Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
2. marts, 2012
Drukāt

Ir divas Latvijas

cilveki_leta3

Skatoties daudzsēriju dokumentālo filmu “Kenediji”, es domāju par to, ko Latvijai ir maksājis vēsturisko apstākļu radītais personību trūkums tieši politiskajā elitē.

 

Pie mums šī elite, ko ar nedaudziem izņēmumiem par tādu var saukt, pēc neatkarības atgūšanas veidojās nejaušas apstākļu sakritības vai apzinātas sabīdīšanas rezultātā, nevis pateicoties pārmantojamībai, tradīcijām un attiecīgai izglītībai. Līdzīgi notika arī ar politiskajām partijām. Neatkarīgi no tā, kā mēs katrs vērtējam Amerikas prezidentus, viņi bija spēcīgas, ar misijas apziņu apveltītas un iedvesmot spējīgas personības. Turienes vēlēšanu dzirnavas vārguļus samaļ. Par nožēlu Latvijā vispār nav nekādu dzirnavu, un mēs dzīvojam no viena nejauša gadījuma līdz otram. Jāatzīst, nav patīkami vakarā iet gulēt ar bažām par to, ko nākamajā rītā atkal pateiks viena vai otra augsta amatpersona.

“Ja tu nejēgu ar grūžamo pat sagrūstu piestā putraimos, tad tomēr viņa negudrums viņā neizzustu,” tā tūkstošgadu patiesību mums šodien atgādina Zālamans.

 

Kaut arī nejēgas ir visai rosīgi, viņiem kā jau nenobriedušām personībām nepiemīt spēja atzīt savas kļūdas vai neatbilstību ieņemamajam amatam un viņi, datoru valodā runājot, strādā bezsaistē ar sabiedrību.

 

Šodien kaut kā piemirsies, ka ir divas Latvijas – fiziskā un garīgā. Atšķirībā no Otrā pasaules kara bēgļiem mūsdienās daudzi ir aizbraukuši projām bez tās otrās sirdī. Kad padomju cietumos, nometnēs un izsūtījumā nonākušajiem fiziskā Latvija tika atņemta, viņus uzturēja vārdos grūti izskaidrojama garīga piederība – tas, ko bija devusi ģimene, skola un mērķtiecīgi koptais veselīgais nacionālisms. Latvija kā valsts sākās ar to, ka tā laika elite (ne tikai politiskā) noticēja savas valsts idejai. Šo ar darbiem stiprināto ticību sevī uzsūca arī pārējie sabiedrības slāņi. Ielejas auglīgas dara upes, kas tek no augstienēm. Šis princips attiecas arī uz cilvēku sabiedrību.

Ja mēs neticēsim, ka fiziskā Latvija nevar pastāvēt bez garīgās, mums nekā nebūs, lai kā mēs te rosītos. Valstij, kurā ir tik maz iedzīvotāju, katram godprātīgam un darbīgam cilvēkam neatkarīgi no viņa tautības vajadzētu būt redzamam kā uz delnas. Diemžēl mēs pat īsti nezinām, cik mūsu vispār ir. Savējo kārta, kas vairojas un izplatās tāpat kā pelējums, personības labāk redz ejam, nekā nākam, jo viņi ir neērti gan augšām, gan apakšām, kur viņus saukā par izlēcējiem un kašķa meklētājiem. Viņi atgādina, ka ir kaut kas augstāks par šā brīža izdevībām un ka ir neprāts visu mērīt tikai ar naudu.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+