Arī visjaudīgākā mašīna nevar braukt bezgalīgi. Par lampu drudzi un stresu 0
Studentiem ir intensīvs eksāmenu laiks. Par spīti tam, ka skaidri zināms – pēc mēneša vai diviem tas būs pagājis un satraukums palicis pagātnē, saņemties un saglabāt mieru tādā brīdī nav vienkārši. Biedē nezināmais, saka psiholoģe, kognitīvi biheiviorālā psihoterapeite Diāna Zande un iesaka vairākas metodes, kā traucējošajām sajūtām pretoties.
Stress ir viena no bioloģiskām cilvēka organisma reakcijām uz izmaiņām vidē un liecina par gatavību tām pielāgoties. Ja šādas reakcijas nebūtu, mēs sen kā būtu izmiruši, jo tā pasargā no reālām briesmām, kā arī palīdz saņemties: nolikt eksāmenus, izturēt darba interviju, nosvinēt savas kāzas, laist pasaulē bērnu un piedzīvot daudz citu lielāku vai mazāku, priecīgu un bēdīgu satraucošu notikumu.
Par stresa tēvu dēvētais zinātnieks Hanss Selje (1907–1982) savulaik nošķīra eistresu – pozitīvo stresu – no distresa, negatīvā. “Piemēram, kādai sievietei kāds kungs izsaka bildinājumu. Rozes, gredzens… Tik brīnišķīgs notikums! Prātā jau baltā kleita un kāzas. Un tad jāsāk domāt, kā tās sarīkot, vai kleita derēs, kurpes nespiedīs, vai visiem ciemiņiem patiks… Un ja nu līs?!” apraksta psihoterapeite. “Tātad viens un tas pats notikums var izraisīt ļoti daudz pozitīvu jūtu, bet vienlaikus rada stresu, jo tāpat kā brīdī pirms eksāmeniem ir ļoti daudz nezināmā. Zūd kontroles izjūta, esam kā izmesti ārpus savas ikdienas ērtību zonas. Taču pozitīvais stress var būt piepildošs, bet negatīvais izraisa izsīkumu.”
Iztēlots vai īsts?
Dažreiz satraukuma pilnās situācijas patiešām ir ļoti nozīmīgas, bet dažkārt tās par tādām tikai iztēlojamies. “Tāpēc stresa uztvere cilvēkiem mēdz būt atšķirīga: vieni jau nedēļu pirms nelielas prezentācijas krīt panikā un tās laikā paģībst, turpretī citam tāda prezentācija, iespējams, ne tikai nesagādā pūles, bet pat sniedz prieku,” teic Diāna Zande. Lampu drudzis rodas, jo notikums šķiet ļoti svarīgs, tāds, ar kuru nevarēs tikt galā, vai tāds, kam neesam pietiekami sagatavojušies. Nereti – nevis negaidītā situācijā, kad no meža piepeši izlec tīģeris un ir loģiski mesties bēgt vai rāpties kokā, bet iepriekš paredzamos apstākļos, kad tīģeri uzburam tikai savā prātā.
Pēc stresa pilnas situācijas mēdz uznākt milzu nogurums. Kāpēc tā notiek? Trauksmes uzdevums ir mobilizēt, un cilvēks stresa laikā aktīvi patērē visāda veida rezerves organismā. Jo intensīvāks sasprindzinājums bijis, jo lielāks izsīkums seko, un nepieciešama arī attiecīga atpūta un atjaunošanās. “Ja uztraukums ir neliels, tad arī atgriešanās normālā stāvoklī pēc tam notiek samērā ātri. Ja stress ir milzīgs, teiksim, pirms kāzām neguļu un uztraucos trīs dienas un trīs naktis, pašā kāzu dienā varbūt vispār neko vairs neatceros un pēc tam spēju tikai saļimt.” Salīdzinājumam var minēt iešanu vai skriešanu: ja pieveic vienu kilometru, kājas īpaši nesāp. Ja plecos, muskuļos jūtama spriedze, un pēc tam gribas apsēsties un atpūsties. Taču, ja netrenētam cilvēkam vienā dienā jānoiet vai jānoskrien 30 kilometri, viņš būs pārguris, naktī gulēs kā nosists, bet no rīta jutīsies salauzts. “Tā ir organisma reakcija uz to, kā bijis par daudz,” paskaidro terapeite. “Dažreiz tā ir fiziskā slodze, bet dažkārt var būt emocionāla pārslodze – viss, neko vairs nesaprotu, man vajag atgūties.”
