Laukos
Tīrums

Padoms zemniekam. Klimata izmaiņu radīto stresu mazināšana zālaugu zelmeņos 16

Visdziļāk zemē saknes sniedzas lucernai, kas ir viena no sausumizturīgākajiem tauriņziežiem. Attēlā – lucerna ‘Skrīveru’. Foto – Sarmīte Rancāne

Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības institūta pētniece

Latvijai netipiskie klimatiskie apstākļi – nerimstošās lietavas pagājušās sezonas ražas vākšanas un ziemāju sējas laikā, kā arī ilgstošais sausums un karstums šajā veģetācijas periodā – skaidri liecina, ka klimata izmaiņas ir realitāte, ar ko jārēķinās, un jāmeklē iespējamie risinājumi. Kaut arī situācija pa reģioniem ievērojami atšķiras, kopumā uz labu kultūraugu ražu šogad cerēt veltīgi.
Zaudējumus cieš visas lauksaimniecības ražošanas nozares – gan augkopji, gan lopkopji, gan dārzkopji. Ieguldītie līdzekļi un darbs jau otro gadu pēc kārtas nenes cerētos augļus. Bet priecē tas, ka lauksaimnieks cenšas būt optimists, domā un plāno uz priekšu, meklē padomu. Kas saimniekojot būtu jāņem vērā nākotnē, lai iespēju robežās mazinātu klimata izmaiņu postošo ietekmi lopbarības ražošanas sektorā, kas pamatā balstās uz zālaugu zelmeņu produktivitāti?

Zālaugiem vajag vairāk mitruma nekā labībai
Zālaugi līdzīgi kā citi kultūraugi šogad ir stipri cietuši pārmērīgā karstuma un sausuma dēļ. Ievāktās sausnas ražas ir daudz zemākas par plānotajām, arī lopbarības kvalitāte ir zema. Tā kā jūnijs lielākoties bija sauss, neveidojās arī pilnvērtīgi atāli, daudzviet otrais pļāvums vēl nav veikts, daudzviet joprojām saglabājas sausums. Arī turpmākās prognozes nevieš optimismu, un tas rada reālas bažas par ziemošanas periodam nepieciešamā lopbarības apjoma nodrošināšanu.

Jauniesētie zālaugi – gan maisījumi lopbarības gatavošanai, gan sēklaudzēšanas sējumi – daudzviet nav sadīguši vai dīgsta stadijā iekaltuši. Tas nozīmē, ka sekas jutīsim arī nākamajā sezonā.

Mitrums ir viens no vissvarīgākajiem augu augšanas faktoriem, kas nosaka zelmeņa kvalitāti un tātad arī ražību. Ja tā trūkst, augs nevar uzņemt un pārvietot barības vielas, veidot pilnvērtīgu ražu. Zālaugiem salīdzinājumā ar labībām ir pusotras divas reizes lielākas prasības pēc mitruma, jo tiem ir lielāka lapu virsma, caur kuru ūdens iztvaiko.

Laikus jādod barības vielas
Pozitīvi ir tas, ka daudzgadīgie zālaugi sāk ataugšanu agri pavasarī tūlīt pēc veģetācijas atjaunošanās, kad augsnē vēl saglabājušās ziemas periodā uzkrātās mitruma rezerves. Tad jāsteidz nodrošināt augus ar nepieciešamajām barības vielām, pirmkārt, slāpekli (N). Ja iepriekšējā gada rudenī nav lietots fosfora (P) un kālija (K) mēslojums, kā paredzēts, tad iespējami agri pavasarī jādod kompleksais mēslojums (vidēji 60 N; 40-60 P2O5; 120 K2O). Izvēloties devas, noteikti jāņem vērā augsnes agroķīmiskie rādītāji un zelmeņa botāniskais sastāvs. Ja P un K iedots rudenī vai saistīgākās augsnēs lietots krājumā, tad pavasarī izmanto tikai slāpekļa mēslojumu. Zelmeņos ar lielu tauriņziežu īpatsvaru (40% un vairāk) N lieto minimāli vai auglīgākās augsnēs nelieto vispār, lai nemazinātu tauriņziežu konkurences spējas.

