Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
25. janvāris, 2012
Drukāt

Kaislīgi, komiski, pieredzējuši, jauni…


Publicitātes fotoPublicitātes foto

Parīt, 27. janvārī, Dailes teātrī notiks Viljama Šekspīra traģēdijas “Romeo un Džuljeta” jauniestudējuma pirmizrāde Dž. Dž. Džilindžera režijā. Džuljetu spēlēs Ilze Ķuzule-Skrastiņa un Ieva Segliņa, bet Romeo būs Kristaps Rasins un Artūrs Dīcis. Izrādei oriģinālmūziku raksta Kārlis Lācis. 


Jaunā iestudējuma priekšvakarā ielūkosimies lugas vēsturiskajā ceļā pa Latvijas teātru skatuvēm.

 

Romeo – teātra direktors

Pirmo reizi ar Šekspīra traģēdijas “Romeo un Džuljeta” varoņiem latviešu skatītājs tikās 1899. gadā Rīgas Latviešu teātrī. Uzveduma režisors bija teātra direktors Pēteris Ozoliņš, un, sekojot tā laika modei, viņš pats arī spēlēja Romeo. Kāds no kritiķiem šerpi rakstīja – “Ozoliņa kungs ar savām ūsām izskatījās kā vīrs starp 30 un 40 gadiem”. Toreiz izrādi gan vēl sauca “Romeo un Jūlija” (tikai sākot ar 1943. gada uzvedumu, Dailē Šekspīra lugas varones vārdu no angļu valodas latviskoja kā Džuljeta). Jūlijas lomā bija Jūlija Skaidrīte, toreizējā prīma, jo jauniņu aktrisīti režisors tolaik šai lomai pretī neņēma. Tiesa, arī Jūliju Skaidrīti nevarēja dēvēt par cienījamu gadu dāmu, taču arī apzīmējums meitene viņai vairs nepiestāvētu. Jauns nemirstīgās lugas iestudējums priekškaru vēra pēc vienpadsmit sezonām – 1910. gadā – atkal Rīgas Latviešu teātrī. Romeo spēlēja Reinholds Veics, slavenība, vēlākā Dailes teātra premjera Kārļa Veica tēvs. Jūlija atkal bija aktrise ar tādu pašu vārdu – Jūlija Žilēvice. 1914. gadā, Pirmajam pasaules karam klauvējot pie durvīm, šo lugu iestudēja Liepājas teātrī. Bet 1915. gadā – atkal Rīgas Latviešu teātrī. Te sinjoru Kapuleti – Džuljetas māti – spēlēja Jūlija Skaidrīte, kura reiz bija iejutusies Džuljetas tēlā.

1924. gadā Dailes teātrī Eduarda Smiļģa režijas un Jāņa Munča scenogrāfijas kopdarbā tapa spilgta, vizuāli interesanta izrāde. Romeo bija Kārlis Veics partnerībā ar Emīliju Viesturi, tā brīža Dailes teātra pirmā lieluma zvaigzni.

 

Pirmoreiz – divi galveno varoņu pāri

1943. gadā aiz muguras bija Baigais gads, uz beigām gāja vācu okupācijas laiks, bet priekšā – neziņa par nākotni. Eduards Smiļģis Dailē iestudēja lielās, skaistās lugas, kas radīja vismaz izjūtu par dzīves daiļumu un harmoniju. “Romeo un Džuljetas” iestudējumā pirmoreiz latviešu teātra vēsturē bija divi galveno varoņu pāri – Edgars Zīle un Lilita Bērziņa, kurai bija jau 40, bet joprojām viņa bija vēl pašā spēku plaukumā. Taču daudzi vairāk runāja par otru – gados jaunāko pāri – Artūru Dimiteru un Austru Šteinbergu.

1953. gads Dailē atkal atnāca ar šo ģeniālo Šekspīra darbu un – atkal ar diviem mīlētāju pāriem – 23 gadus veco Viju Artmani un par viņu gadu vecāko Eduardu Pāvulu, kā arī Mildu Klētnieci partnerībā ar Hariju Liepiņu. Teātris pirmoreiz bija uzticējis galvenās lomas relatīvi jauniem aktieriem. Tāds nemirstīgās lugas iestudējums vēl nebija pieredzēts – tik skaists, emocionāls, tīrs jūtās un tēlos. Grandiozus panākumus šīs izrādes atjaunojums piedzīvoja viesizrādēs Maskavā 1955. gadā. Leģendas par to, cik reizes vērās priekškars, ir ļoti dažādas. Pat lielie krievu šekspirologi šo uzvedumu novērtēja ārkārtīgi pozitīvi.

Harijs Liepiņš reiz atzinies, ka Romeo nav bijusi viņa lielākā veiksme, bet Eduardam Pāvulam tas bija milzīgs atspēriena punkts.

 

Pirms Romeo Pāvuls Dailē bija nospēlējis vien dažas lomiņas. Slavenais aktieris vēlāk atcerējās – kad teātrī pie dēļa izlikts paziņojums par lomu sadali, viņš šo sarakstu skatījies no apakšas, kur mazākas lomas – pāži, kalpi, sulaiņi… Bet, kad nonācis līdz pašai augšai, ieraudzījis: Romeo – Eduards Pāvuls. Pirmajā mirklī nodomājis – kāds grib viņu izsmiet, pazemot.

