Ekonomika
Īpašums

Katru dienu atklāj patvaļīgu būvniecību Rīgā. Intervija ar Ingusu Vircavu0


Inguss Vircavs:
Inguss Vircavs:
Foto: Valdis Semjonovs

Par ko sāp galva Rīgas pilsētas būvvaldes vadītājam Ingusam Vircavam, iztaujāja “LA” žurnālisti Ivars Bušmanis un Zigfrīds Dzedulis.

 

Vai būvvaldē jums vairāk galva sāp par namiem, kuri jānojauc, vai par tiem, kuri jābūvē no jauna?

Inguss Vircavs: Negribētu teikt, ka sāp galva. Abas lietas ir vienlīdz svarīgas un savā starpā cieši saistītas. Mēs jau raugāmies, lai galvaspilsēta attīstītos samērīgi un lai tās iedzīvotājiem būtu patīkami dzīvot. Un lai nākamās paaudzes varētu priecāties par to, ko atstāsim viņiem mantojumā.

Ja nāk nopietns attīstītājs ar jaunas, vērienīgas apbūves ieceri, tad diezgan droši var sacīt, ka ar to ir mazāka noņemšanās nekā ar veciem namiem, kuri novesti līdz avārijas stāvoklim. Nav jāraksta vairāki atteikumi vai termiņu pagarinājumi, norādot uz trūkumiem, kas īpašniekam jānovērš. Ja vēl tiek atklāti pārkāpumi, kurus īpašnieks pieļauj atkārtoti, kurus apzināti nevēlas novērst un kuri jāizšķir tiesā, tad šis resursu patēriņš mēdz būt vēl lielāks. Vajadzētu būt otrādi – vairāk tie būtu jātērē kāda jauna projekta īstenošanai.

 

Bet vai nav tā, ka, piemēram, Rīgas vēsturiskajā centrā īpašnieks tīšām ļauj sabrukt ēkai, lai tā nebūtu jāatjauno pirmatnējā izskatā un lai tās vietā varētu uzcelt jaunu?

Protams, vienmēr vieglāk, lētāk un vienkāršāk ir nojaukt veco, tā vietā uzbūvējot kaut ko jaunu ar krietni vienkāršākiem risinājumiem. Bet jāņem vērā, ka mantojums Rīgā ir ļoti iespaidīgs. Astoņsimt gadu ilgās Rīgas pastāvēšanas laikā mums mantojumā ir gan viduslaiku, gan koka arhitektūras apbūve, gan jūgendstils. Šai ziņā Rīga ir unikāla gan Eiropā, gan pasaulē. Ļoti maz ir tādu metropoļu, kurās saglabājusies koka arhitektūras apbūve, turklāt tādā apmērā kā Rīgā.

Dažiem liekas – kas nu tas sevišķs – veca, no koka celta māja. Bet tā jau nav. Lai ēku atjaunotu pirmatnējā izskatā un uzturētu, jāpatērē vairāk laika un jāiegulda vairāk naudas, nekā būvējot jaunu. Bieži vien īpašnieki to nedara ierobežoto resursu dēļ. Vai arī nav izpratnes par šo vērtību saglabāšanu. Tāpēc arī rodas vēlēšanās novest ēku līdz tādam stāvoklim, ka nekas vairs nav glābjams – tā jānojauc.

 

Vai, runājot par jaunbūvēm un atminoties neseno traģēdiju Zolitūdē, būvnieku attieksme pret darbu ir uzlabojusies?

Nevar teikt, ka būvnieku attieksmē būtu kaut kas dramatiski mainījies uz slikto pusi. Lielākajai daļai nozarē strādājošo ir adekvāts viedoklis par savu misiju un par to, cik svarīga ir ēku drošība. Bet viena karote darvas vienmēr var sabojāt mucu medus. Diemžēl arī pašlaik atrodas kāds projektētājs vai būvētājs, kas savā darbā nebalstās uz pienākumiem, kuri noteikti būvnormatīvos un likumos. Iznākumā tas, ko viņi cenšas piedāvāt sabiedrībai, ir kaut kas dīvains.

Raksturīgs piemērs – nolaistu māju ar nesošajām būvkonstrukcijām avārijas stāvoklī ātri apšuj ar putuplastu, uztaisa glītu ārējo apdari, pēc tam mēģina lēti pārdot. Un atrodas kāds lētticīgais, kas nopērk. Čiekurkalnā vienas šādas ēkas iesākto būvniecību pieprasījām apturēt. Kad tas nenotika, par to ziņojām policijai, kas par to ierosināja krimināllietu.

 

Vai nav tā, ka ēkas tehnisko stāvokli redzat un pārbaudāt tikai papīros?

