Karstumneizturīgās šinšillas 0
Messingu ģimene ir rīdzinieki, bet vasarā pārceļas dzīvot uz vasarnīcu Saulkrastos, līdzi ņemot visu saimi – deviņus gadus veco šarpeju Rodžeru, piecus mēnešus veco kaķenīti Adeli, šinšillas un zivtiņu. Ieva teic: – Mums nenāk pat prātā kādu no viņiem atstāt dzīvoklī Rīgā, jo viņi visi taču pieder pie mūsu ģimenes.
Bet mežiņā pie vasarnīcas viņus gaida vēl viena radībiņa – vāverpuika Patriks. Ieva viņu atrada pamestu vēl pavisam maziņu. Atnesa mājās, bet nezināja, ar ko tādu mazulīti barot. Sazvanīja zoodārzu, kur uzzināja, ka vāverēns jāēdina ar pasterizēto pienu bez cukura, samaisītu ar kumelīšu tēju. To arī viņa, ņemot palīgā šļirci, dienu no dienas deva. Vāverpuika pamazām pieņēmās spēkā un izauga par lielu, veselīgu vāveri. Kādu dienu ģimene saprata, ka pienācis laiks Patriku laist brīvībā. Lai gan kopš tā brīža jau pagājuši divi gadi, Patriks savus labdarus aizvien atceras. Divas reizes dienā – ap pulksten 7 un 18 – viņš ierodas, lai panašķotos ar valriekstiem. Pēdējā laikā līdzi ved arī vāvermeiteni. Patrika dēļ ziemā reizi nedēļā ģimene brauc uz Saulkrastu vasarnīcu, lai vāverei noliktu barību.
Patiesībā par katru no mājas mīluļiem Ievai un meitai Monikai Marijai (17) ir savs mīļuma apvīts stāsts, tomēr šoreiz vairāk par šinšillām – piecus gadus veco Maksimiliānu, četrus gadus veco Šēronu un viņu bērniem – Čiku un Pirātu Piparu.
Pirmais Messingu mājās ieradās baltais šinšillu puika Maksimiliāns, īsāk dēvēts par Maksi. Monika to saņēma kā mīļu dāvanu. Šinšillu puika viens ļoti skuma, tāpēc ģimene sagādāja viņam tumšpelēku draudzeni Šēronu. Divas reizes gadā šinšillu pāris kļūst par vecākiem. Pēdējā metienā pasaulē nāca Čika un Pipars Pirāts, kuri nu jau ir divus mēnešus veci. Pirāts Pipars savu vārdu ieguvis nerātnās uzvedības dēļ. Viņš regulāri cenšas izkļūt no būra, un reiz, kad tas izdevās, šinšillpuikas auss gabaliņš palika kaķa zobos.
Lielākoties šinšillām dzimst divi bērni. Laikam daba tā ieregulējusi, jo arī pupi šinšillu mātītēm ir divi un vairākām atvasītēm nepietiktu piena. Arī tajā reizē, kad Šērona pasaulē laida četras atvasītes, divas no tām piedzima nedzīvas. Drīz pēc piedzimšanas, brīdi nedroši pašūpojušies, mazuļi jau ir gatavi kāpelēt pa būra restēm. Interesanta kārtība šinšillu pasaulē pastāv bērnu audzināšanas jautājumos. Māte bērnus tikai dzemdē, bet audzina tēvs.
Šinšillas ir nakts dzīvnieki un diennakts tumšajās stundās mēdz sarīkot diezgan lielu traci. Tad viņi ēd, lēkā, grauž būri un kaujas, ja nevar sadalīt ēdamo vai ko citu, ik pa brīdim radot skaņas, kas atgādina rotaļu lācīša pīkstēšanu. Ja miegs trausls, sadzīvot ar šinšillām vienā istabā varētu būt pagrūti. Dzīvnieciņus var laist paskraidīties arī pa mājokli, bet jārēķinās, ka tad būs apgrauztas tapetes, vadi un mēbeles. No šinšillu zobiem cietusi pat Monikas ģitāra. Jauks skats paveras, kad šinšillas mazgājas. To viņas dara speciālās smiltiņās, kas iebērtas trīs litru burkā vai konteinerā ar atveri. Kažoka tīrīšanas process šinšillām ir īpaši svarīgs, tāpēc, kad smilšu konteiners ielikts būrī, pie tā sastājas visa dzīvnieku ģimenīte un vēro, kā viens no ģimenes locekļiem, griezdamies uz riņķi, peras.
Tiem, kas mājās vēlas turēt šinšillas, jāielāgo, ka šiem dzīvnieciņiem nav sviedru dziedzeru, tie nesvīst, tāpēc ļoti slikti panes karstumu. Nekādā gadījumā šinšillas nedrīkst atstāt atklātā saulē, tas var beigties letāli. Karstākajās vasaras dienās, lai radībiņām vēsāk, Monika un Ieva pie viņu būra darbina ventilatoru. Citi šinšillu īpašnieki dzīvnieciņu mājoklī liekot termoforus ar ledu.
Šinšillu ēdināšana nav sarežģīta. Tās pārtiek no siena, graudu maisījuma, ko var iegādāties zooveikalos, dārzeņiem, piemēram, svaigiem gurķiem un burkāniem, un augļiem, piemēram, āboliem. Labprāt ēd arī salātu un pieneņu lapas. Ziemā ar prieku našķojas ar kaltētām ozolu lapām. Būrī vienmēr jābūt arī kādam ābeles vai bērza zaram, ko pagrauzt. Papildus jādod kaļķa graužamais. Ēst šinšillām ļoti patīk, to viņas varētu darīt no rīta līdz vakaram, teic Ieva.
Šinšillas: • savvaļā dzīvo Dienvid-amerikā Andu kalnos • pieauguša dzīvnieka svars – ap 500 g, garums – 20 cm • barība – speciālā sausā, siens, dārzeņi, augļi, zaļumi • jāsagādā liels būris un konteiners smilšu vannām • nedrīkst atstāt atklātā saulē un piekarsušās telpās • nedrīkst mazgāt • dzīves ilgums – 10 – 20 gadi |
