Pasaulē
Eiropa

Kaut nebūtu kara. Saruna ar ukraiņu žurnālisti Irinu Prociku 16


Irina Procika
Irina Procika
Foto – Juris Lorencs

IRINA PROCIKA 2006. gadā beigusi Ivana Franko vārdā nosauktās Ļvivas universitātes Žurnālistikas fakultāti. Patlaban vada divus medijus – laikrakstu “Ļvivskaja gazeta” un radiostaciju “Gaļičina”.

Kas, jūsuprāt, šodien visvairāk satrauc cilvēkus Ukrainā?

I. Procika: Nebūšu visai oriģināla, sakot, ka tas ir karš valsts austrumos un ekonomika. Nauda – kā izdzīvot ar mūsu algām, kā nopirkt produktus, samaksāt rēķinus, palaist skolā bērnus. Beigu beigās – kā atrast darbu. Cilvēki gan saprot, ka karš un Ukrainas saimnieciskās problēmas vismaz pa daļai ir savstarpēji saistītas lietas, tāpēc pagaidām gatavi pieciest, savilkt jostas.

Ļviva ir augoša miljonu pilsēta, šeit darbu vēl var atrast. Bet laukos un mazpilsētās situācija nav iepriecinoša, un tas vēl būtu maigi teikts. Daudzi atstāj laukus un dodas uz apgabalu centriem, uz Kijevu vai pat ārzemēm. Cilvēkam jau nekad nebūs diezgan. Pazīstu ģimenes, kurām ir laba iztikšana, pat zināma turība, bet viņi tāpat skrien pa pasauli lielākas naudas meklējumos – uz Rietumeiropu, Ameriku. Un otrādi – citi ar daudz pieticīgākiem dzīves apstākļiem nav pat domājuši par aizbraukšanu. Piemēram, mani radi un tuvākie draugi visi palikuši Ukrainā. Labi zinu, vismaz man tā stāstīts, ka Baltijā situācija ir visai līdzīga. Pie jums, paldies Dievam, nav kara, taču cilvēki tāpat sitas, izdzīvo, meklē, kur piepelnīties, brauc strādāt uz ārzemēm.

Vai rietumu Ukrainai, Galīcijai ir kādas savas īpašas problēmas?

Nevēlos nodalīt Galīciju no pārējās Ukrainas. Valsts mums ir viena. Esmu izbraukājusi komandējumos visu Ukrainu, radiostacijai “Galīcija” vairākus gadus veidojot raidījumu “No novada līdz novadam”. Uzskats, ka Ukraina neatgriezeniski sašķēlusies “ukrainiskajos rietumos” un “prokrieviskajos austrumos”, ka valsts tūlīt izjuks “pa šuvēm”, tiek mākslīgi un mērķtiecīgi kultivēts. Un mēs labi zinām, kurš to dara. Tas, kas gan mūs šodien atšķir – Ukrainas austrumi vairāk izjūt karu, turklāt tīri fiziski, jo atrodas blakus tā sauktajai “saskarsmes līnijai”, kas faktiski tā pati fronte vien ir.

Saprotams, šejienieši cenšas palīdzēt karotājiem Donbasā, vāc līdzekļus un humāno palīdzību. Arī Galīcijas puiši krīt frontē, cilvēki atgriežas no kara un mēģina sākt jaunu, mierīgu dzīvi. Bet tas nav viegli. Katrs karš cilvēkam ir tik milzīgs pārdzīvojums, ka tas neizbēgami sadala dzīvi divās daļās – “pirms” un “pēc” kara.

Bet kas satrauc pašu Ļvivas pilsētu?

Atkritumi. Pilsētā ir pamatīgas problēmas ar atkritumu savākšanu un utilizāciju.

Bet ielas taču ir tīras! Patiesībā man ir tieši šāds iepriekš sagatavots jautājums – vai nemitīgās runas par Ļvivas atkritumu kalniem, ko tiražē Krievijas mediji, nav tā sauktā viltus ziņa?

Ja tic Krievijas medijiem, tad Ukraina kā valsts jau sen vairs nepastāv. Ļvivā ziemā un pavasarī mums tiešām bija problēmas ar atkritumiem, uz ielām vietām varēja redzēt laikus neaizvestas drazas. Tagad situācija ir normalizējusies. Nu, bet foto­grāfijas ar atkritumu kalniem it kā Ļvivas ielās, kas klejoja Krievijas medijos, tās jau var uzņemt jebkurā vietā uz pasaules.

Lielākā daļa Ukrainas pensionāru patlaban saņem ap 1500 grivnu jeb 50 eiro lielu pensiju. Kā lai par šādu naudu izdzīvo?

