Mobilā versija
+21.9°C
Vineta, Oļegs
Ceturtdiena, 17. augusts, 2017
19. decembris, 2016
Drukāt

Jana Egle velk gaismā pagātnes noslēpumus

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Stāstu krājuma "Gaismā" atklāšanā autore Jana Egle pateicās par sadarbību izdevniecības "Lauku Avīze" redaktorei Renātei Neimanei.

Jana Egle (īstais uzvārds Rūce, dz. 1963. gadā) strādā par vadītāju Liepājas pirmsskolas izglītības iestādē “Margrietiņa”. Dzeju raksta kopš 20. gs. 90. gadu vidus, prozu – kopš 2011. gada rudens.

Publicējusies laikrakstos “Kultūras Forums”, “Kultūras Diena”, žurnālos “Karogs”, “Latvju Teksti”, “Tīrraksts”, “Domuzīme”, portālos satori.lv un punctummagazine.lv. Dzejoļi publicēti vairākos kopkrājumos, 2002. gadā iznācis dzejas krājums “Dzirdēt noklusēto”. Saņēmusi galvenās balvas 2014. un 2015. gada Kurzemes prozas lasījumos par stāstiem “Tāds rudens” un “Aiziet jūriņā!”. 2014. gadā Prozas lasījumos Rīgā saņēmusi alternatīvās žūrijas balvu par labāko jaunā autora stāstu (“Lūdzu, lūdzu, lūdzu”), pērn 2015. gada Prozas lasījumos stāsts “Aiziet jūriņā!” ieguva vienu no divām galvenajam balvām, un šogad – vēl viena alternatīvās žūrijas balva. Pēdējos desmit gadus regulāri organizē un vada literāros pasākumus Liepājā. Nupat “Lauku Avīzes” izdevniecībā nācis klajā pirmais stāstu krājums “Gaismā”. Grāmata tapusi Starptautiskajā Rakstnieku un tulkotāju mājā un izdota, pateicoties Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstam.

– Kā radās nosaukums “Gaismā”?

J. Egle: – Man bija divas idejas – “Lūdzu, lūdzu, lūdzu” un “Gaismā”–, galīgo variantu izvēlējās Inga (rakstniece Inga Žolude, grāmatas redaktore. – L. K.), un man tā šķiet ļoti laba, jo mani stāsti ir par to, kā tiek izvilktas gaismā lietas, par kurām parasti nerunā – dažādi pagātnes notikumi un noklusētais. Tiesa, draugiem, kuri nav ļoti cieši saistīti ar literatūru un teikuši, ka viņi tieši meklē kaut ko gaišu un skaistu, man nākas atzīties, ka stāsti nav ļoti gaiši.

– Stāstu noskaņa tiešām ir ļoti eksistenciāla, tie attēlo dzīves robežsituācijas. Dažus bija sāpīgi pat lasīt; grūti iztēloties, kā tos varēja uzrakstīt…

– Man paveicās, jo, kad rakstīju, nebija jāstrādā – darīju to atvaļinājuma laikā, kādu laiku arī dzīvoju Rakstnieku mājā Ventspilī. Taču rakstīt nebija grūti, tādēļ man kā pārsteigums nāca apziņa, ka nespēšu pati savu stāstu nolasīt Prozas lasījumos, jo tas ir par smagu. Es vingrinājos ļoti daudzas reizes, kamēr beidzot varēju to izdarīt. Atšķirība tā, ka rakstot tas ir process, kurā visu sāpīgo noraksti no sevis nost, bet lasot uztver tekstu kā lasītājs.

– Kādas ir jūsu pašas attiecības ar gaismu un tumsu?

– Man ļoti patīk tas brīdis, kad rudeņos vakari kļūst tumšāki, jo tad jūtos saistīta ar sevi visdziļākajos slāņos, rakstīt varu tikai tumsā. Turklāt tumsa neapsedz zemi, to dara gaisma – tumsā var redzēt zvaigznes, citas galaktikas, bezgalību – gaismā ne.

 

Fragments no Janas Egles stāsta “Tāds rudens”, kas iznācis krājumā “Gaismā” (izdevniecība “Lauku Avīze”)

Vecās likteņdzirnas mūsu mūžu maļ, gadi skrien kā stirnas… Danuta velk mazliet greizi, bet enerģiski. Pusvārdā dziesmai pārtrūkstot, gandrīz izmet no rokām tējkannu ar verdošo ūdeni. Durvīs piepeši nostājies kaut kāds ērms. Gariem sarkaniem matiem, acu vietā melnas zvaigznes, saģērbies melnos kankaros, ap kaklu suņa siksna un viss ģīmis dzelžos – uzacī, zem lūpas, degunā un ausīs. Danuta jau atver muti, lai uzbļautu – ko vaig! Bet ērms atpleš rokas, ierunājas Ieviņas balsī: “Čau, vecmāmiņ!” – un apkrīt Danutai ap kaklu.

 

– Ak, Kunga māt, bērns, kas ar tevi noticis! – Danuta nevar atdabūt elpu. – Tu kādu teātri rādīsi, vai? Un kur mamma?

– Mamma uz klubu aizgāja, uz mēģinājumu. A kas tev nepatīk? – sīkā lepnīgi smīkņā. – Kāds teātris, tas ir pa īstam. Es tagad esmu gots!

