Latvijā
Izglītība

Diskusijā meklēs atbildi jautājumam, vai latvieši ir tikai dziedātāju tauta? 16

Foto-Timurs Subhankulovs

Otrdien, 17. aprīlī, plkst. 17.30 Latvijas Universitātes (LU) kafejnīcā (Raiņa bulvārī 19), turpinot “Zinātnes kafejnīcas” tradīciju, notiks sarunas un diskusijas par Latvijas unikālāko kultūras tradīciju – Dziesmu un deju svētkiem, informē LU.

Dziesmu svētki – tā ir tradīcija, kas, sekmējot tautas garīgo atmodu, aizsākusies pirms diviem gadsimtiem, turpinājusies pie dažādām valsts varām, iekļauta UNESCO meistardarbu sarakstā – tradīcija, kas tiek uzturēta ikdienā un savas nepārtrauktās darbības kulmināciju piedzīvo ik pēc pieciem gadiem – grandiozā tautas kopā sanākšanā, ko izjūtam kā tautas identitātes un kultūras manifestāciju.

Varētu jautāt – vai latvietim dziedāšana, arī dejošana, ir šūpulī ielikta kā tāds augstāks nolēmums jau no piedzimšanas – “Dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju”, vai tautā iekodēta izdzīvošanas gudrība, vai ir arī aspekti, par kuriem dziedot un dejojot neaizdomājamies? 

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta direktore Dr. philol. Dace Bula priekšlasījumā “Laiks ārpus laika: Dziesmu svētki svinēšanas kultūras kontekstā” raudzīs interpretēt Dziesmu svētkus no plašāka svinēšanas kultūras skatupunkta – cik lielā mērā tie ir identitātes rituāls, ar ko ikreiz atgriežamies nācijas radīšanas brīdī – 19. gadsimta nogalē, kad vienkopus sapulcinātie dažādu novadu zemnieki pirmoreiz pārtapa dziedošajos latviešos. Un cik šajos svētkos ir citu – spēles, karnevāla, izklaides u.c. –  elementu.

Dr. sc. soc. Dagmāra Beitnere-Le Galla, LU Filozofijas un socioloģijas institūta vadošā pētniece, skatot Dziesmu svētku vēsturiskos aspektus – moderno nāciju veidošanās laikmetu, kad daudzviet Eiropā kopības sajūtas veidošanai izmantoja muzicēšanu un koru kustību, secina, ka latviešu pašapziņas veidošanai dziedāšana korī līdz mūsdienām saglabājusies kā iekonservējusies tradīcija, rosinot pārdomāt – vai Dziesmu svētki nav kā sava veida sociālās derības atjaunojums katrus piecus gadus, un vai G. Merķeļa doma, “ka tauta, kura dzied, nav bīstama” neliek mums palūkoties kritiski uz vienu no mūsu svarīgākām pašizpratnēm – “Vai esam TIKAI dziedātāju tauta”?

LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētnieks, mūzikas sociologs Dr. sc. soc. Jānis Daugavietis ar tēmu “Dziesmu svētki – latviešu Olimpiskās spēles” rosinās dalībniekus padomāt, vai dižākajiem Latvijas kultūras svētkiem nepieciešama tik liela koncentrēšanās uz rezultātu kā sportā: “Svētku lieluzvedumi ar savu masveidību, grandiozitāti un krāšņumu liek Dziesmu svētkus salīdzināt ar mūsdienu olimpiādēm. Tie ir ne tikai parāde, atklāšanas un noslēguma ceremonijas, bet arī sacensības. Sacensības koru karos, sava novada salīdzināšana ar citiem novadiem, dziesmotās Latvijas izrādīšana pasaulei,” jautājot: “Cik lielā mērā šāda koncentrēšanās uz rezultātu un kvalitāti ir savietojama ar Dziesmu svētku ideju, kuras centrā drīzāk ir tautas vienošana.”

Pasākumā ar muzikālu sveicienu piedalīsies LU sieviešu koris “Latve” un kora mākslinieciskā vadītāja – diriģente un pedagoģe, Mg. sc. educ. Ilze Feldmane, kas diskusijā paudīs arī savu – Dziesmu svētku dalībnieka – viedokli.

Zinātnes kafejnīcu vadīs Dr. biol. Juris Šteinbergs.

“Zinātnes kafejnīcas” mērķis ir raisīt brīvu diskusiju neformālā vidē par sabiedrību interesējošiem zinātnes jautājumiem. Tā ir iespēja tikties ar attiecīgās jomas ekspertiem un uzdot viņiem jebkuru interesējošu jautājumu un noskaidrot līdz šim neizprasto par kādu konkrētu zinātnes jomu.

LA.lv