Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. aprīlis, 2013
Drukāt

Egils Līcītis Azerbaidžānā


Baku_0163

I daļa, kur autors atsakās no izmeklētām vakariņām


 

Nevarēšu būt tik punktīgs, kā Rīgā ieturēdams brokastu ar divi cieti vārītām olām, kuras uzmanu ar pulksteni rokā, bet bija paskrējušas minūtes piecpadsmit, kopš mūsu gaisa kuģa kapteinis ar labu ceļavēju uzrāva vareno lidaparātu virs mākoņiem un, sataustījis taisnāko kursu uz Baku, vēlēja pasažieriem mīkstajos dīvānos atsprādzēties. Akurāt tai brīdī mans blakussēdētājs, jauns cilvēks ar ogļmelnām acīm un biezu zelta ķēdi ap kaklu, sacīja, lasīdams kā no lielā Nizāmī grāmatas, – vai jūs negribētu iemalkot?

– Ak, laipnais jaunekli, piecas zvaigznes uz azerbaidžāņu konjaka ir pārāk spožas, lai mēs tās nepielūgtu! – es atteicu.

Kārdinātājs mulsdams atzinās, ka viņam piederot skotu dzēriens, un, pieklauvējis pie bagāžas nodalījuma virs mūsu galvām, lika ielēkt tieši rokās veselai pudelei viskija, un tā viņam tūlīt arī klausīja. Burvības pārņemts un aizgrābts, nospriezdams, vai tik te nav paša Šaitana pirksts, gaisa kuģa ēdienu pārzinis palocījās par zīmi, ka tā saucamo līdzatnesto alkoholu uz klāja atļauj lietot, un piedevām vēlīgi dāvāja amerikāņu ninnājamo limonādi no kolas ekstrakta.

Pārliecinājies par baltiešu gudrību, vārds pa vārdam ceļabiedrs mani padarīja par draugu. Jauno efendiju sauca Rašads, un famīlijā tam bija dots ibn Haruns vai Šeherezādovs – lāgā nesaklausīju, bet ne jau kāds parasts Husainovs. Viņš pārbrauca tēvijā pēc trīs gadu prombūtnes, un pa šo laiku Maskavā bija plēsies vai nu sakņu bāzē, vai traktierī, vai tamlīdzīgā iestādījumā, kur darba pirmrindniekus atalgo ar smagām zelta važiņām.

Rašads atkal satvēra pudeli aiz kāta, vēlreiz vienā vēzienā nocirta tai galvu, un dedzinošais, kūdrainais skotu vīns, mīksts kā zīds, ielija dzīslās.

Stomīdamies jaunais draugs piedāvāja nobaudīt lāsīti arī manai dzīves laimei ar sniegbaltām rokām, iesārtušiem vaigiem un dzimumzīmīti zem persika, kura sēdēja, ierāvusies stūrītī pie iluminatora, taču lepnā hanuma sacīja – es dzeru tikai rīta rasu! – un tūlīt tika svētīta ar lielu glāzi ledusaukstas rasas no cinandali pļavām, bet tām, kas azerbaidžāņu pusē.

Viskijs bija vien iesmaržojis manā bārdā, toties Rašadam saldme pavisam atraisīja mēli. Varēja noprast, ka viņu kā tikko mazgātu jēru puse radagabalu, skaitā ap tūkstoš, sagaidīs uzreiz pie trapa, jo tie visi strādā lidostas dažādos dienestos, un kas tur liels izlocīt kājas, paieties pretī “pazudušajam dēlam”, sperot pirmos soļus uz dzimtenes zemes. Tikām otra puse sagaidītāju vīkšīs galdu greznā Baku restorācijā, jo šis otrs radiņu tūkstotis darbojas sabiedriskās ēdināšanas trestā. Vēl nebijām lidojumā virs Kaspijas jūras, kad viesmīlīgais kaukāzietis vēlējās ēst vakariņas kopā ar mani, manu dzīvesbiedreni (atcerieties, es stāstīju par to personu, kas ar savu daiļumu apžilbina kā Saules disku, tā Mēness sirpi) un pavadošajiem Latvijas Republikas pilsoņiem.

