Mobilā versija
+5.9°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
3. jūnijs, 2013
Drukāt

Kā es būvēju nojumi. Gandrīz episks stāsts

Autora fotoAutora foto

Beidzot mūsu valsts visaugstākajās varas aprindās ir sapratuši, ka bez lauku attīstības valstij nebūs nākotnes, un mēs, lauku cilvēki, tiekam mudināti intensīvāk izmantot savus zemes īpašumus. Tiek pat piedraudēts ar sankcijām, ja to nedarīsim.


2011. gadā mūsu ģimene nolēma, ka jābeidz apmierināties ar savu lauku appļaušanu un zāles pūdēšanu un jāsāk saimniekot intensīvāk. Izšķīrāmies par gaļas liellopu audzēšanu, kam mūsu paugurainais, bet auglīgais apvidus ir ļoti piemērots. Ganāmpulka izveidei nopirkām 15 Šarolē šķirnes telītes un ķērāmies pie to audzēšanai nepieciešamo aploku, dzirdņu, barotavu un patvēruma izveidošanas.

Nozīmīgākā no tām bija lopu nojume. Tā kā visi iekrājumi bija izlietoti dārgo lopu iegādei, nolēmām izlīdzēties ar vienkāršu, uz zemē ieraktiem koka stabiem balstītas, no trim pusēm ar dēļiem apšūtas nojumes izveidi. Būve bija tik vienkārša, ka pāris prasmīgu vīru to bez kādiem plāniem un projektiem spētu uzcelt divu nedēļu laikā. Ar to arī rēķinājāmies.

 

Novada domē

Sākot darbošanos, labi apzinājāmies, ka nav vairs Latvijas pirmās brīvvalsts laiki, kad zemnieks savā saimniecībā varēja brīvi būvēties. Tādēļ devāmies uz novada domi pēc atļaujas. Kopā ar iesniegumu, ieceres pamatojumu līdzi bija arī datortehnikā sagatavots nojumes projekts un tās piesaistes plānojums. Cerējām, ka ar to pietiks, lai saņemtu būvatļauju.

Diemžēl jau pēc pirmā domes apciemojuma kļuva skaidrs, ka mūsu iecere līdz ziemas sākumam uzcelt nojumīti nebūs īstenojama. Būvvaldes priekšnieks, daudz neiedziļinoties, sāka spriedelēt, vai vispār es kā privātpersona esmu tiesīgs kaut ko darīt savā saimniecībā, pirms neesmu ar sevi kā šīs saimniecības īpašnieku noslēdzis līgumu.

Tika arī paskaidrots, ka, ja vien celtnei nav izteikti sezonāls raksturs, būvatļauja ir nepieciešama un jāsāk vispirms ar projektēšanas uzdevuma, nevis ar būvatļaujas izprasīšanu. Turklāt derīgs būs tikai sertificēta arhitekta izstrādāts projekts. Un bēdīgākais bija tas, ka nepieciešamo projektēšanas uzdevumu viņš pašreiz nevar izdot, jo darbiniece, kas ar to nodarbojas, ir saslimusi. Nekas nebija mainījies arī pēc nedēļas, otrās vizītes laikā. Bija nepieciešams gandrīz mēnesis, līdz izdevās saņemt šo projektēšanas uzdevumu.

Daudz jau nekas šajā projektēšanas uzdevumā nebija un arī nevarēja būt rakstīts – vien tas, ka jādabū Reģionālās vides pārvaldes atzinums un jāveic celtnes apkārtnes horizontālā uzmērīšana ar nojumes vietas plānojumu.

Kāpēc gan tik vienkāršai celtnei šīs prasības nevarēja izsniegt jau pirmās vizītes laikā? Izbrīnu radīja arī tas, ka tik nelielā novada domē kā mūsējā, kas faktiski ietilpa bijušā pagasta robežās, nu ir tik prestiža trīs cilvēku liela būvvalde, kas līdzinājās tai, kāda pirmsreformas laikā pārzināja celtniecības jautājumus visa rajona 21 pagastā.

