Latvijā

Kāpēc Latvija ir mazspējīgs ES piedēklis, skaidro ekonomists Uldis Osis 25


Uldis Osis, ekonomikas zinātņu doktors
Uldis Osis, ekonomikas zinātņu doktors
Foto-Karīna Miezāja

“No ekonomiskā viedokļa esam maznozīmīgs un mazspējīgs Eiropas Savienības piedēklis. Vienīgā cerība ir struktūrfondu injekcijas, bet cik ilgi?” tik skarbs ir ekonomista Ulda Oša vērtējums par Latviju, bet vienlaikus viņš atzīst, ka Latvijai bez daudzām citām priekšrocībām ir šādas: “Labas komunikācijas, ātrs internets, zinoši informātiķi un kiberkara speciālisti. Šajā jomā esam virs Eiropas vidējā līmeņa.” Intervijā ar Uldi Osi pieskārāmies gan Latvijas ekonomikai kopš neatkarības atgūšanas, gan tam, kas mūs un Eiropu sagaida nākotnē.

– Kopš 1991. gada augusta puča dienām un Latvijas neatkarības atgūšanas pagājuši jau 25 gadi. Tolaik jūs bijāt viens no atjaunotās valsts saimnieciskās attīstības programmas izstrādātājiem. Vai pilnībā apzinājāties izaicinājumus un iespējas, ar kurām saskarsies neatkarīgās Latvijas ekonomika?

– Protams, neapzinājāmies. Uz to dienu notikumiem mēs raugāmies šodienas acīm un saprotam – tur bija problēma, to vajadzēja labāk darīt tā, bet šito – atkal tā. Bet toreiz viss izskatījās pavisam citādi. Likās, ka neatkarība pati no sevis visu sakārtos un atrisinās. Bet pamatlietas mēs sapratām – nepieciešams ieviest brīvā tirgus ekonomiku, atjaunot privāto īpašumu un ļaut darboties konkurencei.

Latvija saskārās ar vairākām problēmām, no kurām pati smagākā bija rubļa zonā valdošā milzīgā inflācija, līdz pat 1000% gadā! Vienīgais risinājums bija savas naudas ieviešana. Kā viss darbosies reālajā dzīvē, neviens īsti nevarēja paredzēt. Ja mēs šodien vēlamies runāt par Latvijas ekonomikas “veiksmes stāstu”, tad par tādu var uzskatīt sākotnējo pāreju no bijušā padomju, tolaik “de facto” jau neatkarīgās Krievijas, rubļa uz jauno Latvijas rubli un tā vēlāko nomaiņu ar latu.

Tobrīd vēl valdīja ilūzija, ka izdosies “noturēt” rūpniecisko ražošanu, ka saglabāsim gan Krievijas tirgu, gan atradīsim jaunus. Latvijā nevienam nebija vēlēšanās saraut saites ar Krieviju, kas tobrīd trūka viena pēc otras. Diemžēl mūsu savstarpējā sadarbība vairs nefunkcionēja – ne ekonomiski, ne arī politiski. Vēl šodien dzird balsis, kas apgalvo – viss ticis sagrauts un izzagts, ka rūpnīcu “VEF” varēja saglābt. Patiesība ir tieši pretēja – rūpniecība tika stutēta, cik vien ilgi tas bija iespējams. Šim nolūkam izmantojām arī Pasaules bankas un Starptautiskā valūtas fonda kredītus. Žēl, ka toreiz neieklausījāmies ārvalstu ekspertos, kuri teica – atvainojiet, bet šie uzņēmumi nav dzīvotspējīgi. Mēs atbildējām – tas nevar būt, “VEF” ir mūsu lepnums, mūsu industrijas līderis! Vēl 1994. gadā “vefiņš” kaut ko mēģināja ražot, laboja vecus Vācijā iepirktus telefona aparātus un tālāk pārdeva Āfrikā. Saprotams, tas nebija nopietni.

