Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
2. decembris, 2013
Drukāt

ES vēlas stabilu un bagātu kaimiņu, Krievija – atkarīgu un kontrolējamu

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis

Atbrauca, pavakariņoja, sadzēra vīnu ar kolēģiem, pavāļājās pa viesnīcas gultu, deviņos no rīta uzšņāpa parakstus uz līguma, parunājās ap apaļo galdu, nofotografējās ģimenes bildei un aizbrauca. Tāda Viļņā izskatījās sešu ES austrumu kaimiņvalstu vadītāju dienaskārtība no ceturtdienas vakariņām līdz piektdienas pusdienlaikam. To sauc par Austrumu partnerības samitu. Taču zem šīs politiski dekoratīvās cepures ir vairāku gadu diplomātisku pūliņu, neskaitāmu tikšanos rezultāts. Un sastādīts saistību saraksts turpmākajiem gadiem.

“Jā, samits ir politiskā cepure,” apliecina Juris Poikāns, Ārlietu ministrijas īpašu uzdevumu vēstnieks Austrumu partnerības jautājumos. Šis vīrs ir atbildīgs par nākamo Austrumu partnerības samitu Rīgā 2015. gadā. “Samita laikā notiek vērienīgi pasākumi: pilsoņu forums un biznesa forums. Un vēl citi. To mērķis ir radīt kopīgas sadarbības platformas neatkarīgi no tā, ir kāds līgums parakstīts vai nav,” viņš aicina nevērtēt šādus samitus tikai pēc parakstīto līgumu skaita.


Ceturtdienas vakarā notika arī divpusējas un daudzpusējas tikšanās – gan diplomātu savlaicīgi ieplānotas tikšanās, gan īslaicīgas pievienošanās ar šampanieša glāzi rokā, lai it kā nejauši pārrunātu iepriekš sagatavotu jautājumu. Svešām acīm tās parasti ir slēptas, bet negaidīti atklāti tādu var noskatīties Lietuvas prezidentes oficiālajā video “YouTube” vietnē – kā Valdnieku pilī valstu galvas pieriņķo viena pie otras, ko un kā pasaka. Tajā var redzēt, kā Vācijas kanclere Angele Merkele piestāj pie Ukrainas kolēģa Viktora Janukoviča, kad viņš jau sarunājas ar mājasmāti Daļu Grībauskaiti un igauņu premjeru Andrusu Ansipu. “Prieks jūs redzēt, bet mēs gaidījām vairāk,” viņa nosaka, paraustot plecus. “Situācija Ukrainā ir ļoti smaga… un mums ir lielas grūtības ar Maskavu.” Pēc brīža viņš stāsta, kā trīsarpus gadus atstāts viens pret vienu ar Krieviju, izteiksmīgi parādot dūres sadursmi ar dūri.

Ukrainas neparakstītais līgums Austrumu partnerības samitā nepelnīti aizēnoja tās valstis, kuras varbūt pat vēl grūtāk nonāca līdz ciešākai iekļaušanai Eiropā – Moldovu un Gruziju. Arī Azerbaidžānu un Armēniju. Jā, arī Baltkrieviju. Žurnālistiem, dažiem diplomātiem tāpēc radās iespaids, ka samits ir izgāšanās, bet politologi tik pārspīlētu Ukrainas kaunināšanu (“ceļš uz nekurieni”) un tik publisku nožēlu droši vien novērtēs kā prezidentūras politisku kļūdu.

Austrumu 
partnerības būtība


Eiropas Savienības interesēs ir izveidot gar tās robežām stabilu, demokrātisku un pārtikušu valstu loku. Šķiet, katra interesēs būtu prognozējams un draudzīgs kaimiņš. Tomēr nē. ES un Krievijas kaimiņattiecību politikas atšķiras ar to, ka pirmais vēlas bagātu un patstāvīgu kaimiņu, bet otrais tuvējā “pierobežā” – atkarīgu un kontrolējamu kaimiņu.

Katra valsts izvēlas savu integrācijas modeli – Moldova un Gruzija jau izvēlējušās konsekventu ceļu uz Eiropu. Armēnija un Azerbaidžāna, kuras vienlaikus spriež par pievienošanos Krievijas izveidotajai Muitas savienībai, – savu. ES amatpersonas gan izgaisināja to neloģiskās cerības, ka tās varētu darboties divās brīvās tirdzniecības telpās vienlaikus. Baltkrievija, kas iepriekš bija norobežojusies un jau ir Muitas savienībā, atjaunojusi dialogu partnerības formātā un jau ierunājusies par vīzu režīma atvieglojumiem.

Moldova Austrumu partnerībā iesaistījusies visciešāk. Piektdien zili balti izgaismotā puzurotā “Litekspo” izstāžu zāles angārā tās līderi parakstīja Asociācijas līgumu, bet, vēl nesagaidot parakstu uz līguma, pagājušajā nedēļā EK jau ierosināja bezvīzu režīmu (nākamās rindā ir Ukraina un Gruzija). Lai stiprinātu Moldovas enerģētisko neatkarību, tai ES apsolījusi palīdzēt atvilkt reverso gāzes vadu no Jašiem Rumānijā.