Būt ilgstošā stresā nav normāli – to var izturēt tikai neilgu laiku neatkarīgi no tā, vai spriedze saistīta ar patīkamiem vai nepatīkamiem notikumiem. “Labs piemērs varētu būt iemīlēšanās. Ja cilvēks ir iemīlējies, viņš ir kā lidojumā gan dienu, gan nakti, ir spēks, iedvesma un mirdzošas acis. Bet pēc tam atgriežas uz zemes, jo arī šādā pozitīvā mobilizācijā ilgstoši nevar izturēt. Bioloģiski tas nav normāls stāvoklis.”
Un ja nu…
“Ir bioloģiski jutīgāki cilvēki pret dažādiem stresoriem – tā ir iedzimtība. Šie ļaudis ir ievainojamāki, trauslāki. Viņu ģimenēs ir atrodama šāda stīga – tās locekļi nav tik stabili un piezemēti,” atšķirības stresa uztveres tipos apraksta psihoterapeite. “Tātad to var noteikt iedzimtība, bet uztraukšanās var būt arī iemācīta: ja ģimenē tētis vai mamma satraucas – ārprāts, man prezentācija, ārprāts, kas tagad būs! –, bērns iemācās, ka pirms svarīgiem notikumiem ir jāskraida pa māju un jāsaka – ārprāts, ārprāts!”
Trešā grupa, kas sevišķi smagi izjūt dažādas pārmaiņas, ir cilvēki ar trauksmes traucējumiem. “Vispārējo trauksmi raksturo vārdi “ja nu”. Šāds cilvēks ir pieradis raizēties par itin visu, kas varētu notikt: kā būs, kas būs un ja nu notiek tā, bet pēkšņi citādi, ja sanāks, ko es darīšu, un ja nu nesanāks?! Tādā veidā sevi visu laiku uzkurina – nevis baidās tikai no eksāmena vai darba intervijas, bet uztraucas vispār un, visticamāk, jauc galvu apkārtējiem.”
Eksistē arī sociālā trauksme – tā pārņem tos, kurus panikā dzen jebkāda veida sociālā mijiedarbība: publiska uzstāšanās, runa vai tamlīdzīgi. “No rakstiska eksāmena šāds cilvēks diez vai bīsies, toties mutisks var būt milzu pārbaudījums, kaut gan viņš visu labi zina un ir sagatavojies.”
Trauksmes pārvarēšanas spējas lielākoties nosaka arī tas, kāda bijusi līdzšinējā pieredze. Ja cilvēks jau ir pieredzējis, ka var tikt ar to galā, ir apguvis noteikta veida tehnikas, kā spriedzi uzveikt, tas var būt daudz vieglāk.
Pēc spriedzes – atpūta
Ja piedzīvots stress, bet pēc tam sekojusi atpūta, viss kārtībā – organisms ir atjaunojies, atgūts līdzsvars, var dzīvot tālāk. Ja atpūtas nav, bet spriedze jāpiedzīvo pastāvīgi, sāk vajāt slimības. “Kāpēc cilvēks slimo atvaļinājumā? Tāpēc, ka beidzot ir atslābis!” ilustrē Diāna Zande. “Arī pēc eksāmena vai līdzīga pārbaudījuma ir sagaidāms, ka sekos atkritiens – emocionāls un fizioloģisks. Iedod sev brīvdienas! Kāpēc tad izgudrots medusmēnesis – lai pēc iemīlēšanās un kāzu stresa pāris varētu atgūties. Arī zemnieka darbā vērojams šāds ritms: intensīvāks darbs periodā, kad iespējams kopt zemi, un mierīgāks posms ziemā, kad arī daba atpūšas.”
