Mobilā versija
+1.0°C
Zigrīda, Zigfrīda, Zigrīds
Ceturtdiena, 23. novembris, 2017
27. augusts, 2017
Drukāt

Ja zini, ko gribi
. Patiess attiecību stāsts (1)

Foto - ShutterstockFoto - Shutterstock

Laurai meitiņa nākusi pasaulē 41 gada vecumā. “Vēlu? Nekādā ziņā,” domā pati Laura. “Ja bērns būtu dzimis pirmajā laulībā, diez vai spētu tik viegli izšķirties vai arī vispār to nespētu. Un pasaulē būtu par vienu nelaimīgu sievieti vairāk. Es laikam piederu pie tām, kurām pirmā precēšanās ir treniņš, savu kļūdu apzināšanās un galu galā sniedz izpratni, ko tad īsti attiecībās vēlos.”

Mans pirmais vīrs

Ar Arti iepazinos, mācoties universitātē žurnālistos. Prakses laikā kādā žurnālā bija jāraksta par dzīvokļa remontu un iekārtošanu. Sameklēju arhitektus, kam bija privātprakses, un zvanīju pa apli, līdz viens piekrita intervijai. Aizgāju, izprašņāju, viņš visu kā nākas izstāstīja un gluži vai piespieda līdzi paņemt grāmatu par interjeriem. Tikai vēlāk aptvēru, ka tā tika līdzi dota ar gudru ziņu – lai būtu jānes atpakaļ. Satikāmies, atdevu, tad tikāmies vēlreiz. Viss gāja milzīgā ātrumā, un es fiksi apprecējos – droši vien galvenokārt tāpēc, lai tiktu vaļā no mammas kontrolējošā skata un ātrāk savā dzīvē.

Atšķirībā no manis Artis daudz stāstīja par savu mammu. Kad tas sāka iespaidot mūsu dzīvi, iespringu. Piemēram, pienāk svētdiena, mums abiem tā ir brīva un it kā varētu divatā kaut kur doties. Taču nē. Vasarās bija obligāti jādodas uz dārzu – jāiet talkā uzrakt, sēt, ravēt un laistīt.

Pamazām nojautu, ka jāiet katram uz savu pusi, ka neesam pāris. Tomēr izrādās, ka Artim tas bija tapis skaidrs jau krietni pirms manis. Kā to sapratu? Naudas lietas pateica priekšā. Naudu turējām kopīgā kontā, un mums bija tāda sistēma – no mana “pienesuma” dzīvojām, bet viņējo krājām – it kā dzīvoklim (mitām manā mazajā vienistabas dzīvoklītī, jo kategoriski atteicos ievākties Arta vecāku privātmājā), it kā mašīnai, ko nu pirmo ievajadzētos. Kad konstatēju, ka naudas kopīgajā kontā vairs nav, tas bija pēdējais piliens.

Vienai palikt nemaz nebija tik vienkārši. Jutos noniecināta un nevienam nevajadzīga. Neilgi pēc šķiršanās, kā par nelaimi, manu dzīvokli arī apzaga.

Kā aizpildīt tukšumu sirdī?

Labi, mantām var naudu sapelnīt, lietas var nopirkt, bet kā aizpildīt tukšumu sirdī?

Darīju tā – katru rītu, sēžoties mikriņā un braucot no Pārdaugavas līdz centram, pievēru acis un pārliecināju sevi, ka man būs foršs vīrs.

Domās iztēlojos savu laimi, centos to iezīmēt arvien košākām krāsām – “vizualizēt”, kā to māca populārās pašpalīdzības grāmatās. Visgrūtākais bija prātot par kaut kādu abstraktu vīrieti bez sejas un auguma. Galu galā “ideālā vīra” lomu ieņēma mans klasesbiedrs un bijušais kaimiņš Ojārs. Kādēļ tieši viņš? Grūti pateikt. Varbūt tādēļ, ka izskatīgs puisis, kaut labi zināju, ka viņš ir precējies. Bet pie kaut kā vajadzēja pieturēties. Laiku pa laikam sastapu uz ielas arī Ojāra mammu, sasveicinājāmies, dažkārt pat pāris vārdu pārmijām, bet Ojāru gan gadiem nebiju sastapusi.

Dīvains zvans

Kādu vakaru manā mājas telefonā atskanēja zvans. Ojāra mamma. Pārmijām pāris vārdus, bet tad viņa ķērās vērsim pie ragiem – vai varot iedot manu numuru? Sākumā apjuku – kam iedot? Nu kā, kam, viņa smējās, Ojāram taču, kam gan citam! Samulsusi piekritu.