Tā nav. Mēs ēkas arī apsekojam. Pagājušajā gadā vien esam apsekojuši ap desmittūkstoš dažādu ēku – gan reaģējot uz sūdzībām, gan pieņemot tās ekspluatācijā.

Simt gadu vecas ēkas nemēdz būt bez nekādiem trūkumiem. Parasti slēdzienā ir arī norādījumi, kā tie jānovērš. Būvdarbu laikā sekojam, kā tas tiek darīts. Dažreiz atklājam, ka trūkumi nav novērsti. Atliek noskaidrot, vai tas noticis neapzināti, strādājot neprofesionāli, vai tīšām, cenšoties piemānīt būvvaldi.

 

Ar kādu mānīšanos jāsaskaras visbiežāk?

Piemēram, atnākot uz būvvaldi saskaņot būvprojektu, notiek mēģinājumi uzrādīt mazāku ēkas iemītnieku skaitu, nekā tas ir patiesībā. Ja tas iziet cauri, tad projektam nav vajadzīga būvinženiera ekspertīze. Bet to negrib tāpēc, ka ekspertīze maksā dārgi.

Pieņemot ēku ekspluatācijā, citreiz atklājam, ka trūkst tās celtniecībā izmantoto būvmateriālu deklarāciju, kas apliecina ražojumu izcelsmi un kvalitāti. To vietā mums mēģina uzrādīt kādu starpniecības uzņēmumu izdotos dokumentus.

Pārbūvējot ēku, diezgan izplatīti ir arī mēģinājumi nenorādīt, kam tā būs paredzēta. Piemēram, kaut arī ēkas bēniņi vai pagrabs neatbilst dzīvojamās telpas prasībām, tur mēģina pa kluso iekārtot dzīvokļus.

2014. gadā publiski atzināt, ka Rīgā katra piektā būvinspektoru vizīte atklāj kādu pārkāpumu, tostarp patvaļīgu būvniecību. Kā ir pašlaik?

Patvaļīgu būvniecību, protams, atklājam arī pašlaik. Jāatzīst, ka saskaramies ar vienu līdz trim patvaļīgas būvniecības gadījumiem dienā. Tad nu rēķiniet paši, cik to sanāk vienā gadā. Pārkāpumi jau mēdz būt dažādi – sākot ar atkāpēm no būvprojekta un beidzot ar būvēšanos bez būvatļaujas. Vai neievērojot būvnormatīvos noteikto procedūru. Esam saskārušies ar mēģinājumu saskaņot tikai ēkas fasādes krāsojumu, kaut arī notiek būvdarbi ēkas iekšienē.

Pēdējā laikā redzam, ka pieaug vienkāršoto pārbūvju iesniegumu skaits. Daļu var norakstīt uz pēdējiem Būvniecības likuma grozījumiem, kur daudzos gadījumos vairs nav nepieciešams būvprojekts, bet gan vienkāršota procedūra.

 

Būvnieki žēlojas, ka būvatļauju saņemšana ievelkas pat pusgadu un vēl ilgāk. Kāpēc tā?

Būvvalde jau ir tikai būvniecības procedūras beigu posms, kurā būvniecības ierosinātājs iesniedz jau sagatavotu būvprojektu. Būvvaldē to apstiprina, pēc tam uzbūvēto pieņem ekspluatācijā.

 

Cik jums tam vajag laika?

Ja viss kārtībā, tad trīs līdz četras nedēļas. Bet, kā šķiet, iemesls, kāpēc būvatļaujas saņemšana ievelkas, ir pavisam cits. Lai sagatavotu būvprojektu, pasūtītājam jāsaņem virkne tehnisko noteikumu no “Latvijas gāzes”, “Rīgas ūdens”, “Sadales tīkla” un citu komunikāciju turētājiem. Vēl ir citas iestādes, kurās būvprojekts jāsaskaņo, gan iesniedzot to, gan pabeidzot būvdarbus.

Piemēram, ar vidi saistītās lietas jāsaskaņo Lielrīgas vides reģionālajā pārvaldē. Vēl jāpiemin arī kaimiņi, kurus iecerētā jaunbūve var aizēnot vai tikt būvēta pārāk tuvu viņu uzceltajām ēkām. Tā tie saskaņojumi sakrājas, un reizēm kaut kas kaut kur iestrēgst. Ja kāda saskaņojuma trūkst, būvprojektu nevaram apstiprināt.