Arī mani vecāki ir pensionāri un saņem tieši šādas pensijas. Paldies Dievam, viņi vēl jūtas stipri un joprojām strādā. Tad ir vieglāk. Atklāti sakot, es nezinu, kā šodienas Ukrainā var iztikt ar 50 eiro mēnesī. Cilvēki vienkārši izdzīvo, palīdz bērni vai radi. Lai arī pensionāriem ir dažādi atvieglojumi – pilsētas sabiedriskais transports par brīvu, tā sauktās dzīvokļa subsīdijas, kas palīdz apmaksāt komunālos pakalpojumus, –, šie 50 pensijas eiro ir daudz par maz. Dažiem šāda summa aiziet par zālēm vien. Man pašai šķiet, ka labāk būtu, ja subsīdijas izmaksātu cilvēkiem uz rokas, skaidrā naudā. Tad katrs pats varētu izšķirties, ko ar to darīt. Tagad iznāk, ka valsts auklējas ar pensionāriem kā ar maziem bērniem. Psiholoģiski nepatīkama atkarība.

Pēdējās nedēļās pamatīgu jezgu sacēlis bijušais Gruzijas prezidents, nu jau arī kādreizējais Odesas gubernators Mihails Saakašvili, kurš gatavojas atkal iesaistīties politikā. Vai viņam ir izredzes?

Mēs, ukraiņi, viegli un bez nosacījumiem iemīlamies svešiniekos, lai tikpat ātri viņos viltos. Izskatās, ka tā būs arī ar Saakašvili. Par viņa nākotnes izredzēm politikā vēl pāragri spriest. Man pašai nepatīk visas šīs politiskās akcijas, izrādīšanās, skaļās mediju kampaņas. Tās paņem daudz enerģijas, emociju un novirza no galvenā.

Kas ir šis galvenais?

Godīgi, labi padarīts ikdienas darbs. Vienkārši, varbūt banāli teikts, bet, manuprāt, pareizi.

Pagājušā gada vasarā Odesā es gandrīz desmit dienas gaidīju un tā arī nesagaidīju apsolīto interviju ar Saakašvili, toreiz vēl Odesas apgabala gubernatoru. Katru dienu viņa birojā man tika teikts: “Piezvaniet rīt, tad paskatīsimies.”

Cik raksturīgi šīs pilsētas mentalitātei! Odesieši tā arī saka – “paskatīsimies”. Un šis “paskatīsimies” var vilkties mūžību. Elegants veids, kā izvairīties no reālas rīcības, kā “atšūt” nevēlamu, uzbāzīgu, traucējošu cilvēku. Par Saakašvili iespējamo atgriešanos politikā tā gribētos teikt – nu, paskatīsimies.

Nupat, 1. septembrī, pilnā apjomā stājās spēkā Ukrainas un ES asociācijas līgums. Ko ukraiņi no tā sagaida?

Eiropa ir kaut kas vairāk kā tikai Eiropas Savienība. Paskatieties ārā pa logu! Mēs atrodamies vienā no skaistākajām pilsētas vietām – Katedrāles laukumā, tepat blakus ir pirms 400 gadiem celtā Andreja baznīca, īsta baroka pērle. Pietiek dažas sekundes uzmest acis šai ainavai, lai pateiktu, ka mēs atrodamies Eiropā, vēl precīzāk – Centrālajā Eiropā. Protams, Ukraina bija, ir un būs Eiropa. Jā, ES ir orientieris, attīstības virziens. Vai mēs tiešām būsim ES, tas jau ir cits jautājums. Ukraina ir pietiekami liela valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā, lai varētu dzīvot patstāvīgi. Dalība ES nedrīkst būt pašmērķis, iestāšanās par katru cenu tikai pašas iestāšanās dēļ. Tā domā daudzi.

Vai bezvīzu režīms starp Ukrainu un Šengenas valstīm kaut ko būtiski mainīja?

Braukt uz Eiropu kļuvis vienkāršāk un lētāk. Arī psiholoģiskā ziņā šis “bezviz”, kā pie mums sarunu valodā saka, ir milzīgs solis Eiropas virzienā. Nevar gan noliegt, ka to vairāk izjūt valsts rietumos, šeit tiešām izpaužas Ukrainas reģionu atšķirības. Es varu rītā aizbraukt uz 60 kilometrus attālo Poliju un vakarā atgriezties, bet Mariupoles vai Harkovas iedzīvotājam jau pats brauciens uz Ļvivu ir vesels notikums. Ne tādēļ, ka mēs būtu tik ļoti citādi, vienkārši esam tālu viens no otra. Teritorijas ziņā Ukraina patiešām ir pati lielākā Eiropas valsts.

Latvija aizvien biežāk saskaras ar viltus ziņām. Pietiek ielūkoties internetā, lai saprastu, ka vēl viens mērķis ir Ukraina. Kā jūs ar tām cīnāties?