– Vecās industrijas jau bruka visā bijušajā PSRS. Maskavas universitātes Ekonomikas fakultātes dekāns, latviešu izcelsmes ekonomists Aleksandrs Auzāns kādā intervijā apgalvoja, ka Krievija varot palaist kosmisko kuģi, bet tā neesot spējīga sērijveidā izgatavot kvalitatīvu televizoru…

– Tiešām, izskatās, ka viņi nav spējīgi uztaisīt konkurētspējīgu masu produktu. Nu, bet kosmoss – tā ir milzīga zinātnisko un tehnoloģisko resursu koncentrācija. Šādi ierobežoti projekti labi padodas tieši administratīvā ekonomikā. Centrāla, pa daļai militarizēta vadība, centrāla materiālo un finanšu resursu sadale, viens zinātniskais centrs ar vairākiem pētnieciskiem institūtiem perifērijā – un raķete lido!

– Daudziem liels pārsteigums bija ziņa, ka par mums mazākās Igaunijas valsts budžets esot lielāks nekā Latvijai. Bet 1991. gadā mēs bijām uz vienas starta pozīcijas. Šodien, ja apskata statistikas datus – vidējo algu, demogrāfiskos rādītājus –, tad redzam, ka Igaunija ir izrāvusies priekšā gan Latvijai, gan Lietuvai.

– Viens no iemesliem šai salīdzinoši veiksmīgajai attīstībai ir Igaunijas tuvums Somijai, kas vienmēr dzīvojusi savā īpašā gaismā un uzskatījusi par pienākumu palīdzēt brāļu tautai igauņiem. Starp citu, līdz 30. gadu vidum Somija, par Igauniju nemaz nerunājot, saimnieciskā ziņā nebija daudz priekšā Latvijai. Somijas izrāviens sākās brīdī, kad viņi devalvēja nacionālo valūtu 1932. gadā. Pēc četriem gadiem to pašu darīja arī Latvija, kad īstais brīdis jau bija nokavēts.

Somijas attīstību pārtrauca karš, taču čaklā tauta iemanījās prasmīgi saimniekot arī vēlāk, neraugoties uz to, ka Staļins viņiem atņēma lielu Karēlijas daļu, vienu no attīstītākajiem valsts reģioniem ar spēcīgu rūpniecību un lauksaimniecību.

Savukārt Igaunijas panākumi slēpjas arī apstāklī, ka padomju gados to mazāk iespaidoja sovjetizācijas procesi. Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā iebrauca migranti no citām padomju republikām, taču viņu iespaids nebija tik spēcīgs. Mūsu īpatnība ir tā, ka šeit pie lielas teikšanas tika “savējie” – Krievijas latvieši.

– Bet jūs taču neapgalvosiet, ka Krievijas latvieši vainojami šodienas problēmās Latvijā, mūsu relatīvajā atpalicībā, piemēram, no Igaunijas!

– Protams, ne! Procentuāli rēķinot, Padomju Krievijā palikušos latviešus staļiniskās represijas skāra vēl smagāk nekā okupētās Latvijas iedzīvotājus. Tomēr nevar noliegt to, ka viens no cēloņiem pastiprinātajai Latvijas sovjetizācijai salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu bija daudzie padomju nomenklatūras darbinieki – latvieši, kuri jau 1940. gadā, bet it īpaši pēc 1945. gada, lielā skaitā ieplūda Latvijā un tika norīkoti dažādos atbildīgos amatos. Šodien mēs varbūt vairāk atceramies māsas Krustiņsones, Arvīdu Pelši, Augustu Vosu vai Borisu Pugo, bet patiesībā viņu bija tūkstošiem. Šīs parādības saknes meklējamas jau 1905. gada revolūcijā, pēc kuras daudzi kreisi un dumpīgi noskaņoti latvieši, glābjoties no melnās sotņas vajāšanām, pārcēlās uz Iekškrieviju. Vēlāk viņiem pievienojās tur palikušie Pirmā pasaules kara bēgļi un sarkanie latviešu strēlnieki. Līdz pat 1937. un 1938. gadu represijām latvieši bija ļoti iespaidīga minoritāte, daudzi ieņēma augstus amatus kompartijā, armijā, čekā un tautsaimniecībā. No tās latviešu nomenklatūras daļas, kuriem izdevās pārdzīvot represijas, vēlāk rekrutēja jau padomju Latvijas sovjetizētājus. Un viņi nereti atnesa ne tikai citu ideoloģiju, bet arī citu domāšanu, citas tradīcijas, padomisku mentalitāti un padomisku attieksmi pret darbu.

