Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
31. oktobris, 2013
Drukāt

Kāpēc “Dvēseļu putenis” svarīgs tieši šobrīd?
 (37)

DP_1

Lieli darbi jāizdara laikus, lai cilvēki, gaidot valsts simt gadu jubileju, varētu tos iepazīt un novērtēt. Līdz valsts lielajiem svētkiem būs vēl dažas nozīmīgas jubilejas – 2015. gadā apritēs 120 gadu latviešu izcilākajam vēsturiskās prozas meistaram, publicistam, Latvijas armijas virsniekam Aleksandram Grīnam.

Tajā pašā laikā svinēsim simt gadus kopš latviešu strēlnieku pulku izveides. Lai godam sagaidītu šīs jubilejas, no tautas vidus un ar “Latvijas Avīzes” atbalstu nākusi iecere uzņemt spēlfilmu pēc A. Grīna vēsturiskā romāna “Dvēseļu putenis” motīviem. To atbalstījuši arī Saeimas deputāti, atvēlot no 2013. gada valsts budžeta 25 tūkstošus latu projekta izstrādei. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija, kā arī Valstiskās audzināšanas apakškomisija, iepazīstoties ar projektu, nolēma, ka filma jāuzņem un politiķiem jāpanāk, ka šim mērķim piešķir naudu arī nākamgad.

Otrdien Filmu padome nolēma protestēt pret šo lēmumu, jo “šai filmai vēl pat nav scenārija. Šāda summa, kas tiktu piešķirta vienai filmai ārpus konkursa, ir gandrīz līdzvērtīga visam Latvijas filmu nozares finansējumam kopumā, un Filmu padome aicina deputātus šādu summu, ja reiz tāda budžetā atrodama, izlietot atbilstoši Filmu likuma un pašas Saeimas noteiktajai un Eiropas komisijā apstiprinātajai kārtībai, konkursā sniedzot godīgi līdzvērtīgas iespējas visiem producentiem un režisoriem.”

Otrdien “LA” redakcijā notika saruna par to, kāpēc “Dvēseļu puteņa” ekranizācija tik svarīga tieši tagad.

Kāpēc “Dvēseļu puteņa” ekranizācija tik svarīga tieši tagad, un kāpēc ceļš uz to sākās Saeimas namā, nevis Kultūras ministrijā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, redakcijā viesojās A. Grīna literāro darbu mantiniece rakstnieka mazmeita Nora Romana, režisors Armands Zvirbulis, spēlfilmu studijas “F.O.R.M.A.” producents Gatis Upmalis, Ziemassvētku kauju muzeja vadītājs vēsturnieks Dagnis Dedumietis un scenārists Alvis Lapiņš. Viņus uzklausīja žurnāliste Māra Libeka.

N. Romana: – Jubileja ir arī “Dvēseļu putenim” – tam aprit 80 gadi, jo Grīns to sāka rakstīt 1933. gadā, bet pabeidza 1934. gadā. Šis apjomīgais 700 lappušu biezais vēsturiskais romāns nav kaut kur pažobelē nomests, apputējis, bet par to joprojām ir interese ne tikai cienījama vecuma ļaudīm, bet arī jauniem cilvēkiem.

Pēc Latvijas valsts neatkarības atgūšanas šis ir pirmais gadījums, kad pie manis vēršas, lai saņemtu atļauju veidot filmu pēc mana vectēva vēsturiskā romāna motīviem. “Dvēseļu putenis” nav tikai mans īpašums kā autortiesību mantiniecei. Tas ir visas latviešu tautas īpašums. Arī visu to cilvēku, kas ir par Latviju kā neatkarīgu valsti. Paldies visiem, kas šo ideju atbalsta.

D. Dedumietis: – Mums
nav neviena cita romāna, kas tik vienkārši, skaidri un reizē skarbi atspoguļotu Latvijas valsts tapšanas procesu. Patlaban, kad saasinās diskusijas par Latvijas valsts pamatiem, ir pēdējais brīdis to ekranizēt. Žēl, ka tas nav izdarīts jau agrāk.

