Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
21. maijs, 2015
Drukāt

Drosmīgi savienojot pretpolus – “DAGAMBA”

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Vieni no šā gada festivāla “Rīgas Ritmi” Showcase sadaļas pieredzējušākajiem māksliniekiem būs “DAGAMBA”. Grupa, kurā darbojas divi Latvijā jau ļoti labi zināmi čellisti – Valters Pūce un Antons Trocjuks -, kā arī lietuviešu pianists Dainis Tenis un irāņu perkusionists Hamindreza Rahbaralam. Showcase programma norisināsies 2. un 3. jūlijā plkst. 14.00 Kongresu nama Jaunajā zālē, kur Latvijas izpildītāji prezentēs sevi ārzemju mūzikas ekspertiem un festivāla viesiem. “DAGAMBA” uzstāsies otrajā dienā. Satikāmies ar Valteru.
Kas ir “DAGAMBA”?
Tai “DAGAMBA”, kurai nupat nosvinējām gada jubileju, sastāvā ir divi čellisti, lietuviešu pianists un irāņu perkusionists. “DAGAMBA” ir divas misijas. Viena ir paņemt kaut ko vecu un padarīt par kaut ko stilīgu, mūsdienīgu. Piemēram, Bēthovena skaņdarbu pārveidot roka skaņdarbā vai Mocartu savienot ar “Radiohead”. Otra misija ir savienot austrumus ar rietumiem. Galvenais vēstījums ir tas, ka nav svarīgi, kādā žanrā tu darbojies. Galvenais ir tas, lai mūzika pilda savu galveno uzdevumu – izraisa emocijas. Tas iedarbojas gan uz mazu bērnu, gan vecu onkulīti, gan uz bomzi, gan valsts prezidentu. Ja emocijas netiek izraisītas, tad tā vienkārši nav laba mūzika.
Paši jūs to dēvējat par crossover mūziku.
Jā, ja mūzika obligāti jāiedala kaut kādā plauktiņā.
Kā jūs šādā sastāvā sanācāt kopā? Skaidrs, ka jūs ar Antonu esat kopā jau sen, bet no kurienes pēkšņi lietuviešu pianists, irāņu perkusionists?
Tā ir apstākļu sakritība. “DAGAMBA” vienā brīdi būtībā beidzās, jo mums bija nesaskaņas ar mūsu “elektronisko puisi” Ričardu Čerenkovu. Viņš aizgāja no grupas. Sapratām, ka jāmaina grupa vai arī tā lieta jābeidz. Palēnām pievērsāmies akustiskākai spēlēšanai. Ar irāni satikāmies Latvijā. Viņš uz šejieni atbrauca un dzīvoja sufistu templī Zolitūdē. Tur viņš pasniedza mūzikas instrumentu spēli. Grupā viņš spēlē instrumentu, kas radies pirms 8000 gadu! Mani uzaicināja sadarboties ar viņu un izveidot koncertu. To arī izdarījām, sanāca veiksmīgi. Tad jau mēs spēlējām kopā ar bundzinieku, atnāca arī DJ Monsta, turpinājām darboties. Paralēli sāku arvien vairāk aizrauties ar etnomūziku, austrumu mūziku.
Nav grūti uzminēt, ka iemesls tam bija tieši iepazīšanās ar irāņu mūziķi.
Protams. Viņam tie instrumenti ir tādi, ka man tas bija milzīgs atklājums. Tās skaņas, ko viņš spēj dabūt ārā no saviem instrumentiem ir… elektroniskas. Kad tu to klausies, tev šķiet, ka tas varētu būt kāds kvalitatīvs sempls. Tādā veidā radās doma, ka mēs varētu iet šajā virzienā. Ar pianistu savukārt satikāmies televīzijas šovā “Radīti mūzikai”. Mūs tur uzaicināja kā viesus. Tieši tajā raidījumā viņu izbalsoja, bet pirmoreiz uzstājāmies kopā. Tas pirmais skaņdarbs “Carmina burana” iezīmēja mūsu jauno virzienu, pārveidot vecu skaņdarbu mūsdienīgā, stilīgā skanējumā.
Tāds būs arī jūsu jaunais albums?
Būtībā jā. Tur būs, piemēram, Mocarta “Lacrimosa” savienojumā ar “Radiohead” dziesmu “Paranoid Android”. Vai Hendeļa “Sarabande” īru dejas virzienā. It kā nesavienojamas lietas, bet tās ļoti labi draudzējas. Par to man ir vislielākais pārsteigums un prieks. Albums nāks klajā rudenī.