– Ko mēs šodien varētu mācīties no Igaunijas?

– Kaut vai viņu mērķtiecīgo pretciklisko fiskālo politiku! Treknajos gados arī mums vajadzēja dzīvot taupīgāk un krāt rezerves, lai vēlāk tās izmantotu kā drošības spilvenu. Šajā ziņā pat Krievija bija tālredzīgāka par mums. Kāpēc starptautiskās sankcijas pret Krieviju patlaban nav īpaši efektīvas? Viens no iemesliem – kad naftas cenas bija augstas, krievu lācis paspēja uzkrāt taukus. Krievijas Valsts rezerves fondā tika akumulēti apmēram 143 miljardi ASV dolāru, kas patlaban tiek noēsti, gaidot labākus laikus. Diemžēl Latvijas jaunāko laiku vēsturē valsts budžets tikai vienu gadu bijis ar pārpalikumu.

Mums nav zelta un naftas, bet ir vismaz “zaļais zelts” – meži. Bet to vajadzētu izmantot daudz racionālāk, ražot produktus ar augstāku pievienoto vērtību. Par izcilajām Latvijas mēbelēm no starptautiskajām izstādēm kaut kā īpaši nedzird. Zinu vairākus uzņēmumus, kas jau bija iekļuvuši starptautiskos katalogos, bet 2008. – 2009. gada krīzes laikā bankrotēja, jo nespēja izturēt ārvalstu, pat poļu un baltkrievu, mēbeļu konkurenci. Tas bija brīdis, kad, pēc manas pārliecības, pareiza rīcība būtu bijusi ja ne gluži lata devalvācija, tad vismaz noteiktos ietvaros “peldoša” valūtas kursa ieviešana. Tas ļautu saglabāt daudzus eksportējošus uzņēmumus un darbavietas. Diemžēl toreizējā valdība un Latvijas Bankas vadība nesaprata, ka Latvijas nozīmīgākās eksportējošās nozares – koksnes pārstrāde, lauksaimniecība un pārtikas ražošana – pārsvarā izmanto vietējās izejvielas. Tāpēc gāzes un citu importējamo resursu iespējamais cenu pieaugums būtu bijis mazāks drauds nekā cenu konkurence ar kaut vai tiem pašiem poļiem, kuri krīzes laikā regulāri pazemināja zlota kursu.

Polijā lauksaimniecība un pārtikas ražošana allaž bijusi labi attīstīta. Tieši šīs nozares kalpoja par pamatu kapitāla uzkrāšanai un pakāpeniskam tālākas industrializācijas procesam. Šobrīd nozīmīgākie produkti Polijas eksportā jau ir mašīnbūve, ele­ktronika, transporta līdzekļi, mēbeles. Savukārt Latvijas eksportā joprojām dominē kokrūpniecība, lauksaimniecība un pārtika – produkti ar zemu vai vidēju pievienoto vērtību. Zaudējot kvalificētas darbarokas, muļļājoties ar strukturālajām reformām, esam palaiduši garām ekonomikas modernizācijas un attīstības iespējas – un tagad jau uz ilgu laiku. No ekonomiskā viedokļa esam maznozīmīgs un mazspējīgs ES piedēklis. Vienīgā cerība ir struktūrfondu injekcijas, bet cik ilgi?

– Visa Eiropa, izņemot Vāciju, šodien dzīvo ar deficīta budžetiem, turklāt Eiropas Centrālā banka izdala lētu naudu.