A. Zvirbulis: – Svarīgi atgādināt mums pašiem un visai starptautiskajai sabiedrībai – tas, ka šodien dzīvojam savā valstī, runājam savā valodā, lemjam paši sev likumus, valdām pār savu zemi, – tā nav no kādas augstākas varas mums piešķirta balva. Šī privilēģija, kādas vēl šodien nav daudzām pasaules tautām, ir mūsu senču izcīnīta – ar viņu asinīm, viņu gribu, izmisumu un sāpēm, ar neizdzīvotām dzīvēm…

Katras tautas atmiņā ir vēsturiski notikumi, kas uztur tautas kopības apziņu, ceļ tautas garu. Viens no tiem ir stāsts par latviešu strēlniekiem. Stāsts par desmitiem tūkstošu latviešu jaunekļu un vīru, kas gan brīvprātīgi, gan izvēles trūkuma dēļ lēja savas asinis Pirmā pasaules kara un Krievijas pilsoņu kara frontēs. Vairākumam viņu nebija zināma Latvijas valsts ideja, bet viņu kopība radīja precedentu latviešu tautas spēkam.

A. Lapiņš: – Tai laikā, 1914., 1915., 1916. gadā, arī bija nācija, kas juta, ka vajadzētu dzīvot mazliet labāk. Ar Grīna palīdzību mēs redzam, kā rodas šī ticība un kā tā nezūd, lai sasniegtu iznākumu. Arī šodien mums šķiet, ka vajadzētu kaut ko mainīt, lai dzīvotu labāk. Diemžēl atšķirībā no streļķiem mums ir pazuduši mērķi. “Dvēseļu putenis” jo-
projām ir kā tāds stimuls, kā paraugs, ka nevajag sēdēt kā trusīšiem ar nolaistām ausīm un gaidīt, ko lielie draugi Rietumos un Austrumos mums atmetīs. Spēlfilma varētu palīdzēt ieraudzīt, kā tiek pielādēta un sprāgst ticības un spēka bumba.

M. Libeka: – Īpaši svarīgi to redzēt tagad, kad, izrādās, tomēr daudziem Latvijā nav skaidrs, kā mūsu valsts ir tapusi.


D. Dedumietis: – Ja izdosies uzņemt iecerēto vēsturisko drāmu, tad, nenoliedzami, tas jebkuram cilvēkam paplašinātu redzesloku, jo katrs var atvēlēt pāris stundu, lai filmu noskatītos. Tad cilvēkiem nebūs jābaidās runāt par 100 gadu veciem, bet valstij ļoti svarīgiem notikumiem. Tas būtu iemesls uzzināt vairāk par vēsturi, apmeklēt muzeju, izlasīt vēl kādu grāmatu par to, kā veidojusies Latvijas valsts.

M. Libeka: – Tomēr latviešu tautā valda arī pretējs uzskats par šīs filmas nepieciešamību – redz, vajag ievērot visas birokrātiskās procedūras, lai saņemtu finansējumu filmas uzņemšanai, ka nedrīkst tā tieši iet pie Saeimas deputātiem ar lūgumu atbalstīt šo ideju ne tikai vārdos, bet arī finansiāli… Tas viss ir ļoti neglīti, jo satur korupcijas risku… “Dvēseļu puteņa” ekranizācija esot jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju!


G. Upmalis: – Mēs saprotam to realitāti, kādā dzīvojam, – kino nozares budžets ir trūcīgs. Skaidrs, ka ar šo vērienīgo darbu mēs nevaram tajā kabatā iespraukties, jo rindā stāv vēl neskaitāmi projekti – iesākti un nepabeigti. Tāpēc mēs izvēlējāmies uzrunāt Saeimas deputātus likuma kārtībā starp pirmo un otro valsts budžeta likumprojekta lasījumu, lai tad viņi skaidri pasaka, vai arī viņiem ir svarīgi, lai taptu šāda vērienīga vēsturiskā drāma. Iznākums bija pozitīvs, bet uzjundīja nemieru tajos cilvēkos, kuri nepiekrīt, ka šādā veidā tiek īstenotas lielas sabiedrībai nozīmīgas idejas.

Mēs ļoti cerējām, ka gada laikā, kopš tā brīža, kad ideja par filmas uzņemšanu saņēma Saeimas deputātu vairākuma atbalstu, Nacionālais kino centrs parūpēsies, lai tiktu izveidota nacionālā pasūtījuma programma, piesaistot tās īstenošanai nopietnu finansējumu. Diemžēl pagāja gads un rīcība nesekoja, tāpēc mēs atkal bijām spiesti doties uz Saeimu, lai jau prezentētu sagatavoto spēlfilmas projektu.

