad nepērk. Mūsu pārdošanas risks ir lielāks.

J. Vimba: Ir arī jautājums, vai skolotāji ir ar mieru pēc sava darba vēl doties uz teātri. Man ir aizdomas, ka ne vienmēr.

I. Dudočkina: Mūsu skolotāji apmeklē šīs izrādes arī pēc darba laika. Tas jau notiek tikai reizi semestrī.

A. Tūna: Bet tas jau bijis laiku laikos, tikai tagad nav jāvāc nauda no vecākiem.

E. Plētnieks: Piekrītu, ka šajā gadījumā stāsts ir par skolotāju dažādību, pie mums, par laimi, ir skolotāji, kas brauc arī pēc darba laika.

Taču mēs raugāmies, lai tas tiktu identificēts kā skolotāja paša iniciatīva, lai varētu skolotājam par to samaksāt. Protams, tas notiek no pašu resursiem.

Kā skolām izdodas nodrošināt, lai katrs skolēns vismaz reizi būtu piedalījies kādā programmas norisē?

Inga Dudočkina: Mūsu skolā programmā “Latvijas skolas soma” ir iesaistīti visi bērni, un

skolotāji, būdami profesionāļi savā jomā, prot izvēlēties piedāvājumā piemērotāko.

Protams, es viņus iepazīstinu ar visu informāciju, ko saņemu pati. Gadās, ka skolotājs jau ir saplānojis norisi, bet tad atnāk informācija par kādu citu notikumu, ko arī gribas apmeklēt.

Arī tos septiņus eiro ir jāmāk sadalīt – piemēram, ja izvēlos skolēnus aizvest uz kino, kur biļete maksā aptuveni 4 eiro, tad vēl paliek trīs eiro, par kuriem varu viņus aizvest uz muzeju.

E. Plētiens: Ja runa par mūsu skolu, tad mēs vēlamies katru skolēnu aizvest uz filmu “Dvēseļu putenis” – pat ja tas nesaistās ar konkrēto mācību vielu, gribam dot viņiem šīs filmas skatīšanās pieredzi.

Inga Dudočkina: Mūsu skolēni ir noskatījušies desmit filmas – “Jelgava’ 94”, “Dvēseļu putenis”, “Spiegs, kurš mans tēvs”, “Blakus” un citas.

L. Dravniece: Vēl viens problēmjautājums: kā veicināt, lai skolotājs zinātu un izprastu mūsu piedāvājumu?

Šobrīd viena no galvenajām informācijas nodošanas formām ir e-pasts, kaut gan ir saprotams, ka ir ļoti daudzas pieredzes, ko nevar šādi iegūt – vispirms skolotājai pašai vajadzētu apmeklēt konkrēto pasākumu!

Šobrīd tas var notikt tikai par skolotāju personīgajiem līdzekļiem.

Esam saņēmuši jautājumus par iespēju piešķirt viņiem bezmaksas biļeti, lai pēc tam atvestu savu skolēnu grupu. Diemžēl šobrīd valsts šādu iespēju negarantē.

Vai vajag pasūtījumu?

Cik redzama ir miejiedarbība – ka skolas kultūras jomas piedāvājumu liek kopā ar mācību procesu, bet arī pašas kultūras iestādes, veidojot piedāvājumu, iedvesmojas no mācību saturā iekļautajām tēmām?

E. Plētiens: Manuprāt, izglītības iestādēm būtu jāpiemērojas kultūras iestāžu piedāvājumiem. Piedāvājums jau šobrīd ir tik plašs, tas pārklāj vēsturi, literatūru, varbūt dabaszinātnēs nav tik plašs, ka,

ja man kāds teiktu, ka nevar izvēlēties, es viņam jautātu – vai tiešām esi iepazinies ar visu?

Mums, piemēram, ir ļoti laba pieredze ar “ZINOO” Cēsīs, kas piedāvā ļoti labu veidu, kā paskatīties uz dabaszinātnēm no kultūras puses.