– Kas, kas? – Danuta valda smieklus. – Kāds gots? Es tikai Karelu Gotu zinu, bet tas nu gan šitāds nestaigāja. Vienmēr pucējās. Nekas, nekas, pāries. Pankus pārdzīvojām, gotus arī pārdzīvosim.

– Kas pāries? – Ieviņa izklausās iepīkusi. – Un vai tad es neesmu sapucējusies? – viņa paplivina melnos mežģīņu svārkus.

– Un kas šitas tāds? – Danuta piedur ar pirkstu dzelzim uzacī.

– Tas ir pīrsings.

– Labi, labi, – Danuta samiernieciski nosmaida, – raušus gribēsi? Dikti vājiņa esi palikusi.

Ieviņa neko neatbild. Drusciņ vajag uzmest lūpu. Bet vecmāmiņa jau krāmē no bufetes ārā šķīvjus ar sagrieztām plātsmaizēm un pīrāgiem. Bērnam saskrien mutē siekalas.

– Danuta! – atskan no blakus istabas.

Pirms Danuta paspēj ko bilst, Ieviņa drošu soli dodas iekšā omes istabā.

– Ak, Dies, – Danuta palēcienā, cik nu stīvā mugura ļauj, metas bērnam pakaļ, bet aizturēt nepaspēj.

Ome guļ gultā un izbolītām acīm skatās uz gotu. Tad sagramsta uz krēsla blakus gultai noliktās brilles un uzstutē tās uz deguna.

– Mamm, tā ir Ie… – Danuta mēģina paskaidrot, taču tiek pārtraukta pusvārdā.

– Ā, Sātan, atkāpies! Palīgā, palīgā! Kungs Jēzu, stāvi man klāt! – Ome, krustus mezdama, sāk aurot pilnā balsī, – Danuta! Zvani mācītājam, sauc policiju! Kungs, atpestī mani no ļauna!

– Ko viņa bļauj, – Ieviņa sapīkusi nopurpina un atgriežas virtuvē.

– Mamm, neuztraucies, tā taču ir Ieviņa. Saģērbusies jau ir pēc muļķa, ko tu jaunam padarīsi, atceries, kā Aiga savulaik ķēmojās? Tāda mode.

– Mode? – Ome turpina aurot. – Es viņai parādīšu modi. Dievs, pasargā mani no šitādām modēm! Lai nomazgā muti, apģērbjas pēc cilvēka un tik tad nāk manu acu priekšā. Ak, Kungs, Danuta, man šķiet, ka man sāk nākt sliktumi, – omes tonis pamazām no bļāviena pāriet teatrālā stenēšanā.

– Ko tev iedot? Ūdeni? – Danuta vainīgi apjautājas.

– Ko ta tas ūdens – man sirdi saārstēs? – vecā nīgri bubina. – Iedo korvalolu. Un banāni. Man te viena pusbanāne bija palikusi, kāds atkal nospēris.

– Labi, labi. Tūlīt.

Danuta pirmīt galīgi mīksto, sabrūnējušo banāna ķesku izmeta ārā.

– Tēju sataisīt?

– Jā. – Ome strupi nosaka.

Danuta ar korvalola pudelīti rokā iziet virtuvē, ielej krūzītē ūdeni un, balsī skaitīdama, pilina zāles. Ieviņa sēž pavisam piepūtusies.

– Ieviņ, nu gan… Omi šitā nevar biedēt, – saskaitījusi Danuta bilst.

– Nevar jau zināt, kurš kuru vairāk nobiedēja. Kā sāka bļaut…

Ieviņa iebāž gredzenoto rociņu melnajā mežģīņu somiņā un izvelk mazu zārciņu.

– Jēziņ, kas tas tāds! – Danuta sāk domāt, ka nu jau pašai vajadzēs korvalolu.

Ieviņa neatbild, atver zārku vaļā un izņem no tā cigareti.

– Kur te drīkst uzpīpēt?

– Sētā neej! – Danuta iekož lūpā, lai neizspruktu “kaimiņi ieraudzīs”. – Pa kuru laiku tu, bērns, esi pīpēt sākusi?

– Zini ko, tev būs jāaiziet uz veikalu, – viņa turpina. – Omei banāni beigušies. Bet tu varētu vismaz muti nomazgāt…

– Nemaz neceri, – Ieviņa pavisam sapīkst. – Labi, līdz veikalam ejot, pa ceļam uzpīpēšu.

Danuta apslāpē vēl vienu nopūtu. Paņem maku, izvelk piecīti un dod mazmeitai.

– Kādus trīs banānus, un, ja paliek pāri, nopērc sev kaut ko.

Ieviņa izvelk no somiņas melno zīmuli, pie spoguļa atjauno acu krāsojumu un pārvelk ar to pašu arī lūpām.

Pievienot komentāru

Noskaties! Unikāli aizkadri no filmas "Nameja gredzens" tapšanas (1)Ar lielās zemgaļu un krustnešu kaujas ainām noslēgusies latviešu leģendas “Nameja gredzens” filmēšana. Mobilā televīzija, lietotne LMT Straume piedāvā ieskatīties filmas uzņemšanas aizkulisēs un kuriozos unikālā videostāstā "Filmas "Nameja gredzens" aizkadrā".
Draugiem Facebook Twitter Google+