Gala lēmums ir Saeimas deputātu rokās. Mēs ļoti ceram arī uz to, ka līdzās šim darbam atvērsies arī nacionālā pasūtījuma programma, kas ļaus līdzās “Dvēseļu putenim” tapt vēl citām latviešu tautai vajadzīgām filmām, īpaši gaidot valsts simt gadu jubileju.

Esam uzrunājuši valsts un privātos uzņēmumus, esam runājuši arī ar Aleksandra Grīna fondu par sadarbību līdzekļu piesaistei filmas īstenošanā, bet, lai tas notiktu, ir ļoti nepieciešams politiskais un finansiālais Saeimas atbalsts šā lielā projekta tapšanai. Ievadītas sarunas arī ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem (NBS) par jaunsardzes iesaistīšanu filmēšanas procesā, un esam saņēmuši pozitīvu atbildi. NBS varētu nākt talkā arī ar materiāli tehniskajiem resursiem. Ir saņemts pozitīvs atbalsts arī no valsts uzņēmuma “Latvijas dzelzceļš”, esam runājuši arī ar citiem uzņēmumiem, kuri ir ar mieru sniegt savu atbalstu filmas uzņemšanai.

Kad Somija bija nonākusi līdz krīzes situācijai, tā nesamazināja finansējumu kultūrai, konkrēti kino, bet to palielināja ar nosacījumu, ka somu kinematogrāfisti veidos filmas, balstoties uz Somijas vēsturi, somu literatūras autoriem, tādējādi krīzes laikā stiprinot cilvēkos ticību, motivāciju dzīvot un strādāt savā zemē, nepamest to. Līdz pat šim laikam par vienu no vērienīgākajām filmām tiek atzīta vēsturiskā drāma par Ziemas karu 1939. gadā starp PSRS karaspēku un Somijas armiju. Somi, veidojot vēsturiskas un nacionāli patriotiskas filmas, radīja ļoti labu pamatu šīs valsts kinematogrāfijas attīstībai.

D. Dedumietis: – Kad Ziemassvētku kauju muzejā, kas atrodas Tīreļpurvā, ierodas jaunieši, mēs ne tikai mēģinām viņiem izstāstīt vēsturi ar faktiem, ko viņi, visticamāk, ātri aizmirst, bet radīt tās sajūtas, kas bija latviešu strēlniekos, lai jaunie cilvēki saprastu, ka strēlnieki nebija kaut kādi mistiski cilvēki kaut kad sen atpakaļ. Viņi bija tādi paši jauni cilvēki kā mūsdienu jaunieši, tikai izrauti no ierastās ikdienas vides. Liekam viņiem iedomāties, kā būtu, ja viņiem atņemtu visus mobilos telefonus, sociālos tīklus un citas komunikācijas iespējas un nostādītu izvēles priekšā, kādā atradās tie jaunieši, kas cīnījās strēlnieku vienībās. Redzu, ka jaunieši aizdomājas.

A. Zvirbulis: – Šajā filmā nebūs “labo” un “ļauno”, būs tikai varoņi, kas tiecas piepildīt dažādus sev un savai nācijai svarīgus mērķus. Tā būs skarba, savā atklātībā nežēlīga kara drāma. Mēs gribam radīt filmu, pēc kuras noskatīšanās vairs nerastos jautājumi: “Strēlnieki… kurš gadsimts tas ir?” – vai: “Par ko viņi cīnījās?” Mēs gribam radīt filmu, pēc kuras noskatīšanās katrs šeit, Latvijā, dzīvojošais būtu pacilāts par piederību šai zemei, tautai. Tai jābūt rādāmai skolās un ārpus Latvijas kā vēstures liecībai par latviešu strēlniekiem, kuri “lika pamatus Latvijai” (Jānis Čakste).

N. Romana: – Augustā nodibinājām Aleksandra Grīna fondu, kura uzdevums ir saglabāt un popularizēt rakstnieka literāro mantojumu. Fonda plānos ir ne tikai palīdzēt ekranizēt “Dvēseļu puteni”, bet arī izveidot nelielu 20 minūšu dokumentālu filmu par Grīna biogrāfiju, kas būtu uzskates materiāls bibliotēkās un skolās.