Vēl sarežģītāk ir iegūt vajadzīgos saskaņojumus Rīgas vēsturiskajā centrā, kur ielu tīkls ir izveidots sen un kur zem tā ir visas iespējamās komunikācijas. Klajā laukā, kur to nav, tāpat apkārt nav neviena kaimiņa, būvēties ir nesalīdzināmi vieglāk nekā pilsētas centrā.

 

Bet vai to papīru tagad nav vairāk, nekā bija agrāk?

Nav vairāk! Piemēram, lai pieslēgtu mājai elektrību, vajadzīgs saskaņojums ar šī pakalpojuma sniedzēju. Ja jābūvē elektrības pieslēgums, skarot citu komunikāciju aizsargjoslas, tad saskaņojumi vajadzīgi arī ar šo komunikāciju turētājiem. Tā tas ir ikvienā pasaules valstī.

Te piebildīšu, ka jaunais Būvniecības likums būvētājiem šajās procedūrās daudz ko tomēr ir vienkāršojis.

 

Pašlaik visus nepieciešamos dokumentus drīkstat pieņemt gan papīru veidā, gan elektroniski. Kā visbiežāk tos iesniedz?

Lielākoties iesniedz papīru veidā. Mēs gan aicinām iesniegt elektroniski.

 

Kas notiks tai brīdī, kad no 2019. gada dokumentu iesniegšana būs iespējama tikai elektroniski?

Būvvaldē mēs esam gatavi visus dokumentus pieņemt elektroniski kaut vai šodien. Vai tam ir gatavi arī tie cilvēki, kas gatavo būvprojektus un citus dokumentus, tas jājautā viņiem.

Lai veicinātu dokumentu elektronisko apriti, būvvalde nāca klajā ar atvieglojumu vasaras kafejnīcu būvētājiem. Ja vasaras kafejnīcas būvprojekta skici iesniedz saskaņošanai elektroniski, bijām gatavi dot atļauju uz trim gadiem. Diemžēl atradās tikai daži uzņēmēji, kas to izmantoja.

 

Kas notiek Mežaparkā, Sudrabu Edžus ielā 32?

Sudrabu Edžus ielā 32 mēģina uzbūvēt ģimenes privātmāju bez būvprojekta. Lai to nepieļautu, esam būvlaukumam apkārt apvilkuši žogu. Iespējams, ka daļa jau uzceltās ēkas būs jānojauc, jo tās novietojums neatbilst teritorijas attīstības plānojumam.

Ir vēl citi bēdīgi piemēri, kur būvnieki izcēlušies ar īpaši negodprātīgu attieksmi. Piemēram, saņem būvatļauju par četrstāvu ēkas būvniecību, bet uzbūvē pusotru stāvu vairāk. Turklāt uzbūvē tā, ka nevar nojaukt tikai šo pusotru stāvu, jānojauc krietni vairāk. Šādu būvprojektu, protams, nav iespējams saskaņot. Attīstības plānā nav atļauts šāds stāvu skaits, un viss. Bet būvētājs atnāk un uzdod man retorisku jautājumu: “Kāpēc jānojauc tik glīta māja? Esiet taču saprātīgi!” Dīvaini! Vispirms uzbūvē, kā pašam ienāk prātā, bet pēc tam nāk uz būvvaldi, mēģinot pārliecināt un iegūt saskaņojumu nelikumīgi uzceltajam.

 

Kāds zviedru investors gribēja uzbūvēt augstceltni – divdesmit piecu stāvu ēku Zaķusalā. Bet tika atraidīts. Kāds bija iemesls?

Ja šis investors gribēja uzbūvēt ēku ar tādu stāvu skaitu, kas pārsniedz attīstības plānojumā maksimāli norādīto, tad tas varēja būt iemesls atteikumam. Bet tas būtu jāprasa Pilsētas attīstības departamentā, kas gatavoja šo plānojumu. Dažreiz šo problēmu var atrisināt ar lokālplānojuma palīdzību. Šī procedūra gan nav tik vienkārša, tāpēc, iespējams, šis zviedru investors negribēja tik ilgi gaidīt un atmeta iecerei ar roku. Jāņem vērā, ka divdesmit piecu stāvu ēkas būvniecība ietekmē ne tikai konkrēto apbūves zemes gabalu Zaķusalā, bet arī pilsētu, tās izskatu.

 

Nesen redakcijā saņēmām signālu no Mālu ielas 16. nama iedzīvotājiem, kas sūdzējās par ēkai patvaļīgi uzceltu stāvu, kuram būvvalde devusi atļauju. Vai tā ir?

