Mobilā versija
+2.9°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. oktobris, 2013
Drukāt

Dzejnieks sākas ar lasītāju
 (1)

Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

Saruna ar Džona Saimona Gugenheima fonda prezidentu Edvardu Hiršu.

Edvards Hiršs ir pazīstams amerikāņu dzejnieks un kritiķis, vairāku dzejas krājumu un dzejas teorijas grāmatu autors, kurš izdevis nacionālu bestselleru par to, kā lasīt dzeju. Viņš ir arī Džona Saimona Gugenheima fonda prezidents – fonds atbalsta izcilus profesionāļus zinātnē un mākslā, starp tā stipendiātiem ir gan Nobela, gan Pulicera prēmiju ieguvēji. Izmantojot iespēju, ka Edvards Hiršs viesojās Latvijā, piedaloties dzejas lasījumos un lasot lekcijas, “Kultūrzīmes” aicināja viņu uz sarunu.

– Jūs Latviju apciemojat pirmoreiz. Vai bez tā, ka pārstāvat Gugenheima fondu un esat aicināts piedalīties dzejas lasījumos, jums ar Latviju ir vēl kāda saikne?


E. Hiršs: – Šeit būt ir ārkārtīgi aizkustinoši, jo mans vectēvs, mans mātes tēvs, ir dzimis Rīgā. Viņš nomira, kad man bija astoņi gadi, bet mums bija ļoti cieša saikne. Esam līdzīgi pēc izskata, arī temperamenta ziņā, un arī viņš rakstīja dzeju. Šī savā ziņā ir atgriešanās manu senču dzimtajā zemē.

– Gugenheima fonds nodarbojas ar plaša mēroga ziedojumu piesaisti, stipendiātu izvērtēšanu un atbalsta piešķiršanu daudz un dažādās jomās – no mākslas līdz zinātnei. Tā nemaz nešķiet dzejniekam tik piemērota nodarbe. Kas jums tomēr licis iesaistīties?


– Visiem dzejniekiem ASV ir vēl kāds darbs – neviens nedzīvo tikai no dzejošanas. Lielā daļa ir mācībspēki. Arī Eiropas valstīs nav nekas neparasts, ja dzejnieki dara vēl citas lietas – viņi ir tirgotāji, juristi, advokāti, ārsti, ieņem amatus valdībā. Ir vesela dzejnieku – diplomātu tradīcija, kas uzsver dzejnieka – pilsoņa ideju. Esmu šīs tradīcijas pārstāvis – dzejnieks, kurš redz dzejas lomu kultūrā. Tas gan nav dzejnieka pamatdarba apraksts – dzejnieka darbs ir rakstīt dzeju. Gugenheima fonds vēlējās prezidentu, kurš iemiesotu ideju par tā būtību – nevis kādu, kurš būtu vienkārši administrators vai naudas apsaimniekotājs. Es biju piemērots. Mēs piešķiram stipendijas 78 dažādās jomās aptuveni 180 personām gadā. Katram aptuveni 50 tūkstošus dolāru gadā. Turklāt – tikai atsevišķiem cilvēkiem, nevis institūcijām, ievērojot stingru atlases procesu. Mēs iedodam viņiem naudu un sakām – ejiet un dariet savu darbu.

– Cik tālu Gugenheima fonds ietekmē tā stipendiātu veikuma saturu?


– Naudas ziedošana un stipendiju piešķiršana ir pilnībā nesaistīti procesi, tādēļ lēmumu pieņemšanas procesu neietekmē nauda, bet tikai darba kvalitāte. Ziedotājs, protams, var norādīt, ka nauda paredzēta, piemēram, konstitūcijas pētniecībai vai fotogrāfijas vēsturei, bet lēmumu pieņem nozaru pārstāvji. Piemēram, ja esat filozofs un piesakāties stipendijai, mēs nosūtām jūsu darbu trim filozofiem, kuri anonīmi novērtē jūsu pieteikumu.

– Latvijā, līdzīgi kā daudzviet Eiropā, galvenais kultūras organizāciju un kultūras cilvēku atbalstītājs ir valsts. ASV pieredze ir tieši atšķirīga – kultūras atbalstu pārsvarā uzņemas privātas organizācijas, filantropi. Kur redzat riskus un ieguvumus vienā un otrā praksē?


