Kultūra
Māksla

Kurā stāvā Dieviņš dzīvo? Saruna ar Andri Freibergu1


Andris Freibergs.
Andris Freibergs.
Foto: Karīna Miezāja

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāles “Arsenāls” Radošajā darbnīcā no 19. septembra līdz 17. novembrim būs apskatāma Latvijā un pasaulē pazīstamā un augstu vērtētā scenogrāfa ANDRA FREIBERGA personālizstāde “136 kāpieni”.

Pirms trim gadiem Latvijas Nacionālajā operā tika iestudēta dzejnieces Ineses Zanderes un komponista Ērika Ešenvalda opera “Iemūrētie”. Tā vēstīja par Gaismas pils celtniecību – cik pa dienu uzceļ, tik pa nakti sabrūk.

Saskaņā ar mītu, lai būve turētos, ir nepieciešams būves upuris, asinsupuris, jo dvēsele mīt asinīs. Scenogrāfs Andris Freibergs operas telpā iestrādāja gan atvērtību liktenim, gan noslēgtību, izrādes finālā īstenojot pats savu “mazo uzdevumu” – “Kāpnes uz debesīm” –, kādu daudzu gadu garumā bija devis pirmā kursa studentiem Latvijas Mākslas akadēmijā.

– Kādēļ izstādes pamatā likāt tieši šo scenogrāfiju?

A. Freibergs: – Tā vienmēr notiek, ka oriğināloperu iestudējumiem diemžēl ir īss mūžs, tāpēc nevaram tās ilgi rādīt. “Iemūrētie” vēl nav oficiāli noņemti no repertuāra, taču tie arī nav iekļauti aktīvajā repertuārā. Man bija grūti šķirties no šīs izrādes, tāda nolemtības sajūta, tādēļ nolēmu, ka varētu kļūt par režisoru (iesmejas), jo izstāžu zālēs paliekam vienatnē ar sevi, paši esam režisori, paši scenogrāfi. Izdomāju, ka man gribētos turpināt šo sajūtu, šajā dzīves posmā man tā šķiet interesantāka.

Sākumā bija doma izstādi rīkot Smiļğa Teātra muzejā, bet pēkšņi nāca piedāvājums – “Arsenālā” notiks Latvijas Mākslas akadēmijas simt gadu jubilejas izstāde, un tās laikā Radošās darbnīcas varētu atvēlēt man.

Tā kā 40 gadus esmu nostrādājis Mākslas akadēmijā, man šķita, ka tāda kombinācija būtu sirsnīga.

Turklāt Teātra darbinieku savienībā tomēr viss orientēts uz teātri, bet “Arsenālā” pirmā doma ir māksla, tēlotājmāksla. Vienu brīdi pavisam nopietni domāju, vai tās ambīcija tomēr nav par lielu, mulsu, vai manas bildes no tēlotājas mākslas puses atbilst šim līmenim, jo profesionāli tā, protams, ir teātra lieta. Taču kuratore Līna Birzaka-Priekule ar lielu jūsmu pieņēma šo domu, izdarīja vēl kādas korektūras un pateica – jā.

– Un kāpēc izstādē ir tieši 136 pakāpieni? Pagājušajā gadā, kad intervijās pieminējāt, ka varētu rīkot jubilejas personālizstādi, pieminējāt 80 pakāpienus…

– Operā “Iemūrētie” ir lielas, lielas kāpnes. Parasti tās aizved uz dzīvokli vai kādu iestādi, bet izrādē paradokss ir tāds, ka tās nekur neaizved – uzved kalnā, lai kāptu atkal lejā. Es to kāpņu veidojumu nosaucu par kalnu. Un tas sakrīt ar to, ka “Arsenāla” izstāžu zālē es vienmēr domāju, vai ir vērts kāpt tur augšā, vai ekspozīcija būs tā vērta (iesmejas). Manas ekspozīcijas kāpnes, izstāžu zāles kāpnes – tie ir 80 mana mūža gada pakāpieni plus 56 zāles kāpieni, tā tas cipars izveidojās.

Kāpnes un kolonnas uz skatuves jau bijušas mūžīgi, un, ja tās grib lietot, tad ir jāizgudro pavisam no jauna.

Es domāju, kāpnes – kalns ir mana jauna, deformēta realitāte, kur varu paust savu personīgu pārdzīvojumu.

Kāpnes mani vajājušas arī kā pedagogu. Kā režisori izdomā etīdes studentiem, tā arī es studentiem uzdodu dažādas etīdes par scenogrāfiskām lietām – kāpnes uz debesīm, Hamleta krēsls. Lai viņi saprastu, ka teātrī iespējams pilnīgi viss, ka teātris nav dzīve, ka tā ir deformēta realitāte. Man nav interesanti uz skatuves skatīties krēslu kā krēslu, man vajag Hamleta krēslu, Freiberga krēslu, krēslu kā metaforu.

