Jēkabpils – pilsēta, kurā atgriezties 1
Labo pārmaiņu pilsēta Jēkabpils ar katru gadu kļūst pievilcīgāka. Jēkabpilī no 2007. līdz 2014. gadam, īstenojot Eiropas Savienības projektus, pilsētā apgūti 75,6 miljoni eiro.
– Kāds dzejnieks reiz aicināja: “Aizbrauksim uz Jēkabpili, kad zied ceriņi tur zili!…” Ar ko vēl Jēkabpils pievilina?
– Ceriņi zili, Daugavas krasti, vēstures objekti – mums visa kā gana. Kaut daudzviet ielas pārraktas, kļūstam sakoptāki. Kā cilvēkam svarīgas asinsrites artērijas, tā pilsētai svarīgas ielas. Šobrīd strādājam pie centrālo pilsētas maģistrāļu renovācijas. Mainām visas apakšzemes komunikācijas, lai vismaz divdesmit gadus neko vairs nevajadzētu rakt. Visu taisām eiropeisku.
– Vai privātās mājas arī pieslēdzas šīm komunikācijām?
– Katrai mājai nodrošināt pievadu ar apakšzemes komunikācijām ir sarežģīti. Gadās, cilvēks ir gatavs pieslēgties, bet, mainoties ekonomiskajai situācijai, plāni mainās. Tāpēc arī šie darbi neiet uz priekšu tik ātri, kā gribētos. Taču tendence ir pozitīva. Individuālo māju mikrorajonos velkam centralizētu ūdensvadu. Varam soli pa solim iet uz priekšu. Visu uzreiz nevar gribēt. Kopš 2003. gada padarīts ir daudz. Ūdensvadu nomaiņā vien esam ieguldījuši vairākus desmitus miljonus eiro, šogad apgūsim divus miljonus. Mēs šos darbus sākām vieni no pirmajiem – jau 2000. gadā.
– Cik Jēkabpilī ir iedzīvotāju?
– Varētu būt ap 25 000. Man gan šķiet, ka neviena pašvaldība precīzu skaitu nezina. Esam devītā lielākā Latvijas pilsēta. Pērn Jēkabpilī piedzima 302 bērni.
– Un jūs esat pilsētas galva jau cik gadus?
– Martā apritēja 17 gadi, kopš esmu domes vadītājs. Piektais sasaukums. Kandidēju no Jēkabpils reģionālās partijas. Nolēmām uz vēlēšanām dibināt savu partiju. Jēkabpils reģionālajā partijā ir vairāk nekā 300 biedru. Man ir tas gods būt par šīs partijas priekšsēdētāju.
– Vai esat Latvijas Pašvaldību savienības biedri? Neesat domājuši izstāties, kā to izdarīja Rīga?
– Nē, taču gribētos, lai Latvijas Pašvaldību savienība daudzus jautājumus risinātu citādi. Bēdīgi – mums, deviņām Latvijas lielajām pilsētām, kas savās teritorijās akumulē vairāk nekā 50% visas Latvijas iedzīvotāju un ražo 60% IKP, lēmumus vitāli svarīgos jautājumos nav iespējams ietekmēt. Jo balsošana notiek fiziski, nevis pēc iedzīvotāju skaita. 109 novadi mūs vienkārši pārbalso, bet izpratne par Latvijas attīstību mums un viņiem atšķiras. Un zelta vidusceļu atrast nespējam.
– Kāds tas būtu?
– Ekonomika un tautsaimniecības attīstība ir jāorganizē tā, lai Latvija vienmērīgi attīstītos, lai nebūtu zaļas oāzes, superbagātas pašvaldības. Ir jau labi, ka ir bagātas pašvaldības, bet jāizvērtē, kāpēc tās tādas ir. Šī izlīdzināšanas formula, kas pašlaik ir starp pašvaldībām, ir pilsētām diskriminējoša. Izlīdzināšanas likuma izmaiņām ļoti pretojas novadi, viņus šī sistēma apmierina.
