Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Trešdiena, 7. decembris, 2016
17. decembris, 2012
Drukāt

Krusta zīme

Foto - Zanda BirzeFoto - Zanda Birze

Kā pareizi pārmest krusta zīmi? Kā to dara dažādu ticību pārstāvji?
 Andrejs Gulbenē

 

Nozīme

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes Baznīcas un reliģijas vēstures docents Andris Priede secina, ka tajā pusē, kur mīt mūsu lasītājs, vēsturiski lielākoties dzīvojuši luterticīgie, taču ir arī citu konfesiju pārstāvji – acīmredzot tāpēc radies šāds jautājums. Katrā no konfesijām ir dažāds priekšstats par krusta zīmes lietošanas veidu un biežumu.

– Kāda tad ir krusta zīmes nozīme? Pirmkārt, tā ir Kristus krusta zīme, kas ir nevis viņa pazemojumu un ciešanu, bet gan drīzāk uzvaras zīme. Caur viņa ciešanām taču nākusi atpestīšana un tātad uzvara. Tas nozīmē, ka, pārmetot krusta zīmi, mēs sev atgādinām Kristus pestīšanu. Otrkārt, krusta zīme ir arī trīsvienīgā Dieva apliecinājums. Ar to mēs liecinām, ka esam kristieši, – skaidro A. Priede.

Pēc visu reliģiju pētnieku skolu priekšstatiem apzīmējums kristietis attiecas tikai uz tām konfesijām, kuras pieņem Dieva trīsvienību un Kristu kā vienu no tās – Dieva dēlu. Par kristiešiem mēs nesaucam, piemēram, mesiāniskos ebrejus, kuri godina un ciena Kristu kā mesiju, vai musulmaņus, kuri saskata Kristū izcilu pravieti, vai dažādas jaunās reliģiskās kustības, kurām trīsvienība ir trīs dažādi dievi (piemēram, mormoņi), nevis viens Dievs trijās personās.

Tātad kristiešiem krusta zīmei ir vienkārša un skaidra nozīme – Kristus krusts un trīsvienīgā Dieva apliecināšana.

 

Kā pareizi pārmest?

Ir divas tradīcijas – Austrumu un Rietumu. Austrumu baznīcas tradīcija apzīmē ticīgo ar krusta zīmi – ar labo roku pieskaroties pierei, tad krūtīm, pēc tam turpinot kustību no labā pleca puses uz kreiso, bet Rietumu baznīcas tradīcijā sākumā dara tāpat – no pieres uz krūtīm, taču tad kustību turpina no kreisā pleca uz labo.

– Lai arī kā cilvēks krustu pārmet, svarīgākais, ko viņš šajā brīdī domā un kam tic, nevis kādā veidā to dara. Tāpat kā nav lielas nozīmes arī veidam, kā to dara – vai šo krusta zīmi veic ar diviem, trim pirkstiem vai ar visu roku, – turpina skaidrot A. Priede.

– Austrumu baznīcas tradīcijās to dara ar trīs kopā saņemtiem pirkstiem, bet Rietumu – ar visu roku, vecticībnieki savukārt pārmet krustu ar diviem pirkstiem. Atsevišķi liturģijas vēsturnieki uzskata, ka pirmskristiešu laikos Konstantinopolē krusta zīmi pārmeta ar vienu pirkstu, ko dara arī tagad, kad notiek kristības.

Kas gan var pateikt, kura no šīm formām pareizāka? Katrai ir sava nozīme un vieta. Tās vienkārši ir rituālās dažādības formas. Arī Rietumu baznīcā taču sastopami kristieši, kas to dara pēc Austrumu tradīcijām, un otrādi. Vienīgais, ko nevajadzētu, – nevienam cilvēkam jaukt kopā visus šos veidus. Patiesībā jau tas ir tieši tāpat kā ar Ziemassvētkiem, kurus dažādas draudzes svin dažādos datumos. Latviešu pareizticīgo baznīcā, piemēram, pastāv draudzes, kas svin Ziemassvētkus pēc vecā stila kalendāra, un ir arī tādas, kas pēc jaunā – 25. decembrī.

 

Kad lieto?

Katrā konfesijā izstrādātas arī savas krusta zīmes lietošanas normas.

Krusta zīme – viena no senākajām kristiešu pašapliecināšanās formām – nebija reglamentēta. Ja palasām, piemēram, 3. gadsimta autorus, tad sastopamies ar faktu, ka kristieši ar krusta zīmi apzīmēja katru savu darbu – no rīta ceļoties, pēc tam mazgājoties, tad ģērbjoties… – šo zīmi var lietot visos gadījumos.

Savukārt liturģiskajā dzīvē kristieši izmanto krusta zīmi gan savās personīgajās lūgšanās, gan rīta un vakara lūgšanas sāk un beidz ar šo zīmi, bet nekur nav teikts, ka tas jādara obligāti. Arī Rietumu baznīcas liturģiskajos dievkalpojumos ticīgie rīkojas dažādi – krusta zīmi mēdz lietot, gan pieminot Svēto trīsvienību – Dievu tēvu, Dēlu un Svēto garu, gan sakot: “Dieva žēlastība ir ar mums visiem!”, gan: “Dievs, mēs Tavu palīdzību lūdzam!”.

Austrumu baznīcā svētā vakarēdiena dievkalpojumā neskaitāmas reizes priesteris svētī kristīgos ar krusta zīmi, bet viņi klanās. Rietumu baznīcā ir pieņemts krusta zīmi lietot retāk, bet visas šīs tradīcijas ir leģitīmas. Luterāņu baznīcā būtiskākais ir gala svētība dievkalpojuma beigās, kad garīdznieks pārmet visiem krusta zīmi. Taču arī tad netiek pieprasīts, lai ticīgie obligāti pārmestu krusta zīmi sev, lai gan lielākā daļa to dara.

– Nereti cilvēkos neizpratni rada krusta zīmes lietošana satraukuma vai kādos īpašos izbaiļu brīžos, kad mēdzam iesaukties: “Jēzus Marija!” un pārmest krusta zīmi. Lai labāk šādos brīžos cilvēks atsaucas uz Dievu, nevis rupji nolamājas. Tas liecina tikai par to, ka sirds dziļumos cilvēks tic Dievam un viņa palīdzībai.

Arī vecāki nereti svētī savus bērnus ar krusta zīmi, piemēram, pirms garāka ceļa vai kādām nozīmīgām pārmaiņām viņu dzīvē – tas ir skaisti un dievbijīgi. Pat, ja to dara lieku reizi, no tā nevienam taču nekāds sliktums necelsies! – atzīst A. Priede.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+