A. Tūna: Vai kultūras iestādēm vajadzētu pasūtīt darbus? Domāju, ka ne, jo kultūra un māksla ir brīva un runā savā valodā.

Bet kas gan notiek – tas, ka reizēm mēs producentiem, režisoriem parādām, ka viņu piedāvājumā slēpjas daudz vairāk, nekā viņi paši ir iedomājušies, un ka tieši tas var noderēt sarunā ar skolēniem vai viņu emocionālajam pārdzīvojumam.

J. Vimba: Arī es uzskatu, ka nacionālajam pasūtījumam nav jābūt, jo katrs lugas autors vai režisors jau skatās dzīvē, seko līdzi notikumiem, kas, viņaprāt, šobrīd ir aktuāli. Mūsu radītie produkti jau ir par mums pašiem.

Rīga nav pašmērķis

Raunas vidusskolas vēstures skolotājs un direktors Edgars Plētiens pēdējā LSS forumā teica: “Kad radās LSS, varēju atviegloti uzelpot.” Cik kvalitatīvi LSS resursus izdodas savīt kopā ar pašvaldību atbalstu?

E. Plētiens: Vēlos precizēt – varu atviegloti uzelpot, jo varu iegūt papildu resursus. Paraugoties uz pašvaldību izglītības stratēģijām, ir diezgan skaidrs, ka lielā Latvijas daļā to prioritāte ir izglītība.

Jautājums – vai vārdi iet kopā ar darbiem?

Mūsu gadījumā ir tā, ka prasām pašvaldībai papildu resursus, un tie arī tiek mums piešķirti – īpaši izbraukumiem, transportam.

Līdz ar to mēs LSS finansējumu varam vairāk veltīt saturam. Redzam, ka jauniešiem ir būtiski iepazīt ārējo pasauli, jo daudzi tiešām kopā ar ģimeni nav bijuši teātrī un viņiem tā ir unikāla pieredze.

Un tomēr, vai, piešķirot finansējumu, nebūtu jēga ņemt vērā arī specifiskus apstākļus, piemēram, skolas attālumu no Rīgas?

Mēs arī esam maza skola – mums ir 150 skolēnu –, bet nav jau obligāti jābrauc uz Rīgu. Ja skatāmies no jēgas viedokļa, Rīgā ne vienmēr būs tas, ko konkrētajai skolai vajag.

Bet vai nebija uzstādījums, ka Rīgas skolēni brauc uz reģionālajiem teātriem, mākslas un citiem kultūras centriem un otrādi?

A. Tūna: Tāpēc mēs nevaram dot naudu tikai pierobežas skolām, jo tad mums būtu jādod arī papildu nauda Rīgas skolām, lai tās varētu nokļūt, piemēram, Daugavpilī.

I. Rupaine: Manuprāt, tieši mazajām skolām reizēm vieglāk sarūpēt autobusu, jo pagastos ir transports, kas skolēnus vadā. Lielajām pilsētas skolām tāda nav. Ir jāmeklē citi risinājumi.

E. Plētiens: Rīga jau nav pašmērķis, mērķis ir tas, lai bērns kaut ko iegūtu. Gan jau arī tuvākajā apkārtnē sasniedzamās kultūras norises ir tikpat jēdzīgas kā tās, kas šeit formulētas kā augstā māksla.

A. Tūna: Piemēram, lai cilvēks no Rīgas, Jelgavas vai Kurzemes nokļūtu brīnišķīgajos pasākumos, kas notiek Lūznavas muižā, arī tas maksā naudu.

Tāpēc mums jāiemācās plānot, rēķināt, saliekot kopā saturu un tehniskās izmaksas.

J. Vimba: Mums, Nacionālajam teātrim, piemēram, ir fonds, ar kura līdzekļiem cenšamies atbalstīt dažas sabiedrības grupas – pensionārus, skolēnus – , lai viņi varētu nokļūt uz izrādēm. Tā kapacitāte gan ir neliela, un mēs vēlētos, lai šajā ziņā vairāk būtu privātu sponsoru.

