Pirms dažiem gadiem meita mežā izraka vairākus vizbulīšu pudurus – ar ļoti tumši ziliem un viegli zilganiem, ar gandrīz baltiem un spilgti violetiem ziediem. Iestādījām pie mājas austrumu sienas, katru pavasari zied tā, ka nenopriecāties!

Lasītākie

FOTO. Apskati, kāda automašīna bija pati populārākā tavā dzimšanas gadā! 20

VIDEO. “Gudrīši!” Aivars Lembergs ar vienkāršu piemēru nodemonstrē, kā sankcijas ietekmējušas Krieviju

Krievija konfiscē itāļiem rūpnīcas. Itālijas atbildes gājiens ir filigrāns 32

Lasīt citas ziņas

Iedomājos – kāpēc vizbulītes nevarētu būt vēl citās krāsās, piemēram, kā krokusi vai prīmulas? Ir tik daudz savvaļas puķīšu, no kurām izveidotas fantastiskas šķirnes! Vai selekcionāri būtu aizmirsuši vizbulītes? Bet varbūt nav aizmirsuši? Varbūt Holandē, Vācijā, Anglijā vai kādā citā zemē šo pavasara puķīšu mīļotāji var veidot bagātīgas kolekcijas visās varavīksnes krāsās un ir šķirnes arī ar pildītiem ziediņiem?
 Maija Apes novadā 

Nošķirtas no vizbuļiem

Savulaik botāniķi vizbulītes bija piepulcējuši anemoņu ģintij – turpat, kur ieskaitīti mūsu vizbuļi (baltais, dzeltenais un Daugavas). Tagad vizbulītēm ir pašām sava ģints, ko Latvijā pārstāv viena pati suga – zilā vizbulīte (Hepatica nobilis). Gan vizbulītes, gan vizbuļi pieder pie gundegu dzimtas, tātad šie lakst­augi ir indīgi.

“Cerēju, ka to nosauks par Lastādiju, bet galvenais, ka vairs nav okupācijas pēcgarša,” rīdzinieki priecājas, ka Maskavas forštati pārdēvē par Latgales apkaimi

Noslepkavotās meitenītes tēvu un pamāti turpinās tiesāt maija beigās

Ceturtdien turpināsies auksts laiks. Vai tiešām gaidāms sniegs?

Savvaļā vizbulītes aug gandrīz visā Eiropā, Ziemeļamerikā, Korejā, Japānā, Ķīnā un Vidusāzijā. Pie mums gandrīz jebkurā mitrākā lapu vai jauktu koku mežā augošā zilā vizbulīte pavasaros ir viena no agrākajām savvaļas ziedētājām. Atšķirībā no vizbuļiem tai ir ziemzaļas, trīsdaivainas lapas, sakārtotas piezemes lapu rozetē. Ziedneši parādās aprīlī, ziedēšanas laikā sasniedz 10 – 12 cm augstumu.

Dārzā vizbulītes parasti zied pēc agrajiem krokusiem un pirms tulpēm, apmēram 24 dienas. Tiesa, ziedēšanas ilgums ļoti atkarīgs no laika ap­stākļiem: mēreni siltos pavasaros, kad temperatūra turas ap +12 °C, augi zied ilgāk, turpretī, strauji uznākot lielam karstumam (līdz +20 °C), nozied ātri. Ziedi atveras tikai dienā, siltā, saulainā laikā. Kaut gan savvaļā dominē zilās formas, nereti var atrast arī īpatņus ar dažādu nokrāsu sarkaniem ziediem, retāk sastopamas baltziedu formas. Nacionālā Botāniskā dārza Lakstaugu nodaļas vadītājs, sīpolpuķu speciālists Arnis Seisums atradis un pavairo formu ar ļoti skaistām purpurbrūnām lapām.

Jau ziedēšanas laikā vizbulītēm sāk veidoties jaunas lapas, kas vēlāk pārklāj vecās, kā arī pārziedējušos, pie zemes nolīkušos ziedus. Labvēlīgos ap­stākļos zilā vizbulīte dārzā zied tik bagātīgi, ka augs atgādina ziedu spilventiņu, pēc tam to nomaina blīvs jauno lapu klājums.

Zilā vizbulīte ir ļoti piemērota audzēšanai pusēnā zem kokiem un krūmiem, kur augsne mitra un vasarā nepārkalst, kur tā ir labi drenēta, irdena, kaļķaina (pH 7 un vairāk), bagāta ar lapu komposta trūdvielām. No vizbu­līšu stādījumiem noteikti nevajag aizvākt nobirušās koku lapas.

Vizbulītes pacieš arī sliktākus augšanas apstākļus, bet uz lapām var parādīties brūni plankumi. Ziemā, kailsalā, augus ieteicams piesegt ar egļu skujām, citādi var izsalt.

Dabiska tipa stādījumos zilā vizbulīte sader ar balto vizbuli, dzelteno vizbuli, dižo prīmulu, gaiļbiksīti, labi kaimiņi var būt arī ārstniecības lakacis un mugurene, no krūmiem – parastā lazda, parastā zalktene.

Rietumeiropā un pie mums

Latvijā labi iejutusies arī Transilvānijas vizbulīte (Hepatica transsylvanica), tā nav vietējās floras pārstāve. Šis ziemzaļais, daudzgadīgais augs uzzied aprīlī, par nedēļu vai divām ātrāk nekā zilā vizbulīte. Transilvānijas vizbulītei ir lielāki ziedi (var sasniegt pat 4 cm diametru) un garāki ziedneši (10 – 15 cm), lapas zaļas un spīdīgas.