Par viltus ziņām daudz runāts – kas tās ražo, kam tās izdevīgas. Bet es vēlētos vērst uzmanību uz vēl kādām problēmām. Modernajā sabiedrībā parādījušās grupas, kuru mērķis ir provocēt, sēt neticību gan cilvēku starpā, gan pilsoņu un valsts starpā, pat reliģiju un valstu starpā. Šādi cilvēki bijuši vienmēr, tikai modernās tehnoloģijas tiem devušas papildu iespēju organizēties un mērķtiecīgi darboties. Jauni informācijas izplatīšanas kanāli, piemēram, sociālie tīkli, atvieglinājuši baumu, pat pilnīgu melu izplatīšanos. Kaut kur Eiropas kontinenta otrā malā tas varbūt nav īpaši bīstami, bet pilnīgi cita situācija ir šeit, Ukrainā, kur notiek reāla karadarbība. Un, man šķiet, arī pie jums Latvijā.

Diemžēl paši mediju patērētāji visai nekritiski izturas pret informāciju. Vērojama naiva, acumirklīga ticība ziņām. Arī slinkums tās pārbaudīt. Šādos apstākļos īpaši pieaugusi žurnālistu atbildība. Manuprāt, žurnālista misija ir nevis dzīties pēc lētām sensācijām, pēc nemitīgas atmaskošanas, bet gan likt cilvēkiem domāt. Bet arī žurnālisti ir tikai cilvēki, kuri var kļūdīties. Vai arī mazliet nohalturēt. Savos medijos darām, ko varam, bet nav iespējams izsekot visam un vienmēr. Mums, piemēram, nav speciālkorespondentu austrumos, Donbasā. Tātad jāiztiek ar citu sagatavotu informāciju. Bet ziņas jāpārbauda, to prasa elementāra žurnālista darba ētika. Pati uzskatu, ka katra daudzmaz svarīga ziņa jāpārbauda trīs reizes, turklāt izmantojot dažādus avotus. Viens no iemesliem, kāpēc mēs vairāk rakstām par Ļvivā un reģionā notiekošo. Tas, ko paši redzam un dzirdam.

Bet tas jūs netraucē raidīt uz valsts austrumiem!

Taisnība, mūsu mediju holdingam ir vēl viens nopietns projekts – radiostacija “Gaļičina”. Kā jau liecina pats nosaukums, tā radusies šeit, Ļvivā, Galīcijā. Tomēr pirms gada mēs pieņēmām lēmumu sākt raidīt arī valsts austrumos, tieši karadarbības, tā sauktās “pretterorisma operācijas” zonā un teritorijās, kuras ieņēmuši separātisti.

Krieviski?

Nē, tikai un vienīgi ukraiņu valodā. Tā ir mūsu principiāla nostāja. Sākumā dzirdējām brīdinājumus – jūs tur neviens nepieņems, neviens jums neticēs, Donbasā nav ukraiņu valodas. Nav un cauri, un tur neko nevarot darīt. Patiesība izrādījās tieši otrāda. Cilvēki austrumos novērtēja to, ka mēs nemēģinām izlikties, lavierēt, ka vēršamies pie viņiem ukraiņu valodā, ko patiesībā visi saprot, bet ikdienā tajā nerunā. Radiostacijā skan ukraiņu mūzika, ziņas, dažādas diskusijas, radu un draugu apsveikumi karavīriem, muzikāli veltījumi. Arī paši karavīri zvana tiešajā ēterā – pasveiciniet mammu, tēti, manu meiteni.

Un kas jūs pašu personīgi uztrauc visvairāk?

Gribētos redzēt lielāku atklātību varas un vienkāršo pilsoņu starpā. Reālas reformas, lai politiķi no vārdiem pārietu pie darbiem. Vairāk labestības cilvēkos. Problēmu jau netrūkst nevienam – dziļi personīgās, veselības, materiālās. Bet, ja mēs runāsim tikai par tām vien, nekur tālu netiksim. Vajadzētu priecāties par katru dienu, kas dota šai dzīvē, par ikdienišķām lietām. Draudzenei nupat piedzima meitiņa, un tas ir tik skaisti! Šodien beidzot spīd saule, kas uzlabo garastāvokli. Bet vislielāko prieku man sagādātu miers Ukrainā. Kaut vairs nebūtu kara!

Jūs tagad runājat gluži kā padomju laikos. Arī toreiz, lai novērstu uzmanību no ikdienas grūtībām, no mūžīgā preču deficīta, mēdza teikt – “kaut tik nebūtu kara”.

Tikai tas, kurš pats personīgi piedzīvojis karu, nu kaut vai karu sev blakus, var saprast, ko patiesībā nozīmē šie vārdi. Pats galvenais – kaut nebūtu kara.

LA.lv