Joprojām nav iespējams lauku programmas integrēt ar pilsētas programmām. Līdz pilsētas robežai kaut kāda aktivitāte caur lauku projektiem notiek, bet pilsētā tālāk ne. Taču ekonomiskās aktivitātes maksimāli jāizvērš pilsētās, kur vēl kaut cik saglabājies iedzīvotāju skaits. Ir jāattīsta ceļu tīkli un jārada apstākļi, lai lauku cilvēks no rīta atbrauktu pa labu ceļu uz pilsētu, kur strādātu labi atalgotu darbu un vakarā varētu braukt pie ģimenes uz savām lauku mājām atpūsties. Bet mēs šobrīd krītam no viena grāvja otrā. Laukos attīstām lietas, kas nenes pienesumu tautsaimniecības attīstībai. Ir novadi, kur uzbūvēts saieta nams, kurā sēž sargs un direktors uz pusslodzi un mēnesī reizi varbūt trīs kundzītes atnāk padziedāt. Doma laba, bet cilvēku vairs nav…
Kāpēc mēs nevarētu ar apkārtējiem novadiem izstrādāt kopēju izglītības koncepciju, attīstīt infrastruktūru un sagādāt iespējas bērniem mācīties vienā skolā? Gan Jēkabpilī skolās ir tukšas vietas, gan mazajās skolās skolēnu nav. Tas ir mīts, ka, saglabājot mazās skolas, mēs veicināsim valsts ekonomisko attīstību. Mēs esam spējīgi mazās apkārtnes skoliņas akumulēt, mums tikai jārisina jautājums, kā bērnus atvest uz skolu, lai viņiem nav jāstāv uz ceļa un jāgaida autobuss. Daudzus projektus varētu savietot – skolas, medicīnas iestādes.
Tas pats attiecas uz interešu izglītību – mūzikas un sporta skolām. Esam noslēguši ar apkārtējiem novadiem līgumus, ka tie apmaksā savu bērnu interešu izglītību, kas tiek apgūta pilsētā. Taču ir novadi, kas saka, ka nemaksās. Kāpēc? Atbilde – Ministru kabinets nav pateicis, ka ir jāmaksā. Bet ir skaidrojums, ka katrai pašvaldībai interešu izglītība ir jānodrošina savā teritorijā, ja tu to nevari, tev jālīgst ar tiem, kas to var un par to jāmaksā, savstarpēji vienojoties.
Dzīve jāveido tā, lai nebūtu konfrontāciju starp pilsētām un novadiem un vitāli svarīgas funkcijas vajadzētu nodrošināt kopīgiem spēkiem, protams, proporcionāli naudas makam, iedzīvotāju skaitam.
– Kas Jēkabpilī ir lielākie darba devēji?
– Agrāk viss, ko ražojām, pārsvarā bija domāts Krievijas tirgum – būvmateriāli, dzelzsbetons, keramzīts, ķieģeli, cukurs. Līdz ar to mums bija ļoti grūti atdzimt no pelniem. Deviņdesmitajos bija ļoti smaga situācija, liels bezdarbs. Tagad pamazām viss sāk nostabilizēties, bet attīstās tās nozares, kur mums zināma pieredze, – mežizstrāde, kokapstrāde: mums ir tādi pazīstami uzņēmumi kā “Gaujas koks”, “Ošukalns”, “Jēkabpils mežrūpniecība”. Tie eksportē savu produkciju uz visām pasaules valstīm, sākot ar Āfriku, beidzot ar Ķīnu, Japānu un Koreju. Mums ir labi attīstīta būvniecība – lielas kompānijas strādā Lietuvā, Kaļiņingradā. Ap 700 darbinieku nodarbināti šūšanas industrijā. Vēl ir gaļas kombināts. Ir loģistika – pārvadājumu kompānijas. Ir uzņēmums, kas visai Baltijai ražo konservu kārbas. Ir arī divas ceļu būves kompānijas. No 2007. līdz 2013. gadam caur dažādiem Eiropas projektiem esam apguvuši 75,6 miljonus eiro. Tie ieguldīti ielās, ūdensvada renovācijā, bērnudārza, skolu un kultūras namu atjaunošanā. Mēs veidojam tādu sociālo vidi, lai investoriem pilsēta būtu pievilcīga.
– Vai Jēkabpilī daudz bezdarbnieku?
– Bezdarba līkne ir mainīga. 1997. gadā, kad atnācu uz šejieni strādāt, bezdarbs bija 18,7%, bet pēdējā treknajā gadā tas bija 3,7%. Krīzes laikā mēs vienu brīdi uzlēcām uz 12%. Šodien mums ir 11% bezdarba, bet ar tendenci samazināties, jo sākas sezonas darbi. Maijā tas varētu nokrist līdz 8%, jo nepārdomātas sociālās programmas rezultātā mēs esam kādus 4% izaudzinājuši par tādiem, kas absolūti negrib strādāt.