– Tā ir tā saucamā helikoptera nauda, kas tiek gluži vai nomesta!

– Nauda gan tiek nomesta, bet ne visiem tā vajadzīga! Vācijas pensionāri ilgojoties pēc augstām banku procentu likmēm, kas palīdzētu audzēt viņu uzkrājumus. Kur tad ir tie jaunie, inovatīvie projekti, kas palīdz atlabt Eiropas ekonomikai? Iedomāsimies hipotētisku situāciju – pie jūsu konsultāciju biroja durvīm piestāj ar naudu pilna kravas mašīna. Ieradies bagāts arābu investors un jautā, vai Latvijā ir kāds nopietns, liels projekts, kurā ieguldīt naudu. Ko jūs viņam ieteiktu?

– Ja tā nav labdarība, tad es teiktu – mums nav lielu, komerciāli izdevīgu projektu. Ir jaunā dzelzceļa līnija “Rail Baltica”, kas paredz savienot Baltijas valstu galvaspilsētas ar Rietumeiropu. Bet tas pirmām kārtām ir politiska un militāra rakstura projekts. Maz ticams, ka tas reiz atmaksāsies arī saimnieciski, kā ieguldījums.

Kas tad ir laba biznesa projekta pamatā? Trīs lietas: interesanta ideja, sakārtota, pārredzama naudas plūsma un spēcīgs menedžments. Diemžēl Latvijā daudzi uzņēmumi, it īpaši mazie, joprojām cīnās ar finanšu krīzes sekām. Tiem trūkst prasmes finanšu pārvaldībā, ar to bieži klibo arī lielie uzņēmumi. Nodokļu slēpšana ofšoros ir pirmā pazīme, ka uzņēmums vairs netiek galā ar finansēm, nespēj savilkt kopā bilanci. Ja tas tiktu izdarīts, tad atkristu vajadzība gan pēc ofšoriem, gan PVN “shēmām”, un arī nodokļi vairs neliktos tik milzīgi augsti.

Tautsaimniecībā pastāv tā saucamie garie cikli, kas saistīti ar tehnoloģiju nomaiņu. Patlaban ne tikai Latvija, patiesībā visa pasaule atrodas starpposmā, kad vecās tehnoloģijas jau sasniegušas atdeves griestus, bet jaunās vēl nav ienākušas. Patiesi jaunu, inovatīvu projektu trūkst it visur. Piemēram, parasto mobilo telefonu laiks jau ir aizgājis, relatīvu piesātinājumu sasniedzis viedtālruņu un datoru tirgus. To plašāku un efektīvāku izmantošanu bremzē novecojusi organizācija vai likumdošana – lai pieminam kaut vai resursu nejēdzīgu izšķērdēšanu e-skolas, e-veselības un citos projektos.

Patlaban ekonomikā notiek lēns un apslēpts iekšējas restrukturizācijas process. Pasaulē ir ne mazums jaunu produktu, kam paredzama globāla perspektīva – elektromobiļi, nanotehnoloģijas, biotehnoloģijas, automātiskas vadības tehnoloģijas transportā un aviācijā. Lai gan tehnoloģijas nemitīgi attīstās, uz tām bāzēts izrāviens notiks tad, kad būs pārkārtojusies pati sabiedrība. Šo procesu dažkārt gudri sauc par strukturālām reformām. Jāmainās visam – izglītības sistēmai, veselības aprūpei, valsts pārvaldei. Bet kas attiecas uz “helikoptera naudu” – tā šobrīd neļauj Eiropai grimt aizvien dziļāk, mēs vismaz stāvam uz vietas.

– Arī Amerikā krīzes laikā notika pastiprināta dolāra drukāšana. Runā gan, ka dolāra vērtību nodrošinot ne tik daudz ekonomika, cik šīs valsts politiskā un militārā 
varenība.