G. Upmalis: – Kad ziņa par politiķu atbalstu filmas uzņemšanai parādījās plašsaziņu līdzekļos, esmu saņēmis elektroniskā pasta vēstules ar sirsnīgiem atbalsta vēlējumiem un mudinājumu aicināt tautu palīdzēt ar ziedojumiem filmas uzņemšanai. Tāpēc ļoti svarīgi, lai valsts dotu signālu, tad mēs varam runāt tālāk ar uzņēmējiem, ziedotājiem un kopā ar Aleksandra Grīna fondu atrast to veidu, kā pareizi saņemt ziedojumus. No finansiālās plūsmas būs atkarīgs, vai mēs varēsim nodot filmu “Dvēseļu putenis” skatītājiem 2015. gada nogalē.

N. Romana: – Tautai, kas nezina savu vēsturi, nav nākotnes. Ja grib mūs ietekmēt, ar mums manipulēt, tad, protams, ir izdevīgāk, ka mēs to vēsturi nezinām. Redz, latviešiem mūžīgi bijis kāds kakla kungs, kas viņiem ir mācījis dzīvot, un šodien daudziem ir izdevīgi, ka pastāv šāds domāšanas veids. Ja izdosies ar kopīgiem spēkiem uzņemt iecerēto filmu, tas būs apliecinājums tam, ka mēs sevi cienām.

A. Lapiņš: – Šodien Grīns uz daudzām lietām raudzītos savādāk, bet noteikti viņam nebūtu ne mirkli šaubu par to, ka tautai ir vajadzīgs skaidrs saprāts, vēlme nepadoties un mazāk pakļauties solījumiem, sevišķi bagātu kaimiņu solījumiem. Tas nāk no “Dvēseļu puteņa”, un es ceru, ka asni uzdīgs mūsu filmā.

Pievienot komentāru

Komentāri (37)

  1. “Baigo vasaru”, “Rīgas sargus”, “Sapņu komandu” tauta zina, sabiedriskās nozīmības un mākslinieciskās iedarbības dēļ prot novērtēt. Cik ir to, kas zina, piemēram, Pakalniņas filmas, lai arī dažas no tām guvušas ievērību kaut kur Eiropā?
    Ja filmas producentam ir kādas individuālas ieceres un nepārvaramas alkas pēc atzinības kaut kur pasaulē, neviens neliedz sameklēt sponsorus un rīkoties. Kāda daļa te tautai un nodokļu maksātājiem?
    Ar budžeta līdzekļiem jāatbalsta visai latviešu tautai, nevis atsevišķu indivīdu kopai nozīmīgas tēmas mākslā, lai arī par cik profesionāliem viņi sevi uzlūkotu.
    Īpaši svarīgi tas ir apstākļos, kad līdzekļi ir ierobežoti un nākas izšķirties par to izlietošanas jēgu un samēriem.

  2. Tikpat svarīga būtu filma par Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā un par bezjēdzīgo dzīvi krievu komūnistu jūgā.

  3. būtība jau nav A.Grīna personība un daiļrade, bet kārtējie mēģinājumi pa blatu pagrābt valsts budžeta miljonus. Tas, ko potenciālie it kā filmētāji runā šķērsām un apkārt romānam ” Dvēseļu putenis” ir tīrā demagoģija, spekulācijas un vienkārša kāre ” izsist” naudu. Nekādu profesionālu argumentāciju saskatīt nevar un kaut cik vērā ņemamu kvalitātes pazīmju nav…

  4. Nacionālais kino centrs nav nekāds „nacionālais” un nekad nebūs tas, kam radīsies vajadzība pēc tautas un valsts vēstures nozīmīgāko notikumu atainojuma mākslas darbā.
    Centra rūpju bērni ir dažādi dīvaini indivīdi, kuri meklē veidu kā izpaust savas dziļi individuālās vēlmes un tādas pašas sev raksturīgās slimīgās tieksmes. Labs noiets starptautiskajā kino apritē pašlaik ir vardarbībai, seksa minoritātēm u.c. perversijām. Tās tad arī būs tēmas, kas tiek uzdotas par latviešu kinomākslai vissvarīgākajām , ne jau A.Grīns ar viņa „Dvēseļu puteni”.

