Mobilā versija
+4.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
22. februāris, 2014
Drukāt

Jaunas dzīves krustcelēs
. Saruna ar kamaniņu braucēju Mārtiņu Rubeni (3)

Foto - Viesturs SerdānsFoto - Viesturs Serdāns

Mārtiņa Rubeņa zvaigžņu stunda bija pirms astoņiem gadiem Turīnā. Neatkarīgās Latvijas pirmā medaļa ziemas olimpiskajās spēlēs, Latvijas Gada sportista tituls. Pēc tam gājis visādi – augšup un lejup, palikšana kamaniņu sportā gandrīz vai kā braucošajam trenerim. Un visbeidzot divi gadi smaga darba (“vasarā pēc treniņiem reizēm nevarēju aizvilkties mājās un vajadzēja pavemt”) Soču virzienā, kas vainagojušies ar bronzā izlietu un paziņotu karjeras noslēgumu. Kas tālāk?

Diez vai atnāks kāds onkulis ar miljons eiro, tādēļ uz būtiskām pārmaiņām kamaniņu sporta nodrošinājumā diez vai vērts cerēt. Tātad nebūs līdzvērtīgas iespējas konkurēt ar vāciešiem, krieviem. “Nevaram ar žiguli izbraukt pirmās formulas trasē,” bilst Mārtiņš Rubenis. Kamaniņu sportā bijusi visa viņa līdzšinējā dzīve. Tajā nav sapelnīti miljoni, taču esmu pārliecināts, ka Mārtiņš ietu šo ceļu vēlreiz. Un no kamanām nekur tālu nebūs. Ja viņa zināšanas nenovērtēs pašu mājās, tad noteikti būs derīgas ārzemēs. Rubenim priekšā ir vēl vienas dzīves krustceles, tomēr pagaidām ir laiks priekam par bronzas medaļu Sočos. Skaista izsaukuma zīme karjeras noslēgumā. 


Olimpiskajiem medaļniekiem saldos panākuma mirkļus iespējams izbaudīt vairākkārt. Vispirms – distancē, trasē vai ledus laukumā. Pēc tam – pirmajā tā saucamajā ziedu pjedestālā. Un visbeidzot medaļu pasniegšanas ceremonijā Soču olimpiskās lāpas pakājē. – Pēc finiša Sanku trasē emocijas bija ļoti spilgtas. Tagad tās ir mazliet piezemētākas, toties ir tapis apzinātāks sasniegtais. Tā ir lieliski padarīta darba sajūta, – man dienu pēc komandu stafetes saka Mārtiņš Rubenis. – Vienu olimpisko medaļu no otras nevar atsevišķi novērtēt un ielikt svaru kausos. Tas ir 25 gadu darba rezultāts, kuram es veltīju visas diennakts 24 stundas. Arī sapņus. Visai komandai tas bija garš un ne tas vieglākais ceļš. Patīkami, ka šoreiz galā izjūtams arī medaļas spīdums un smagums, – Mārtiņš kā allaž nosvērti, mierīgi un tajā pašā laikā žurnālistiem interesanti izvērtē padarīto.

– Vai garās karjeras laikā bieži bijusi vēlme kamanas izmest no šķūnīša un pateikt – pietiek…


– Jā, ir bijusi. Tik daudz, ka es tagad nemaz tā nevaru saskaitīt. Ir bijušas vilšanās, kas prasījušas milzīgu gribasspēku un apņēmību turpināt. Tuvu un reizēm arī ne tik tuvu cilvēku atbalsts un sapratne. Viņiem ir bijis svarīgi, ko es daru, pateicoties šiem cilvēkiem, es te šodien stāvu ar medaļu kaklā. Viņi paši zina, ka ir bijuši šajā ceļā. Vārdus nesaukšu, ja nu kādu steigā piemirstu? Tā ir kā milzīga mozaīka, kā liela puzle, kas ļāvusi salikt kopā šo medaļu. Cilvēki, kas bijuši apkārt, ir daļa no šīs medaļas.

– Kurš tavā karjerā ir tas pagrieziena brīdis, kuru gribētu izcelt īpaši?

– Tas varētu būt ļoti sen Murjāņu sporta ģimnāzijā, kad es, jauns puika būdams, pabeidzu devīto klasi. Bija karsta sirds, vēlme apskatīt pasauli, izbaudīt pasaulīgos priekus. Toreiz nebiju nekāds paraugpuika, 10. klase pagāja ļoti pavirši un mani no Murjāņiem gribēja izslēgt. Pienāca brīdis, kad atrados uz sliekšņa – būt vai nebūt sportā. Treneris Jānis Ozoliņš pienāca klāt un teica vārdus, kas man palika sirdī. Es tos nevaru atkārtot vārds vārdā, bet viņš lika saprast, ka ir jāizdara dzīves izvēle. No jauna bija jākārto iestājeksāmeni, bija jāpieņem lēmums. Tajā pagrieziena punktā lēmu, ka gribu iet šo ceļu tālāk. Un iet stingri. – Kopš tā laika tu diennaktīm varēji burties ap savām kamanām!

– Murjāņos bijām neliela grupiņa, kas gribējām kustēties uz priekšu. Neviens mums jaunas kamanas nedeva. Izvilka no plaukta vecās, ar kurām kāds jau bija braucis. Skatījāmies uz labākajiem un mēģinājām darīt līdzi. Tie bija pirmie brīži, kad mācījāmies saprast kamanas, pierunāt tās klausīt. Tālāk bija manis pieminētais darbs, kas atnesis šo medaļu.

…Es tikai zinu to, ka katram cilvēkam ir ceļš un tikai tāda dziļi patiesa attieksme var novest turp, kurp mēs vēlamies.

– Tagad tevi gaida atkal jaunas krustceles – turpināt sportista karjeru vai to beigt.

– Katrs nākamais mirklis un katra nākamā diena ir krustceles, tāpēc šobrīd es par savu rītdienu vēl neesmu gatavs runāt. Jā, esmu teicis, ka Soču olimpiāde bija mans pēdējais lielais starptautiskais starts. Es šo lēmumu nedrīkstu pieņemt viens, man tas būs jāizdara kopā ar cilvēkiem, kuri mani atbalstījuši. Un kuru priekšā es noņemu cepuri.

Mārtiņš Rubenis

Dzimis: 1978. gada 26. septembrī

Panākumi: divkārtējs olimpiskās bronzas medaļas ieguvējs (2006, 2014), pasaules čempionāta divkārtējs sudraba medaļas (2003 – individuāli un komandu stafetē) un vienas bronzas medaļas (2004 – komandas stafetē) ieguvējs. Pasaules junioru čempions (1998). Latvijas Gada sportists (2006).

Olimpiskās spēles: 5, Nagano (1998), Soltleiksitija (2002), Turīna (2006), Vankūvera (2010), Soči (2014).

Treneri: Vera Zozuļa, Edīte Tuča, Dace Goda, Jānis Ozoliņš, Pēteris Cīmanis, Jānis Liepa.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Lai ka,neapstaties krustceles,bet celi iet,turpinat iesakto,nav svarigi kura virziena, bet saveja virziena! Lai izdodas viss un vienmer!

  2. .Brrrrrrrrrrrrrrrrr…

  3. Latviešu Strēlnieks Atbildēt

    Paldies, Mārtiņ!

Draugiem Facebook Twitter Google+