Inga Dudočkina: Mūsu bērni ir bijuši Valmierā, kur skatījās pilsētu un tās kultūras iestādes, arī – Rīgas HES, kur notika izglītojoša lekcija, Doles salā.

Kā atlasīt graudus

Cik izplatīta ir tendence no dažu pasākumu producentu puses – likt piedāvājumā skolēniem visu, kas pa rokai? Vai skolām vienmēr izdodas no tā izvairīties lielajā piedāvājumā?

A. Tūna: Šobrīd nevalstiskās organizācijas lielākoties savus pieteikumus iesniedz VKKF, kur notiek atlase. Kad noteikts projektu skaits ir atbalstīts un iecere īstenota, ekspertu grupa noskatās šo norisi un tikai tad pēc kopējas sarunas pieņem lēmumu.

Norises aprakstu mums var sūtīt arī pa tiešo, tad tas tiek izskatīts ekspertu vidū,

ļoti noderīgas ir arī atsauces, videoklipi utt. Pēc tam šie piedāvājumi tiek ievietoti kopējā sarakstā; mēs ļoti mudinām skolas un koordinatorus stāstīt par labajām un vēl vairāk – par sliktajām pieredzēm.

J. Vimba: Bet vai vienmēr kvalitāte ir tieši tajā, ko pieaugušais domā? Bieži vien man pašam ģimenē ir gadījies, ka

maniem bērniem patīk tas, kas man nepatīk, un otrādi.

Līdz ar to ir milzīga gradācija starp to, kas ir kvalitatīvs un kas nav.

Inga Dudočkina: Domājam arī par notikumu publicitāti, informācija par tiem atspoguļota ğimnāzijas kalendārajā plānā, tiek sūtīta uz skolas somas saitēm, informējam vecākus.

Viņu attieksme kopumā ir pozitīva, vecāki priecājas, ka bērns var apmeklēt pasākumus. Stundas, protams, no tā cieš, bet norises ir izglītojošas, turklāt – bez maksas.

E. Plētiens: No vecākiem man nav bijušas negatīvas atsauksmes, drīzāk no pašiem skolotājiem – ka pārāk maz laika paliek tradicionālajam mācību darbam. Tā jau arī zināmā mērā ir paradigmas maiņa.

A. Tūna: Domājot par programmas nākotni – fokusgrupā Jelgavas pusē vidusskolēni teica, ka piedalīties programmā bijis interesanti un viņi ar to iepazinuši Latvijas kino.

Bet, ja mazie to sāks no pirmās klases un katram gadā būs vismaz divi notikumi, tad mācību laikā viņi patiešām būs iepazinuši Latvijas kultūru.

Skolēni to paši bija saskatījuši un salikuši kopā. Tā ka varam teikt – pieprasījums ir, mums, pieaugušajiem, tikai atliek strādāt.

“Latvijas skolas soma” ir tieši tāda programma, kurā mēs visi mācāmies darot. Tā nav ideāla no paša pirmā brīža, bet izskatās, ka ejam pareizajā virzienā.

Cik smaga izrādījusies "Latvijas skolas soma"

Uzziņa

Programma “Latvijas skolas soma”

Mērķis – nodrošināt katram izglītojamajam, kas klātienē apgūst pamata vai vidējās izglītības programmas, iespēju vismaz reizi mācību semestrī apmeklēt norises, kas saistītas ar mācību un audzināšanas darba saturu un dod iespēju klātienē iepazīt Latviju mākslas un kultūras norisēs.

No plašā norišu klāsta 2018. gadā apmeklētāko norišu vidū bijušas programmas “Latvijas filmas Latvijas simtgadei” filmas, izstāde “Latvijas gadsimts”, Nacionālā teātra izrāde “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris”, deju izrāde “Abas malas”, izstāde “Portrets Latvijā. 20. gadsimts. Sejas izteiksme” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā u.c.

Kopumā iniciatīvai piecu gadu garumā, sākot no 2018. gada septembra, plānots piešķirt 13,5 miljonus eiro.

LA.lv