Var, protams, diskutēt par slāpekļa mēslojuma lietderību agri pavasarī, kad normāla mitruma nodrošinājuma apstākļos, lietainā laikā zelmenis mēdz augt pietiekami labi arī bez papildu mēslojuma. Tomēr, ņemot vērā regulāru sauso pavasara periodu atkārtošanos, zelmenis noteikti būtu jāmēslo tūlīt pēc veģetācijas atjaunošanās. Tas nodrošinās straujāku augu augšanu, lielāku pirmā pļāvuma ražu un lielāku proteīna daudzumu lopbarībā. Nebūtu prātīgi neizmantot pavasara potenciālu, jo nekad nevar zināt, kas sekos vēlāk. Kas sagādāts, par to nav vēlāk jāraizējas, un labāk, ja paliek rezervē, nevis pietrūkst. Arī pēc pļāvumiem zelmeņiem, kur dominē stiebrzāles, jādod N papildmēslojums vidēji 60–70 kg /ha. Slāpekļa mēslojumu nelieto vasaras beigās pēc pēdējā pļāvuma, lai augi var labāk sagatavoties ziemošanas periodam. Ja šobrīd ir nolijis un augsnē kaut cik normalizējies mitruma režīms, jāraugās, lai augiem būtu pieejamas nepieciešamās barības vielas, kas ļaus sasparoties atālu veidošanai. Tātad var paspēt nomēslot, ja tas vēl nav izdarīts.

Zālaugi jāpasargā no stresa
Kas būtu jāņem vērā, veidojot un kopjot zālaugu zelmeņus nākotnē? Pirmkārt, jāno­drošina optimāli augšanas apstākļi, kas paaugstina augu izturību pret visu veidu biotiskajiem un abiotiskajiem stresiem. Tas nozīmē atbilstošu sugu un šķirņu izvēli, daudzkomponentu zelmeņu veidošanu, nodrošinājumu ar nepieciešamajām augu barības vielām un pareiza pļaušanas/ganīšanas režīma izvēli. Augi jānodrošina ar visām nepieciešamajām barības vielām. Atsevišķa elementa pārbagātība (piemēram, slāpekļa) situāciju var pat pasliktināt. Arī šogad var uzskatāmi redzēt, ka īpaši kritiska situācija veidojas nabadzīgās, nemēslotās augsnēs, kur augi burtiski izdeg. Atbilstoši mēslotie zelmeņi veido apjomīgāku, dziļāku sakņu sistēmu, un augi paši par sevi ir izturīgāki. Raugoties no augu fizioloģijas viedokļa, sausuma apstākļos liela nozīme ir kālijam, kas palielina auga šūnu spēju saistīt un saglabāt ūdeni, samazina iztvaikošanas intensitāti un nosaka osmotisko spiedienu šūnsulā. Kālija spēja uzturēt šūnu turgoru jeb spraigumu, kā arī spēja palielināt ogļhidrātu daudzumu šūnās ievērojami palielina augu sausumizturību un ziemcietību. Mēslotās platībās veidojas koncentrētāks augsnes šķīdums, kas ļauj nodrošināt ražas veidošanai nepieciešamo barības vielu daudzumu, patērējot mazāk šķidruma. Tāpēc pirms zālaugu sējumu ierīkošanas jāizpēta konkrētā lauka augsnes apstākļi, jāveic analīzes un atbilstoši jāmēslo. Pamatmēslojumā ieteicams lietot organisko mēslojumu, kas uzlabo augsnes īpašības, tostarp nodrošina labāku mitruma režīmu. Pārlieku skābas augsnes noteikti jākaļķo, tas radīs gan labāku augsnē esošo barības vielu pieejamību augiem, gan veselīgāku zelmeni un tātad arī lielāku izturību stresa apstākļos.

Zālaugu maisījumu priekšrocības
Maisījumi ar daudzveidīgu botānisko sastāvu ļauj iegūt sabalansētu lopbarību un stabilizē ražību. Atšķirīgais sakņu izvietojums augsnē nodrošina labāku mitruma un barības vielu pieejamību atšķirīgos mitruma režīmos.

Stiebrzāles veido bārkšsaknes, kuru galvenā masa atrodas aramkārtā. Kopumā stiebr­zāļu sakņu sistēma ir sekla, tāpēc nepieciešams, lai augsnes virsējā kārta būtu pietiekami apgādāta ar mitrumu un augsnes barības vielām. Visdziļākā sakņu sistēma ir augstajai dižauzai (Arrenatherum elatius), bezakotu lāčauzai (Bromus inermis) un kamolzālei (Dactylis glomerata), kas labāk par citiem var augt sausākās vietās, kā arī izturēt ilgākus sausuma periodus. Atsevišķas saknes tām sasniedz 2–3 m dziļumu. Vidēji dziļu sakņu sistēmu veido pļavas auzene, sarkanā auzene, niedru auzene, auzeņairene, pļavas skarene, ganību airene, pļavas lapsaste un baltā smilga – atsevišķas saknes var sasniegt 1–1,5 m dziļumu. Timotiņa sakņu sistēma ir seklāka, tikai atsevišķas saknes var sasniegt 1 m dziļumu, tāpēc sekmīgai timotiņa audzēšanai nepieciešamas ar mitrumu pietiekami nodrošinātas augsnes.