Šajā adresē būvvaldē savulaik saskaņotas divas būvatļaujas – viena paredzēja visas ēkas pārbūvi, bet otra tikai bēniņu stāva izbūvi. Attīstītājs izvēlējās realizēt otru būvatļauju, pārbūvējot bēniņus, izbūvējot vienu papildu stāvu. Būvvaldei nebija iemesla nesaskaņot šo bū­vniecību, jo visi šī nama iedzīvotāji bija tai piekrituši, apliecinādami piekrišanu ar savu parakstu. Arī stāvu skaits atbilda attīstības plānojumam.

Cita lieta, ja iedzīvotāju paraksti bijuši viltoti. Tad iedzīvotājiem jāvēršas policijā. Būvvaldei nav tiesību tos pārbaudīt. Tāpat nereti mūs, būvvaldes darbiniekus, mēģina izmantot, iesaistot divu kaimiņu vai tuvu radinieku savstarpējos ķīviņos. Mums adresētajos iesniegumos raksta: “Novērsiet!”, “Pārtrauciet!”, “Nojauciet!”. Protams, saņemot iesniegumu, mēs pārbaudām tajā minētos faktus, apsekojam konkrēto ēku dabā. Ja atklājam patvaļīgu būvniecību, tad attiecīgi rīkojamies. Pats bēdīgākais, ka ar to vēl viss nebeidzas. Patvaļīgais būvētājs nepaliek atbildi parādā un uzraksta būvvaldei sūdzību par kaimiņu, kas viņu nosūdzējis pirmais. Bieži vien atklājas, ka abi labi. Un abi pieļāvuši būvniecības pārkāpumus.

 

Ko būvvalde var izdarīt, atklājot nelikumīgu būvniecību?

Varam apturēt to, kā arī lemt par administratīvo sodu īpašniekam. Tāpat varam pieprasīt novērst pārkāpumu. Ja tas netiek novērsts, tad ir tiesības novērst pārkāpumu piespiedu kārtā. Naudas izteiksmē izdevumi pārkāpējam sākumā ir nelieli. Bet, prasīto labprātīgi nepildot, tie ievērojami pieaug.

Vēl varam, piemēram, norobežot piekļūšanu ēkai, kas ir avārijas stāvoklī. Atsevišķos gadījumos esam nojaukuši nelikumīgi celtas būves, piemēram, pamestus kioskus. Pavisam kliedzošs gadījums bija Miera ielā, kur kāds namīpašnieks bija aizsprostojis kaimiņam kanalizāciju. Izmantojot būvvaldes tiesības, aizsprostojumu likvidējām.

 

Kā paši varat samazināt birokrātiju?

Regulāri gatavojam priekšlikumus Ekonomikas ministrijai un citām valsts pārvaldes iestādēm, lai uzlabotu būvniecības procedūru, izskaužot nevajadzīgas un patiešām birokrātiskas darbības. Piemēram, rīdzinieki savulaik pauda satraukumu par balkonu un lodžiju aizstiklošanu daudzdzīvokļu namos. Balkonus aizstiklot, protams, nedrīkst, bet par lodžijām ierosinājām atvieglot šo kārtību. Masveida patvaļīgu aizstiklošanu izraisīja tas, ka pēc likumā noteiktā vispirms bija nepieciešams sagatavot būvprojektu. Šāda prasība bija absurda. Pašlaik esam panākuši, ka aizstiklošanai pietiek ar skici, kuru var iesniegt viens dzīvokļa īpašnieks pēc saskaņošanas ar pārējiem dzīvokļu īpašniekiem. Pēc tam pārējiem, aizstiklojot savas lodžijas, ir tikai pienākums par to paziņot būvvaldei.

Saistītie raksti

Tāpat cenšamies panākt, lai iespējami mazāks uzsvars tiktu likts uz nepieciešamību saskaņot nenozīmīgus būvniecības darbus, kas nekā neietekmē ēkas konstrukcijas drošību. Daļu no mūsu ierosinājumiem Ekonomikas ministrija ir ņēmusi vērā. Ģimenes privātmājas pagalmā, ja vien to neredz no publiskās ārtelpas, nav nepieciešams, piemēram, saskaņot lapenītes būvniecību. Ja saskaņojums tomēr nepieciešams, tad šajā gadījumā pietiek tikai ar projekta skici.

Otrs virziens, kurā pašlaik būvvalde darbojas – ārzemju investoram, kurš Latvijā gribētu īstenot kādu vērienīgu būvprojektu, cenšamies individuāli izskaidrot, kā viņam būtu jārīkojas, lai tas notiktu iespējami ātrāk un lai iespējami ātrāk tas dotu pienesumu mūsu tautsaimniecībai. Lai nebūtu šo stāstu par to, ka, lūk, Zaķusalā kāds zviedru uzņēmējs gribējis būvēties, bet no tā nekas nav iznācis.

LA.lv