Līdzīgu ceļu nogājusi Gruzija. Tāpat kā ar Piedņestras republikas nošķiršanu no Moldāvijas, arī ar Abhāzijas un Dienvidosetijas okupēšanu Gruzijā Krievija panāca abu šo valstu vēl lielāku tiekšanos uz Eiropu. Kad 2006. gadā pēc okupācijas Krievija liedz Gruzijas vīniem ieeju savā tirgū, tas tikai palielināja Gruzijas centienus tos pārdot Eiropā bez muitas nodevas, apliecināja Gruzijas eiroantlantiskās integrācijas ministrs Alekss Petriašvili.

Nākamais solis, kas visiem nāk komplektā ar Asociācijas līguma parakstīšanu, ir politiskā asociācija, ekonomiskā integrācija un brīvā tirdzniecība. Tas ilgtermiņā šīm valstīm liek reformēties, pārņemt ES standartus.

ES paplašināšanās un kaimiņattiecību komisārs Štefans Fīle savā uzrunā biznesa forumā ceturtdien ar ES desmit jaunpienācēju (tātad arī mūsu) piemēru centās pierādīt Asociācijas līguma izdevīgumu. No 1990. līdz 1996. gadam to IKP pieauga par 57%, investīcijas (uz galviņas) – par 61%, eksports (uz galviņas) – par 65%. Kamēr komisārs žilbināja ar procentiem, tie, kas līdzi rēķina tirdzniecības bilances, secināja, ka tā vienmēr ir par labu ES, pat vairākkārt (izņemot Azerbaidžānu naftas eksporta dēļ). Piemēram, šā gada pirmajā pusgadā uz Armēniju, Baltkrieviju, Gruziju un Moldovu ES eksportējusi divreiz vairāk nekā importējusi no tās, Ukraina – pusotru reizi vairāk. Skaidrs, kam partnerība izdevīgāka.

“Mīlu, bet neprecēšos!”
SamitsJanukovic_Ivars_Busmanis_5

Sākotnējās aizdomas, ka Ukraina atteikusies Viļņā parakstīt asociācijas līgumu ar ES ir tikai manevrs, lai izspiestu no ES kādus papildu labumus, piektdienas rītā neapstiprinājās.

Puse no Ukrainas industriālā eksporta iet uz Krieviju. Sarunās ar ES prasīt, lai to visu tagad pirktu ES valstīs, nav jēgas, jo Eiropai vajag izejvielas, nevis salīdzinoši atpalikušo mašīnbūves produkciju. Tagad Ukrainai pāri paliek cukurs, kas Eiropā kvotēts, bet kam noiets Krievijā, biznesa forumā atzina Anatolijs Kinahs, Ukrainas Rūpnieku un uzņēmēju savienības prezidents. Attiecības ar Krieviju uzņēmēji vērtējot par pārlieku politizētām “52% no IKP orientēta uz eksportu. Tagad Krievija noteikusi kvotas cauruļvadu produkcijas piegādēm, faktiski ir slēgts tirgus Ukrainas šokolādei un konditorejas produkcijai, pēdējos mēnešos apturēti sertifikāti transporta un mašīnbūves uzņēmumu produkcijai. Bet tā ir puse no Ukrainas mašīnbūves eksporta. Diemžēl uz Eiropu vairāk eksportējam izejvielas, tāpēc eksporta tirgus zaudēšana Krievijā būtu ļoti sāpīga,” Kinahs raksturoja Ukrainas lēmuma fonu.

Vienlaikus viņš noraidīja jebkādas šaubas par Ukrainas izvēli: “Izvēle ir izdarīta – Ukrainas eirointegrācijas ceļš ir neatgriezenisks process. No Ukrainas biznesa interesēm ES ir svarīga ne tikai kā noieta tirgus, bet, pirmkārt, kā pieeja tiešām investīcijām, tehnoloģijām un iekārtām.”

Kāds vācu diplomāts izteicies: ja Ukraina pārdomās, tā varētu saņemt 500 miljonu eiro ES palīdzību. Turpretim Ukrainā kāds ir sarēķinājis, ka izmaksas ES standartu ieviešanā varot sasniegt 160 miljardus eiro, tātad 320 reižu vairāk.

Fīle šādu rēķināšanu noraida kā neproporcionālu un neticamu. Nulle esot jāņem nost. Viņš to apšauba tāpēc, ka, pat rēķinot uz desmit gadiem, tas atbilstu 10% no Ukrainas IKP. “Tas ir krasā pretrunā pārējām valstīm, kurām ES likumdošanas pārņemšana izmaksāja vien dažus procentus no IKP ik gadus.” “Esmu vīlies, ka par investīcijām Ukrainas modernizācijā runā kā par izmaksām, nevis kā par ieguldījumiem,” teica Fīle. Ekonomikas standartu salāgošana ar ES standartiem varētu prasīt kādus septiņus līdz desmit gadus, lēš paši ukraiņi.