Nereti ļaudis vērtē – neesot ievērojuši dažādas zīmes, kas liecina par ilgstoša stresa sekām, līdz liktenis apstādinājis, ieliekot slimības gultā. “Tam nav sakara ar likteni,” ir pārliecināta psihoterapeite. “Ja es pats neatpūšos, ķermenis mani noliek pie vietas.” Arī visjaudīgākā mašīna nevar braukt bezgalīgi, tajā jāiepilda degviela, šis tas jāsaeļļo un jāaizved uz servisu. Ja cilvēks neapstājas tad, kad sāk aptrūkties degvielas, bet turpina strādāt resursu deficīta apstākļos, līdz ir izsīcis. Stresa notikumi ir kā bedrains ceļš: dažreiz bedres var apbraukt, citreiz gadās tajās iebraukt, bet jābūt pastāvīgā modrībā. Pēc šāda brauciena noteikti jāatpūšas – ja turpinās braukt, izvairīties no triecieniem kļūs arvien grūtāk.
Diāna Zande pastāsta, ka daudziem piemīt maģiskā domāšana un ar to saistīta tendence uztraukumam pielipināt kādu labumu: ja es uztraukšos, tad būs labi, ja domāšu slikti, tad būs labi, nedrīkst domāt labi, jo tad nesanāks, domā sliktāko – notiks labākais. “Tas nav jēdzīgi, jo ar savu domāšanu nevaram ietekmēt realitāti. Iznāk koncentrēties uz negatīvo – tā vietā, lai domātu, ko var izdarīt, darītu to un paralēli pieņemtu negatīvās un trauksmainās domas.”
Kaķēni, ne tīģeri
Vai pret stresu iespējams norūdīties? Svarīgākais – pieņemt, ka spriedze ir normāla dzīves daļa. “Tas ir dabiski – just stresu,” spriež speciāliste. “Sliekai komposta kaudzē nav stresa. Bet vai mēs gribam tādu dzīvi? Notikumi taču to padara daudz interesantāku!” Jāpieņem arī tas, ka pirms atbildīgiem notikumiem un lielām dzīves pārmaiņām satraukums būs un ka sekos izsīkums. No tā nevar izvairīties – nepārtraukta meditatīva miera un laimes stāvoklis nav iespējams kaut vai mūsu mainīgo klimatisko apstākļu dēļ. “Esmu bijusi Indijā – tur ir tik karsts, ka neko citu darīt vienkārši nav iespējams, vien sēdēt un meditēt. Bet tas nederēs Norvēģijas mežcirtējam – ja viņš tā darīs, viņš būs pagalam! Tas, ko no austrumzemju garīgajām praksēm varam paņemt, ir līdzsvara meklējumi – pienāk brīdis, kad jāspēj izbaudīt sava darba augļus un jāļauj ķermenim atslābt.”
Lai sagatavotos un amortizētu stresa triecienu, ir vērts sevi pētīt – vai man nav tendences visu pārspīlēt, dramatizēt ikdienišķus notikumus. Ja šāda tieksme piemīt, der ar sevi aprunāties: vai tiešām šis notikums ir tas briesmīgākais? Kāda ir tā nozīme šīs dienas, šīs nedēļas, mēneša un gada kontekstā? Tas palīdz novērtēt, ka kāzas patiesi ir liels piedzīvojums, kas atstās ilglaicīgu nospiedumu, bet prezentācija ir svarīga tikai šīs dienas, nevis visa mūža kontekstā. Steiga, nesaskaņas ar partneri, sastrēgums darbos – vai tiešām ir vērts paspilgtināt šo lietu nozīmi? “Ja tā darām, tad dzīvojam kā mežā, kas pilns ar zobenzobu tīģeriem, kaut patiesībā tie ir kaķēni!”
Stress pielīp!
Reizēm grūti saglabāt mieru, ja pašam stresa nav, bet līdzās kāds ir ļoti uzvilcies. Viņa trauksme itin kā pielīp apkārtējiem. Lai tā nenotiktu, vēlams fiziski attālināties no šāda nemiera cēlēja, ja tas iespējams. Ja ne, var mēģināt pateikt – stop, lūdzu, savācies! Iespējams, tas neizklausās diez ko pieklājīgi, bet jāņem vērā – tas, kurš šādi streso, apzināti vai neapzināti cer, ka apkārtējie metīsies viņu mierināt. Bet pārējiem ir savas raizes… Tāpēc labi, ja var distancēties.