Arī šai vizbulītei ziedu krāsu paletē galvenokārt dominē zilie toņi, bet gadās formas ar sārtiem un baltiem ziediem. Transilvānijas vizbulīte ir ilgmūža ziemciete, kas nepārstādīta vienuviet var augt vairāk nekā 15 gadus, arī augsnes un augšanas apstākļu ziņā tā līdzinās zilajai vizbulītei.

Rietumeiropā vizbulītes jau sen audzē kā kultūraugus. Piemēram, Vācijā zilās vizbulītes ir aizsargājami augi, ko mežā izrakt aizliegts, tāpēc ziemciešu audzētavās (piemēram, “Stauden­gärtnerei Alpine Raritäten Jürgen Peters”) pavairo gan pamatsugu, gan dažādas atlasītas formas, gan selekcionāru izveidotas šķirnes. Tā kā pieprasījums pēc dārzā stādāmām vizbulītēm pieaug, labi zināmām šķirnēm pievienojas arvien jaunas, to stādi maksā dārgi.

Pamatsugu var pavairot ar sēklām, iesējot tūlīt pēc ievākšanas, jo tām nepieciešama aukstuma iedarbība. Formas un šķirnes vairo ar ceru dalīšanu, bet jāievēro piecu gadu intervāls.

– Labākais ceru dalīšanas laiks ir ziedēšanas beigās, kad vizbulītes sāk dzīt jaunās lapiņas. Rudenī atdalītie augi var neiesakņoties un aukstā ziemā aiziet bojā. Nedrīkst arī sadalīt pārāk sīki, apraut augiem saknes, tādi parasti iznīkst, – stāsta sīpolpuķu selekcionārs Juris Egle.

Arī Jura Egles kolekcijā ir interesanti kloni. No zilās vizbulītes atlasītie ieguvuši vārdus: ‘Agra’ (ziedi gaiši purpura, gandrīz balti), ‘Elkukalns’ (daļēji pildīti, apmēram 16 ziedlapiņas), ‘Grobiņas Baltā’ (tīri balta, bagātīgi ziedoša un labi augoša), ‘Kapsēde’ (skaista, bet cerus veido lēni), ‘Lieliskā’ (ļoti bagātīgi zied, lieliski aug), ‘Maigums’ (izteikti divkrāsaina, dāsni ziedoša), ‘Mežrozīte’ (maigi rožainā krāsā, ar platām ziedlapiņām), ‘Raiba’ (nekur citur Eiropā nav atrasta tai līdzīga, zied bagātīgi) un citas. Pašlaik pie audzētāja (Grobiņā, Dzirnavu ielā 8) vizbulīšu stādus podiņos var iegādāties par 5 – 10 latiem.

Pie mums droši var stādīt arī citur Eiropā izaudzētās šķirnes, piemēram, H. nobilis ‘Rubra Plena’ (ar purpursārtiem, ļoti pildītiem ziediem, labi augoša un bagātīgi ziedoša; Eiropas audzētavās stāds maksā 20 eiro, bet J. Egle pārdod par pieciem latiem), ‘Marmorata Violett’ (ar raibām lapām), ‘Plena Typ Tschechei’ (violetzila, pildīta), ‘Polens Weise’ (balta), ‘Schees­turm’ (balta ar sārtām putekšnīcām), H. transsylvanica ‘Elison Spence’ (pildīta, zilganvioleta), ‘Schwanensee’ (rožaini sārta).

Japānas vizbulītes

– Pasaules līderi vizbulīšu selekcijā ir japāņi. Viņu radītās šķirnes ir ļoti skaistas – ar baltiem, ziliem, sarkaniem, rozā, daudzkrāsainiem, pildītiem vai daļēji pildītiem ziediem. Pagaidām audzētājiem nav izdevies iegūt oranžas un brūnas vizbulītes, ­– saka sīpolpuķu selekcionārs un kolekcionārs Jānis Rukšāns.

Februāra beigās parasti Tokijā notiek vizbulīšu izstāde. Cenas jaunākajām šķirnēm ir ārkārtīgi augstas – stāds var maksāt pat 1000 latu! Japānā selekcionētās ‘Karako’, ‘Kousei’, ‘Kouraku’, ‘Shiyou’, ‘Seizan’ un daudzas citas šķirnes piedāvā arī Eiropas audzētavas (piemēram, “Edrom” Anglijā). Vai tās būtu piemērotas audzēšanai arī mūsu klimata apstākļus, ziņu nav. Skaidrs, ka skaistās ārzemnieces ir grūtāk audzēt nekā mūsu vietējās šķirnes. Pat Vācijā dārznieki Japānas vizbulītes (H. nobilis var. japonica) parasti audzē siltumnīcā podos, jo daudzas šķirnes ziemā stipri cieš no sala vai pārāk liela mitruma. Tomēr, ja šiem augiem nodrošina izcili labu drenāžu un ziemā piesedz, tos ir iespējams audzēt arī lauka apstākļos. Atšķirībā no Eiropas vizbulītes Japānas vizbulītēm vajag viegli skābu (pH 5,5 – 6) augsni. Substrātam var izmantot labu kompostu, kas sajaukts ar perlītu un granti. Substrāta paskābināšanai var pievienot kūdru, kompostētas koku mizas. Audzējot vizbulītes podiņos, gan pavasarī, gan rudenī vajadzīga papildmēslošana. Iepodotos augus pārstāda katru gadu vai vismaz katru otro. Laukā augošās vizbulītes ziemā ieteicams nosegt ar plastmasas kastēm, kurās ir ventilācijas caurumi (tie pasargās no pārmērīga mitruma).

Vasarā saulē var apdegt lapas, tāpēc nepieciešams daļējs (ieteicams 70 %) noēnojums. Siltumnīcas ēno, sākot no maija līdz pat novembrim.

{gallery id=”1743″}