Domstarpībās starp premjeru un NA abām pusēm ir taisnība 0
Prese ziņo, ka Nacionālā apvienība (NA) ir izteikusi koalīcijas partneriem tādu kā ultimātu – jau 2013. gada budžetā paredzēt līdzekļus demogrāfijas problēmu risināšanai. Premjers Dombrovskis un finanšu ministrs Vilks nepiekrīt šai iniciatīvai, jo jebkurš jauns izdevums palielinās budžeta deficītu un var apdraudēt paredzēto eiro ieviešanu.
Iestāšanās eirozonā ir stratēģisks Latvijas mērķis, kas visās jomās vairos valsts stabilitāti, palielinās investīcijas, samazinās kredītu un valūtas konvertāciju izmaksas un veicinās labklājību. Ļoti svarīga ir eiro ieviešanas ģeopolitiskā nozīme, kā to norādījis Latvijas Bankas prezidents I. Rimšēvičs. Tā mūs vēl vairāk integrēs Rietumu pasaulē, padarīs mūs beidzot par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Būs novērsti arī arvien no jauna uzpeldošie mēģinājumi devalvēt latu un iegrūst mūsu valsti finanšu haosā. Tiks novērsts vēl kāds cits risks – ja vara nonāktu Latvijai naidīgu politiķu rokās, ja tie būtu izveidojuši koalīciju ar bezatbildīgu vai korumpētu latviešu grupu, tad varētu sākties populistiska naudas izšķērdēšana un parādu taisīšana, kā šobrīd tas notiek Rīgas domē. Nākamais solis tad būtu trekno gadu jautrā saimniekošana, pēc tam situācija kā Grieķijā vai Dienvidamerikā. Jaunā eirozonas kārtība, kas pašlaik tiek veidota, šādu rīcību vairs nepieļauj.
Interesanti ir paklausīties eiro nomelnošanas propagandu. Kad šo neizprotami naidīgo ideju paudējiem jautā, kādi tad būs tie ļaunumi, ko mums nesīs eiro, tad neviens nespēj nosaukt pat vienu konkrētu piemēru.
Premjeram un finanšu ministram neapšaubāmi ir taisnība – šobrīd nedrīkst darīt neko tādu, kas apdraudētu eiro ieviešanu, jo brīdis ir ideāls.
Mums ir laba koalīcija Saeimā, un izcili laba valdība, kas sekmīgi pārvarējusi iepriekšējo valdību un starptautiskās situācijas radīto krīzi un panākusi tādus ekonomiskos rādītājus, kas ļauj prasīt Latvijas uzņemšanu eirozonā. Kaut ikdienā bieži to aizmirstam vai arī neizprotam, šī valdība ir labākā, kāda Latvijā pastāvējusi kopš neatkarības atgūšanas. Būtu visiem spēkiem jācenšas to saglabāt arī turpmāk.
Tomēr tikpat daudz taisnības ir Nacionālajai apvienībai, ka beidzot taču kaut kas ir jādara demogrāfiskās situācijas glābšanai. Jau vairākus gadus dažādas NVO, Nākotnes fonds, demogrāfs Ilmārs Mežs un Latvijas televīzija norāda uz draudošo katastrofu. Ap 2060. gadu Latvijā būs 700 000 latviešu, bet ap 2100. gadu – vairs tikai 300 000. Šie skaitļi ir matemātiski pierādāmi, bet sabiedrība un īpaši mūsu elites cilvēki šiem skaitļiem netic. Runāts jau tiek, darīts – daudz par maz. Nākotnes fonds ir norādījis uz dažādiem pasākumiem, kas būtu veicami, lai stāvoklis uzlabotos, bet bez līdzekļiem nekas nav iespējams. Atgādinu nepielūdzamo patiesību, ka bez naudas nedarbojas pat tādas garīgas institūcijas kā baznīcas, kur nu vēl demogrāfiskās problēmas risināšana.
Katastrofāls būs demogrāfijas izraisītais ekonomiskais sabrukums. Patlaban, aptuvenos skaitļos runājot, Latvijā ir 600 000 pensionāru un 300 000 bērnu. Strādājošo vēl ir ap 950 000, un uz viņiem gulstas pensionāru uzturēšana. Neviens negrib domāt par nākotni, kad strādājošie būs šodienas 300 000 bērni un 950 000 šodien strādājošie būs pensionāri. Pirmie, kas šo situāciju ir pa īstam izpratuši un vēlas kaut ko arī darīt, ir Nacionālā apvienība. Viņu “ultimāts” patiesībā ir ļoti pieticīgs – 31,6 miljoni, kad diskutē par budžetu 5000 miljonu tuvumā.
Personiski es domāju, ka demogrāfija ir tik svarīgs tautas turpināšanās jautājums, ka ar to būtu jādara kā ar aizsardzību. NATO valstis ir vienojušās, ka aizsardzībai jātērē 2% no budžeta. Tā ir valsts pastāvēšanas garantija. Tieši tādi paši 2% būtu jānosaka demogrāfiskās situācijas nodrošināšanai – tā ir tautas pastāvēšanas garantija.
Atlikušos 96% tad var sadalīt līdzšinējā kārtībā. 2013. gada budžetā tas, protams, vairs nav iespējams, bet turpmākajos gados, ja ko līdzīgu nedarīs, demogrāfu paredzētā katastrofa arī iestāsies. Ka to var novērst, redzam tepat Igaunijā. Tur demogrāfiskā situācija savā laikā bija sliktāka par mūsējo, bet tagad dzimstība jau pārsniedz mirstību.
Domstarpībās starp premjeru, finanšu ministru un NA abām pusēm ir taisnība, un liekas, ka abas puses to arī saprot. Lielais jautājums ir, kur ņemt naudu. Līdz šim izskanējuši tikai minējumi par izdevumu samazināšanu kādā citā jomā. Tā nu nevajadzētu darīt. Atrisinājums jāmeklē ienākumu palielināšanā. Bez grūtībām NA prasīto summu var iegūt, palielinot, piemēram, nodokli luksusa nekustamajiem īpašumiem, par 1% vai 2% paceļot nodokļu likmi dividendēm un banku procentiem, kas vienlaikus mazinātu lielo netaisnību pašreizējā nodokļu sistēmā (pie mums bagātie maksā mazāk, vidusšķira – vairāk). Labs risinājums būtu paaugstināt nodokļus kaitnieciskajām jomām – alkoholiskajiem dzērieniem, tabakas ražojumiem, spēļu biznesam (ko pie mums ciniski dēvē par “laimētavām”). Ar samērā nelielu likmju pacelšanu ir iespējams spert šo pirmo reālo soli demogrāfiskās krīzes risināšanā, reizē saglabājot valdības apsveicamo apņemšanos ieviest eiro 2014. gada 1. janvārī.
Tā nu, atkārtojot sākumā izteikto jautājumu: eiro vai bērnus? – esmu pārliecināts, ka katrs apzinīgs Latvijas pilsonis nonāks pie tās pašas atbildes – ABUS.