Reformas laikā mūsu rajons bija sadalījies astoņos novados. Tā nu iznācis, ka pašreiz bijušā rajona teritorijā ar celtniecības jautājumiem nodarbojas ne vairs četri pieci, bet gan 25 darbinieki.

 

Vides prasības

Nākamais pasākums mūsu attīstības ceļā bija Reģionālās vides pārvaldes atzinuma ieguve. Pēc garu paskaidrojumu sniegšanas un apskates dabā pārvaldei savs atzinums bija jāsniedz mēneša laikā, ko tā neatkarīgi no jautājuma nozīmīguma cenšas visā pilnībā izmantot. Arī mēs šo atzinumu saņēmām tieši pēc mēneša. Vienīgi šī iestāde jāuzslavē ar savu lētumu – šis pakalpojums izmaksāja tikai Ls 6.

Vides pārvaldes atzinums radīja pamatojumu otrai prasībai, tas ir, nojumes apkārtnes teritoriālajai uzmērīšanai un tās plānojuma izgatavošanai. Šo pakalpojumu rindas kārtībā bija tiesīgs veikt tikai īpašs, sertificēts uzņēmums. Mums šī rinda pienāca pēc diviem mēnešiem, izmaksājot Ls 250.

Kopumā pagāja četri mēneši no darbošanās sākuma, līdz beidzot varējām vērsties pie sertificēta arhitekta ar lūgumu atbilstoši prasībām noformēt mūsu izstrādāto nojumes projektu un ar savu parakstu to apstiprināt.

Tas nebija viegls uzdevums. Pirmkārt, jau izmaksu dēļ. Visi aptaujātie sertificētie arhitekti par šādu pakalpojumu prasīja ne mazāk par Ls 700, kas mūsu saimniecībai bija liela nauda. Otrkārt, neskatoties uz to, ka Reģionālā vides pārvalde bija piekritusi, ka kūtsmēsli nojumē var uzkrāties pēc dziļās kūts principa un vircas aizplūšanas ierobežošanai pietiek ar māla slāņa nosegtu pastiprinātas izturības plēves ieklājumu, novada būvvalde brīdināja, ka neapstiprinās projektu, ja nojumes grīda nebūs ieplānota no betona.

Šāda prasība šādai īslaicīgai celtnei likās pilnīgi absurda, un tā būtiski sadārdzināja un pagarināja nojumes būvniecības laiku. Ar vides pārvaldes palīdzību izdevās būvvaldes vadītājam pierādīt, ka, uzkrājot kūtsmēslus pēc dziļās kūts principa, ja vien lopu skaits nepārsniedz divdesmit, vispār nekādi papildu pasākumi nav vajadzīgi.

 

Būvniecība

Kad beidzot visi priekšdarbi būvatļaujas saņemšanai bija paveikti un likās, ka grūtākais aiz muguras, nāca jauna, vēl smagāka vilšanās. Saimniecībai jau bija līgums ar vietējo celtniecības uzņēmumu par visa ieplānotā ganību aprīkojuma, tajā skaitā arī nojumes, izbūvi. No diviem vietējiem pretendentiem bijām izvēlējušies lētāko un piemērotāko, kurš visus iepriekšējos mūsu pasūtītos celtniecības darbus jau bija pabeidzis, un atlika vien uzcelt šo nojumīti. Liels bija šoks, kad būvvaldes vadītājs paziņoja, ka būvatļauju uz saimniecības vārda viņš nevar izsniegt, jo celtniekiem nav sertifikāta. Šajā gadījumā viņš celtniecības atļauju varot izdot vienīgi uz saimniecības īpašnieka kā fiziskas personas vārda.