Kāpnes parasti ir jebkura teātra vai cienījamas valsts iestādes priekšā, ir dienesta kāpnes un metāla konstrukcijas kāpnes, ērtas kāpnes un neērtas kāpnes – kā ir diena un nakts, melns un balts, tā arī ir dažādas kāpnes. Tā ir mana kalna filozofija.

Kāpnes ļauj doties pagātnē un atkal atgriezties atpakaļ.

Kāpnes – tā ir mūzika. To sacīja franču dzejnieks Anrī Bretons, ne es. Un var vaicāt arī – kurā stāvā Dieviņš dzīvo?

– Esat izveidojis scenogrāfiju vairāk nekā 200 izrādēm…

– Jā, taču tādas, kuras man pašam tiešām patikušas, ir pāris desmiti, bet atcerēšanās vērtas kādas desmit. “Arkādija” Jaunajā Rīgas teātrī – ļoti mīļa. Ar Alvi Hermani kopā bijušas laikam trīs izrādes – “Arkādija”, “Vilkumuižas jaukundzes” Itālijā un šeit un “Oņegins” Berlīnē un šeit.

Bet mani aktīvākie gadi bija, protams, kopā ar Ādolfu Šapiro Jaunatnes teātrī – “Centrifūga”, “Trešās impērijas bailes un posts”… Tur man ir ļoti daudz atmiņu. Prieks, ka tagad Teātra muzejā būs Šapiro Latvijas iestudējumu retrospekcija.

Satikšanās ar izcilām personībām – es varu saukt un saukt, tā ir bijusi mana laime un bagātība.

– Kas jūsu darbā šajos gados mainījies?

– Tagad es pārzinu arodu. Ķeroties pie darba, vairs nav jādomā, kā likt zīmuli, ir zināma lietu kārtība, un tā ir sava veida brīvība, kad nav jāsaspringst par amata lietām, tikai par galvas darbiem.

Esmu ilgdzīvotājs ar pieredzi strādāt komandā.

Esmu pieradis, un tā ir īpaša sajūta, nav kā gleznotājam, kurš sēž pie molberta: man šorīt nav iedvesmas, tagad nestrādāšu. Vakar bija sezonas atklāšanas koncerts Operā (saruna notiek 6. septembrī. – L. K.-Š.) – tam jābūt, jo jābūt. Repertuāra teātra ritms ir nežēlīgs, bet arī mobilizē.

Atpazīstamība man šķiet ļoti svarīga – atnākot uz izstāžu zāli un ieraugot, piemēram, Borisa Bērziņa gleznas, man jau pa gabalu skaidrs, ka tas ir Boriss Bērziņš. Varbūt labs plaģiāts, bet patents pieder Borisam Bērziņam. Tāpat Juris Dimiters – viņu nevar ne ar vienu sajaukt. Mans kursabiedrs ir Bruno Vasiļevskis – ļoti daudzi gleznoja minimālisma estētikā, bet viņš tomēr bija atpazīstams.

Galvenais ir būt patiesam. Tikko tu sāc strādāt kā kāds cits, vienalga, Maija Tabaka vai Boriss Bērziņš, tas varbūt ir efektīgi, bet tas ir kaut kas cits. Cauri laikiem un dažādām skolām tev jānokļūst līdz savai patiesībai.

– Bet tas jau ir tas grūtākais – atrast to savu patiesību, savu būtību!

– Grūti, jā, bet kurā mirklī tad mēs sākam mērīt talantu? Mirklī, kur esi tuvu savam patiesīgumam.

Un tad vēl par ideju. Šodien par to tiek daudz diskutēts, un man šķiet, ka tīrā glezniecība nepelnīti paliek pagātnē. Tagad aktualitāte tomēr ir prāta formulas – tas izklausās nicīgi, bet nē, tā es nedomāju, katram laikam savs.

Man vienīgi gribētos, kaut būtu plašāka amplitūda. Teiksim, saka jau, ka Baha mūzikā ir daudz matemātikas. Bet es to nejūtu. Ja ļoti labi pārzina partitūras, varbūt to matemātiku var izskaitļot, tāpat kā Purvīša gleznās. Bet man nepatīk, ja neļaujos mākslas pārdzīvojumam, jo vispirms gribu noskaidrot, ko mākslinieks savā idejā piedāvā.

Man gribas, lai acis spīd, lai pārdzīvojums nāk vispirms.