– Ak, Kaukāza dzīres! – es sapņaini pievēru acis un atcerējos neaizmirstamās izmeklētās vakariņas Tbilisi, kamēr maigi apreibušais sirdsdraugs mūs arī Baku solījās pieēdināt kā sultānus. Tamada – laipni lūdzam, pacelsim glāzes par viesiem, par mūsu bērniem un sirmajiem vecākiem, vien tā starpība, ka Azerbaidžānā vīna jūra ir seklāka nekā Gruzijā, kur pēdējos tostus izsauc, jau pasmeļot un dzerot no raga, un tad arī ir laiks mesties četrrāpus, lai atstātu svinību vietu. Galds vai lūst no kārumiem: Abšeronas slavenie, saldie kā šerbets tomāti, zaļumu raža, svaigi no kinzas un lociņu maura, lobio – pupiņas ar valriekstiem un granātu sēkliņām, aitas, kazas, govs, bifeļmātes sieri, pendiri, mežābolu, aličas, ķiršplūmes, kāpostu marinējumi, skābējumi un sālījumi…

Domāsiet, ka Līcītis jau stāsta ar skotu strauta dzidro ūdeni aizdarītas leģendas? Nē, tās taču tikai sultāna mielasta sīkās uzkodas. Taukākais kulināro iespaidu plovs vēl sekos. Īstā halva būs, kad pastāstīšu, kā pa ribiņai, pa kumāsam nokopām auniņu līdz pat pusaudža grilētām olām, bet tas viss lai vēl cepas uz uguns.

Lejā nakts tumsā liesmo Baku ugunis. Nolaižamies vienā no viesmīlīgākajām zemēm pasaulē, un zinu, ka mani sagaida medus nedēļa Azerbaidžānā. Pacelsim glāzes par naftu – esot vārsmojis Jeseņins.

 

II daļa – tēju vai kompotu
Baku_012

Tēja, klāts galds, uguns ir viesmīlības simbols, kas nozīmē arī saimnieku dāsnumu, pārticību. Aizviņlaikos azerbaidžāņu senči bijuši zoroastrieši, uguns pielūdzēji, bet liesmu strēlītes naftas laukos un torņos Abšeronas pussalā pie Kaspijas sāna ir liecība par melno zeltu, kas gadu simteņiem sekmēja šīs zemes ekonomisko attīstību. Uz tējas tasi kā siltas uzmanības zīmi var ielūgt Baku ielās satikts vietējais cilvēks, kam tikai pajautājāt ceļu. Kompots ir otra izvēle – saldā, ja negribat dzert tēju. Šī tomēr ir islāma zeme, un trešās izvēles nav: atsacīties nevar, vīnu diez vai piedāvās. Būdams kafijas cienītājs, atzīšos, ka vienā nedēļā izdzēru vairāk tējas un kompota nekā visā iepriekšējā neveselīgajā dzīvē!

Labu pazīšanos sekmē apstāklis, ka puse Azerbaidžānas ir bijusi Latvijā, un esot gadījies, ka taksisti, dabūjuši zināt izcelsmi no Baltijas, veduši par velti. Tās ir simpātijas par kopības izjūtu un likteņu brālību neatkarības atgūšanā. – Sveikas, meitenes! – pamatīgu jandāliņu mūsu blondīnēs izraisa sarepējis čabans, padišahs pār 1000 aitām sprogainītēm ceļmalas ganībās. Viņš PSRS laikā esot strādājos Valmieras ugunsdzēšamo uzparikšu rūpnīcā. – Paldies, sveiks! – Pāvilostā nodienētos gadus atceras sporta un jaunatnes lietu ministra vietnieks Ismails Ismailovs. – Kartupeļus rakām! – raportē zaldāts Ismailovs. Dabūjām riktīgi ierēkt par Gabalas mēra Sabuhi Abdullājeva piedzīvojumiem, kad viņš kā azerbaidžāņu tīneidžeris braucis ekskursijā uz Rīgu kooperācijas uzplaukuma periodā! Papriekš safrizējies. Puisis kā bilde, pēc jaunākās Rīgas modes, griezums “a la panks”. Tad Sabuhi ticis centrovikiem nagos. Džinsus nado? Nado. Saulesbrilles nado? Nado. Un stilīgu jaku arī nado. Veikals noticis viesnīcas tualetē, itin kā attālinātā vietā no lieliem tirdzniecības un darījumu centriem, bet, Šaitans viņus rāvis, vienalga uznākuši miliči. Pārdevēji devuši klientam ziņu, ka nupat ir laiks ņemt kājas pār pleciem, un pirmie kārtojušies atrāvienam. Viņiem sekojis Sabuhi ar naudaszīmēm saujā, kliegdams – ei, drēbes ta paņēmu, bet jūs rubļus paņemt aizmirsāt! – un pa pēdām lēkšojuši arī pogainie. Sprinteri piebremzējuši, pagrābuši nopelnīto paciņu, un tad pircējs attīstījis nepieciešamo ātrumu, lai pakaļdzīšanās nesekmīgi izbeigtos. Taču kādas dienas pēc aprakstītajiem notikumiem Rīgas klozītē ģērbto Abdullājevu jun. uz Baku stacijas perona sagaidīja Abdullājevs sen. Ar grūtībām pazinis intūristā dzimtās asinis, ne vārda neteicis, tēvs pagriezies un aizgājis. Tikai pēc ilgāka laika un ar mātes asarām izdevies mīkstināt neizpratni un atjaunot puslīdz ciešamas attiecības paaudžu starpā vienā Baku ģimenē.