– Manuprāt, jūsu sistēmai ir gan lielas priekšrocības, gan trūkumi. Priekšrocība ir apstāklī, ka šādā veidā valdība uzņemas zināmu atbildību par kultūru. Trūkumus jūs paši esat piedzīvojuši to visradikālākajā izpausmē, dzīvojot Padomju Savienībā. Tā ir situācija, kurā valdībai vienmēr ir iespēja ietekmēt to, kā tu izmanto naudu. Turklāt valdība vienīgā nosaka to, kas ir svarīgi, vērtīgi un atbalstāmi. Tas nozīmē, ka vienmēr būs lietas, kuras valdību neinteresēs. Manuprāt, filantropiskās tradīcijas priekšrocība ir privātu ziedotāju izveidota sistēma, kurā viņi var atbalstīt lietas bez jebkādas valdības iejaukšanās – tā iesaistās tikai nodokļu sfērā un uzrauga, lai tiktu ievērots likums.

– Kā, jūsuprāt, atbalstīt un veicināt kultūras izaug-smi mazā valstī, kurā nav tādas kapitāla koncentrācijas kā ASV?


– Mazas valsts iespēja ir valstiskā un privātā sadarbība un partnerība. Nedomāju, ka jums derētu privātu fondu sistēma, tomēr pēc sarunām šeit rodas sajūta, ka ar valsts atbalstu nepietiek. Viens iemesls – it visur pasaulē valdībām ir tendence uzskatīt kultūru par kaut ko marginālu. Tām vienkārši ir citi plāni, kas bremzē kultūru un mākslu.

– Tikko piedzīvojām konfliktu, kurā kultūras ministre atlaida operas intendantu, vainojot viņu līdzekļu pārtērēšanā.


– Pieredze liecina, ka ir labāk, ja tādu organizāciju kā opera uzrauga tās pašas izvirzīta valde, kas vienmēr var pateikt intendantam – tev jāstrādā tādos apstākļos un jāsaimnieko ar tiem līdzekļiem, kādi ir, neradot izvēles iespēju. Šā iemesla dēļ arī ASV bieži izceļas konflikti starp valdi un organizāciju vadību. No otras puses, protams, ir skaidrs, ka Nacionālajai operai vienmēr būs vajadzīgs arī valsts atbalsts.

– Kā jūs pārliecināt fonda naudas devējus ieguldīt kultūrā, mākslā, zinātnē?


– Tas nekad nav viegli. Mēs ārkārtīgu vērību pievēršam mūsu reputācijai. Gugenheima fonds ir dibināts 1925. gadā, un mums ir daudz liecību par mūsu darba augļiem, piemēram, bibliotēka, kurā apkopotās grāmatas cilvēki uzrakstījuši ar fonda atbalstu. Cenšamies pārliecināt ziedotājus, ka ir svarīgi ieguldīt atsevišķos cilvēkos, zinātniekos un māksliniekos. Neizlikšos, ka visi vienkārši atnāk un atver maku.

Mūsu uzdevums ir pārliecināt, ka, piemēram, dzeja, māksla vai mūzika ir svarīgas. Vai jūs vēlētos dzīvot sabiedrībā, kur visi domā tikai par naudu? Kur svarīgas tikai materiālās vērtības – ēdiens, dzīvoklis, apģērbs? Šīs lietas nav mērāmas pēc izdevīguma principa. Tām nav praktisks, bet garīgs mērķis.

– Jūsu grāmata “Kā lasīt dzejoli: un iemīlēties dzejā” (“How to Read a Poem: And Fall in Love with Poetry”, 1999.) ir viena no retajām dzejai veltītajām grāmatām pasaulē, kas ieguvusi ievērojamu popularitāti ne tikai dzejas speciālistu, bet arī vienkāršu lasītāju acīs. Kā jums izdevās pārliecināt cilvēkus? Un kā galu galā iemīlēties dzejā?


