Latvijā
Sabiedrība

Krievijas žurnālisti pārcēlušies uz Rīgu 16


Pāvels Borisovs
Pāvels Borisovs
Foto – Karīna Miezāja

Pirmais, kas šeit iekrīt acīs: divriteņi. Tie sarindoti plašā dzīvokļa priekšnamā, no kura paveras skats uz vairākām istabām. Apkārt valda lietišķa gaisotne, klaudz datoru klaviatūras, no vienas istabas atskan skaļas balsis. Cik noprotams, tur patlaban notiek redakcijas sapulce.

Es atrodos Rīgā, ēkā netālu no Valdemāra un Lāčplēša ielas krustojuma, interneta medija “meduza.io” redakcijā. Plāksnīte pie mājas vēsta, ka savulaik šeit dzīvojis šahists Mihails Tāls. Tieši divpadsmitos dienā man norunāta tikšanās ar vienu no redaktoriem – Pāvelu Borisovu. Pēc mirkļa priekšnams piepildās ar gados jauniem, vitāliem cilvēkiem, kuri steigšus izklīst, nozūdot kabinetos. Ģērbušies ikdienišķajā “casual” stilā – džinsos, teniskreklos, džemperos un krosenēs, tie vairāk atgādina datoru “frīkus” nekā nopietnus žurnālistus. Tomēr ārējais izskats ir mānīgs. Šajā visai neformālajā gaisotnē top savā ziņā populārākais, lielākais medijs, kas darbojas Latvijas teritorijā, lai gan tā auditorija pārsvarā ir ārpus mūsu valsts. “Meduza.io” mēnesī vidēji apmeklē aptuveni pieci miljoni interneta lietotāju no visas pasaules.

Viss sākās 2014. gada martā, kad no darba Maskavā tika atbrīvota “lenta.ru” ilggadējā galvenā redaktore Gaļina Timčenko. Iemesls – portālā publicētā intervija ar vienu no ukraiņu nacionālistu organizācijas “Labējais sektors” līderiem Andreju Tarasenko. Protestējot pret šādu medija īpašnieka Aleksandra Mamuta rīcību, kopā ar Timčenko darbu atstāja vēl vairāki desmiti žurnālistu. Kādreizējie “lenta.ru” darbinieki 2014. gada nogalē izveidoja “meduza.io”, par savu bāzes vietu izvēloties Rīgu. Nepilnu triju gadu laikā jaunais medijs iekarojis redzamu vietu Krievijas tirgū, tapusi arī angļu valodas versija.

Krievijā ir vēl vairāki neatkarīgi, opozicionāri, objektīvi mediji – kaut vai radio “Eho Moskvi”, interneta vietne “snob.ru”, televīzijas kanāli “Doždj” (internetā – “tvrain.ru”) un RBK (rbc.ru). Tomēr “meduza.io” izceļas ar neparastu, lakonisku eleganci, kas ir retums reklāmu izraibinātajā interneta vietņu dizainā. Tāpat “meduza.io” ir vēl viens apliecinājums nu jau banālajai patiesībai, ka internets ir pārmainījis pasauli. Ar šo mediju, kuru ikdienā veido vien daži desmiti cilvēku, spiesti rēķināties gan pie varas esošie Krievijas politiķi, gan valsts varas kontrolētie mediji. Nesenā diskusijā televīzijas kanālā RTR pat izskanēja apgalvojumi, ka “meduza.io” bezmaz bijusi galvenā neseno pret korupciju vērsto protestu iedvesmotāja.

Pāvels Borisovs ir sportisks jauneklis. Draudzīgs un komunikabls, aizrautīgi stāsta par sevi un savu darbu. Manas simpātijas pret Pāvelu vēl vairāk pieaug, kad pēc jautājuma par tālāko notikumu attīstību Krievijā viņš atbild: “Esmu žurnālists, nevis politologs, tāpēc varu pastāstīt par to, kas ir, nevis par to, kas būs.” Laikmetā, kad televīziju un internetu piepildījuši neskaitāmi visgudri “eksperti”, vienmēr un visur gatavi runāt par jebkuru tematu, tā tiešām ir vieda atbilde.

Jau pēc intervijas apķēros, ka esmu aizmirsis pavaicāt Pāvelam kaut ko par viņu pašu – kad dzimis, kur mācījies utt. Sākumā gribēju rakstīt e-pastu, bet tas nebija vajadzīgs. Pietika ielūkoties viņa kontos interneta vietnēs “Facebook”, “Twitter”, “Instagram” un “Linkedin”, lai dažās minūtēs iegūtu milzum daudz informācijas – kādās Taizemes pludmalēs viņš pabijis, kas ir viņa draugi un paziņas, uzzināt to, ka Pāvelam patīk kaķi, Grīziņkalns un skeitbords. Patiesībā izlūkdienestiem vairs nav īpaši jāseko cilvēkam, mēs paši par sevi visu pastāstām.