Tēju vai kompotu? Ir taču ikviena azerbaidžāņa dvēselē gaidītākie un līksmākie Navruza svētki, kad dienas garums mērojas ar nakts vilkšanos, pavasara atnākšana un dabas atmoda, kad tumsas spēkiem, ko pārstāv ziema, ir jāatkāpjas. Navruz Bairam ir ļoti seni svētki, ko apzīmē ar persu vārdu, tulkojumā – jauna diena jeb, ja mūszemē labpatīk, jaunais laiks.

Pirms pavasara godībām azerbaidžāņi tīra un poš mājas, izpurina paklājus, ievasko mēbeles, nereti nopērk jaunu drēbju kārtu, apciemo vecākus un ģimenē savstarpēji apdāvinās. Par atnākšanu vēstī visur līdzīgi Ziemsvētku eglītēm izliktie dīgstošu kviešu zaļie zelmenīši. Pavisam drīz Azerbaidžāna kļūs gadalaikos visskaistākā, kad flora audīs paklāju pār visu zemi, kur vēveri cilvēki nespēj krāšņumā līdzi sacensties.

Navruzu svinu 220 km kāpumā kalnup no Baku – kūrortpilsētā Gabalā. No pirmteču ticējumiem, seniem eposiem un tradīcijām brūvēto svētku programmu centrālajā laukumā grasās izbaudīt visi gabalieši, kas vien spēj celties no gultas. Izspurdz mazputniņi meitenītes ar olu, saldumu, riekstu, pīrādziņu vācelēm, lai cienātu godājamākos ļaudis un pilsētas viesus. Seko mazo ganiņu un lielo ganu dejas. Ņirb tautas tērpi, ķekatnieki, lāpas, un pajūgā uzvedumā ierodas Navruza vecītis ar – nevis Sniegbaltīti, bet zaļo Pavasarīti. Šis arī nav Ģedmorozam analogs personāžs, bet mītisks, no episkām dzīlēm izcelts tautā cienīta aksakala veidols. Tad pilsētas galva aizdedz lielo sārtu, un saules staros, visos gaisos ir jūtams, ka tumsas spēku padzīšana vainagojusies ar panākumiem.

