Latvijā
Politika

Deputāti: padomju armijas piemineklis Pārdaugavā pašreizējā veidolā pastāvēt nevar12


Tēlnieka Aigara Bikšes ieskatā, piemineklis Pārdaugavā faktiski parāda latviešu tautas spēku, jo parāda, ka tautai izdevies pārdzīvot tik varenu režīmu, kas būvējis šādu apjomu monumentus.
Tēlnieka Aigara Bikšes ieskatā, piemineklis Pārdaugavā faktiski parāda latviešu tautas spēku, jo parāda, ka tautai izdevies pārdzīvot tik varenu režīmu, kas būvējis šādu apjomu monumentus.
FOTO: Īriss Sviklis/ LETA

Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas dalībnieki, kā arī pieaicinātie eksperti trešdienas sēdē bija teju vienisprātis, ka piemineklis padomju armijai Pārdaugavā esošā veidolā palikt nevar, taču arī gluži nojaucams nav.

Deputāti komisijā pulcējās, pildot Saeimas 13. jūnijā pieņemto lēmumu par 10 822 Latvijas pilsoņu kolektīvā iesniegumu “Par Uzvaras pieminekļa demontāžu” nodošanu izskatīšanai Saeimas Ārlietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisijās – visai rets gadījums, kad vienu jautājumu nodod uzreiz divām komisijām.

Tas izskaidrojams ar to, ka Pārdaugavas jeb tā sauktā “Uzvaras pieminekļa”, pilnā nosaukumā “Piemineklis padomju karavīriem – Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem”, pastāvēšana ir juridiskas, kultūrvēsturiskas un reizē politiskas dabas jautājums.

Nav noslēpums, ka runa lielā mērā ir par politisko izšķiršanos. Komisija nepauda skaidru atbalstu iniciatīvai, bet to arī nenoraidīja, soloties meklēt citus veidus, kā neitralizēt pieminekļa negatīvo ietekmi. Proti, tā semantisko (jēdzienisko) nozīmi.

Iniciatīvas autors Uģis Polis klātesošajiem atgādināja, ka latviešiem šis piemineklis neasociējas ar atbrīvošanu no iebrucējiem, drīzāk ar represijām un izsūtīšanām, kas sekoja padomju režīmam.

Kā zināms, 9. maijā pie šī pieminekļa rīkotajos “Uzvaras dienas” pasākumos tiek izplatīta Kremļa propaganda, slavēta Sarkanā armija un faktiski šķelta Latvijas sabiedrības. “Uzskatu, ka ar šīs iniciatīvas apstiprināšanu tiktu atjaunots latviešu tautas gods un cieņa pret padomju varas upuriem un viņu tuviniekiem,” viņš teica.

No komisijas locekļiem šaubas par pieminekļa traucējošo lomu bija vien Edgaram Kucinam no “Saskaņas”. Viņš lūkoja samulsināt iniciatīvas autoru ar demagoģiskiem jautājumiem. Piemēram, Liepājā, Daugavpilī, Rēzeknē esot līdzīgi pieminekļi, kādēļ tieši Rīgā esošais jānovāc. Vai tad Rīgas latvieši atšķiroties no Daugavpils latviešiem?

Deputāti šoreiz tika minimāli skāra juridiski dažādi interpretējamo jautājumu, vai piemineklis ir Latvijas starptautisko saistību objekts attiecībās ar Krieviju – par to būtu jāstrīdas Saeimas Ārlietu komisijā, kuras sēdē šajā jautājumā vēl nav notikusi.

Ārlietu ministrijas (ĀM) valsts sekretārs Atis Lots atkārtoja ministrijas jau agrāk pausto pozīciju, ka no starptautisko tiesību viedokļa vērsties pret pieminekli nozīmē pārkāpt 1994. gada 30. aprīļa “Vienošanos par Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo Krievijas Federācijas militāro pensionāru un viņu ģimenes locekļu sociālo aizsardzību”, kas bija viens no līgumiem, uz kura pamata panāca Krievijas armijas izvešana no Latvijas.

Vienošanās 13. pants paredz: “Saskaņā ar starptautisko praksi Latvijas puse nodrošina memoriālo būvju un karavīru masu apbedījuma vietu sakopšanu, labiekārtošanu un saglabāšanu Latvijas Republikas teritorijā.” Kaut piemineklis oficiālajā nosaukumā starpvalstu dokumentos nekad nav minēts un nav norādīta pat objekta atrašanās vieta, agrāko gadu diplomātiskajā sarakstē ar Krieviju par šo būvi nepārprotami runāts kā par līguma objektu.