Un tā, iepazīstieties – “meduza.io” redaktors Pāvels Borisovs, dzimis 1986. gadā, maskavietis, pabeidzis Londonas “Tech Music School”. Strādājis vairākos Krievijas interneta medijos, to skaitā “lenta.ru” un “kommersant.ru”. Interesējas par moderno mākslu un mūziku, spēlē ģitāru, patīk ceļot un fotografēt. Rīgā dzīvo kopš 2014. gada oktobra.


“Meduza.io” mājas lapā varam lasīt: “Mēs rakstām tikai par patiesi svarīgāko.” Kas tad ir tas pats svarīgākais?

P. Borisovs: Patiesībā daudzas lietas. Nu kaut vai pašreiz Amerikā notiekošais – Trampa politika. Tāpat kādā dienā svarīgs var būt skandāls ap kādu lidsabiedrību, kas rupjā veidā padzen no lidmašīnas pasažieri. Vai smieklīgs stāsts par cilvēku, kurš internetā savāc miljonu retvītu, lai savā iecienītajā ātrās ēdināšanas restorānā dabūtu apsolītos bezmaksas nagetus, fritētus cāļa gaļas gabaliņus. Tā nu pasaule ir iekārtota, ka cilvēkiem interesē gan nopietnas lietas, gan joki.

Kāpēc savam portālam izvēlējāties tik neparastu vārdu – “medūza”? Vai tas ko simbolizē? Medūzas taustekļi taču dzeļ!

Jautājums, ko uzdod nemitīgi. Sākumā bija doma projektu nosaukt par “hidru”. Bijām iedvesmojušies no kādas datorspēles, turklāt grieķu mitoloģijā par hidru dēvē jūras briesmoni, kam nocirstās galvas vietā izaug divas. Atstājot Krieviju un uzsākot jaunu darbību Latvijā, mēs tiešām drīzāk līdzināmies hidrai. Tomēr beigās palikām pie vārda “medūza”. Manuprāt, arī tā ir visai veiksmīga izvēle.

Kas jūs atveda uz šejieni? “Medūzas” mērķauditorija taču atrodas Krievijā. Nav jau tā, ka šajā valstī opozīcijas medijiem pilnīgi būtu liegta iespēja darboties.

Patiesi, ja raugāmies pasaules kartē, redzams, visvairāk apmeklētāju – ap 90% – mūsu mājas lapai ir no Krievijas. Tālāk seko Ukraina, Baltkrievija un citas zemes ar lielu krievvalodīgo iedzīvotāju skaitu – ASV, Vācija, Izraēla, arī Baltijas valstis. Kāpēc izvēlējāmies strādāt ārzemēs? Gribējām samazināt iespējamos riskus līdz minimumam. Lai nebūtu tā, kā atgadījās ar radio “Eho Moskvi” – brīdī, kad tiek publicēti kādi varai netīkami materiāli, redakcijā ar pretenzijām pēkšņi ierodas ugunsdrošības inspekcija, un raidstacijas darbs tiek paralizēts uz vairākām dienām. Vai arī pēkšņi rodas grūtības ar telpu īres līgumiem – iemeslus jau var izdomāt daudz un dažādus.

“Medūzas” mājas lapa pārsteidz ar to, ka tajā nav reklāmas. Bet kas tad jūs finansē? Britu BBC savulaik apgalvoja, ka Kremļa nežēlastībā kritušais oligarhs Hodorkovskis…

Nav taisnība. Ar Hodorkovski mums bija saruna par sadarbību, taču, atklāti sakot, mēs īsti nesapratāmies. Tomēr reklāma mums ir, un “meduza.io” ar to tīri labi nopelna. Tiesa gan, tie nav uzbāzīgi, acīs krītoši reklāmas baneri, bet gan tā saucamā natīvā jeb dabiskā reklāma. Parasti tie ir materiāli par tēmām, kas patīk un interesē mūsu lasītājus un tik organiski iekļaujas medija saturā, ka jūs to pat neuztverat kā reklāmu. Piemēram, tie var būt kādi ceļojumu apraksti, veselīga dzīvesveida padomi, jaunāko tehnoloģiju vai kultūras pasākumu apskats. Dažas publikācijas pat savāc vairāk skatījumu nekā redakcijas gatavotie materiāli. Bet mums noteikti nav pasūtījumu rakstu jeb “džinsu”, kā Krievijā saka. Jūs nevarat atnākt, nolikt naudu galdā un teikt – es maksāju, ielieciet šito materiālu, bet tā, lai tas nebūtu iezīmēts kā reklāma. Pie mums tas neiet cauri.

Jums Krievijā ir savi korespondenti?