Baku_058Mērs ar svītu dodas apstaigāt līksmos viesus, uzkavēdamies pie pārtikas preču ražotāju un daiļamatu meistaru stendiem. Notiek spēkavīru laušanās – gulešs, kas azerbaidžāņiem itin labi padodas, un mērs laužas uz rokām ar vietējā cīkstoņu kluba lūrihu. Ja pehlevāns (roklauzējs) nolieks mēru, tad nezinu, kas būs, bet, tā kā mērs vinnē, tad var valdīt vēl vienu gadu. Šovakar ikvienā mājā, cik dzīvo cilvēku, tik iedegs sveces, kuras nedrīkst nopūst, katram jāiedomājas karsta vēlēšanās, kas piepildīsies, Navruza nakti negulēj’ – to jau latvieši zina. Tāpat kā lasītāji nojauš, ka galīgo tumsības valstības spēku pieveikšanu un panisku bēgšanu nodrošina pamatīga apslacīšana ar tēju vai kompotu. Uzvaru saldina ar deserta bezizmēra porciju – ievārījumiem, ko te vāra no aivām, vīnogām, ķiršiem, avenēm, kazenēm, rožu ziedlapiņām un pat sukāžu zaptē no arbūza mizas baltās kārtas, un tas viss ir tik cukurots, ka ne tikai dr. Danilāns, bet pat vietējais hekims galvu vien saķertu. Ja domājat, ka tur arī medus upes netecēja un pahlavas kalni nebija nokrauti, tad dziļi maldāties. Autors dzēra tēju, lobīja pistācijas un atcerējās, cik garšīgi ir izslavētie Gabalas marinētie baltie gurķi, kurus citās augsnēs neizdodoties piejaucēt.

Ceļoties aizvien stāvāk ar automobili, Gabalā viena pēc otras nule uzbūvētas luksusa viesnīcas kā hanu pilis vai marmora tūristu bāzes. Rītos pa jebkuras guļamistabas logu pavērsies sniegotu virsotņu Šveices ainava. Peizāžā straumi kuļ upīte, lēkā forelītes, ek – ekoloģija, klusums, viņu majestātes kalnu varenība. Nogāzēs top supermodernas kalnu slēpošanas trases, pie viesnīcām ir SPA centri, bērnu pilsētiņa un konferenču zāles. Ar katru svaiga gaisa pūtienu plaušās, ar katru kizila 65 grādīgā uzlējuma čarku es matīju – jā, šai vietā man labpatiktu palikt par Kaukāza gūstekni.

 