– Ne tikai. ASV ekonomika ir ļoti inovatīva. Amerikāņi lieliski komercializē savus izgudrojumus un patentus, viņi prot tos pārdot. Lielie izgudrojumi elektronikā pārsvarā joprojām rodas ASV, “pasaules fabrika” Ķīna vismaz pagaidām nodarbojas ar kopēšanu. Neaizmirsīsim, ka Amerika ir pasaulē lielākais ieroču pārdevējs. Bet modernās tehnoloģijas no militārās jomas agrāk vai vēlāk ienāk arī sadzīvē kā teflona pārklājuma pannas, mobilie sakari vai globālās navigācijas sistēmas.

– Savās publikācijās jūs esat minējis, ka nākotnē Latvijas tautsaimniecībā liela loma būs divām jomām – aizsardzībai un kultūrai. Skan mazliet paradoksāli!

– Saspīlējuma palielināšanās ar Krieviju, abpusējās ekonomiskās sankcijas ir skārušas arī Latviju, īpaši tranzīta un pārtikas pārstrādes jomas. Bet vienlaikus rodas jaunas iespējas, ko sniedz militārās infrastruktūras attīstība – karabāzes, Lielvārdes lidlauks, Liepājas militārā osta, militārā loģistika. Latvijai ir vēl citas priekšrocības – labas komunikācijas, ātrs internets, zinoši informātiķi un kiberkara speciālisti. Šajā jomā esam virs Eiropas vidējā līmeņa, ne jau velti tepat blakus Igaunijā atrodas NATO Kiberdrošības centrs.

Uzskatu arī, ka mēs joprojām neapzināmies kultūras ekonomisko potenciālu. Māksla Eiropā tiek vērtēta krietni augstāk, nekā vidusmēra cilvēks Latvijā to apzinās, šajā ziņā esam diezgan provinciāli. 1997. gadā uzceltais Gugenheima muzejs Bilbao pilsētā Spānijā dažos gados atdzīvināja veselu depresīvu reģionu. Pirmie pozitīvie piemēri beidzot parādās arī pie mums – Rēzeknes, Cēsu un Liepājas koncertzāles, Nacionālā bibliotēka Rīgā, Marka Rotko centrs Daugavpilī. Turklāt kultūras pienesums tautsaimniecībai jau nav tikai tūristi, kuri ierodas apmeklēt muzejus vai koncertzāles. Radoša vide jau pati par sevi motivē iegūt labāku izglītību, veicina abstrakto, inovatīvo domāšanu, spēju sintezēt, radīt jaunas idejas daudz vairāk, nekā to pieņemts uzskatīt. Agrāk vai vēlāk tas atspoguļojas arī saimnieciskos panākumos.

– Bet cilvēku, kuri varētu baudīt mākslu, Latvijā kļūst aizvien mazāk. Jaunatne aizbrauc, lauki un mazpilsētas kļūst aizvien klusāki. Dārgāka kļūst valsts infrastruktūras uzturēšana, izskan šaubas par pensiju sistēmas dzīvotspēju.

– Problēma ir nevis iedzīvotāju skaitā un pat ne to blīvumā, bet gan sabiedrības vecuma struktūrā, proti, tā kopumā noveco. Pasaulē daudzās sekmīgās valstīs ir mazāks iedzīvotāju skaits nekā Latvijā – Igaunijā, Luksemburgā, Islandē. Reti apdzīvotas ir bagātās Kanāda un Austrālija. Iespējams, arī Latvijā var pienākt laiki, ka gandrīz visi cilvēki dzīvos Rīgā un kādos desmit reģionālajos centros. Pārējo teritoriju aizņems lauki un meži, mūsu “zaļais zelts”. Vai tādēļ ies bojā latviešu tauta? Protams, ne!

– Līdzīgas problēmas vērojamas daudzviet Eiropā, Vācijas sabiedrība noveco vēl straujāk. Daži vācu ekonomisti apsveica bēgļu ierašanos – tas būšot lielisks stimuls ekonomikai, darbarokas, lielāks patēriņš…

– Viņiem var piekrist, bet tas ir īslaicīgs risinājums. Saprotams, iebraucējiem vajadzēs jaunus mājokļus, mēbeles, sadzīves tehniku. Tas viss veicinās patēriņu, jautājums tikai, vai iegūtais impulss būs ilglaicīgs, vai to izdosies “pārķert” citām, jau nopietnākām jomām – autobūvei, mašīnbūvei, ķīmijai.