  5. ivar,

    vai tev gribas aizbraukt uz sibīriju,padzīvot badā un aukstumā un smagos necilvēciskos darbos
    lai saprastu un novērtētu brīvības cenu?droši piesakieties-nosponsorēšu

  6. BŪTU LABĀK MAZĀK ECĒJUŠIES LATVIEŠI UN MĀCĪJUŠIES NO CITĀM TAUTĀM SEVI CIENĪT,
    PIEMINĒT UN GODĀT SAVUS VAROŅUS.A.Grīns par saviem darbiem un pārliecību gāja bojā
    izsūtījumā un viņa darbi 50 gadus dzimtenē bija aizliegti.Kopoti raksti palikuši neizdoti un muzeja
    arī nav.Muzeji ir A.UPĪTIM UC.
    Vai jums šo lasot nepaliek drusku kauns?Vajadzētu prasties tauta,ka parādi vismaz ir jāatdod.

  7. BŪTU LABI,JA MĒS MAZĀK STRĪDĒTOS SAVĀ STARPĀ BET MĀCĪTOS NO CITĀM TAUTĀM
    PIEMINĒT UN TURĒT GODĀ SAVUS VAROŅUS.

  8. Ko var liet… tauta atbalsta… Tautai ne silts ne auksts… Cik skolotājiem algas varētu pacelt par to naudu, ko šobrīd ar negodprātīgu politiķu lobiju tiek iegrūstas vienas privātas kompānijas alkatības apmierināšanai? Protams, Grīns ir ekranizācijas vērts, bet ne jau kārtējā zelta tilta projekta izskatā….

  9. Kāda gara nabadzība,gļēvums un bezgalīga spriedelēšana 20 gadu laikā par patriotiski – vēsturiskas filmas uzņemšanas nepieciešmību.Šajā laika posmā izmocīja tikai ,,Rīgas sargus,,- bālu ,neizteiksmīgu,atmiņā nepaliekošu.

    • Ja tev Rīgas sargi nav palikuši atmiņā, ko tad tos pieminēji. Tomēr loģikai jābūt ari visu nievājot! Domāju, arī Grīns tevi nelabos. Kā saka latvieši: kas nav – tas nav.

  10. Kādēl jāsaka ,,filmu ekranizē”? Vai nepietiek ar vienkāršu ,,filmu uzņem”? Protams, tad jāiztiek bez sakropļotā franču vārda. Pie tam filmu var uz ekrāna rādīt tikai pēc tās uzņemšanas. Vājās vēstures zināšanas lien ārā kā īlens no maisa; Bermonts esot sakāvis vācu un krievu armijas!!?? Kā var kaut tādu vispār izgudrot!

    • Varbūt tāpēc, ka šinī gadījienā ir runa tieši par ekranizāciju, proti – cita mākslas veida pārnešanu kino valodā.

  11. “Dvēseļu puteņa” ekranizācija tiešām svarīga – galu galā 2015.g. varēs atzīmēt netikai Latviešu strēlnieku bataljonu (pulku) izveides 100-gadi, bet arī 2.Pasaules kara beigu 70-o gadadienu atcerēties. Pretinieks tak’ viens un tas pats bija 1915.g. un 1945.g. – tas pats arī šodien Eiropā vēlas 4.Reihu iedibināt!

    • Tu ,edge , atkal gribi savus melus par baltu patiesību iesmērēt – Latvijas un latviešu ienaidnieki neatrodas Eiropā (tur dzīvo mūsu draugi) , bet uz citu debesu pusi atrodas valsts , kura , pametusi šeit 5.kolonu , par jebkuru cenu mūs grib ievilkt divgalvainā putna paspārnē . Un viņiem dedzīgi palīdz kolaboranti un nodevēji no latviešu vides , tādi kā tu .

  12. Es arī gribu filmu par strēlniekiem. Bet galvenais jautājums visā šajā bija – kāpēc divus miljonus grib piešķirt projektam, kurā nav pat scenārija? Tomēr žurnālisti to pajautāt ir aizmirsuši.