Uzskatu, ka ir divu veidu scenogrāfi – vieni, kuri dod atmosfēru, ievirzi, bet otri – kas noliek uz skatuves priekšmetus, un tad izrādē stāstījums veidojas arī no tā, ka priekšmeti tiek iesaistīti darbībā. Ja es rakstītu darbojošos personu sarakstu, tad būtu Hamlets, Ģertrūde, Ofēlija, un kaut kur sarakstā – arī telpa, sienas… Negribu atkārtot agrāk sacītas lietas, bet to esmu sapratis, ka telpa ir partneris, un izcili, ja izdodas to panākt. Teātrī ļoti svarīgi, lai telpa, laiks un cilvēks visi trīs ir kopā – tur ir scenogrāfijas jauda, ne tikai krāsā vai formā, bet gan caur savienību ar aktieri.

– Kad liekat scenogrāfiju, vai domājat par konkrētajiem aktieriem, kas spēlēs izrādē?

– Diezgan bieži tas vēl nav zināms. Bet es rīkojos, kā to mācīja cienījamā māksliniece Marga Spertāle – viņa salika maketā krāsainas lupatiņas kā personāžus.

Ir pavīdējusi doma, ka makets drīz vairs nebūs vajadzīgs, taču es domāju, tas būs vajadzīgs mūžīgi. Protams, ar datoru var visu uztaisīt, bet tas viss ir grafiski sintētisks. Ja man studenti atnes kādu ideju no datora, tad tā, pirmkārt, jau ir klonēta, kaut kur atrasta, bet, otrkārt, es viņiem saku – vismaz pārzīmē to ar savu juteklisku roku.

21. gadsimts ir nežēlīgs, daudzas cilvēciskās lietas, sentiments vai skaistums – tas brīžiem liekas it kā slikti.

Man skaistums ir vērtība. Kaut gan, protams, scenogrāfija var sanākt arī pārāk skaista, par daudz izslaucīta. Es studentiem parasti saku – sāciet no gruvešu kaudzes, dariet otrādi, nevis no tās tīrās telpas. Lai saprastu, ka nomērīt garumu, platumu un augstumu ar prātu – tas nav radošākais ceļš.

– Jums ir izdevies labi iemācīt, ne jau velti Latvijas Mākslas akadēmijas scenogrāfi no Prāgas kvadriennāles vienmēr atgriežas ar balvām…

– Jā, reizēm no malas tā šķiet – latvieši atbrauc un uzvar. Bet iedomājieties, tās ir 50 pasaules valstis, no Ķīnas līdz Brazīlijai, hektāriem scenogrāfijas, un ja tu starp tiem visiem tiec pamanīts… Man tagad, par to domājot, zosāda noskrien. Bratislavā pazīstu vienu skolotāju, viņa saka: “Es vienmēr ierakstu piezīmju grāmatiņā, lai neaizmirstu apskatīt Latvijas ekspozīciju!” Latvijas scenogrāfija ir konvertējama.

Ir bijis, ka ekspozīcijā paņemam kokus kā saistvielu starp Blaumani, Beketu, Šekspīru un Čehovu, tikai ar pieciem kokiem nospēlējam šos četrus autorus. “Ķiršu dārzā” aug koki, “Indrānos” zāģē kokus, vēl vienā laiž gaterī…

Pagriežot to pašu priekšmetu citādi, tā nav tikai bilde, kas mainās, mainās pati ideja, noskaņa – bija debesis un tagad elle.

Trīsreiz pēc kārtas mūsu ekspozīcija saņēmusi zelta medaļu, Reinis Suhanovs ieguva balvu kā daudzsološākais jaunais scenogrāfijas talants pasaulē, un es šogad dabūju balvu kā mentors.

– Kuru savu audzēkņu veikumam sekojat līdzi?

Saistītie raksti

– Man viņu daudz, vairāk nekā simts. Kas pirmie nāk prātā – Inese Pormale, Reinis Dzudzilo, Sintija Jēkabsone, Pamela Butāne, Ieva Kauliņa, Reinis Suhanovs, Rūdolfs Baltiņš. Monika Pormale man ļoti mīļa, viņa ir pārņemta no savas profesijas, deg, var naktīm negulēt, atbīdīt malā pat kaut ko ļoti personiski svarīgu. Viņas jutekliskums, patiesums – ļoti augstu viņu vērtēju. Un beidzot viņa saņēmusi arī “Spēlmaņu nakts” balvas nomināciju – tikai tagad…

Man jau par studentiem vienmēr šķitis svarīgi, lai viņi nav pārāk paklausīgi. Teicamnieki mani nekad nav īpaši saistījuši, mākslā teicamnieku būšana vienmēr ir bīstama, neglītie pīlēni bieži ir foršāki. Lai viņi oponē pasniedzējam, tad rezultāts ir daudz labāks…

LA.lv