Cita problēma – kā masveidīga bēgļu ierašanās ietekmēs sabiedrību ilgtermiņā, tās sociālo un kultūras vidi? Savulaik Romas impērija sabruka gan tāpēc, ka kavējās savlaicīgi reformēties, gan ārējā spiediena dēļ, proti, tā nespēja pretoties barbaru cilšu ienākšanai. Kaut kas līdzīgs vērojams arī šodienas Eiropā.

– Aizvien skaļāk skan balsis, ka eiro neesot piemērots visām eirozonas valstīm. Citām tas esot par stipru kā Grieķijai vai Portugālei, savukārt citām par vāju – Vācijai, Austrijai, Nīderlandei. Vai eiro ir nākotne?

– Tad jau jājautā – vai nākotne ir Eiropas Savienībai? Patlaban tā vairāk līdzinās valstu konfederācijai. Bet vēsture māca, ka konfederācijas ilgtermiņā nav dzīvotspējīgi veidojumi. Eiropai ir divi tālākās attīstības ceļi, divas iespējas. Pirmā – veidoties par federālu impēriju ar stipru centru, ar kopīgu ārpolitiku un aizsardzību. Tās ārpolitika vismaz daļēji jau tiek koordinēta, tāpat izskanējušas idejas par kopīgas Eiropas armijas izveidi. Ja tas notiks, tad NATO vairs nebūs atsevišķas valstis, bet gan vienota Eiropas armija. Cits integrācijas piemērs – par bankrotējušu banku noguldītājiem jau atbild nevis Latvijas, bet gan Eiropas institūcijas. Manuprāt, mums lēnām, bet neatlaidīgi, saglabājot savu nacionālo identitāti, būtu jāvirzās tieši federālas Eiropas virzienā.

Pastāv arī otra iespēja – Eiropas valstis noslēdzas savos nacionālajos “dārziņos”. Tas nav nemaz tik nereāli, par to liecina augošais eiroskepticisms. Šāda Eiropa nav dzīvotspējīga, tai blakus ir pārāk daudz izaicinājumu – bēgļi, terorisms, Krievijas un citi draudi. Bet likmes ir pārāk augstas, vienotās Eiropas projekta izjukšana var izraisīt jaunu pasaules karu, un vaininiece atkal būs pati Eiropa – gan izjukusī savienība un tās iekšējo pretrunu saasināšanās, gan Krievija, gan citu reģionālo konfliktu eskalācija.

– Lielbritānijas iedzīvotāju vairākums nobalsoja par izstāšanos no Eiropas Savienības. Ko tas nozīmē Eiropai un Latvijai?

– Tas ir spēcīgs signāls Eiropas Savienībai – ei, mosties, daiļava! Pasaule ir mainījusies, pēdējais laiks sākt mainīties pašai. Jānoslēdz septiņdesmit gadus ilgušais pēckara laikmets – tas, lielā mērā pateicoties tieši Eiropas projektam, sevi klusi, mierīgi un laimīgi ir izdzīvojis. Tagad jāsākas kaut kam pavisam jaunam. Nozīmīguma ziņā es to salīdzinātu ar Reformāciju un Apgaismības laikmetu, kas abi ievadīja tālāko Industriālo revolūciju. Eiropā un it īpaši Latvijā jāatgriežas pie jautājumiem par cilvēka, ģimenes un sabiedrības vērtībām, bet politikā – pie ideoloģijas. Šobrīd valstī nav ideoloģijas, tā aizstāta ar ļenganu, kašķīgu konjunktūras politikānismu. Mums vienmēr jāatceras, ka civilizācija sākas ar vērtībām, tā attīstās ar filozofiju, bet dzīvo ar ideoloģiju, kultūru un politiku.

LA.lv