Mobilā versija
Brīdinājums +4.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
14. oktobris, 2013
Drukāt

Dālijas koši zied par spīti salnām. Kā tās saglabāt ziemā?

Foto-LETAFoto-LETA

Dālijas zieds.

“Kad jānorok dālijas – līdzko tās nosalušas vai labāk kādu nedēļu pagaidīt? Kā pareizāk: sakneņus uzreiz sadalīt atsevišķos gumos vai darīt to pavasarī? Kā tos saglabāt pa ziemu, lai neiežūtu vai nepūtu? Varbūt vajag apstrādāt ar kādu līdzekli pret puvi?” 
Vineta Kuldīgas novadā Read More

 

Bezgala krāšņo un bagātīgo dāliju ziedēšanu parasti pārtrauc rudens salnas pašās septembra beigās vai oktobrī. Tad arī jāsāk domāt par šo puķu novākšanu un ieziemošanu.

Laiks rakt!

Parasti jau septembra beigās dāliju gumi ir pietiekami nobrieduši, un, ja nepieciešams, var rakt arī tad, taču pareizāk to darīt oktobra pirmajā pusē. Dāliju gumiem bīstama ir vienīgi sasalšana, bet par rudens salnām vai pat negaidīti uzkritušu sniegu, kas dažu dienu laikā nokūst, nav īpaši jāuztraucas. Garos rudeņos, kad nopietnu salnu nav bijis un dālijas turpina ziedēt vēl ap šo laiku, sākot ar oktobri, tās drīkst rakt, kaut stublāju galos vēl slejas krāsainas ziedkopas.

Pēc tam, kad dāliju virszemes daļas apsalušas, stublājus uz trim četrām dienām atstāj visā augumā, lai pēdējās barības vielas nonāk līdz gumiem. Uzsākot rakšanu, stublājus apgriež 15 – 20 cm augstu, lai būtu ērtāk strādāt. Jārok uzmanīgi, nesavainojot gumus, citādi tie ziemā sapūs. Pēc izrakšanas no tiem saudzīgi nopurina lieko augsni. Ideāli, ja rakšana notiek siltā un saulainā dienā, kad no zemes izceltie gumi dažas stundas var apžūt saulē – tādus pirms pārvietošanas uz glabātavu ir daudz vieglāk atbrīvot no augsnes paliekām.

Daži audzētāji no zemes izceltos dāliju gumus rūpīgi noskalo ar spēcīgu ūdens strūklu, tad uz nakti novieto siltumā apžūt. Uz šādiem gumiem labi redzami bojājumi, no tiem tūdaļ iespējams atbrīvoties. Protams, mazgātie gumi tūlīt jāapžāvē pietiekami siltās telpās, citādi tie glabāsies pat sliktāk nekā nemazgāti. Ja dālijas izņemtas no ļoti dubļainas augsnes, gumus noteikti vajadzētu mazgāt. Jāpārliecinās arī, vai glabātavā nenonāk slimi un bojāti gumi, kas sāktu pūt un apdraudētu veselos sakneņus. Lai sekmīgāk izvairītos no šādām nepatikšanām, visus gumus ieteicams pārkaisīt ar sauso trihodermīnu (šo preparātu der iestrādāt augsnē arī audzēšanas laikā).

Sakneņus var dalīt rudenī tūdaļ pēc norakšanas, taču daļa audzētāju to dara, tuvojoties pavasarim. Dala pēc iespējas sīkāk – tā, lai katrai daļai būtu vismaz viens gums ar nebojātu sakņu kakliņu, uz kura savukārt redz vienu, divus vai trīs pumpurus. Griezuma vietu vēlams apstrādāt ar kādu bioloģisku vai ķīmisku fungicīdu, visvienkāršāk izmantot koka ogles pulveri. Pēdējos gados dāliju audzētāji arī gumu dalīšanas procesā sekmīgi izmanto trihodermīnu.

Foto-Valdis SemjonovsFoto-Valdis Semjonovs

Kā saglabāt?

Ir vairāki veidi, kā glabāt dālijas ziemā. Sīkāk par četriem.

1. Izraktos gumus pārvieto kastēs un apber ar sausu kūdru, sausām smiltīm vai skujkoku zāģskaidām, glabā sausā, vēdināmā telpā, kurā optimālā temperatūra būtu +3…+8 °C robežās.

2. Sens paņēmiens ir gumu ietīšana avīzēs. Rudenī avīžu papīrs uzsūc lieko mitrumu, bet pavasarī, kad gumi mostas no jauna, to atdod atpakaļ. Katru gumu ietin avīzē un saliek kastēs vai audekla maisos, glabā sausā, vēdināmā vietā +2…+7 °C temperatūrā. Tiesa, mūsdienu avīžpapīrs šādiem mērķiem vairs tik labi neder.

3. Savulaik par visdrošāko, bet arī visķēpīgāko metodi uzskatīja gumu glabāšanu parafīnā. Daļa dāliju audzētāju arī tagad ir dedzīgi šā glabāšanas veida piekritēji, bet citi pret to izturas noraidoši un skeptiski. Ja vēlaties pamēģināt, rīkojas šādi: izkausē parafīnu, sakarsējot līdz +85 °C, un ar visu trauku pārvieto karsta ūdens peldē. Katru gumu ātri iegremdē parafīnā – vispirms vienu pusi, tad otru, bet tā, lai parafīna kārtiņa būtu vienmērīga un plāna. Šādi apstrādātus gumus var uzglabāt gan vēsākās, gan siltākās telpās. Tiesa, metode ir nedaudz riskanta: ja parafīns par vēsu, tas nobirs un nebūs nekāda labuma; ja par karstu, tas apdedzinās snaudošos pumpurus. Toties, ja parafīns būs vajadzīgajā temperatūrā, gumi lieliski saglabāsies (pavasarī tos droši var stādīt augsnē ar visu aizsargkārtiņu).