 

Starp citu, šo pašneticības posmu Pāvulam nemaz neizdevās tik vienkārši pārvarēt, tas bija ļoti sarežģīts ceļš. Bet partnerībā ar Viju Artmani Džuljetas lomā viņi kļuva par pirmo pāri. Mūsdienās, skatoties izrādes ierakstu, tas šķiet pat pārāk gaišs, bet tajā brīdī šis gaišums bija īsti vietā. Lai atceramies, ka 1953. gadā nomira Staļins, bet priekšā vēl labs laiks līdz varmākas kulta atmaskošanai. Tāpēc skatītāji alka redzēt mīlestības uzvaru, kaut arī Šekspīra varoņi, protams, iet bojā.

1966. gadā Valmieras drāmas teātrī izcilo Šekspīra traģēdiju iestudēja Oļģerts Kroders. Romeo – Jānis Dauksts, Džuljeta – Lolita Plociņa. Jāņa Dauksta Romeo pēcmīlas ainas rītā līdz viduklim kailā ķermeņa augšdaļa bija tiem laikiem neiedomājama pārdrošība, “vaļība”, par kuru runāja visa Latvija. Smalkais estēts, aktieris un režisors Žanis Katlaps, klausoties komisijas šausmās pieņemšanas izrādē, pateica nu jau par teātra anekdoti kļuvušo frāzi – “ja atmiņa mani neviļ, tad atkailinātai vajadzēja būt otrai ķermeņa pusei…” Bet izrāde bija ļoti svaiga, skaista, tīra.

1977. gadā Ā. Šapiro “Romeo un Džuljetu” iestudēja Jaunatnes teātra krievu trupā. Šis iestudējums nav atstājis nekādas īpašas pēdas, kaut arī tas bija pilnīgi citā stilā. Neviens vairs neattēloja Itāliju un Veronu, šajā iestudējumā vairs nebija pīniju, ciprešu un Dodžu pils. Valdīja pilnīgi cita stilistika un estētika. Šapiro iestudējumam Andris Freibergs bija uzbūvējis “baložu būdu”, kur jaunie mīlētāji tvērās no viņiem nepieņemamās pieaugušo cilvēku pasaules. 1984. gads nāca ar Mihaila Kublinska režisētu izrādi toreizējā Drāmas teātrī ar Lāsmu Kugrēnu un Jāni 
Reini galvenajās lomās un ļoti interesantu Gunāra Zemgala scenogrāfiju.

 

Romeo un Džuljeta runā latviešu un krievu valodā

1989. gadā pirmizrādi piedzīvoja skandalozais Valmieras teātra iestudējums Valentīna Maculēviča režijā – Latvijā pirmā bilingvālā izrāde. Uz skatuves varoņi runāja divās – latviešu un krievu – valodās. (Starp citu, pie šā paņēmiena nupat atgriezās Mārtiņš Eihe un Krista Burāne kopdarbā “Viss par mīlestību”, stāstā par to, kā jauniešu ansamblis iestudē “Romeo un Džuljetu”. Arī te uz skatuves runā abās valodās. – V. K.)

 

Tikko dzimušajās atmodas nojausmās daudzi latvieši ārkārtīgi nostājās pret to, ka no skatuves jāklausās krievu valoda. Romeo bija toreiz pavisam jauniņais un vēl valmierietis Ģirts Ķesteris, Džuljeta – pēcāk uz Nacionālo teātri pārgājusī Ilze Blumberga. Ar dziedātajām katjušām, iepirkuma tīkliņiem, kandžas kanniņām, nabadzības estētikā veidotā izrāde izvērtās ļoti ekstremāla.

 

Kad aktierus vēl izglītoja toreizējā Konservatorijā, 1990. gadā Valdis Lūriņš iestudēja savu režisora diplomdarba izrādi “Romeo un Džuljeta”. Savukārt 1994. gadā Dailē režisētā Kārļa Auškāpa izrāde saņēma bargu kritiku. 2003. gadā Daugavpils teātrī “Romeo un Džuljeta” tapa Annas Eižvertiņas režijā kā latviešu trupas diplomdarba izrāde. Tajā pašā gadā izrādi “Romeo un Džuljeta. Mīts” iestudēja arī Liepājas teātrī – Gaļinas Poļiščukas režijā. Romeo bija Artūrs Krūzkops, Džuljeta – Inga Misāne, Merkucio – Andris Bulis. Šī izrāde kļuva slavena ar milzīgā, caurspīdīgā stikla akvārijā ienirušo galveno mīlētāju pāri.

 

Viedoklis

E. Smiļģa teātra muzeja mākslas eksperte Rita Rotkale:

“Šķiet, ka jau bijuši vai visi iespējamie meklējumi, iestudējot “Romeo un Džuljetu” – redzēts gan nežēlīgais teātris, gan nabadzīgais teātris, darbība risinājusies gan ūdenī, gan gaisā. Ar ārkārtīgu interesi gaidu Džilindžera režisēto izrādi Dailē. Vai režisors būs par vai pret mīlestību? Jo Šekspīra tekstā rakstītais jau vēl neko nenozīmē. Kā esam pieredzējuši, “Romeo un Džuljeta” var būt arī izrāde bez mīlestības. Un ir bijuši tādi iestudējumi, kuros mīlestība uzvar. Man jau pašai Dailē ļoti gribētos atkal redzēt izrādi ar Smiļģa iedibinātiem skatuves principiem – skaidrību, vienkāršību, kaislību.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+