Pagājušā gada vasarā Odesā es gandrīz desmit dienas gaidīju un tā arī nesagaidīju apsolīto interviju ar Saakašvili, toreiz vēl Odesas apgabala gubernatoru. Katru dienu viņa birojā man tika teikts: “Piezvaniet rīt, tad paskatīsimies.” 3
Cik raksturīgi šīs pilsētas mentalitātei! Odesieši tā arī saka – “paskatīsimies”. Un šis “paskatīsimies” var vilkties mūžību. Elegants veids, kā izvairīties no reālas rīcības, kā “atšūt” nevēlamu, uzbāzīgu, traucējošu cilvēku. Par Saakašvili iespējamo atgriešanos politikā tā gribētos teikt – nu, paskatīsimies.
Nupat, 1. septembrī, pilnā apjomā stājās spēkā Ukrainas un ES asociācijas līgums. Ko ukraiņi no tā sagaida?
Eiropa ir kaut kas vairāk kā tikai Eiropas Savienība. Paskatieties ārā pa logu! Mēs atrodamies vienā no skaistākajām pilsētas vietām – Katedrāles laukumā, tepat blakus ir pirms 400 gadiem celtā Andreja baznīca, īsta baroka pērle. Pietiek dažas sekundes uzmest acis šai ainavai, lai pateiktu, ka mēs atrodamies Eiropā, vēl precīzāk – Centrālajā Eiropā. Protams, Ukraina bija, ir un būs Eiropa. Jā, ES ir orientieris, attīstības virziens. Vai mēs tiešām būsim ES, tas jau ir cits jautājums. Ukraina ir pietiekami liela valsts gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā, lai varētu dzīvot patstāvīgi. Dalība ES nedrīkst būt pašmērķis, iestāšanās par katru cenu tikai pašas iestāšanās dēļ. Tā domā daudzi.
Vai bezvīzu režīms starp Ukrainu un Šengenas valstīm kaut ko būtiski mainīja?
Braukt uz Eiropu kļuvis vienkāršāk un lētāk. Arī psiholoģiskā ziņā šis “bezviz”, kā pie mums sarunu valodā saka, ir milzīgs solis Eiropas virzienā. Nevar gan noliegt, ka to vairāk izjūt valsts rietumos, šeit tiešām izpaužas Ukrainas reģionu atšķirības. Es varu rītā aizbraukt uz 60 kilometrus attālo Poliju un vakarā atgriezties, bet Mariupoles vai Harkovas iedzīvotājam jau pats brauciens uz Ļvivu ir vesels notikums. Ne tādēļ, ka mēs būtu tik ļoti citādi, vienkārši esam tālu viens no otra. Teritorijas ziņā Ukraina patiešām ir pati lielākā Eiropas valsts.
Latvija aizvien biežāk saskaras ar viltus ziņām. Pietiek ielūkoties internetā, lai saprastu, ka vēl viens mērķis ir Ukraina. Kā jūs ar tām cīnāties?
Par viltus ziņām daudz runāts – kas tās ražo, kam tās izdevīgas. Bet es vēlētos vērst uzmanību uz vēl kādām problēmām. Modernajā sabiedrībā parādījušās grupas, kuru mērķis ir provocēt, sēt neticību gan cilvēku starpā, gan pilsoņu un valsts starpā, pat reliģiju un valstu starpā. Šādi cilvēki bijuši vienmēr, tikai modernās tehnoloģijas tiem devušas papildu iespēju organizēties un mērķtiecīgi darboties. Jauni informācijas izplatīšanas kanāli, piemēram, sociālie tīkli, atvieglinājuši baumu, pat pilnīgu melu izplatīšanos. Kaut kur Eiropas kontinenta otrā malā tas varbūt nav īpaši bīstami, bet pilnīgi cita situācija ir šeit, Ukrainā, kur notiek reāla karadarbība. Un, man šķiet, arī pie jums Latvijā.
Diemžēl paši mediju patērētāji visai nekritiski izturas pret informāciju. Vērojama naiva, acumirklīga ticība ziņām. Arī slinkums tās pārbaudīt. Šādos apstākļos īpaši pieaugusi žurnālistu atbildība. Manuprāt, žurnālista misija ir nevis dzīties pēc lētām sensācijām, pēc nemitīgas atmaskošanas, bet gan likt cilvēkiem domāt. Bet arī žurnālisti ir tikai cilvēki, kuri var kļūdīties. Vai arī mazliet nohalturēt. Savos medijos darām, ko varam, bet nav iespējams izsekot visam un vienmēr. Mums, piemēram, nav speciālkorespondentu austrumos, Donbasā. Tātad jāiztiek ar citu sagatavotu informāciju. Bet ziņas jāpārbauda, to prasa elementāra žurnālista darba ētika. Pati uzskatu, ka katra daudzmaz svarīga ziņa jāpārbauda trīs reizes, turklāt izmantojot dažādus avotus. Viens no iemesliem, kāpēc mēs vairāk rakstām par Ļvivā un reģionā notiekošo. Tas, ko paši redzam un dzirdam.
Bet tas jūs netraucē raidīt uz valsts austrumiem!
Taisnība, mūsu mediju holdingam ir vēl viens nopietns projekts – radiostacija “Gaļičina”. Kā jau liecina pats nosaukums, tā radusies šeit, Ļvivā, Galīcijā. Tomēr pirms gada mēs pieņēmām lēmumu sākt raidīt arī valsts austrumos, tieši karadarbības, tā sauktās “pretterorisma operācijas” zonā un teritorijās, kuras ieņēmuši separātisti.
Krieviski?
Nē, tikai un vienīgi ukraiņu valodā. Tā ir mūsu principiāla nostāja. Sākumā dzirdējām brīdinājumus – jūs tur neviens nepieņems, neviens jums neticēs, Donbasā nav ukraiņu valodas. Nav un cauri, un tur neko nevarot darīt. Patiesība izrādījās tieši otrāda. Cilvēki austrumos novērtēja to, ka mēs nemēģinām izlikties, lavierēt, ka vēršamies pie viņiem ukraiņu valodā, ko patiesībā visi saprot, bet ikdienā tajā nerunā. Radiostacijā skan ukraiņu mūzika, ziņas, dažādas diskusijas, radu un draugu apsveikumi karavīriem, muzikāli veltījumi. Arī paši karavīri zvana tiešajā ēterā – pasveiciniet mammu, tēti, manu meiteni.
Un kas jūs pašu personīgi uztrauc visvairāk?
Gribētos redzēt lielāku atklātību varas un vienkāršo pilsoņu starpā. Reālas reformas, lai politiķi no vārdiem pārietu pie darbiem. Vairāk labestības cilvēkos. Problēmu jau netrūkst nevienam – dziļi personīgās, veselības, materiālās. Bet, ja mēs runāsim tikai par tām vien, nekur tālu netiksim. Vajadzētu priecāties par katru dienu, kas dota šai dzīvē, par ikdienišķām lietām. Draudzenei nupat piedzima meitiņa, un tas ir tik skaisti! Šodien beidzot spīd saule, kas uzlabo garastāvokli. Bet vislielāko prieku man sagādātu miers Ukrainā. Kaut vairs nebūtu kara!
Jūs tagad runājat gluži kā padomju laikos. Arī toreiz, lai novērstu uzmanību no ikdienas grūtībām, no mūžīgā preču deficīta, mēdza teikt – “kaut tik nebūtu kara”.
Tikai tas, kurš pats personīgi piedzīvojis karu, nu kaut vai karu sev blakus, var saprast, ko patiesībā nozīmē šie vārdi. Pats galvenais – kaut nebūtu kara.