“Saeima var pieņemt jebkuru politisku lēmumu un līgumu denonsēt, taču jebkura starptautiska līguma denonsācija rada sekas. Nevaru izslēgt, ka, pieņemot lēmumus, kas pretrunā starptautiskām saistībām, kāda valsts tuvākā vai tālākā nākotnē var piemērot šādu pašu praksi arī attiecībā uz tiem līgumiem, kas attiecas uz mums,” brīdināja Lots.

“Uzskatu, ka Latvijas valstij pastāv iespēja paust savu attieksmi pret šo pieminekli, nepārkāpjot starptautiskās saistības,” piebilda Lots.

ĀM pozīcijai pievienojās arī klātesošā Tieslietu ministrijas pārstāve. Atšķirīga nostāja bija Kultūras ministrijai, kuru pārstāvēja kultūras ministra Naura Puntuļa (NA) padomnieks Gaidis Bērziņš: “Respektējot cīnītāju pret nacismu piemiņu, kultūras ministrs piemineklim šādā veidolā diemžēl nākotni nesaredz. Tajā skaitā arī tā iemesla dēļ, ka šo vietu izmanto dažādām aktivitātēm pret Latvijas valsti.”

Diskusija ievilkās pusotras stundas garumā un tajā noskaidrojās, ka piemineklis juridiski ir bezsaimnieka manta, kaut atrodas uz Rīgas pašvaldības zemes un pilsēta to apsaimnieko.

No deputātu un ekspertu runātā varēja izsecināt, ka spridzināšanu tie gluži neatbalsta, taču, izmantojot Raivja Dzintara (NA) vārdus, piekrīt “zināmām pieminekļa pārmaiņām vēsturiskā taisnīguma nodrošināšanai” – pieminekļa, kas kļuvis par “pretvalstisku spēku kulta vietu”.

Paskaidrojošu tekstu izvietošanu, ekspozīcija pieminekļa pakājes pagrabtelpās vai kāda jauns objekta līdzās, piemēram koncertzāles, izbūvi ieteica arī bijušo Augstākās padomes deputātu “4. maija deklarācijas klubs” un tā prezidente Velta Čebotarenoka.

“Ja juridisko nianšu un starpvalstu attiecību dēļ nevar demontēt, tad tūristiem šī vieta vismaz jāpadara zināma kā okupācijas vieta, jāizvieto tur interaktīva informācija, kas skaidrotu, ka Latvijā divas reizes ir bijusi padomju un vienu reiz nacistiskās Vācijas okupācija,” viņa uzskata.

Nacionālās kultūras mantojuma pārvaldes Rīgas reģionālās nodaļas vadītājs Jānis Asaris apstiprināja, ka objekts nekvalificējas valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statusam – tas nav uzbūvēts vietā, kas saistītos ar vēsturiskajiem notikumiem kam tas veltīts.

Asaris pilnībā atbalstīja domu, ka objekta jēga “pagriežama pretējā virzienā”, piemēram, savienojot izglītojošā tūrisma maršrutā ar Torņkalna staciju no kuras Latvijas iedzīvotājus izveda 1941. gada 14. jūnijā.

Atbalstot koriģējošas informācijas nepieciešamību, kā skulpturālu objektu tēlnieku Ļeva Bukovska un Aivara Gulbja 80. gados veidoto pieminekli tomēr aizstāvēja Latvijas Mākslas akadēmijas profesors Aigars Bikše un Latvijas Mākslinieku savienības prezidents Igors Dobičins.

Lai arī var diskutēt par kvalitāti, “tas tomēr ir latviešu mākslas darbs”, sava laika mākslas un arhitektūras liecība.

Bikše sprieda, ka tāds lielvaras celts piemineklis faktiski parāda latviešu tautas spēku, jo tautai izdevies pārdzīvot tik varenu režīmu, kas būvējis šādu apjomu monumentus.

Kad tiks rīkota Saeimas Ārlietu un Izglītības, kultūras un zinātnes komisiju kopsēde – vēl nav zināms. Bet ir cerības, ka šajā kopsēdē varētu tikt pieņemts konkrētāks lēmums.

LA.lv