Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
19. maijs, 2014
Drukāt

Vai ugunsdzēsēji glābēji izjūt gandarījumu par riskanto darbu?

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Kristaps Kolbergs, 
VUGD Rīgas reģiona pārvaldes 7. daļas vada komandieris:
 “No cilvēkiem saņemam ļoti daudz labu vārdu gan par dienestu kopumā, gan glābējiem. Ceru, ka ar laiku arī valdībā sadzirdēs mūsu vajadzības pēc jaunas tehnikas un pienācīga aprīkojuma. Ja paraugos uz darba apstākļiem dienestā pirms trīspadsmit gadiem, kad sāku strādāt par glābēju, jāsecina – patlaban tie ir krietni uzlabojušies. Labākā stāvoklī ir gan tehnika, gan aprīkojums, tomēr tik un tā jāatzīst – arī patlaban ikdienas darbā prasās pēc jaudīgākas tehnikas. Dažviet vēl tiek izmantotas pat padomju laika mašīnas. Kas attiecas uz darba telpām – arī tās pamazām cenšas uzlabot. Nesen ar privātpersonu un uzņēmēju atbalstu tikām pie dažādām jaunām sadzīvē nepieciešamām lietām. Jā, depo nav ideāli apstākļi, taču mēs par to īpaši skaļi nesūdzamies un nedīcam. Arī algas puiši par savu darbu būtu pelnījuši lielākas. Cerams, ar laiku tās tādas arī kļūs.”

 

Jurcenko_KM_2Romans Jurčenko, 
VUGD Rīgas reģiona pārvaldes 7. daļas ugunsdzēsējs glābējs (autovadītājs):
 “Cilvēku pozitīvo attieksmi un novērtējumu jūtam gan sociālajos tīklos, gan medijos. Reizēm kolēģi pateicības saņem arī personīgi. Labus vārdus nākas dzirdēt bieži, taču īpašu sabiedrības atsaucību jūtam kopš pagājušā gada traģiskajiem notikumiem. Arī par darba apstākļiem nevaram žēloties – viss atbilst normām. Jā, atsevišķās daļās telpas ir sliktākā stāvoklī un prasās pēc remonta. Arī algas ir nedaudz sāpīgs jautājums. Taču man šis ir dvēseles darbs. Esmu sava darba fanātiķis, un ar to arī viss ir izteikts. Tas ļauj pievērt acis uz daudziem sadzīviskiem trūkumiem. Vienkārši ejam un darām savu darbu. Gan jau viss reiz būs.”

 

 

Grebenko_KM_2Daniils Grebenko, 
VUGD Rīgas reģiona pārvaldes dienesta nodaļas operatīvais dežurants:
 “Pēdējais gads parādīja, ka sabiedrība par mums atceras. Iepriekš gan tādu īpašu uzmanību nejutu. Smagie notikumi – sagruvušais veikals, Rīgas pils ugunsgrēks, lielie pērnā pavasara plūdi – ļāva mums parādīt savu nozīmību un spēku, un tas atstāja ietekmi arī uz sabiedrību. Tā ir cilvēka psiholoģija – ierauga lielo un vērienīgo, bet ikdienas smagais darbs paliek vairākuma acīm nepamanīts. Mūsu darba ap­stākļi kopumā ir labi. Visi šie notikumi bija pārbaudījums dienestam, kas izkristalizēja, ko spējam, kā trūkst un kā ne. Tagad jau aizsāktas lielas iepirkumu procedūras, lai atjaunotu tehniku. Mūsu koledžas sagatavo spējīgus jaunos kadrus. Protams, ja salīdzinām mūsu glābēju apstākļus ar daudzviet ārzemēs esošajiem, varētu gausties, taču mums ir uz ko tiekties. Arī algu gribētos lielāku, jo, lai izdzīvotu, vairākumam vīru nākas piepelnīties. Bet tas ir mans dzīvesveids. Nezinu, darbu atradu es vai tas mani, bet jau 24 gadus šeit strādāju un negrasos neko mainīt.”

 

Jarnihs_KM_2Romans Jarnihs, 
VUGD Rīgas reģiona pārvaldes dienesta nodaļas operatīvā dežuranta vietnieks:
 “Sabiedrība spilgti varēja novērot mūsu darbu Zolitūdē un citos pēdējā laika lielajos negadījumos, kas ļāvis daudz vairāk iedziļināties un izprast mūsu pienākumu specifiku. Jūtam lielāku cilvēku uzmanību, uzticību. Sadzīves apstākļi darbā gan varētu būt labāki – telpām vajadzīgs remonts, jo, ceturto daļu dzīves pavadot darbā, vēlētos, lai tas tiktu vadīts ērtākā un gaišākā vidē. Arī tehniku vajadzīgs atjaunot, taču strādājam ar to, kas pieejams. Gribētos lielākas algas, bet piepelnoties izdzīvot var. Jāapzinās, ka valstij nauda ir ierobežotā apjomā un visiem uzreiz nevar iedot. Turklāt tik foršu darbu, kāds ir mums, reti kur var atrast. Milzīgais gandarījums, ko šie pienākumi sniedz, ļauj man apgalvot, ka vēlos būt glābējs visu savu mūžu.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+