– Ir jēga iemīlēties vispār! (Smejas.) Protams, bez tā var iztikt, bet tas dara jūs laimīgāku. Dziļāku. Vai jūsu dzīve beigsies, ja nebūs dzejas? Protams, ne. Taču vai tā būs labāka, dziļāka dzīve? Domāju, ka jā. Savu uzdevumu redzu rakstīšanā par dzeju. Jo dzejas jēga nav tikai dzejolis. Tās ir arī attiecības starp dzejoli un lasītāju. Dzejas uzdevums nav iedvesmot dzejnieku, bet gan lasītāju. Mans darbs ir caurskatīt dzejas vēsturi un iepazīstināt ar to, kā darbojas atsevišķas dzejas tēmas, žanri, lai jūs no tās varētu iegūt ko vairāk. Visa pamatā ir Martina Bubera (Austrijas filozofs. – A. K.) doma – visa pirmsākumā ir attiecības, jo tās iekustina pasauli.

– Kā savus lasītājus plašajā pasaulē sasniegt mazu valstu dzejniekiem? Ir taču priekšrocība būt angliski rakstošam dzejniekam – jūsu potenciālā auditorija ir milzīgi plaša. 


– Dzeja vienmēr ir mazākuma māksla. Nepazīstu nevienu dzejnieku, kuram būtu miljons lasītāju. Dzeja nekad nebūs masu kultūra. Tā uzrunā lasītāju viens pret vienu. Nedomāju, ka mazu valstu dzejniekiem būtu kādi atsevišķi nosacījumi. Līdzīgā situācijā ir, piemēram, poļu dzejnieki, starp viņiem daudzi izcili – Česlavs Milošs, Zbigņevs Herberts un citi, taču viņiem ir arī ļoti labi tulkotāji no poļu valodas uz citām valodām. Poļu dzeja Amerikā ir ļoti izplatīta. Tulkojums kļūst izšķirošs. Pats esmu ziedojis ārkārtīgi daudz laika, lasot citu zemju dzejnieku dzeju, un saprotu, ka nekad neizlasīšu to kā tautietis. Tomēr varam būt laimīgi, jo dzīvojam tulkojumu laikmetā. Jūsu priekšrocība ir tā, ka Latvijā dzejnieka loma ir atzīta sabiedrībā, jūs zināt, ka dzejnieki ir nozīmīgi kultūrai, nacionālai pašapziņai. Latvijas dzejniekiem vajadzētu izmantot labus tulkotājus.

– Šobrīd mūsu kultūras cilvēki cīnās par radošu cilvēku, tostarp dzejnieku, cienīgu statusu līdzās citām profesijām. Kāda ir dzejnieka un vispār radoša cilvēka situācija Amerikā?


– Tās ir grūtības, ar ko jāsaskaras ikvienā valstī – ka tā ne vienmēr rūpējas par saviem pilsoņiem. ASV ir sociālās aizsardzības sistēma, taču tā ne vienmēr ir labvēlīga cilvēkiem, kas nav strādājuši “normālu” darbu. Dzejnieka ceļš šajā ziņā ir ļoti skarbs. Varu iedrošināt cilvēkus rakstīt dzeju tikai tad, ja tam ir spēcīga iekšēja nepieciešamība. Protams, jūs varat darīt kādu darbu un paralēli rakstīt dzeju. Tomēr, ja gribi dzīvot patiesās attiecībās ar dzejas rakstīšanu, šāds modelis var būt pārāk liels izaicinājums. Tieši tā tas bija man divdesmit gados. Nolēmu iegūt filozofijas doktora grādu, lai varētu pasniegt universitātē. Nopublicēju savu pirmo grāmatu un dabūju pirmo darbu. Man ir patiešām laimējies, jo varu pasniegt poēziju. Tas, protams, nenozīmē rakstīt dzeju, taču man ir daudz iespēju. Pats esmu guvis ārkārtīgu atbalstu no dažādiem fondiem visas savas karjeras laikā. Tas arī ir viens no iemesliem, kādēļ tagad vēlos atbalstīt atsevišķus māksliniekus. Šāds atbalsts dzejniekam, māksliniekam ir nozīmīgs ne tikai naudas, bet arī citā – garīgā ziņā.

– Cik dziļi esat iepazinies ar latviešu dzeju?


– Nevaru teikt, ka man ir plašas zināšanas par latviešu dzeju. Taču, viesojoties šeit, ir radies ieskats latviešu izjūtās, interesēs un konfliktos, saredzu centienus atbrīvoties no sovjetiskās apziņas. Latvijas dzejnieki acīmredzami mēģinājuši atrast savu ceļu, kā rakstīt dzeju pēc sociālistiskā reālisma tradīcijas. Man te neliels sarakstiņš: Ziedonis, Briedis, Sodums, Zālīte…

– Vai drīzumā dienas gaismu ieraudzīs kāds jauns Edvarda Hirša dzejas krājums?