Pasaulē šis kļūst aizvien populārāk, pamatā pateicoties tam, ka kopā saspēlējas ļoti dažādu tautu un kultūru mūziķi. Mākslīgi tādus savienojumus droši vien tomēr grūti izdomāt.
Tas var arī nesanākt, tādēļ man prieks, ka mums ir sanācis. Un ļoti labi mūsdienās ir tas, ka ir tāds internets. Tu uzreiz vari redzēt, vai cilvēkiem tas vispār interesē, vai nē.
Cilvēkiem, kā reizi, ļoti patīk lietas, ko viņi atpazīst, tikai jaunās interpretācijās.
Tā ir. Turklāt instrumentālo mūziku saprot jebkurā pasaules malā. Es arī gribētu uzsvērt, ka bāze mums tomēr ir oriģinālskaņdarbs. Mēs neņemam klasisko mūziku un neuzliekam apakšā “tuc-tuc”. Apakša ir oriģināldarbs, bieži pavadām nedēļu, lai uztaisītu vienu skaņdarbu.
Tas izklausās pēc elektronikas grupu, kā “Massive Attack”, mūzikas radīšanas – pamatā ir oriģinālmūzika, bet tiek izmantoti dažādi sempli.
Tas ir tas pats. Mēs, piemēram, paņemam tikai Prokofjeva tēmu “Dance of the Knights”, bet pārējais jau ir oriģināldarbs. Iznāk tāds kā dzīvais sempls.
Kāda ir jūsu vēsture? Jūsu duets ar Antonu nav radies vakar.
Sākām mēs ar “Melo M”. Tie bija pirmsākumi. Antons gan pievienojās nedaudz vēlāk, taču mēs kopā ar Kārli Auzānu sākām tādas čellu spēlēšanas lietu Latvijā. Pagāja astoņi gadi un es sapratu, ka vajag iet tālāk. Pa kreisi vai pa labi.
Respektīvi, jau kā “DAGAMBA” sākāt vairāk eksperimentēt ar elektroniku, ar citu virzienu, nevis spēlēt populāru dziesmu kaverversijas.
Mums gribējās darīt kaut ko oriģinālu. Tagad gan “Melo M” jaunajam sastāvam arī laikam būs oriģinālplate. Bet tajā laikā tā nebija. It kā jau varēju darīt to paralēli, bet gribējās pa īstam veltīt sevi oriģinālmūzikai. Izvēlējāmies jauno, nezināmo.
Eksperimentēt turpiniet arvien jaunos virzienos. Piemēram, sadarbojaties arī ar kori “Juventus”.
Tas ir vēl kaut kas cits. Mēs sadarbojamies ar visdažādākajiem mūziķiem, arī ar reperi, ar franču dziedātāju, ar dīdžeju… Katrs dzīvo savu dzīvi, bet mums patīk uz kādu brīdi savākt tos mūziķus kopā, jo nav jau labu vai sliktu žanru, ir laba vai slikta mūzika.
Vai šī dauzīšanās un eksperimentēšana būtu iespējama, ja tam apakšā nebūtu akadēmiskā mūzikas izglītība?
To varētu darīt, taču līmeni zemāk. Akadēmiskā mūzika tev iedod pamatu, tu spēj to visu izdarīt kvalitatīvi. It īpaši, ja runa ir par čellu. Ja ģitāru vēl var iemācīties pašmācības ceļā, skatoties “YouTube”, tad ar čellu tas nav iespējams. Šim instrumentam ir pārāk daudz specifisku lietu, lai tu vispār viņu “iedarbinātu”. Tie ir ilgi gadi pirms tu iemācies kaut ko normālu no tā instrumenta dabūt ārā.
Jums ar Antonu bija viena skola?
Jā, mēs satikāmies piecu gadu vecumā Rīgas 1. mūzikas skolā. Tā arī spēlējam kopā vēl joprojām. Pēc tam sekoja Emīla Dārziņa mūzikas vidusskola. Tālāk mēs iestājāmies Latvijas Mūzikas akadēmijā. Viņš pa vidu pamācījās Pēterburgā, es pēc tam aizbraucu uz Vāciju mācīties Leipcigas Fēliksa Mendelsona augstskolā, pēc tam maģistros mācījos Briseles Karaliskajā mūzikas akadēmijā. Būtībā esmu mācījies čellu no piecu sešu gadu vecuma un pabeidzu mācīties aizpagājušogad.