Ir gan pastāvīgie korespondenti, gan ārštata autori jeb “frīlenseri”. Krievija ir liela, un no Maskavas to izbraukāt ir daudz vienkāršāk nekā no Rīgas.

Kā jūs domājat – vai cilvēki Krievijā jau nesāk nogurt no politikas? Vai televīzijā kāds vēl skatās šos neskaitāmos politiskos šovus?

Ja jau tos rāda vislabākajā, vispieprasītākajā laikā, turklāt reklāmas devēji vēl sacenšas par tās izvietošanu, tad jau laikam skatās gan. Es gan teiktu, ka tās vairāk ir tādas “ķēķa sarunas”, nopietnu un dziļu analīzi tikpat kā nedzird. Tāpat reakcija uz mūsu portāla publikācijām liecina, ka politika cilvēkus joprojām interesē.

Pēc protestiem, kas marta nogalē notika daudzās Krievijas pilsētās, bija dzirdami pārmetumus – tieši “meduza.io” esot provocējusi tajās piedalīties skolu jaunatni.

Neko mēs neprovocējām. Vienīgais, ko uzrakstījām, – kādas ir cilvēku, to skaitā nepilngadīgo, tiesības aizturēšanas gadījumā. Tāpat vēlāk ziņojām par akciju dalībnieku aizturēšanām. Bet tās bija ziņas jau pēc notikumiem, tātad “post factum”, kas principā izslēdz jebkādu propagandu un aicināšanu piedalīties manifestācijās.

Šķiet, dažiem bija milzīgs atklājums – jaunās sejas, kas piedalījās protestos, studenti, pat vidusskolēni. Daži politiķi nāca klajā ar atklājumiem, ka pie vainas esot patriotiskās audzināšanas trūkums. Bet kā jaunatne šodien uztver mediju sniegto informāciju?

Iepriekšējās protesta akcijās, piemēram, 2012. gada maijā Bolotnaja laukumā Maskavā, arī piedalījās daudz jauniešu. Un ir pavisam dabiski un saprotami, ka tieši jaunatne vēlas reaģēt uz nevēlamiem procesiem Krievijas sabiedrībā, pirmām kārtām korupciju un valsts nozagšanu. Runājot par medijiem, attīstība ir visai interesanta. Izaugusi paaudze, kas tikpat kā vairs nelasa drukāto presi, var pat teikt plašāk – uz papīra drukāto vārdu. Process gājis vēl tālāk – viņi vairs neskatās arī televīziju. Eksistē tikai internets, sociālie tīkli, čati, forumi, diskusiju grupas, “YouTube”. Kāds jau skatās arī mūs. Bet pat interneta segmentā pārmaiņas notiek mūsu acu priekšā. Piemēram, no skatuves pamazām sāk noiet “Twitter”. Vienlaikus nevar teikt, ka jaunieši patērētu mazāk informācijas nekā viņu vecāku vai vecvecāku paaudze, drīzāk otrādi. Vienkārši mainījies veids, kā viņi to dara.

Vai Navaļnijs saprata, ka nofilmētais un internetā publicētais sižets par Medvedeva “pīļu mājiņu” premjeru padarīs smieklīgu?

Domāju, ka jā. Navaļnijs ir patiesi talantīgs cilvēks, kurš lieliski orientējas interneta vidē un izprot sociālo tīklu lietotāju psiholoģiju. Turklāt viņa filma par korupciju Krievijas varas augstākajos ešelonos ir lielisks pētījums, kas neatstāj vienaldzīgu nevienu.

Pēdējā laikā daudz runā par “fake news” jeb viltus ziņām. Vai pret to vispār var cīnīties pasaulē, kurā cilvēki informāciju meklē tīmeklī?

Labākais veids, kā cīnīties, ir šo “feiku” atmaskošana. Mēs par to daudz rakstām. Nupat internetā parādījās viltus ziņa par to, ka it kā esot nofilmēts, kā BBC filmē viltus ziņu par ķīmisko uzbrukumu Sīrijā. Tā jau ir “augstākā pilotāža”, viltus ziņā iebūvēts stāsts par viltus ziņu. Vēl kāds piemērs – tā saucamā “picageita”, ko prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā Amerikā izplatīja labēji orientēti un Trampu atbalstoši blogeri. Šis sagudrotais stāsts ir par kādu pazīstamu Vašingtonas picēriju, it kā pedofilu midzeni, kurā pulcējoties augstas demokrātu partijas amatpersonas. Lietā pat figurēja izdomāta māksliniece no Latvijas – tā teikt, lielākas ticamības pēc. Viss beidzās ar to, ka kāds Ziemeļkarolīnas iedzīvotājs, kārtīgs ģimenes tēvs, izlasījis šos melus, sēdās mašīnā, līdzi paņemdams ieroci, un devās uz Vašingtonu tikt skaidrībā. Viņš pat pāris reizes paguva izšaut picērijas griestos. Par laimi, iztika bez upuriem, bet cilvēks, visdrīzāk, sēdīsies cietumā.

Bet ne jau vienmēr viltus ziņas tiek radītas ar politisku mērķi. Interese var būt pavisam banāla – vākt “klikšķus” un tā pelnīt naudu. Mediji ziņoja par viltus ziņu portālu kādā Balkānu valstī, ko bija radījuši astoņpadsmitgadīgi jaunieši. Tehnoloģija vienkārša – jo trakāk un neticamāk, jo vairāk cilvēku uzķeras, lasa, klikšķina un nauda krīt makā! Tīri komerciāls pasākums.

Kā jūs iedzīvojāties Latvijā? Un kāpēc tieši Rīga, varējāt taču apmesties Prāgā, Varšavā, Budapeštā.

Patiešām, kad vajadzēja izlemt, kurp doties, mums prāta vētras laikā uz tāfeles bija sarakstīta vesela rinda pilsētu, un arī jūsu nosauktās bija starp tām. Izvēlējāmies Rīgu.

Ņēmām vērā tādus faktorus kā iespēja ērti atvērt biznesu, nodokļu slogu. Latvija ģeogrāfiski atrodas blakus Krievijai, tātad laika starpība ar Maskavu ir minimāla, bet vasarās tās vispār nav. Mūsu darbā tas ir ļoti svarīgi. Pats esmu dzimis Maskavā, bet mana pēdēja dzīvesvieta pirms pārcelšanās uz Rīgu bija Londona. Tā nu jau trīs gadus esmu rīdzinieks. Rīga ir skaista un dzīvošanai ērta pilsēta. Viss sasniedzams kājām vai ar divriteni, arī gaisa piesārņojums salīdzinājumā ar Maskavu vai Londonu ir mazāks. Te ir lieliski skeitparki, veloceliņi, daudz peldbaseinu, labi attīstīta pakalpojumu joma.

Vēl kāds būtisks apstāklis – Rīga pa pusei ir krievvalodīga pilsēta. Tas mums deva iespēju vieglāk un ātrāk te iejusties. Tomēr daži mani kolēģi jau mācās latviešu valodu, arī pats esmu nokārtojis latviešu valodas eksāmenu A2 līmenī. Man tas bija vajadzīgs kā savdabīgs pašapliecinājums. Neteiksim, ka bija viegli, valoda tomēr pilnībā atšķiras gan no krievu, gan angļu, kuru es labi pārvaldu.

Latvijas krievi – vai viņi kaut kā atšķiras no maskaviešiem vai sibīriešiem?

Man ir daudzi paziņas šejienes krievvalodīgo vidū. Es teiktu, ka viņi ir nosvērtāki, mierīgāki, it īpaši jau salīdzinot ar maskaviešiem. Šķiet gan, ka pie vainas te ir nevis kāds īpašais “Baltijas krievu temperaments”, bet gan Rīgas cilvēciskie mērogi. Maza, mīļa pilsēta, kurā nekas grandiozs nenotiek, mierīga vieta bez stresa. Te neviens nesteidzas pa galvu, pa kaklu, baidoties kaut ko nokavēt. Londonā un sevišķi jau Maskavā luksofora signāli neko daudz nenozīmē, toties Rīgā cilvēki pacietīgi gaida zaļo gaismu – gan latvieši, gan šejienes krievi.

Tas, kā man Rīgā pietrūkst, ir modernās mākslas muzejs, arī izstāžu un koncertu piedāvājums varēja būt bagātāks.

Tomēr dzīve Rīgā laikam ir ne tikai ērtāka, bet arī lētāka?

Kopumā jā. Īpaši jau dzīvokļu īres cenas Rīgā ir stipri zemākas nekā Maskavā. Pārtikas produkti maksā aptuveni līdzīgi, tikai Krievijas problēma tā, ka kopš embargo ieviešanas Eiropas produktu piedāvājums un kvalitāte ir stipri sarukusi. Piemēram, vairs nav iespējams nopirkt labu sieru. Tagad ik reizi, kad no redakcijas kāds brauc uz Maskavu, viņam līdzi ir vairāki kilogrami dažādu šķirņu sieru, kas šobrīd ir labākā dāvana radiem un draugiem.

Kā jums patīk šejienes virtuve?

Pilnībā to nespēju izbaudīt, jo esmu veģetārietis. Vārītus zirņus es ēstu, bet, ja tie pārlieti ar ceptu speķi, kā ieraduši darīt latvieši, to gan ne. Pārsvarā iepērkos Centrāltirgū un tuvējos lielveikalos, vietējais piedāvājums mani pilnībā apmierina. Vienu gan varu teikt – Latvijas piena produkti noteikti ir paši labākie pasaulē!

Galerijas nosaukums
LA.lv