III daļa, kur autors uzkāpj kalnā pie čabaniem
Baku_060

Sengrieķi stāsta, ka aitas ganījuši vienači ciklopi, būtnes ar pārdabisku spēku, bet, ja tie nav bijuši sevišķi temperamentīgas šķirnes sīklopi, tad hellēņu pasaku teicēji atkal samelojušies. Azerbaidžānā zemi mierīgā demonstrācijā pārstaigā tūkstoš avju ganāmpulki, ar kuriem tiek galā tikai ar gana ķeksējamo nūju bruņoti vīri, kam talkā pāris apmācītu suņuku. Šašlika izejviela pieder bagātniekiem vai ciema ļaudīm, kuri salasa galvas pulkā un sit saujā dagestāniešu profesionāļiem par izganīšanu līdz kondīcijai. Pagaidām čabani kalnus redz pie apvāršņa, aitas grābā kūlu un gaida zemi sazaļojam, bet, kad kvēlošā saule visu izkaltēs tā, ka barībai varēs atrast vien izsmēķus, vadoņi uz visu vasaru aiziet kāpt uz Kaukāza jumta. Mūsdienās sezonas ekspedīcijā dodas vairāku čabanu ģimenes ar suņiem, zirgiem. Ganu būdās ir strāvas ģenerators, līdz ar to ledusskapis, televizors, lai noskatītos “Ņeftči” spēli vai “Nekā personīga”. Bet ja augstu kalnā sabuktē kāju? Kur hekims? Kur medikopters? Kā – azerbaidžāņi brīnās – ir taču biedrs blakām! Galu galā zirgs, arī ārstniecisko zālīšu lauki. Čabanam pa rokai allaž jātur divstobrene, jo kalnos klīst gan Kaukāza brūnais, gan vilku bars, kam sprogainītes šķiet tauks un apetītlīgs laupījums. Mišku čabans nekad nešaus, jo ķepainis ir ļoti solīds “likumīgais zaglis”. Lācis piezogas, pasit kustoņu mīkstā padusē un murrādams dodas prom. Vilki ir plēsēji, pelēkā nāve iebrāžas ganāmpulkā, nokož, saplosa 20 – 30 gabalas un pamet. Pie ugunskura čabanam jābūt modram cerberam, un, kolīdz krūmiņš sakustas, jāpiedāvā plēsoņām iepazīties ar šauteni. Kā vecam Skolotājam man sāk kūpēt asinis dzīslās. Ek, ja dabūtu aizrunāt sezonas čabana robu! Ja Circenes kundze ar lidojošu paklāju šurpu transportētu ārstnieciskajā vingrošanā nodzītos sirmgalvjus! Ķiploki, medus, ar kalnu zālītēm stiprinātā zaļā tēja esot ilgmūžības eliksīra pamats, un tas ir fakts, ka kaukāzietis pensionārs nodzīvo 120, gadās, 140 gadus! Kāpelēšana pa klintīm, gana darbs bez stresa, kalnu romantika, veselīgs un dabisks uzturs – mēs darītu godu savai tautai, ja 60 vai 70 nieka gadus veci, pārtaptu jaunekļos, riešot un radot dzīvības sulu rezerves. Tur, tuvu padebešiem, kādā grotā, no mežrozēm klātā gultā droši vien ir atlaidusies saldā miegā aprikozīte ar mandeļu brūnām acīm, samtā mirdzošām uzacīm, ar smagām tumšo matu pīnēm – atvainojiet, steigšu jāaizber slepenās ejas un jāaizver grotas vārti, jo jūtu, ka mani kā kukainīti pētī zilas caururbjošākas par kinžalu acis zem gaišu matu segas. Atgriezīsimies pie savām avīm. Jēriņš ir kā radīts cepināšanai uz oglēm, kad tutenis prasmīgās miesnieka rokās izgriezis gaļu ar kauliņu, sirdi, aknas, nieres, jā, nežēlīgais instruments skāris arī auniņa vīrestības zvanus, bet ziniet, ka šais zemēs bez Allāha ziņas ne cilvēkam matiņš nokrīt, ne aitai sprodziņa. Šādi pacienātam b. Brežņevam auna olas varen iegaršojušās, un ne reizi vien viņš lūdzis Kaukāza biedriem sagādāt siltus un svaigus gardumus. Mana un Leonīda Iļjiča gaume nesakrīt. No jērgaļas (un daudz kā cita) Azerbaidžānā gatavo nacionālo ēdienu – plovu, bet atšķirībā no vidusāziešiem rīsus vāra atsevišķi, jo rīsi skaitās cēls un vērtīgs produkts, lai to samaisītu. Pilaf ir bez burkāniem, bet gaļu, kišmišu, žāvētās plūmes, zaļumus porcijā liek blakus rīsa kaudzītei. Azerbaidžānas virtuves lepnums ir Kaspijas store un melnie ikri – tā, šķiet, ir vienīgā baudviela pie galda, ko pasniedz kā zilumzāles, kamēr gaļas gabalus tik nes un nes, virumi – šorpas, bozbaši un piti – kūp kā no vulkāna, tītars, medījums, nekā nedrīkst trūkt sultāna dzīrēs. Kad gribēju baudīt izreklamēto zirggaļas desu, tad gan atteica – tā kā azerbaidžāņi nav bijusi klejotāju tauta, bet lopkopji un zemnieki (kendli, akinči), tad nav tradīcijas ēst zirgu. Džigiti tā nedara.

 

IV daļa. Iekārotā skaistule Ičeri Šehera

Baku ir pilsēta pasaka, bet, ja tur, latviešu ekskursant, bazārā nevilšu piedursies apsūbējušai lampai vai vecai vara krūkai, tad izlīdušajam džinam, kurš gatavs pakalpot un izpildīt tūkstoš vēlēšanās, lūdz tikai vienu – aizved mani uz Ičeri Šeheru. Ceļvežos rakstīta balta patiesība – tas ir dārgakmens Azerbaidžānas kultūras mantojuma kronī. Icheri Sheher nozīmē “iekšējā pilsēta”, Vecbaku aiz augstiem mūriem un ar Jaunavu torni kā pilsētas simbolu, kur par visu var teikt “vecs kā zeme”. Baku “vecrīgā” 22 ha joprojām dzīvo 4300 iedzīvotāju, atrodas iestādes, ārzemju vēstniecības, lielā ēkā izvietojusies arī Nacionālās enciklopēdijas redakcija.

UNESCO atzinusi Baku vecpilsētu par vispasaules nozīmes kultūras pieminekļa kompleksu, un Ičeri Šeheras mēram Mikajilam Šabarovam ir tas gods būt pakļautam “pie prezidenta” Ilhama Alijeva, un tas Azerbaidžānā ir ļoti no svara.