Tas bija strupceļš. Pirmkārt, ar celtniekiem jau bija noslēgts līgums, visa darba apmaksa, ieskaitot PVN, notika caur saimniecības kontiem. Otrkārt, mūsu ģimenei nebija ne laika, ne spēka, ne prasmju šos darbus veikt, treškārt, neviens sertificētais celtnieks par tik zemu cenu kā nolīgtie vietējie celtnieki šādu nojumi neņemtos uzcelt, un, ceturtkārt, problēmas risināšana atkal prasīja laiku.

Ko darīt? Uzklausot juristu padomus un detalizētāk izpētot Būvniecības likumu, konstatējam, ka atkal esam maldināti. Šī likuma 101 pantā bija teikts, ka “Būvprakses vai arhitekta prakses sertifikāts nav nepieciešams, ja būvētājs saskaņā ar akceptētu būvprojektu un būvatļauju būvē, rekonstruē vai renovē viendzīvokļa māju, dzīvojamo māju palīgēkas vai lauku saimniecību nedzīvojamās ēkas Vispārējos būvnoteikumos noteiktajā kārtībā un apjomā”. Mūsu nojumīte vistiešāk atbilda šīm prasībām.

Kad būvvaldes vadītājam norādījām uz šo pantu, viņš beidzot bija ar mieru būvatļauju pārreģistrēt uz saimniecības vārda. Lieki piebilst, ka tas viss atkal prasīja gan liekus izdevumus (pirmā būvatļauja Ls 20, tās pārreģistrēšana Ls 15, juristu pakalpojumi Ls 20, citi lieki izdevumi Ls 10), gan laiku, gan nervu bendēšanu.

Kad beidzot būvatļauja bija saņemta, pašas nojumes celtniecība, salīdzinot ar visu iepriekšējo, bija visvieglākais pasākums. Kā plānojām – divu nedēļu laikā tā tika uzcelta un gatava nodošanai ekspluatācijā. Izrādījās, ka arī tas nav nemaz tik viegli izdarāms.

 

Pieņemšana

Lai to pieņemtu, būvvaldei bija jāpiestāda Pārtikas un veterinārā dienesta un Reģionālas vides pārvaldes atkārtots atzinums un būvobjekta inventarizācijas dati. Pārtikas un veterinārais dienests pēc objekta apskates dabā savu atzinumu izsniedza ātri un lēti – tikai Ls 5.

Grūtāk bija ar Vides pārvaldi, jo tās pārstāvji šaubījās, vai atzinums par to būs pozitīvs, jo saimniecībai nebija līguma par atkritumu izvešanu.

Visdārgākā un laikietilpīgākā izrādījās nojumes inventarizācija. Pirmkārt, ilgi bija jāgaida rindā, līdz aizņemtais Zemes dienests to spēja izdarīt, un, otrkārt, uzradās jauna, patiesi neizprotama un, mūsuprāt, pilnīgi aplama prasība. Mūsu saimniecība sastāv no dažādu kadastru nogabaliem. Lai arī nojume atradās līdzās saimniecības centram, tā bija cita kadastra nogabalā. Neskatoties uz to, ka visa saimniecības zeme zemesgrāmatā bija nostiprināta zem viena, kopējā saimniecības nosaukuma, Zemes dienests pieprasīja šim kadastram, uz kura līdz tam nebija notikusi nekāda celtniecība, piešķirt atbilstoši likumprasībām noteiktu adresi.

Tā nu atkal ar iesniegumu bija jāvēršas domē un jāgaida, kad tā sanāks uz sēdi un ar savu lēmumu šim kadastra nogabalam piešķirs nosaukumu. Kopumā šī nojumes inventarizācija aizņēma gandrīz divus mēnešus un par 15 minūšu ilgstošu lauku un ap pusdienu ilgstošiem kamerāliem darbiem izmaksāja Ls 140.