    • Lai būtu nauda, par ko to scenāriju uzrakstīt, domāju. Būtu bijis pavaisam jocīgi, ja filmas veidotāji būtu attiecīgā Saeimas komisijā to scenāriju iesnieguši un tad deputāti cits caur citu ieteiktu viņiem labojumus, vadoties no principa, ka deputāts var runāt par jebko, īpaši par tēmām, no kurām neko nejēdz.

  13. Patriotiskas filmas jātaisa daudz biežāk,nekad nebūs par daudz.Lai jaunatne skatās un uzzina savas tautas vēsturi. Kautkā mūsu jaunatne ir ļoti bailīga un neizlēmīga.

  14. Nesaprotu kāpēc mans komentārs nekādi nevar nokļūt uz lapas. Rakstu jau trešo reizi.
    Tie lielie nemieru cēlāji jau paši nespēj neko sakarīgu veikt. Tas kas nonāk uz mūsu ekrāniem ir labākā gadījumā “Cielaviņas armijas līmenī”, bet tas nav vajadzīgs ne tautai, ne starptautiskai kinematografijai. Godīgi sakot arī nezinu nevienu mākslinieku, kas varētu radīt šedvru. Šoreiz ar mākslinieka talantu vien nepietiek – jābūt, galvenokārt, lielam savas valsts un tautas patriotam. Mūsu nihilistiskajā mākslinieku ģildē tāDU NEMAZ NAV TIK DAUDZ. Tāoēc jau iniciatīva nāk no NA puses nevis no māksliniekiem, jo vēl aizvien nav izkļūts no nemitīgi atkārtojamā oblomoviskās Krievijas ķiršu dārza.

  15. Dažreiz par situāciju valstī var spriest, ne vis pēc tā, kas šajā valsī ir, bet pēc tā, kas tajā nav. Ja kino ir nozīmīga māksla, tad būtu jābūt arī valstiski nozīmīgām filmām. Kaut kā uz vienas rokas pirkstiem saskaitīt var kaut ko, tomēr zināmas mieles paliek. Ļoti trūkst labu filmu par mūsu vēsturi. Valdošajās aprindās trūkst intereses un valstij tas ir nāvējoši.

  16. Šādas filmas vajadzētu uzņemt katru gadu!Teikšu vairāk – tam jābūt valsts pasūtījumam, uz kuru varētu pieteikties dažādas latviešu filmu ”kompānijas”.Konkursa kārtībā tad arī izsvērtu labāko piedāvajumu.Bet tagadējā situācija atgādina tādu tirgus bļaustīšanos.Pareizi jau daži komentētāji saka, ka tik sašķelta nācija, kāda esam šobrīd, nav spējīga ne uz ko, kā vien raustīt sapuvušu deķi katrs savam labumam.Un vispār man nav skaidrs, kādēļ jāprasa Briselei atļauju.Vai tiešām latvieši nav spējīgi PAŠI lemt, kas tiem ir vai nav vajadzīgs.Tas kalpu sindroms ir jābeidz vienreiz.Un vēl es esmu nesaprašanā par kultūru vispār.Vai tad mums nav nacionālajā attīstības plānā uzdevumu šai nozarei, ja viss notiek tik haotiski?

    • Šī tēma tūdaliņiem ir galīgi lieka un nevajadzīga ,uz to norāda niecīgais komentāru skaits.Pašam zooprezidentam labāk pie sirds iet mentu kari,ko viņš publiski salīdzināja ar drošībnieka Gulbja piedzīvojumiem kad tas no tilta leca Daugavā.

    • Šādas filmas vajadzētu uzņemt katru gadu! TĀ notiek Polijā, kur bieži parādās filmas par poļu tautas cīņu par brīvību. Gan ar sarkanajiem, brūnajiem fašistiem.

  17. Prieks, ka būs šī filma! Lai veicas!

  18. Šādu filmu vajag un labi ka NA bīda uz priekšu tās uzņemšanu.

  19. Saeimai jāievēro likumi, un nav jājaucas iekšā filmu veidošanas industrijā lobējot savējos, vai pareizos. Pastāv kārtība kā finansē filmu uzņemšanu latvijā, tai jābūt bez izņēmumiem savējiem. Ja grib lai šādas filmas nāk vieglāk, piešķiries kopējo naudu filmu uzņemšnai lielāku.