Visbiežāk 
pieminētais kaimiņš


Visbiežāk pieminētais kaimiņš bija klātneesošs. Janukovičs gan Eiropas, gan pašmāju protestētāju acīs centās izskatīties pēc eiropieša, kuram tādam neļauj būt Krievija. Tuvākā nākotne parādīs, vai Krievija tika izmantota tikai kā iegansts eirointegrācijas apturēšanai. To varēs redzēt pēc tā, vai ES samitā nākamā gada martā Janukovičs parakstīs šo pašu asociācijas līgumu vai gluži pretēji – Ukraina, kā baumo, pametīs Eiropas Enerģijas kopienu.

Pirms samita Ukrainas prezidents nāca klajā ar ideju sarunās pieaicināt Krieviju, veidojot trīspusēju tirdzniecības komisiju, to gudri nosaucot par trialogu. Gan ES līderi, gan Merkele, gan prezidējošie lietuvieši ideju noraidīja, jo runa ir par divpusējām attiecībām. Nevar nepiekrist: dīvaini būtu sarunās ar jauno mīļāko par jauno laulības līgumu pieaicināt pirmo šķirto vīru.

Laikrakstam “Financial Times” Grībauskaite izteicās, ka viņa nejūtot līdzi Janukoviča attaisnojumam par Krievijas spiedienu. Atceroties Lietuvas ceļu uz dalību ES, viņa secina: “Runa nav par spiedienu vai spiediena instrumentiem, bet gan par to, vai valsts vēlas to pieņemt un reaģēt uz spiedienu./../ Lietuva 20 gadus ir saņēmuši šāda veida spiedienu. Pat ekonomisko blokādi deviņdesmito gadu sākumā, kad mums ziemā nebija siltuma, karstā ūdens.” Jāpiekrīt, jo Gruzija un Moldova ir saņēmušas daudz lielāku Krievijas spiedienu, pat teritoriju okupāciju, tomēr tās palika nelokāmas savā izvēlē.

Daudz tiek spriests par Lietuvas sabojātām attiecībām ar Krieviju. Tā kā 2015. gadā būs Latvijas prezidentūra ES, rodas bažas, vai mūs nesagaida tas pats. Rinkēvičs uzskata, ka nevajag spekulēt ar to, ka Austrumu partnerība kā prioritāte ES prezidentūrai automātiski rada problēmas ar Krieviju. “Attiecības starp Lietuvu un Krieviju sabojājās ne tikai Austrumu partnerības, bet arī citu iemeslu dēļ.”

Viļņas mantojums Rīgai


Latvijas prezidentūra 2015. gadā ir nākamā, kura centīsies iedzīt jaunus mietiņus sadarbībā ar sešiem austrumu kaimiņiem. Kas nāk mantojumā no Lietuvas?

Prezidentūra nenoliedzami palielinājusi no ES austrumu robežas attālāko dalībvalstu izpratni par sadarbības nepieciešamību šai virzienā. Lietuva uzsvērti gāja uz līguma parakstīšanu ar Ukrainu kā galveno mērķi un tāpēc izpelnījās tādu vērtējumu kā fiasko. Tomēr samits beidzās ar diviem parafētiem līgumiem ar Gruziju un Moldovu un vairākiem citiem nozaru līgumiem ar partnerības valstīm. Piemēram, parakstītais līgums par atvērto gaisa telpu ar Ukrainu, kas pavērs ceļu lētajām aviokompānijām.

Edgars Rinkēvičs gribētu redzēt, ka “2014. gadā līgumi ar Gruziju un Moldovu būs jau noslēgti, ka būs līgums par bezvīzu režīmu ar Moldovu un ka ar tām varēsim paplašināt sadarbību arī kopējās drošības un aizsardzības jomā, robežapsardzības un civilās aizsardzības ekspertu sadarbības jomā. Samita dienaskārtība tiks sastādīta pusotra gada laikā.” Arī Rīgā notikšot pilsoniskais forums un biznesa forums.

Viņš atsaucās uz savām sarunām ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu Maskavā 21. novembrī, kad runājis par ES un Krievijas dialogu. “Latvijas prezidentūras laikā varēsim labi sadarboties gan divos aspektos: pirmais, mēs varēsim labi sadarboties ES – Centrālāzijas vektorā, jo ir labas iestrādnes un abpusēja interese. Mēs diskutējām arī par smagajiem Austrumu partnerības jautājumiem.”

Rinkēvičs kā politisko mācību min nepieciešamību pēc individualizētas pieejas: “ES pret dalībvalstīm jāizturas individuāli, jo to mērķi ir dažādi. Fokusētu sadarbību jautājumos, kuros ir abpusēja interese, mazāk koncentrējoties uz plaša apmēra “visiem jābūt visur”. Tas nenozīmē, ka tāpēc, ka kāda no valstīm nevēlēsies, mēs noliksim malā dialogu par cilvēktiesībām un likuma varu.” Ar šādu pieeju viņš cer plašāk atvērt durvis Baltkrievijai, kura “spērusi platu soli, lai atjaunotu dialogu ar ES. Mums ir jāmeklē sadarbības punkti gan ekonomikas, gan izglītības un kultūras jomā. Vairāk strādāt produktīvi, mazāk konfliktēt.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+