Ar šādu izglītības bāzi droši vien var nospēlēt gandrīz jebko.
Domāju, ka jā. Turklāt, kā labu skolu uztvēru arī “Melo M”, jo tur varēja iemācīties vēl ļoti daudz ko citu paralēli klasiskajai mūzikai. Tā arī šobrīd to visu uztveru – esmu mācījies ļoti ilgus gadus un tagad vēlos dot to ārā! Tagad es beidzot dzīvoju savu dzīvi.
Kāda tavā muzikālajā ceļā bijusi tēva (komponista Valta Pūces) loma? Viņš tevi tikai aizsūtīja uz mūzikas skolu un tālāk jau gāji savu ceļu pats?
Tā arī bija. Mums ar māsu bija tikai viens uzstādījums – mācīties mūziku vismaz pamata līmenī, bērnu mūzikas skolā. Tālāk jau mēs varējām izvēlēties paši. Un čells tika izvēlēts tāpēc, ka tēva māsa bija čella skolotāja.
Izskatās, ka izvēle bijusi pareiza!
Jā, man pašam jau tad bija skaidrs, ka čells tiešām ir tā lieta, ko vēlos mācīties.
Ko no visa plašā piedāvājuma jūs izvēlēsieties uzspēlēt Showcase programmā?
Domāju, ka liksim uzsvaru uz savu jauno programmu. Uz klasiku ar mūsdienu garšu. Varbūt arī kādu oriģināldarbu, vēl īsti nezinu. Taču noteikti gribas parādīt to jauno ideju, konceptu. Man ir svarīgi, lai cilvēki arī nepārprot. Mēs nekādā gadījumā nesmejamies par klasisko mūziku. Tieši pretēji – mēģinām ar savu darbību palīdzēt klasiskajai mūzikai, jo tā ir pelnījusi vairāk klausītāju. Tajā mūzikā ir ielikta nenormāli milzīga informācija un fantastiskas emocijas. Lielākā daļa to nemaz neklausās, jo tā nešķiet aktuāla. Bija pētījums, ka klasisko mūziku klausās trīs procenti. Ja būtu četri procenti, tad nebūtu jāslēdz orķestri… Ar mūsu darbību mēs cenšamies cilvēkus ieinteresēt. Kādā pasākumā cilvēks izdzird mūsu versiju Prokofjevam vai Hendelim, aizdomājas, aiziet mājās un “YouTube” uzliek oriģinālu. Uztveru to kā misiju.
Taču savienojums ir tiešām ļoti neparasts – jūs saliekat kopā senu vācu klasisko mūziku ar vēl senākiem austrumu motīviem!
Risks, protams, pastāv. Ir bail pārsālīt. Dažreiz ir sajūta, ka staigājam pa naža asmeni. Taču, kas neriskē, tas nedzer šampanieti! Es pilnīgi pieļauju, ka kādam klasiskajam, tradicionālajam akadēmiķim, to visu dzirdot, varētu kaut kas iesprūst kaklā.
Ar šādu mūziku jūs noteikti apzināti strādājat arī uz ārzemju auditoriju un ne tikai internetā.
Protams! Mums ir lieli plāni, koncerti, festivāli. Taču tā lieta aizgāja pateicoties tieši internetam. Pat vēl trakāk – tai mūsu pirmajai kopā spēlēšanas reizei TV šovā. Pēc tam tas video tika ielikts internetā un tas mums ir devis ļoti daudz ko labu.
Noslēgsim sarunu ar riņķa kompozīciju – kas ir “DAGAMBA” tīri nosaukuma ziņā?
“DAGAMBA” ir vairākas nozīmes. Ir tāds ciems Āfrikā, bet tam ar mūsu mūziku nav nekāda sakara. Tas vārds ir ņemts no instrumenta nosaukuma viola da gamba. Agrāk man likās, ka tas ir čella sencis, bet gudrāki cilvēki man paskaidroja, ka tas drīzāk ir čella brālēns. Tas bija instruments, kas bija bez kājas, un to arī spēlēja kā čellu. Ja noņemam nost vārdu “viola”, tad tulkojumā no itāļu valodas tas nozīmē “pie kājas”. Tas nosaukums diezgan labi sakrīt ar to, ko mēs darām…

“DAGAMBA” pirmā uzstāšanās TV šovā “Radīti mūzikai”:

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+