Pēdējo nepatīkamo pārsteigumu nācās piedzīvot pašā nojumes nodošanas laikā. Izrādījās, ka par pašu naudu esam uzbūvējuši izturīgāku nojumi, nekā projektā paredzēts. Baidoties no sniega slodzēm, bijām dubultojuši jumta spāru skaitu, izvietojot tās nevis metra, kā to bija paredzējis arhitekts, bet pusmetra attālumā vienu no otras.

Šo “patvaļu” būvvaldes vadītājs uzskatīja par būtisku atkāpšanos no projekta prasībām un atteicās pieņemt būvi, iekams arhitekts nebūs izdarījis attiecīgas izmaiņas projektā.

Galu galā no darbu sākuma līdz nodošanai ekspluatācijā šīs vienkāršās būves celtniecībai plānoto divu nedēļu vietā bija nepieciešami 10 mēneši un tā prasījusi Ls 1200 papildu izdevumus, kas līdzinājās gandrīz pašas nojumes celtniecības izmaksām. Vai tas ir normāli, un vai šādas prasības un ierēdņu attieksme attiecībā uz tik vienkāršu lauku objektu izveidi veicina mūsu lauku ātrāku attīstību vai ne, lai spriež paši lasītāji. Manuprāt, nebūt ne.

Ar nolūku neminu novadu, par kuru ir šis stāstījums. Kā nekā būs vien tālāk jādzīvo šajā novadā. Tomēr pēc visa notikušā negribas noklusēt pārdzīvoto, bet pastāstīt, kā īsti izpaužas šī daudzkārt pieminētā ierēdņu birokrātija un pat patvaļa, kuru dēļ esam spiesti nodarboties ar aplamībām.

 

Komentārs

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija 
(VARAM) atbilstoši savai kompetencei atzīst, ka būvvaldes prasības attiecībā uz sertifikāciju būvdarbu veicējiem vērtējamas kā nepamatotas, pieņemot, ka lauku saimniecības nedzīvojamās ēkas būvniecība atbilda Būvniecības likuma 10.1. punkta prasībām.

Būvniecības sākšanai pirmkārt jāvēršas būvvaldē ar būvniecības iesniegumu – uzskaites karti. “Vispārīgo būvnoteikumu” (VBN) 37. – 37.2. punktā noteikti izņēmuma gadījumi, kad šis dokuments nav nepieciešams. Lopu nojumes būve gan neatbilst izņēmuma gadījumam.

Gadījumi, kad būvprojekts un būvatļauja nav nepieciešams, noteikti VBN 62. punktā (piemēram, pagaidu būves, sezonas būves). Būvvalde savu lēmumu nepiemērot VBN 62. punktu pamato ar nojumes neatbilstību vienas sezonas būvei. Tiesības izstrādāt būvprojektu ir sertificētam speciālistam. Savukārt, lai sāktu būvdarbus, pēc būvprojekta akceptēšanas būvvaldē jāsaņem būvatļauja.

Vienlaikus VARAM atzīst, ka atsevišķos gadījumos šobrīd vērojamas nesamērīgas prasības un neskaitāmu saskaņojumu nepieciešamība, kas neliecina par iespēju iedzīvotājiem un uzņēmējiem publiskos pakalpojumus saņemt ērtā un viegli izprotamā veidā. Tāpēc, lai pilnveidotu publisko pakalpojumu sniegšanu valsts un pašvaldību sektoros, VARAM ir apņēmusies kopīgi ar citām valsts un pašvaldību institūcijām uzlabot publisko pakalpojumu sistēmu jeb, vienkārši runājot, padarīt to ērtāku, pieejamāku, pēc iespējas izslēdzot iedzīvotāju maldīšanos pa ierēdniecības gaiteņiem.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija

 

Redakcijas piebilde: redakcijai ir zināms gan novads, gan konkrētā zemnieku saimniecība, gan raksta autors. Respektējot viņa vēlmi, mēs saglabājam autora anonimitāti, jo arī, mūsuprāt, aprakstītais nav tikai viena novada “slimība”.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+