Vai tiešām mēs paralēli būtu viens par otru domājuši? To gan vēl pat šodien nezinu. Izdevies puslīdz noskaidrot, ka Ojāra mammai es esot ļoti patikusi. Veikalā viņa bija uzmanīgi aptaujājusi manu tēti, noskaidrojusi, ka arī es esmu viena, un ķērusies pie lietas.

Pagāja tikai pāris dienu, un Ojārs arī zvana: “Čau, te tavs klasesbiedrs līdz 8. klasei. Atceries tādu?” Protams! Jautri papļāpājām, pavisam nebija sajūtas, ka mani kāds uz randiņu aicinātu, tik vienkārši tas notika – kā jau veciem čomiem pieklājas.

Vēlāk Ojārs atzinās – paticis, ka es nemaz neesot klīrējusies un uzvedusies kā lencama dāmīte, ka ar mani bijis viegli runāt, ka pati arī esmu piedāvājusi visādas idejas, lai sestdienas pēcpusdiena būtu interesanta un laiks labi pavadīts. Ojārs nodomājis – ja jau cilvēks māk tik viegli un sirsnīgi pateikt “jā”, tad arī “nē” spēs tikpat viegli un nevilks kaķi aiz astes, ja kas nepatiks.

Visa pucēšanās vējā!

Dodoties uz mūsu pirmo randiņu, protams, vispirms sāku domāt – ko vilkšu mugurā. Laimīgas sagadīšanās pēc mati bija svaigi griezti un pat ietonēti, bet par apaviem – izlēmu beidzot, ja tāda vajadzība, iegādāt jau labu laiku noskatītus zābakus ar varenām atlaidēm un vēl varenāku papēžu augstumu! Tieši papēži līdz šim mani mulsināja, taču nu tomēr nolēmu riskēt.

Ojārs man atbrauca pakaļ ar mašīnu un devāmies uz restorānu. Piebraucām teju vai pie pašām durvīm. Vai tad es, emancipēta būdama, gaidīšu, kamēr vīrietis man durvis atvērs? Nē! Braši speros ārā pašas spēkiem. Izrādās, ka esam apstājušies nedaudz pret pakalniņu, kas, kā jau ziemā, apledojis un sētnieku roku neskarts. Pēc mirkļa attapos guleniski zem mašīnas – kā automehāniķis. Matu cekuls vien ārā, un svārki slīdot sarāvušies līdz jostas vietai!

Guļu un saprotu, ka mašīnas otrā pusē rēgojas manas kājas. Mēģinu saliekt ceļgalos – bet mašīnas zemais korpuss to neļauj izdarīt.

Mēģinu izrausties – pašas spēkiem nekas nesanāk – tik jūtu, ka, pūloties kārpīties, dibens pilns ar sniegu un zeķbikses plīst tarkšķēdamas. Turklāt smiekli nāk tik nenormāli, ka pat jēdzīgi paķepuroties nevaru. Pa to laiku jau arī Ojārs bija klāt un, aiz padusēm no visa spēka vilkdams, izstīvēja mani ārā. Sēdējām abi kupenā un zviedzām. Bija tik forši, ka viņš nesaskatīja šai situācijā itin nekā nepiedienīga vai stulba, bet tāpat kā es – vienu vienīgu jautrību.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Mans vārds ir Cynthia esmu no latviešu valodas. Es vēlos pateikties Dr. Lamay Al Maktoum par mana bijušā vīra atdošanu. Neviens nevarēja likt man ticēt tam. Tas bija tik bezcerīgi, ka es nekad neticu, ka Mans Ex-vīrs mēs kādreiz atkal pie manis atkal, Athough es nekad neticēja burvju viļņus vai kaut ko, bet man teica par to ļoti tuvu draugu. Es nolēmu to pateikt taka.
    Ar Dr Lamay Al Maktoum palīdzību man bija iespēja viņu atgriezt pēc 2 gadu ilgas pilnīgas atdalīšanas. Ja jūs izlasījāt šo vēstuli un esat saskāries ar skumjām savā laulībā / attiecībās, es vēlos jums pastāstīt, ka ka bēdas un nelaime ir pabeigta. Dr Lamay Al Maktoum ir galvenais, kas jums ir nepieciešams, lai atvērtu visas tuvajās laimes, prieka, mīlestības un apmierinātības attiecības / laulības durvis. Es jums palīdzēšu, atstājot savu e-pastu zemāk “sazinieties ar viņu, lai saņemtu palīdzību. lai jūs varētu izkļūt no šīs nelaimes (Lamspiritualtemple@yahoo.com), tas ir viņa tiešais e-pasts, un viņš atbildēs atpakaļ un palīdzēs jums, lai kādas problēmas jūs vēlaties, lai viņam palīdzētu. Un, lūdzu, esiet paklausīgs, lai izpildītu instrukcijas.

Draugiem Facebook Twitter Google+