Tauriņzieži veido dziļi zemē ejošu mietsakni un sānsaknes. Visdziļāk zemē saknes sniedzas lucernai un vanagnadziņiem (atsevišķas saknes var sasniegt līdz pat 2,5 m dziļumu), tiem seko sarkanais āboliņš.

Augi ar dziļu sakņu sistēmu spēj uzņemt mitrumu un barības vielas no dziļākiem augsnes slāņiem, tāpēc tie var augt sausākās vietās un nodrošināt lopbarību arī sausākās sezonās. Sausumizturīgākie no tauriņziežiem ir vanagnadziņi un lucerna, no stiebrzālēm – bezakotu lāčauza, sarkanā auzene, augstā dižauza un kamolzāle.

Savukārt lietavu gadījumā stabilitāti nodrošinās sugas un šķirnes, kas pacieš īsākus vai garākus applūšanas periodus: pļavas lapsaste, baltā smilga, miežabrālis, timotiņš, arī atsevišķas pļavas auzenes, niedru auzenes, sarkanās auzenes, pļavas skarenes, vanagnadziņu, bastardāboliņa un baltā āboliņa šķirnes.

Jāatceras, ka arī konkrētai šķirnei ir būtiska nozīme. Piemēram, Zemkopības institūtā Skrīveros izveidotā pļavas auzenes šķirne ‘Silva’ lieliski iztur arī ilgākus applūšanas periodus, kas kopumā pļavas auzenei nav raksturīgi.

Applūšanu necieš kamolzāle, augstā dižauza, lucerna un sarkanais āboliņš. Parasti augi ar dziļāku sakņu sistēmu ir sausumizturīgāki, tie necieš applūšanu un otrādi. Bet ir arī izņēmumi – tādi kā vanagnadziņi, bezakotu lāčauza, sarkanā auzene, niedru auzene, pļavas skarene, kas ir gan sausumizturīgi, gan pacieš applūšanu.

Nākamajā pavasarī varētu būt aktuāla viengadīgo zelmeņu veidošana, agri pavasarī sējot viengadīgo aireni tīrsējā vai maisījumā ar viengadīgo āboliņu. Šādi zelmeņi ir ļoti ātraudzīgi, veģetācijas periodā normālos mitruma apstākļos var iegūt trīs četrus pļāvumus. Tie nodrošina arī kvalitatīvu lopbarību, bet diemžēl neziemo. Tāpēc jāatceras par iespēju sēt daudzgadīgo zālaugu maisījumu ar viengadīgo aireni kā virsaugu. Tas ļaus ievākt tās pašas trīs četras airenes zaļmasas ražas, netraucēti attīstīties pasētajam maisījumam, un uz rudens pusi arī pasētais maisījums jau dos ražu.

Agras lopbarības nodrošināšanai vērts atcerēties par kamolzāli, kas strauji attīstās pavasarī, ir ļoti ātraudzīga, ražīga, labi ataug pēc pļāvumiem arī sausākās sezonās un pareizā mēslošanas un izmantošanas režīmā dod augstvērtīgu lopbarību.

Būtiska loma ir šķirnei
Diemžēl iepriekšminētajām sugām šķirņu klāsts ir ierobežots, jo nepietiekamā finansējuma dēļ Latvijā ar to selekciju šobrīd nenodarbojas. Kā pozitīvu piemēru var minēt aktivitātes ganību airenes selekcijas materiāla izvērtēšanas jomā starptautiskā projekta ietvaros, kur iesaistījušies arī Skrīveru institūta selekcionāri un kur liels akcents tiek likts tieši uz perspektīva selekcijas izejmateriāla atlasi, ņemot vērā prognozēto klimata izmaiņu radītos stresus, tostarp ilgstošus sausuma periodus. Apvienojot ziemeļvalstu un Baltijas valstu pētnieku un selekcionāru spēkus, tiek veikts apjomīgs darbs gan lauka apstākļos, gan laboratorijās. Atliek cerēt, ka nākotnē atradīsies līdzekļi un iespējas, lai starptautiskā vai nacionālā līmenī līdzīgu darbu varētu veikt arī ar citām sugām.

Cerams, atlikušajā vasaras periodā mitruma apstākļi normalizēsies, nokrišņu režīms būs labvēlīgs gan zālaugu atālu veidošanai, gan labības kulšanai, ļaujot situācijai kaut nedaudz normalizēties.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv