Latvijā
Rīga

Māris Antonevičs: Galvenais arguments Rīgas mēra vēlēšanās – pašlabums2


Rīgas dome.
Rīgas dome.
Foto: Evija Trifanova/LETA

Politiski nepiesātinātajā vasaras laikā diezgan uzkrītošas kļūst atsevišķas ziņas (nejaukt ar viedokļrakstiem), kas tā vien liek domāt – tās domātas nevis sabiedrības informēšanai, bet noskaņojuma veidošanai.

Piemēram, vairākas no tām mēģina sabiedrību pārliecināt, cik nepareiza, pat kaitīga pašreizējos apstākļos būtu Rīgas domes ārkārtas vēlēšanu rīkošana Rīgā.

Šī ir salīdzinoši diezgan karsta tēma, jo izšķirošais pavērsiens gaidāms jau 19. augustā, kad, visticamāk, notiks balsojums par jauno Rīgas domes priekšsēdētāju, un pašlaik gatavību kandidēt ir pauduši divi kandidāti – pašreizējais mēra pienākumu izpildītājs Oļegs Burovs (ievēlēts no “Saskaņas” un “Gods kalpot Rīgai” kopīgā saraksta, lai gan šajā blokā pēdējā pusgada laikā ir parādījusies zināma šķirtne un tagad pie partejiskās piederības pieņemts norādīt, tieši kuru politisko spēku deputāts pārstāv; šajā gadījumā Burovs ir “Gods Kalpot Rīgai” pārstāvis) un partijas “Latvijas attīstībai” pārstāvošais deputāts Viesturs Zeps, kurš vienīgais no opozīcijas uzskata, ka ir vērts iesaistīties šajā spēlē.

“Būt vai nebūt” noskaņu šim 19. augustā gaidāmajam balsojumam piešķir fakts, ka nākamajā dienā aprit divi mēneši, kopš galvaspilsēta strādā bez vadītāja, un tas ir pamatots iemesls rosināt Rīgas domes atlaišanu.

Tāpēc, piemēram, parādās publikācijas ar aprēķiniem, cik dārgi ārkārtas vēlēšanas izmaksāšot rīdziniekiem – tuvu miljonam eiro. Tas, ka zaglīga un/vai mazspējīga saimniekošana varētu nodarīt daudz lielākus zaudējumus, šoreiz netiek apsvērts. Bet ne jau nespēja ievēlēt mēru ir tas smagākais, ko varētu inkriminēt desmit gadus Rīgā valdījušajai koalīcijai, kuras galvenās “sejas” tagad aizlaidušās uz Briseli. Tieši izšķērdība ir viens no galvenajiem iemesliem politiskajai krīzei Rīgas domē.

Vēl amizantāks “biedēklis” ir bijušā mēra Nila Ušakova (“Saskaņa”) medijiem pasviestais paziņojums, ka viņš apsverot iespēju atgriezties un kandidēt ārkārtas vēlēšanās, ja tādas notikšot. Un tie, kas būs cerējuši tikt vaļā no Ušakova, saņems viņu atkal uz kakla.

Bet tas jau izraisa nelielu smīnu pēc tam, kad redzēti televīzijas sižeti, kur “Saskaņas” līderis apmierināti izrāda savus Strasbūras kabinetus un citādi bauda dzīvi Eiropas sirdī. Diez vai pat partijas biedri “Saskaņā” noticētu, ka Ušakovs to visu pametīs un steigs atpakaļ uz Rīgu, lai grūtā brīdī palīdzētu partijai.

Taču galvenais iemesls, kas, visticamāk, novedīs pie tā, ka ārkārtas vēlēšanu tomēr nebūs, ir ne jau to dārdzība vai Ušakova atgriešanās “draudi”.

Tas ir daudz piezemētāks – pašreizējo Rīgas domnieku pašlabums. Situācija ir tāda, ka balsojuma rezultāts faktiski atkarīgs no septiņiem ārpus frakciju deputātiem – četriem no “Saskaņas” izslēgtajiem domniekiem (Vadims Baraņņiks, Valērijs Petrovs, Aleksejs Rosļikovs, Vitālijs Dubovs, kuri izveidojuši “Neatkarīgo deputātu frakciju”), kā arī trim no opozīcijas partijām “noklīdušajām avīm”, kas pašlaik sagājušas kopā (Oskars Putniņš, Druvis Kleins un Imants Keišs izveidojuši frakciju “Rīgai!”).

Kā dažreiz šādās situācijās mēdz izteikties politiskie komentētāji – šiem deputātiem ir “zelta akcija”. Tas it kā nozīmē, ka viņi potenciālajam mēra kandidātam var izvirzīt nesamērīgi augstas prasības – piemēram, vicemēra amatu, ienesīgo vietu Rīgas brīvostas valdē vai vēl ko citu.

Tajā pašā laikā šī “zelta akcija” ir ļoti trausla, jo ārkārtas vēlēšanu gadījumā “neatkarīgie” deputāti ar diezgan lielu varbūtības procentu nokļūs Latvijas politikas vēstures mēslainē. Viņu karjera būs beigusies, tā īsti nesākusies. Šajā ziņā Oļegs Burovs ir rīkojies diezgan gudri, kā balsojuma datumu nosaucot tieši 19. augustu. Tas kutina nervus “neatkarīgajiem”, samazinot manevra iespējas un spiežot piekāpties.

Protams, šobrīd vēl var klausīties un lasīt kvēlus uzsaukumus. Deputāts Oskars Putniņš interneta portālā “Delfi” raksta: “Pārsteidzoši ir tas, kad ir jākritizē, Rīgas domes opozīcijas frakcijas ir vienotas, bet, kad jāsāk strādāt, tad sākās sacensības sarkano, zilo un zaļo līniju vilkšanā.

Vēlētāji vienreiz jau uzticējās ievēlētajiem deputātiem. Ja Rīgas domes opozīcija šobrīd nav spējīga vienoties un izvirzīt savu mēra kandidātu, kur ir garantija, ka spēs vienoties pēc ārkārtas vēlēšanām? Te ir klasika – tie, kas grib strādāt, atradīs iespējas, tie, kuri negrib, iemeslus un atrunas.”

Vispirms tomēr jāatgādina, kas ir šis tribūns, kas tagad kaunina savus kolēģus. Uzņēmējs un Rīgas Valsts tehnikuma pasniedzējs O. Putniņš Rīgas domē tika ievēlēts no partijas “Latvijas attīstībai” saraksta, bet jau pēc pāris mēnešiem frakciju pameta, kā iebildumu minot partijas nostāju jautājumā par azartspēļu zāļu slēgšanu.

“Vēloties būt godīgs pret saviem partijas biedriem un velētajiem, vairāk negribu būt sponsoru interesēs izmantota balsošanas mašīna, līdz ar ko esmu nolēmis kļūt par neatkarīgo deputātu,” toreiz paziņoja Putniņš. No malas gan izskatījās citādi, jo pēc pašvaldību vēlēšanām Rīgas domes vadība bija ieguvusi ļoti neērtu opozīciju un minimālais pozīcijas balsu pārsvars politisko ainavu Rīgas domē bija padarījis ļoti tramīgu. Viena opozīcijas deputāta pārvilināšana “Saskaņai”/GKR, protams, bija neliela atelpa.

Pēc šī soļa O. Putniņš kaut kur it kā pagaisa, un pat viņa statuss palika neskaidrs – viņš ir pozīcijā vai opozīcijā? Par to, cik ļoti viņam rūp vēlētāji, uzzinām tikai tagad, kad tiek pārdalīts varas pīrāgs un kāda drumstala varētu tikt arī Putniņam.

Tikai jāatgādina, ka vēlētāji primāri balso par partijām, nevis atsevišķiem deputātiem, un, ja Putniņš būtu tik godīgs pret vēlētājiem, tad vienlaikus ar paziņojumu par izstāšanos no frakcijas viņam vajadzētu paziņot par mandāta nolikšanu. T

āda tradīcija Latvijas politiskajā kultūrā diemžēl nav iedzīvojusies. Par tādām “Neatkarīgo deputātu” un “Rīgai!” frakcijām, kas tagad gatavojas spēlēt galveno lomu mēra vēlēšanās, neviens vēlētājs vispār nav balsojis. Tās ir deputātu pašlabuma auglis, nekas vairāk.

Varbūt šis tiešām varētu kļūt par vēsturisku mirkli varas maiņai Rīgā? Te gan jāmet akmens arī opozīcijas dārziņā, kas šādai situācijai īsti nav gatavojusies, pati sevi novājinot. Pašreizējais domes sastāvs tomēr būtiski atšķiras no tā, kas tika ievēlēts 2017. gada 3. jūnijā.

Daudzas partijas to ir izmantojušas kā tramplīnu tālākiem politiskajiem lidojumiem. Piemēram, no JKP frakcijas deviņiem deputātiem septiņi pārcēlās uz Saeimu. Starp tiem arī līderi, kuri varētu pretendēt uz mēra amatu.

Līdzīgi arī “Latvijas attīstībai”, kuras vadošie kandidāti Rīgas domes vēlēšanās bija Mārtiņš Bondars un Juris Pūce, bet ne viens, ne otrs vairs nav starp pašvaldības deputātiem. “Latvijas attīstībai” kā mēra kandidātu virza Viesturu Zepu, kurš vēlēšanās saņēma 553 plusus un 833 svītrojumus un bija ievēlēto saraksta apakšgalā.

Tas vienkārši rāda, ka vēlētāji viņu nepazīst, un diez vai mēģinājums ātrumā no viņa uztaisīt līderi ir daudzsološs, pat ja partijas štābā izrēķināts, ka tas būtu izdevīgi.

Paliek vēl Nacionālās apvienības un “Vienotības” frakcijas. Taču Baibas Brokas kā potenciālās mēra kandidātes stāsts acīmredzot ir beidzies, bet Vilnis Ķirsis stingri pārstāv viedokli, ka no pašreizējiem māliem neko labu Rīgā izmīcīt neizdosies. Un lielā mērā viņam taisnība.

LA.lv