Vēsturiskos 22 hektārus administrācija, arhitekti, tūrisma speciālisti rosīgi atjauno kopš 2000. gada, un galvenais, ka iesaistīti vecpilsētnieki, lai lepotos ar bagāto mantojumu un dalītos ar pilsētas viesiem, saglabājot ēkas no Abšeronas brūnā kaļķakmens nākamajām paaudzēm. Noliktais mērķis ir radīt viduslaiku pilsētu ar XXI gadsimta infrastruktūru, tamdēļ restaurācijā iegulda miljoniem eiro. Pie vienas ieejas senajos mūros blakus ir divi karavanseraji, viduslaiku viesu nami, kur apmetās tirgotāji, kas bieži ieradās uz kamieļiem. Mūsdienās viesus atved lidmašīnas un viņiem Ičeri Šeherā piedāvā 18 modernas viesnīcas. Vecajos namos iekārtoti etnogrāfiskie restorāni, piemēram, ar maizes ceptuvi tendira māla krāsnī, ko kurina ar malku, neskaitāmi muzeji, paklāju audēju, kokgriezēju, juvelieru, keramiķu darbnīcas, tradicionālo mākslu skola. Trīs nozīmīgākie objekti apskatē ir Širvanšahu pils, Muhameda mošeja un Jaunavu tornis. Širvanšahu pils atrodas pilsētas augstākajā punktā un ir tūkstoš gadu Azerbaidžānas vēstures apliecinājums un valstiskuma simbols. Lai okupētu senpilsētu, iebrucējiem (un tādu nav trūcis) nācās vārda pilnā nozīmē iet caur uguni un ūdeni, jo pili ieskāva divas aizas. Pirmo uzbrukuma gadījumā, atverot aizvarus, dažās minūtēs piepildīja ar jūras ūdeni, bet otrajā aizā bija ielieta nafta, kuru draudīgā situācijā aizdedzināja liesmās. Miera laikā šahs pavēlēja kurināt naftu, kad vēlējās iet hamamā, turku pirtī, kur karsēja ūdeni un pa tvaika kanāliem novadīja sutu uz iekštelpām. Cits stāsts ir par Salauzto torni, Muhameda mošejas minaretu – 1723. gadā Pētera I atsūtītais iekarotājs ģenerālis Matjuškins, ieradies ar kuģiem, no jūras puses sāka bombardēt iekšpilsētu un, kad viens šāviņš ietriecās tornī, pats Allāhs uzsūtīja negantu vēju, kas izklīdināja Matjuškina flotili. Diemžēl pēc pāris dienām bramanis atkal bija klāt…

Ceturtā neoficiāli atzītā ievērības cienīgā vieta ir Ičeri Šeheras ieliņa, kur nofilmētas kinokomēdijas “Briljanta roka” ārzemju ceļojuma slavenās ainas ar “čort poberī”.

 

V daļa, kur autors izstāsta leģendu

Lasītāji jautās, vai autors no Azerbaidžānas neatveda tikpat krāšņu teiksmu un senu leģendu, kādas Kaukāzā meklēja students praktikants Šuriks? Lūgtum, dāvinu leģendu par kāda novada skaistumu, kuru tikpat labi var attiecināt uz visu Azerbaidžānu. Kad Allāhs dalījis tautām zemi, pēdējais pie viņa atnāca zemnieks. – Nokavēji, nekas nav palicis pāri, – teica Radītājs. Bet zemnieks negāja prom, stāvēja troņa pakājē un noskumis gumzīja vecu cepuri. Un Visžēlīgā sirds atmaiga, Allāhs sacīja – labi, paņem gabalu no zemēm, ko taupīju sev pašam.

 

Pievienot komentāru

Līgavas kā ziedi jaunā kāzu kleitu kolekcijā2017. gada pavasara-vasaras sezonu gaidot, kāzu modes zīmols "Ingrida Bridal" ir nācis klajā ar jaunāko kāzu kleitu kolekciju "Blooming Flowers".
Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
LEGO Duplo - Konstruktori pašiem mazākajiem!Mazuļa dzīves periods ir īpašs, un to apzinās katra jaunā māmiņa. Viņas mazais iemācās pasauli, kuru mēs pazīstam un zinām, pilnīgi no
Draugiem Facebook Twitter Google+