– Pašlaik rakstu atsevišķus dzejoļus. Man šķiet, pēc idejas tie varētu būt vēlīno viduslaiku dzejoļi – dzejoļi, kas veltīti mirstīgumam. Esmu sarakstījis jaunu prozas darbu, kas iznāks aprīlī – “Dzejnieka vārdnīca” (“Poets Glossary”), tā ir grāmata par dzejas jēdzieniem visā pasaulē. Ja vēlaties zināt, kas ir sonets, šeit būs soneta vēsture, sākot no 13. gadsimta, piemēram, jūs atradīsit skaidrojumu, kā lasīt Petrarkas sonetu vai Šekspīra sonetu.

– Tātad sākumā jākļūst par labu lasītāju?


– Cilvēki domā, ka kļūt par dzejnieku nozīmē prast izpaust sevi. Tomēr man šķiet, ka lielākā daļa kļūst par dzejniekiem, jo viņiem patīk lasīt dzeju. Viņi vēlas iesaistīties, kaut ko atdot, būt daļa no dzejas, darīt kaut ko līdzīgu tam, ko esi lasījis. Arī saviem studentiem vienmēr mācu – nav bijis neviena liela dzejnieka, kurš pats nebūtu bijis liels lasītājs. Protams, tas nenozīmē, ka ikviens liels lasītājs automātiski būs dzejnieks. Tieši tādēļ ļoti iestājos, ka dzeja jālasa gan profesionāliem dzejniekiem, gan tiem, kas nedzejo. Arī mana vārdnīca būs gan cilvēkiem, kurus interesē dzeja, gan cilvēkiem, kuri varbūt par to tik daudz nezina. Piemēram, avīžu lasītājiem.

Radošā vizītkarte



EDVARDS HIRŠS (1950) 


Dzejnieks, kritiķis, literatūras teorētiķis, Hjūstonas universitātes profesors un kopš 2002. gada Džona Saimona Gugenheima fonda prezidents Ņujorkā, kā arī Amerikas Dzejnieku asociācijas konsuls.

Izdevis astoņus dzejoļu krājumus.

Apbalvojumi: Amerikāņu Dzejnieku akadēmijas balva, Delmora Švarca piemiņas balva, ko piešķir Ņujorkas universitāte, Nacionālās Grāmatu kritiķu apvienības balva, Viljama Parka Railija balva, ko piešķir Moderno valodu asociācija; Ingrema Merila fonda balva; Amerikas Mākslas un Rakstu balva literatūrā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. 11. GAISMAS IEROCIS * NIKOLAJS RERIHS * UGUNIGAIS CIETOKSNIS * VIEDA*

    PATIESAM – AKLS IR TAS , KURS NEGRIB REDZET !

    APSPRIEZOT TO, NONACAM PIE SECINAJUMA , KA APMELOSANA UN DIFAMACIJA BUTIBA IR SODITAS RELATIVI MAZ. TURKLAT MES PAJAUTAJAM PROFESORAM , KAPEC NEVIENA LIKUMDOSANAS AKTA NAV PAREDZETS SODS PAR MELIGA FAKTA IZPLATISANU.
    CILVEKI TAGAD IZNAK NO TEMPLA , JUZDAMIES ATJAUNINATI JAUNIEM MELIEM.
    VAI TAS IR LABI ?
    MELIM NAV NEVIENA CILDENA TELA , KAS LIKTU NOKAUNETIES.
    DIVAINI , KA ZEMEI BIJA JAPASTAV NESKAITAMI ILGUS GADUS , LAI TAGAD RASTOS NEPIECIESAMIBA SKALI BREKT PRET MELU RADITO LIELO LAUNUMU !
    GLUZI TAPAT KA MES BERNIEM SAKAM – ” ROTALAJATIES SATICIGI !” , GRIBETOS ARI PIEAUGUSAJIEM TEIKT – ” MEGINIET KAUT VIENU DIENU NODZIVOT , CITS CITAM NEKAITEJOT !”
    HIMALAJOS * 1932 .gada 1. maija *

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+