4. Izturīgāko šķirņu dāliju gumus var izdoties saglabāt arī tad, ja tos vienkārši sakārto kastēs pietiekamā attālumā citu no cita un pārziemina sausā vai viegli mitrā, bet gana vēsā (+2…+7 °C) vietā. Glabāšana būs sekmīgāka, ja dālijas novāktas piemērotos laika apstākļos un gumi labi apžāvēti. Kaprīzāku šķirņu dālijas šādi saglabāt droši vien neizdosies.

Dzimušas Latvijā

Pie mums dālijas audzē kopš XIX gadsimta – sākumā muižkungu dārzos, bet vēlāk krāšņās, vienkārši pavairojamās ģeorģīnes nonāk arī zemnieku lauku sētās, kļūstot par ļoti iemīļotām puķēm ar tautā vienkāršotu nosaukumu – jorģīnes.

Nu varam lepoties ar daudzām skaistām dāliju šķirnēm, ko radījuši pašmāju selekcionāri.

Nenovērtējamu darbu dāliju selekcijā paveicis Kārlis Ruks, atstādams mantojumā ap 100 šķirņu. Rīgas Dārzkopības un biškopības biedrības Dāliju audzētāju sekcijā, kas šogad svin 50 gadu jubileju, šajā laikā aktīvi rosījušies teju 60 selekcionāri. Kopējais devums – pāri par 1000 dāliju šķirņu, vairākas no tām guvušas atzinību arī pasaulē. Lieliskas dāliju šķirnes izveidojuši vecmeistari Visvaldis Martinsons, Aina Bērzate, Ērika un Dmitrijs Trifanovi, Rita Bumbiere, Gunta Klupša, Rihards Kūlainis, Jūlijs Lejiņš, Līna Karlsone un vēl daudzi citi.

Pēdējos gados dāliju klāsts papildinājies ar Aivara Baroniņa, Ritas Zaļās, Helgas Ancānes un citu selekcionāru šķirnēm, kas pārsteidz, apbur un iejūsmina. Neviens puķu mīļotājs nevar palikt vienaldzīgs, ieraugot, piemēram, Aivara Baroniņa izveidotās šķirnes ‘Āfrikas Sapnis’, ‘Dāmu Deja’, ‘Oskars’, ‘Indra K.’, Ainas Bērzates ‘Pērļu Zvejnieku’, ‘Satīnu’, ‘Zelta Caunu’…

Mūsu dāliju selekcionāru veikums droši spēj konkurēt arī ārvalstīs, lepni nesot Latvijas vārdu pasaulē. Piemēram, Ritas Zaļās ‘Apelsīni Sniegā’ 2008. gadā ieguva trešo vietu dāliju izstādē Francijā, bet 2009. gadā viņas šķirne ‘Lelle’ Parīzē atzīta par labāko tā gada veikumu dāliju selekcijā.

UZZIŅA • Mums pazīstamās dārzos audzētās dālijas ir komplicētas savvaļas sugu hibridizācijas rezultāts. Dabā, galvenokārt tālajā Meksikā, sastopami gandrīz divi desmiti dāliju sugu.

 

• Dāliju uzbriedušās saknes dēvē par gumiem. Vietu, kur gums savienojas ar stublāja apakšējo daļu, sauc par sakņu kakliņu. Tieši šajā vietā atrodas ziemojošie pumpuri, kas pavasarī dod jaunos dzinumus. Sazarotie stublāji veido kuplu, bagātīgi lapotu ceru. Lapas visbiežāk ir zaļas, reizēm zilganzaļas vai iesarkanas, stublāju galotnēs attīstās ziedi, kas paceļas virs lapojuma.

 

• Tas, ko saucam par dālijas ziedu, būtībā ir ziedkopa. Tā sastāv no kurvītī sakārtotiem mēlziediem, kas pa riņķi sakārtoti uz ārpusi, un stobrziediem, kas atrodami tās centrā. Dažām šķirnēm stobrziedu tikpat kā nav vai arī tie kļūst redzami tikai pēc mēlziedu noziedēšanas. Pēc zieda un ziedkopas formas un izmēra dālijas iedala dažādās grupās.

 

SVARĪGI

Kāpēc dāliju gumi ziemošanas laikā bojājas? Būtiskākie iemesli un biežāk pieļautās kļūdas:

• dālijas noraktas par agru, tāpēc gumi nav paguvuši labi nobriest;

• pārāk liels vai ļoti mainīgs mitruma režīms glabāšanas vietā;

• ventilācijas trūkums glabātavā;

• gumi ieziemoti mitrā substrātā (kūdrā, skaidās, smiltīs);

• laikus nav atlasīti bojātie gumi (puvušie sabojājuši veselos);

• vasarā dālijas pārbagāti mēslotas ar slāpekli;

• rudenī gumi tomēr paguvuši apsalt.

 

PADOMS

Dālijas var veiksmīgi pavairot arī ar spraudeņiem, kas uzzied jau pirmajā gadā. Tas gan notiek vismaz pāris nedēļu vēlāk, bet ziedu kvalitāte ir nevainojama. Līdz rudenim izveidojas jauns, kompakts un veselīgs gums, kas arī lieliski pārziemo.

 

* Pārsteidzoši, bet dažu sugu dālijas spēj sasniegt pat 5 – 6 m augstumu. Pieklājīgā stublāju garuma un dobā vidus dēļ acteki savulaik iemanījušies šos augus izmantot par ūdensvadu caurulēm, bet dāliju gumus lietojuši pārtikā.

 

Raksta autore Ilma Nereta

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+