– Daudziem liels pārsteigums bija ziņa, ka par mums mazākās Igaunijas valsts budžets esot lielāks nekā Latvijai. Bet 1991. gadā mēs bijām uz vienas starta pozīcijas. Šodien, ja apskata statistikas datus – vidējo algu, demogrāfiskos rādītājus –, tad redzam, ka Igaunija ir izrāvusies priekšā gan Latvijai, gan Lietuvai. 25
– Viens no iemesliem šai salīdzinoši veiksmīgajai attīstībai ir Igaunijas tuvums Somijai, kas vienmēr dzīvojusi savā īpašā gaismā un uzskatījusi par pienākumu palīdzēt brāļu tautai igauņiem. Starp citu, līdz 30. gadu vidum Somija, par Igauniju nemaz nerunājot, saimnieciskā ziņā nebija daudz priekšā Latvijai. Somijas izrāviens sākās brīdī, kad viņi devalvēja nacionālo valūtu 1932. gadā. Pēc četriem gadiem to pašu darīja arī Latvija, kad īstais brīdis jau bija nokavēts.
Somijas attīstību pārtrauca karš, taču čaklā tauta iemanījās prasmīgi saimniekot arī vēlāk, neraugoties uz to, ka Staļins viņiem atņēma lielu Karēlijas daļu, vienu no attīstītākajiem valsts reģioniem ar spēcīgu rūpniecību un lauksaimniecību.
Savukārt Igaunijas panākumi slēpjas arī apstāklī, ka padomju gados to mazāk iespaidoja sovjetizācijas procesi. Līdzīgi kā Latvijā, arī Igaunijā iebrauca migranti no citām padomju republikām, taču viņu iespaids nebija tik spēcīgs. Mūsu īpatnība ir tā, ka šeit pie lielas teikšanas tika “savējie” – Krievijas latvieši.
– Bet jūs taču neapgalvosiet, ka Krievijas latvieši vainojami šodienas problēmās Latvijā, mūsu relatīvajā atpalicībā, piemēram, no Igaunijas!
– Protams, ne! Procentuāli rēķinot, Padomju Krievijā palikušos latviešus staļiniskās represijas skāra vēl smagāk nekā okupētās Latvijas iedzīvotājus. Tomēr nevar noliegt to, ka viens no cēloņiem pastiprinātajai Latvijas sovjetizācijai salīdzinājumā ar Igauniju un Lietuvu bija daudzie padomju nomenklatūras darbinieki – latvieši, kuri jau 1940. gadā, bet it īpaši pēc 1945. gada, lielā skaitā ieplūda Latvijā un tika norīkoti dažādos atbildīgos amatos. Šodien mēs varbūt vairāk atceramies māsas Krustiņsones, Arvīdu Pelši, Augustu Vosu vai Borisu Pugo, bet patiesībā viņu bija tūkstošiem. Šīs parādības saknes meklējamas jau 1905. gada revolūcijā, pēc kuras daudzi kreisi un dumpīgi noskaņoti latvieši, glābjoties no melnās sotņas vajāšanām, pārcēlās uz Iekškrieviju. Vēlāk viņiem pievienojās tur palikušie Pirmā pasaules kara bēgļi un sarkanie latviešu strēlnieki. Līdz pat 1937. un 1938. gadu represijām latvieši bija ļoti iespaidīga minoritāte, daudzi ieņēma augstus amatus kompartijā, armijā, čekā un tautsaimniecībā. No tās latviešu nomenklatūras daļas, kuriem izdevās pārdzīvot represijas, vēlāk rekrutēja jau padomju Latvijas sovjetizētājus. Un viņi nereti atnesa ne tikai citu ideoloģiju, bet arī citu domāšanu, citas tradīcijas, padomisku mentalitāti un padomisku attieksmi pret darbu.