  20. Lai veicas!!!

  21. Grīna “Dvēseļu putenis” padomju laikos bija aizliegta grāmata, par kuras lasīšanu cilvēkus vajāja un sauca uz čeku. Jo komunistiem jau ideja vien, ka tāda Kievijas nomales tauta, kā latvieši uzdrošinājās ar ieročiem rokās cīnīties par savām tiesībam un savu, neatkarīgu valsti, likās ķecerīga un nepieņemama.
    Viņi bija pret neatkarīgas Latvijas valsts ideju, bet par spīti visam šī valsts tika radīta un kritušie cīnītāji
    ir pelnījuši, lai šādā filmā par viņiem pastāstītu.

    • Kad krievijas impērija juta tuvojamies sakāvi 1. pas.karā,tad lai noturētu frontes līniju latvijas guberņā tā izveidoja karaspēka daļas no laviešiem ko izmantoja par lielgabala gaļu ,tieši tā pat kā to darīja vācieši 2.pas. karā izveidojot no mobilizētiem latviešiem leģionu.Pirmajā gadījumā latvieši kāvās ar nīstajiem apspiedējiem vāciešiem krievu pusē ,otrajā ar baigā gada īstenotājiem – krieviem vācu pusē. Nedaudz vēlāk radās vēsturiska iespēja sakaut apvienoto vācu un krievu karaspēku Bermonta vadībā,tad tika izcīnīta neatkarīgā Latvija.

    • Visiem zināmie latviešu kangari un virskangari neļaus uzņemt ne ,,Dvēseļu puteni,, ne ,,Mūžības skartos,,,sevišķi tāpēc ka latviešu strēlnieki tagad pasludināti par seperātistiem,kas nelikumīgi izcīnija un nodibināja neatkarīgu Latviju .Šo vēsturisko netaisnību izlaboja 1940.g. Krievijas impērija PSRS izskatā.
      Šī iemesla dēļ arī no Saeimas un zooprezidentu puses tiks noraidīta preambulas nepieciešamība pie satversmes.Tajā pašā laikā latviešu indivīdu lielākai daļai no visa tā ir ne silts ne auksts.

      • Kā tieši var ekranizēt “Mūžības skartos”? Dzeju tā kā parasti neliek uz ekrāna.

        Pilnīgi liekā Libekas provokācija, ka filma jāsaskaņo ar Eiropas Komisiju, ir kaut kur starp lieliem meliem un propagandu – EK ne tikai nav kompetences par Latvijas nacionālo kino lauciņu (ja to tik lepni var dēvēt), bet pavisam noteikti arī nav ne mazākās intereses par to. Varbūt izbeigsim visur vainot ES?

        Citādāk – veiksmi filmas veidotājiem, sen prasās ekranizēt. Vēl varētu arī Šinķa “Kurzemes cietoksni” uztaisīt, tad būtu pavisam krietni.

    • Šo grāmatu izlasīju 1970.gadā,tikai nezin kāpēc mani un manus studiju biedrus par to neviens nevajāja.
      Jāni,pastāsti kā tevi tad vajāja!Vai kājām uz Sibiriju aizdzina?

      • Jauka dzīve tik neinformētiem ļaudīm…Dvēseļu putenis,tāpat kā simtiem citu grāmatu bija aizliegtā literatūra pilnīgi oficiāli.Ja neviens tevi un tavus studiju biedrus nenostučīja,tad tevi arī nevajāja.Tava laime.

        • tu tikai ne...irs! Atbildēt

          VAI TIEŠĀM TEVI VAJĀJA par kādas Kārļa laika grāmatas izlasīšanu?

          • Par vienu grāmatu varbūt arī ne.
            Bet ja tu šo grāmatu būtu devis kādam lasīt un to būtu cits uzzinājis un nosūdzējis, pie tam ja tu esi publiski izrunājies pret partiju un valdību, ja liki flokšus pie “nepareiziem” pieminekļiem, arodbiedrību sapulcē kritizēji valsts varu u.tml., tad – ja tev mājās kratīšanā atrastu šo grāmatu, – tad “Dvēseļu putenis” varētu būt viens no lietiskiem pierādījumiem, lai padomju tiesa tevi atzītu par pretpadomju aģitātoru un varas ienadnieku. Un tu nokļūtu uz 5 – 8 gadiem Mordovijas cietumā, Krievijā

Draugiem Facebook Twitter Google+