Arī augsti attīstītās valstīs 3% bezdarbnieku būs mūžīgi, bet mēs esam tiem klāt pieaudzējuši vēl šos 4%. Darba biržā ir vakances, bet cilvēki staigā ar slotām un ielas slauka. Viņu dzīves līmenis ir 200 eiro, un vēl tikpat par diviem trīs bērniem viņi saņem no sociālā dienesta. Viņiem tā ir latiņa un vairāk neko nevajag, nav motivācijas to pašu saņemt, strādājot pie uzņēmēja. Ja uzņēmēji darba tirgū maksātu lielākas algas, varbūt būtu citādi, bet to neļauj nodokļu politika. Taču tāpēc jau ir pašvaldība, lai meklētu investorus, kaut ko jaunu atvērtu, ražotu. Mēs varam ietekmēt sīkumus, bet ne nodokļu politiku. Pie tās vajadzēja strādāt jau pirms 15 gadiem, nevis uzlikt vienādus nodokļus Rīgā, Jēkabpilī un Zilupē. Vajadzēja diferencēt – jo tu tālāk no galvaspilsētas, jo nodokļu bāze ir mazāka.
– Kādas šobrīd ir cenas zemei pilsētā, Daugavas krastā?
– Esam lepni, ka Daugava mums blakus, cenšamies savā teritorijā to uzturēt skaistu. Bija problēmas plūdu laikā, tagad, pateicoties Eiropas naudai, esam sakārtojuši aizsargdambjus. Tos pārvēršam par promenādi, izgaismojam, mums ir neliels amfiteātris.
Daugavas krastā apbūvi ierobežo dambji. Bet ir vietas, kas ir apbūvei paredzētas. Tur būvējas. Treknajos gados pilsētas centrā, kad sāka attīstīties lielveikalu ķēdes, zeme maksāja 22 latus kvadrātmetrā. Tagad pašā centrā brīvu zemju nav, bet citās labās vietās zeme maksā līdz 10 eiro kvadrātmetrā. Zemes tirgus šobrīd neattīstās. Drīz uzzināsim šīs cenas pavisam precīzi, jo mums ir jāatsavina zemes jauna tilta būvniecībai pār Daugavu.
Nav normāli, ka tādā pilsētā kā Jēkabpilī ir tikai viens tilts. Tas saistās arī ar drošību, tranzītu, mašīnu kustību, loģistiku. Nedod Dievs, ja uz tilta notiek avārija, desmit minūšu laikā tas tiek bloķēts, ne ātrā palīdzība, ne ugunsdzēsēji nevar aizbraukt uz Daugavas labo krastu. Bet visas institūcijas ir Daugavas kreisajā krastā. Mašīnu plūsma palielinās – pa Daugavas kreiso krastu Lietuvas virzienā valsts sāk būvēt un renovēt ceļus, pieaug tranzīta plūsma no Lietuvas un tilts vairs nespēj izturēt slodzi.
Turklāt no 2015. – 2016. gada būs ierobežota Daugavas šķērsošana Aizkrauklē, arī Ķegumā, līdz ar to Daugavu varēs šķērsot tikai Rīgā un Daugavpilī. Tiltu celsim par Eiropas naudu, pašvaldībai būs jāpieliek kādi 700 000 eiro. Plānojam tiltu sākt celt 2016. gadā.
– Ar ko vēl Jēkabpils pievilcīga pilsētas viesiem?
– Opera un balets ir mūsu zīmols, to skatīties jūlijā brīvdabas estrādē brauc cilvēki no visas Latvijas un arī ārzemēm.
Pilsētā arī daudz vides objektu – rekonstruējot Vecpilsētas laukumu, uzstādījām Jēkabpils simbolu – lūsi. Iemūžinājām Jāzepu Vītolu skulptūrā “Mazais vijolnieks”, jo viņš te ir dzimis un audzis. Par godu hercogam Jēkabam tirgus laukumā vietā, kur tas nošāvis lūsi, arī uzstādījām skulptūru. Turpat arī aka, uz vinčas iegravēti ievērojamu cilvēku novēlējumi. Strūves parkā ir piemiņas skulptūra slavenajam Strūves meridiānam, kas ierakstīts UNESCO pasaules mantojumu sarakstā. Mums ir Zilā karoga pludmale, uzsākām bērt slēpošanas kalnu. Vasarā uz Radžu ūdenskrātuvi bezmaksas autobusu nodrošinām.
– Jēkabpils – labo pārmaiņu pilsēta?
– Tas ir mūsu logo un mēs veidojam pilsētu tādu, lai cilvēki vēlētos tajā atgriezties.
Publikācija tapusi sadarbībā ar Jēkabpils pilsētas pašvaldību
